Laukos
Graudkopība

Padoms zemniekam. Kāda augsne patīk dažādiem zālaugiem? 0

Kamolzāle

Teksts un foto: Sarmīte Rancāne, LLU Zemkopības institūta pētniece

Lekni augoši daudzgadīgo zālaugu zelmeņi nodrošina lētāko un augstvērtīgāko lopbarību gan vasaras, gan ziemas periodā. Zālaugu apjomīgā sakņu masa palielina organiskās vielas daudzumu un uzlabo augsnes struktūru, palielinot augsnes auglību, kas ir būtisks nosacījums ilgtspējīgai saimniekošanai. Tomēr jāzina, kur ko sēt.

Zelmeņa ražības un produktīvās ilggadības palielināšanā svarīga loma ir augsnes apstākļiem atbilstošu zālaugu sugu izvēlei. Latvijā sastopama ļoti liela augšņu dažādība, tāpēc jāsāk ar augsnes auglības novērtēšanu, veicot agroķīmisko izpēti. Ar augsnes auglību saprotam dažādu augu augšanai un attīstībai nepieciešamo apstākļu kopumu, tostarp – augsnes reakciju, granulometrisko sastāvu, organisko vielu daudzumu, nodrošinājuma pakāpi ar augu barības vielām, augsnes adsorbcijas spēju utt.

Svarīgākie augsnes auglības faktori
Augsnes granulometrisko sastāvu nosaka cilmiezis, uz kā pamata veidojusies augsne. Tas lielā mērā ietekmē augsnes struktūru, siltumietilpību, ūdens caurlaidību un tā pacelšanās spēju pa kapilāriem, kā arī produktīvā ūdens daudzumu un augiem pieejamos barības vielu krājumus. Smagākas augsnes ar māla minerālu klātbūtni būs auglīgākas, ar labāku augu barības vielu saistītspēju nekā vieglas smilts augsnes.

Augsnes reakcija jeb pH ir viena no būtiskākajām īpašībām, kas ietekmē augu augšanu. Palielināta skābuma vai sārmainuma apstākļos pasliktinās augsnes fizikālās īpašības un augu nodrošinājums ar barības vielām: veidojas augiem nelabvēlīgs gaisa un mitruma režīms, augu barības vielas saistās nešķīstošos savienojumos un augi nevar pilnībā izmantot lietoto mēslojumu. Katram kultūraugam ir savs optimālais pH intervāls, kurā tas jūtas vislabāk – augi var maksimāli izmantot augsnē esošās barības vielas, strauji augt un attīstīties. Latvijas augsnes bieži ir pārāk skābas. Tas ir galvenais zelmeņu novecošanās iemesls, tāpēc skābas augsnes noteikti jākaļķo.

Organiskās vielas nodrošina augiem viegli pieejamu un labi izmantojamu barības vielu rezervi, kas satur visus augiem nepieciešamos makro- un mikroelementus. Organiskā viela pozitīvi ietekmē augsnes īpašības: uzlabo augsnes struktūru; nodrošina labvēlīgākus mitruma apstākļus; palielina mikroorganismu daudzumu un aktivitāti, augsnes noturību pret nelabvēlīgiem fizikāliem un ķīmiskiem faktoriem, paaugstina augsnes adsorbcijas spēju. Tā savukārt ietekmē augsnes cietajai fāzei piemītošo spēju saistīt no augsnes šķīduma un gaisa dažādas vielas, noturēt un pasargāt tās no izskalošanās vai izgaišanas. Augsnes auglības prasības dažādām zālaugu sugām mēdz ievērojami atšķirties. Katrai nepieciešams noteikts augsnes auglības un iekopšanas līmenis, noteikts mitruma režīms un pieejamo barības vielu daudzums. Pirmām kārtām jābūt nodrošinātiem galvenajiem augu barības elementiem: slāpeklim, fosforam un kālijam (NPK). Slāpeklis (N) visvairāk ietekmē zāles augšanu, ražību, kvalitāti. Īpaši atsaucīgas uz slāpekļa (N) mēslojumu ir stiebrzāles – tās labāk cero, straujāk aug, paaugstinās proteīna līmenis zelmenī. Tauriņziežiem N mēslojums mazāk svarīgs, jo tiem piemīt spēja ar gumiņbaktēriju palīdzību saistīt atmosfēras N, nodrošinot gan sevi, gan daļēji arī līdzās augošos augus. Dabiskais N nodrošinājums augsnē ir cieši saistīts ar organiskās vielas daudzumu.

Fosfors (P) veicina spēcīgas sakņu sistēmas attīstību, blīva zelmeņa veidošanos. Kālijs (K) ne tikai rūpējas par ražas pieaugumu, bet arī paaugstina zālaugu ziemcietību un izturību pret dažāda veida stresu, tostarp kaitēkļiem, slimībām, kā arī palielina zelmeņa ilggadību. Lai konkrētos augšanas apstākļos sasniegtu labākos rezultātus, iepazīsimies ar nozīmīgāko lopbarības zālaugu augsnes un klimata prasībām.

Tauriņzieži
Vairākums tauriņziežu ir prasīgāki augšanas apstākļu ziņā, jutīgāki pret palielinātu augsnes skābumu, applūšanu, pārlieka mitruma apstākļos tie nereti izslīkst, tiem nepatīk augsts gruntsūdens līmenis. Visiem tauriņziežiem piemīt spēja saistīt atmosfēras slāpekli, tāpēc auglīgākās augsnēs var iztikt bez N mēslojuma, nabadzīgākās pietiek ar minimālām N devām augšanas sākumā. Tauriņzieži nodrošina augstvērtīgu, proteīniem bagātu lopbarību, pēc ziedēšanas zelmeņa barības vērtība krītas daudz lēnāk nekā stiebrzālēm.

>Sarkanais āboliņš (Trifolium pratense L.) ir izplatītākais lopbarības tauriņziedis sētajos zālājos, tā mūža ilgums atkarībā no šķirnes vidēji ir 2–3 gadi. Saknes sniedzas līdz 1,5 m dziļumā, tomēr galvenā sakņu masa (75–80%) koncentrējas augsnes aramkārtā. Labi aug vāji skābās (pH KCl > 5,8) minerālaugsnēs, kurās ir pietiekams kaļķa daudzums un kas nav pārmitras. Nepiemērotas ir vieglas un skābas smilts augsnes, vietas ar augstu gruntsūdens līmeni, sarkanais āboliņš necieš applūšanu. Kūdras augsnēs āboliņam ir vājāka ziemcietība.

Baltais āboliņš
(Trifolium repens L.) ir mitrumprasīga stīgotāja apakšzāle, pacieš nomīdīšanu un zemu apganīšanu. Augšanai atbilstošos apstākļos zelmenī saglabājas piecus un vairāk gadus. Labi aug dažādu tipu augsnēs, izņemot ļoti vieglas smilts un ļoti skābas augsnes (pHKCl <5,5). Priekšroku dod mēreni mitrām, ar kaļķi un trūdvielām bagātām augsnēm, labi aug arī nosusinātos zāļu purvos. Necieš noēnojumu un ilgstošu sausumu, jo sakņu sistēma baltajam āboliņam ir seklāka. Pietiekams mitrums un gaisma nodrošina labu baltā āboliņa veģetatīvo vairošanos, ātri aizpilda tukšās vietas zelmenī. Labi pacieš applūšanu.

Bastarda āboliņš (Trifolium hybridum L.) ir pieticīgākais no tauriņziežiem, zelmenī saglabājas vidēji 2–4 gadus. Labi aug arī mazauglīgākās, skābākās augsnēs, labi pacieš palielinātu augsnes skābumu un var pat augt, ja pHKCl > 5. Bastarda āboliņam raksturīga mietsakne ar zarotām sānsaknēm, kas nesniedzas pārāk dziļi zemē, bet izvietotas galvenokārt augsnes virskārtā, tāpēc tas aug arī nenosusinātās, mitrākās augsnēs ar samērā augstu gruntsūdens līmeni, ir izturīgāks pret izslīkšanu, bet sausuma periodos vairāk cieš no mitruma deficīta. Seklākas sakņu sistēmas dēļ bastarda āboliņš labāk aug mitrās māl­smilts un smilšmāla augsnēs, kā arī kūdras augsnēs, kur tas ir viens no visvairāk audzētajiem tauriņziežiem.

Lucerna (Medicago L.) ir viena no ilggadīgākajiem un ražīgākajiem, bet arī prasīgākajiem lopbarības tauriņziežiem, īpaši jutīga pret palielinātu augsnes skābumu (pH KCl<6,2), kur veido izretinātu, mazražīgu zelmeni un ātri iznīkst, zaudējot savas priekšrocības. Piemērotos augšanas apstākļos zelmenī saglabājas 4–5 gadus un ilgāk. Veido ļoti dziļu sakņu sistēmu (līdz 2–3 m), tāpēc labi ataug un nodrošina lopbarību arī sausās vasarās. Lucernas audzēšanai ir piemērotas vāji skābas līdz neitrālas karbonātu augsnes un podzolētās augsnes ar kaļķainu cilmiezi. Lucerna necieš augstu gruntsūdens līmeni un applūšanu. Audzēšanai nav piemērotas kūdras augsnes un pārpurvojušās platības.

Galerijas nosaukums

Austrumu galega (Galega orientalis L.) ir daļēji stīgojošs tauriņziedis ar spēcīgi attīstītu sakņu sistēmu, kas sniedzas augsnē vidēji 60–70 cm. Agrīna, intensīvi augoša, ražīga, izceļas ar ilggadību, piemērotos apstākļos zelmenī saglabājas 15–20 un vairāk gadus. Audzēšanai piemērotas dažāda veida minerāl­augsnes ar neitrālu vai vāji skābu reakciju (pHKCl>6). Galegu var audzēt arī kaļķainās nogāzēs, tā palīdz novērst augsnes eroziju paugurainās vietās. Nepanes augstu gruntsūdens līmeni un applūšanu. Galega ir gaismas prasīgs augs, īpaši jutīgi pret gaismas trūkumu ir jaunie augi pirmajās 40–50 dienās pēc dīgstu parādīšanās. Pirms sējas galegas sēklas obligāti ir jāapstrādā ar nitragīnu, jo galegas gumiņbaktērijas Latvijas augsnēm ir svešas

Ragainie vanagnadziņi (Lotus corniculatus L.) ir cerojošs tauriņziedis – apakšzāle ar spēcīgi attīstītu sakņu sistēmu, kas garuma ziņā atpaliek tikai no lucernas. Tie ir pieticīgi, ziemcietīgi un sausumizturīgi. Mūža ilgums apmēram 5–6 gadi. Labi ataug, lēnāk nekā citi tauriņzieži nocietē, dzīvnieki tos labprāt ēd. Var audzēt visdažādākajās augsnēs, arī skābākās (pHKCl >5,5). Vislabāk padodas irdenās minerālaugsnēs, bet labi aug arī nosusinātos purvos. Necieš lieku, ilgstošu mitrumu, applūšanu un augstu gruntsūdens līmeni

Sējas esparsete (Onobrychis viciifolia Scop.) ir cerojošs tauriņziedis, kas saglabājas zelmenī vidēji 2–3 gadus. Patīk silts klimats, ir samērā ziemcietīga, iztur arī pavasara salnas. Pēc nopļaušanas ataug vāji. Labs nektār­augs, zied no jūnija līdz septembrim, to labprāt apmeklē bites arī karstā un sausā laikā, kad citi medusaugi nektāru praktiski neizdala. Spēcīga sakņu sistēma, kas sastāv no dziļi ejošas mietsaknes un sānsaknēm, labi izmanto fosforu no augsnē grūti šķīstošiem savienojumiem, ir sausumizturīga. Nav prasīga augsnes apstākļu ziņā, aug augsnēs, kur daudzas citas tauriņziežu kultūras nīkuļo, taču priekšroku dod kaļķainām, labi nosusinātām augsnēm. Tai nepatīk skābas, pārpurvojušās, applūstošas augsnes.

Skat.tālāk

Stiebrzāles
Stiebrzāļu sakņu sistēma ir seklāka, tā sastāv no bārkšsaknēm, kuru galvenā masa izvietota augsnes aramkārtā, tikai neliels sakņu daudzums sasniedz lielāku dziļumu. Tādēļ vairākumam stiebrzāļu svarīgi, lai augsnes virsējā kārta būtu pietiekami apgādāta ar mitrumu un augu barības vielām. Kopumā stiebrzāles ir mazāk prasīgas augšanas apstākļu ziņā, mazāk jutīgas pret palielinātu augsnes skābumu.

Pļavas timotiņš (Phleum pratense L.) – skrajceru virszāle, kurai ir labi attīstīta, bagātīgi sazarota bārkšsakņu sistēma, kuras galvenā masa izvietota augsnes virskārtā 10–15 cm dziļumā. Pateicoties pieticībai, ziemcietībai, ražībai un ilggadībai (saglabājas zelmenī vidēji 6–8 gadus), tā ir viena no izplatītākajām stiebrzālēm Latvijas pļavās un tīrumos.

Timotiņš nav izvēlīgs augsnes un klimata ziņā, pacieš pavasara salnas, to var audzēt atšķirīga mehāniskā sastāva augsnēs, arī mazāk auglīgās un vieglākās, kā arī slapjās un vēsās mālainās augsnēs. Sevišķi labi padodas nosusinātās purva augsnēs, kur timotiņš ir viena no izturīgākajām stiebrzālēm. Mitrumprasīgs augs, pacieš periodisku applūšanu, bet slikti panes ilgstošu sausumu. Aug arī skābākās augsnēs (pHKCl 5), tomēr skābo augšņu kaļķošana veicina timotiņa labāku augšanu un ievērojami palielina ražību. Ļoti vieglās un sausās smilts augsnēs timotiņš aug slikti, slimo ar rūsu un ātri iznīkst.

Pļavas auzene (Festuca pratensis Huds) – skrajceru virszāle ar bagātīgu lapojumu. Zelmenī saglabājas vidēji 4–5 gadus. Pavasarī attīstās agri, zied jūnija sākumā. Nav prasīga augsnes un klimata ziņā. Labi ataug pēc pļaušanas. Nedaudz dziļāka sakņu sistēma nekā timotiņam, tāpēc izturīgāka sausuma apstākļos. Tomēr pļavas auzenes saknēm ir mazāka barības vielu uzņemšanas spēja, tāpēc tā ir prasīgāka augsnes auglības un mēslojuma ziņā; vēlamais pH KCl 5,5–7,5. Labi padodas gan minerālaugsnēs, gan kultivētos zāļu purvos, pacieš īslaicīgu applūšanu.

Niedru auzene (Festuca arundinacea L.) – spēcīgi cerojoša skrajceru virszāle, kas zelmenī saglabājas 8–10 gadus. Tā ir agrīna, ražīga, labi ataug pēc pļāvumiem, izceļas ar sausumizturību un labu ziemcietību. Niedru auzenes plašāku izmantošanu ierobežo samērā asās lapas un rupjie stiebri, tāpēc lopbarībai jācenšas novākt līdz plaukšanas sākumam. Salīdzinoši pieticīga stiebrzāle augsnes prasību ziņā, var augt arī mazauglīgākās augsnēs un jaunapgūtās platībās. Tai ir spēcīga sakņu sistēma, kas veido blīvu, noturīgu velēnu, tāpēc to var izmantot, lai ar saknēm nostiprinātu augsni stāvās nogāzēs, aizkavētu ūdens un vēja izraisītu augsnes eroziju. Var audzēt mitrākās pļavās ar kūdrainu augsni un vietās, kas periodiski applūst.

Sarkanā auzene (Festuca rubra L.) – stīgotāja vai cerotāja apakšzāle, nav izvēlīga klimata un augsnes ziņā. Labi pacieš aukstumu, sausumu, kā arī lieku mitrumu, tāpēc labāk nekā citas zāles aug smilšainās, viegla mehāniska sastāva skābākās augsnēs (pHKCl >5), ar mazāku barības vielas daudzumu. Var audzēt vietās, kas pakļautas ūdens erozijai. Labi padodas nosusinātās kūdras augsnēs.

Ganību airene (Lolium perenne L.) – skrajceru apakšzāle ar vidēji dziļu sakņu sistēmu, dažām šķirnēm mēdz būt arī īsi apakšzemes dzinumi. Izceļas ar ātraudzību, augstražību, izcilu lopbarības kvalitāti. Intensīvi cero, ātri izveido blīvu zelmeni, labi ataug pēc pļāvumiem, nodrošinot trīs četrus pļāvumus sezonā. Augšanas apstākļu ziņā ir viena no prasīgākajām stiebrzālēm. Mīl mitru un maigu klimatu, priekšroku dod mālainām, neitrālām (pH KCl 6–7,5), barības vielām bagātām minerālaugsnēm ar noregulētu mitruma režīmu. Necieš skābas augsnes (pH KCl<5,5), augstu gruntsūdens līmeni un applūšanu. Nav piemērotas vieglas smilts un kūdras augsnes.

Auzeņairene (x Festulolium) ir starpsugu hibrīds, kurā selekcionāri centušies apvienot labākās aireņu un auzeņu īpašības: ražību, kvalitāti, ziemcietību, ilggadību. Atkarībā no šķirnes tā var vairāk līdzināties vienai vai otrai sugai gan agronomisko īpašību, gan augsnes prasību ziņā. Vairākumam Latvijā pieejamo auzeņaireņu šķirņu vēlams nodrošināt līdzīgus audzēšanas apstākļus kā ganību airenei – iekultivētas, barības vielām bagātas, pietiekami mitras vidēja mehāniskā sastāva minerālaugsnes ar neitrālu līdz vāji skābu reakciju. Nav ieteicams tās izvietot vieglās, skābās smilts augsnēs, kūdrājos un applūstošās platībās.

Viengadīgā airene (Lolium multiflorum Lam. var. Westerwoldicum) – skrajceru virszāle ar bagātīgi lapotiem dzinumiem, kas pilnībā attīstās sējas gadā un ziemā iznīkst. Labi attīstīta bārkšsakņu sistēma, kuras galvenā masa izvietojas augsnes aramkārtā. Sēklas sāk dīgt jau 2–4 oC. Jaunie asni labi pacieš arī salnas līdz -4 oC, bet labi attīstījusies viengadīgā airene rudens pusē iztur pat -8 oC salu. Izceļas ar augstu ražību, lopbarības kvalitāti, strauju augšanu un ataugšanu pēc pļāvumiem. Veģetācijas periodā var iegūt 3–5 pļāvumus. Patīk mitrs klimats un ar mitrumu nodrošinātas auglīgas augsnes. Vislabāk tā padodas iekoptās smilšmāla un nosusinātās kūdras augsnēs. Vieglas, sausas smilts un ļoti blīvas māla augsnes tai nav piemērotas. Viengadīgā airene nav sevišķi jutīga pret paaugstinātu augsnes skābumu, taču, ja pHKCl ir zemāks par 5, tad augstas ražas nodrošināšanai nepieciešama kaļķošana.

Kamolzāle (Dactylis glomerata L.) – skrajceru virszāle, kas veido kuplus cerus. Ilggadīga, mūža ilgums 6–8 un vairāk gadu. Izceļas ar agrīnumu, ražību un labām ataugšanas spējām. Pēc ziedēšanas strauji nocietē un zaudē savu barības vērtību, tāpēc pļaujama skarošanas sākumā. Klimata un augsnes prasību ziņā izvēlīgāka par timotiņu un pļavas auzeni – tā piemērota siltākam klimatam un sausākām vietām. Spēcīgā sakņu sistēma nodrošina sausumizturību, bet nepanes augstu gruntsūdens līmeni un applūšanu. Piemērotas ir nosusinātas, irdenas, ar barības vielām bagātas minerālaugsnes. Var audzēt arī smilšainās un mazāk auglīgās augsnēs. Labi aug nosusinātos zāļu purvos, bet tur var ciest no pavasara naktssalnām, kas sevišķi bīstamas sēklaudzēšanas sējumiem, jo apsaluši ģeneratīvie dzinumi sēklas neveido. Salīdzinoši labi panes noēnojumu, var sēt starp kokiem.

Miežabrālis (Phalaris arundinacea L.) – stīgotāja virszāle ar gariem, zarotiem apakšzemes dzinumiem, kuriem mezglu vietās veidojas jaunas saknes un lapu dzinumi. Piemērotos augšanas apstākļos tas ļauj miežabrālim ļoti ātri savairoties, jo dzinumi izplatās ap 20 cm dziļumā augsnes virsējā slānī. Tāpat kā visām stīgotājām virszālēm, arī miežabrālim sakņu elpošanai nepieciešams gaiss, tāpēc tam patīk irdenas, ar gaisu bagātas augsnes. Miežabrālis ir ļoti ziemcietīgs, zelmenī saglabājas 8–10 gadus, pavasarī ataugšanu uzsāk agri un strauji. Miežabrālis pieder pie barības vielu prasīgām stiebrzālēm, tam ir piemērota gandrīz jebkura mitra un auglīga augsne. Labi aug ar kaļķi bagātās, trūdainās augsnēs, kurās ir arī liels slāpekļa daudzums – gan minerālaugsnēs, gan zāļu purvos. Miežabrālim nepatīk skābas un blīvas minerālaugsnes, kā arī pārpurvotas vietas ar augstu, stāvošu gruntsūdeni. Ļoti skābās augsnēs miežabrālis neaug, pat ja mitruma apstākļi ir piemēroti. Slikti panes noēnojumu, biežu apganīšanu un nomīdīšanu.

Pļavas skarene (Poa pratensis L.) – stīgotāja apakšzāle ar gariem, spēcīgiem pazemes dzinumiem un bagātīgu lapojumu. Agrīna, ļoti ilggadīga, labas ataugšanas spējas, augsta barības vērtība, ātri vairojas veģetatīvi. Klimata ziņā nav izvēlīga, labi pacieš aukstumu un arī sausumu. Prasīga pēc barības vielām, neaug nabadzīgās smilts, kā arī pārāk smagās, blīvās māla, pārmitrās, glejotās un skābās augsnēs. Labi padodas nosusinātos zāļu purvos. Var izturēt applūšanu pavasara palos līdz pat 15–30 dienām.

Pļavas lapsaste (Alopecurus pratensis L.) – stīgotāja virszāle ar samērā īsiem apakšzemes dzinumiem, tādēļ pēc izskata tā atgādina cerotāju stiebrzāli. Sakņu sistēma ir sekla, galvenā sakņu masa atrodas pašā augsnes virskārtā, tāpēc ir mitrumprasīga. Viena no tipiskākajām mitro zemieņu un upju palieņu pļavu zālēm. Ļoti agrīna, ilggadīga, zelmenī saglabājas 10 gadus un ilgāk. Klimata ziņā lapsaste nav prasīga, labi pacieš ziemas aukstumu un pavasara nakts salnas. Labi iztur augstu, bet ne stāvošu gruntsūdens līmeni. Pacieš ilgstošu applūšanu, turpretī, sausā, nabadzīgā augsnē iesēta, tā nīkuļo un izzūd. Izmantojama kultivēto zālāju ierīkošanai zemākās un mitrākās minerālaugsnēs, bet īpaši kultivēto zāļu purvos, kur tā dod vislielākās ražas.

Drošāk izvēlēties zālaugu daudzkomponentu maisījumus
Visas sugas dod priekšroku auglīgām, iekoptām, trūdvielām bagātām augsnēm ar noregulētiem mitruma apstākļiem, bet bieži vien zālaugiem tiek atvēlētas ne tās labākās platības.

Gan augšņu neviendabības dēļ, gan iespējami kvalitatīvākas un sabalansētākas lopbarības nodrošināšanai ieteicams izvēlēties zālaugu daudzkomponentu maisījumus, kuru sastāvā ir dažādas sugas un šķirnes. Tas nodrošinās zelmeņa ilggadību, kā arī augstākas un stabilākas zāles ražas. Dažādos līmeņos izvietotā apjomīgā sakņu sistēma efektīvāk izmantos augsnē esošās barības vielas, tauriņzieži saistīs atmosfēras slāpekli un apgādās ar to arī līdzās augošās stiebrzāles. Savukārt atšķirīgos līmeņos un leņķos izvietotajās stiebrzāļu un tauriņziežu lapās intensīvāk norisināsies fotosintēzes procesi, labāk tiks izmantota saules enerģija.

Plašāku materiāu lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv