Latvijā, Politika

Viedokļi. Kāds ir uzskats par ES kopējo lauku attīstības politiku?

Līdz 10. jūlijam ikvienam bija iespēja aizpildīt anketu un izteikt savu viedokli par Eiropas Komisijas (EK) piedāvājumu kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) pēc 2020. gada. Tomēr diskusijas visos līmeņos par šo būtisko tautsaimniecības nozares reformu notiek jau vairāku gadu garumā, kas neapšaubāmi ietekmēs visu ES dalībvalstu lauksaimniecības nākotni. Kāds viedoklis par KLP ir pašiem lauksaimniekiem?

Jānis Uzulēns, Kuldīgas novada Turlavas pagasta z/s Jokas īpašnieks:
Anketu izpildīju, sīkumos to vairs neatceros, bet par to, kas lauksaimniecībā vajadzīgs, katrs saimnieks domā pastāvīgi. Par tālāko attīstību domājot, ir būtiskas lietas. Tehnikas parki tagad vairāk vai mazāk ir nokomplektēti, ar ražīgajām mašīnām esam nodrošināti. Ko tālāk? Man ir bioloģiskā saimniecība ar gaļas lopu audzēšanas specializāciju, un, ja ir ap 150 gaļas šķirņu lopu, ir mēslojums, kas nākotnē noderēs graudkopības nozarei. Tad jāapdomā, vai nevajadzēs mobilās kaltēšanas sistēmas. Par graudu kombainiem – tie ir, un ar ES finansējuma projektu palīdzību agregātus var mainīt. Vai cenas vienmēr būs pieņemamas? Aktualizējas problēma – kvalitatīvai ražas novākšanai vajag atbilstošu tehnikas kompleksu. Graudu kombaini ir dārgi, tātad 5–6 saimniecībām būtu lietderīgi kooperēties to iegādē un izmantošanā. Uzskatu, nav pareizi, ka saimniecības dala lielajās un mazajās, te vajadzētu atrast kādu vidusgrupu. Kaut vai tādām tehnikas vienībām kā graudu kombaini būtu jāiet kopā ar kooperēšanos. Stipri jādomā, kāds instruments vajadzīgs, lai atbalstītu mazākās saimniecības. Svarīga ir atdeve no hektāra – ja ražo, tad lai arī saņem atbilstošu maksājumu. Ir tāds ES priekšlikums, lai saimniecības īpašniekam kompensētu darbaspēka nodokļus. Mans piedāvājums: ja liela saimniecība nodrošina augstāku ienākumu slieksni uz vienu hektāru – līdz ar to sabiedrībai ir lētāka pārtika –, tad var lemt par atbalsta palielinājumu. Zemkopības ministrijai būtu jāaizstāv doma, lai arī ģimenes saimniecībām nesamazinātu maksājumus. Kritērijs tas pats – atdeve no hektāra. Ir lietas, kurās pilnīgi jāmaina domāšana, piemēram, ņemot vērā šīsvasaras sausumu, iespējams, nevajag orientēties tikai uz veco meliorēšanas sistēmu – nosusināšanu, bet ūdens regulāciju.

Artūrs Akmens, Jēkabpils novada Ābeļu pagasta z/s Laši īpašnieks:
Pašlaik sliktākais tas, ka nespējam sabalansēt ekonomisko pusi ar zaļo prasībām. Vajadzētu apsēsties pie viena galda un izspriest problēmas, bet nē – raustāmies uz visām pusēm. Lauksaimnieki māk strādāt, bet sabalansēt svarīgākās lietas gan ne. Tā ir pirmā būtiskā vaina. Otra – tiek bravūrīgi runāts par to, ka lielajiem atbalstu vajadzētu stipri mazināt. Ko tas nozīmē?! Vai tiešām nesaprot un nerēķina, ka lielākie ražotāji ir tie, kas maksā lielākos nodokļus un dod darbu cilvēkiem? Subsīdijas būtu jāmaksā par vienu hektāru, ņemot vērā, kāda ir tā atdeve. Un tad noteikt: tiešmaksājumi ir tādi un tādi, investīcijām – tik un tik. Lauksaimnieki ir valsts mugurkauls. Ja ko vajag – vienalga, privātajam vai pašvaldībai – tad taču nāk pie lielā. Kāpēc vispār radās lielās saimniecības? Mazās vai ģimenes saimniecības nespēja izturēt konkurenci, tāpēc īpašnieki paplašinājās, veidoja lielās saimniecības. Vajadzēja izdzīvot.

Gundars Stiebriņš, Salas novada Salas pagasta z/s Kaļķi īpašnieks:
Neesmu no tiem, kas pastāvīgi neapmierināti ar pārāk maziem atbalsta maksājumiem. Domāju pretēji – kaut nu tie paliktu līdzšinējie. Esmu pārliecināts, ka mums jābūt gataviem – šie Eiropas maksājumi nebūs mūžīgi. Vienalga, lielā vai mazā saimniecībā, bet lauksaimniecība ir bizness. No rokas mutē dzīvot nevar. Katru gadu sarēķinu, kādi būtu mani ienākumi, ja nesaņemtu Eiropas maksājumus. Zemnieku saimniecības būtība jeb galaprodukts ir nopelnītā nauda. Domāju, ka samazināt maksājumus lielajām saimniecībām nav pareizi. Tad šo paplašināšanos vajadzēja ierobežot pirms 15–20 gadiem. Esmu par ģimenes saimniecībām, bet tas nenozīmē, ka visiem būtu jāapstājas pie 250 ha, kāda ir mana bioloģiskā saimniecība. Katrā ziņā saimniekošanas kritērijs ir tas, ko tu vari iegūt no hektāra. 25. jūlijā sāku kult rudzus un redzu, ka raža būs par trešdaļu mazāka nekā parasti. Auzas nav tik tīras kā citus gadus, jo nezāles sausumā paspēja sazelt vairāk. Ja bioloģisko auzu cena bijusi ap 300 eiro/t, šogad iznāks mazāk. Bioloģisko rudzu cenu pašlaik sola ap 290 eiro/t. Ar to rēķinos.

Ēvalds Šmala-Šmāliņš, Talsu novada Lubes pagasta z/s Vītoliņi īpašnieks:
Aptaujas anketu aizsūtīju. Tajā uzdevu jautājumu: kurš gribētu iet atpakaļ uz mazo saimniecību? Skaisti, rāmi vakari, daži lopiņi, esi priecīgs un laimīgs. Bet cik ilgi? Lielās saimniecības arvien nopirks visu lētāk, bet pārdos dārgāk, jo saražo vairāk piena, graudu, dārzeņu. Kāpēc tad jau no 1989. gada tika atļauts veidot lielās saimniecības? Toreiz to īsti nesaprata, bet lielās ir konkurētspējīgas, mazās tagad pamestas Eiropas lobijam zem riteņiem! Kas ir Latvijas bagātība? Jūra, mežs, zeme. Meži izcirsti, un lai nesaka, ka tā nav! Kurš kārtīgs saimnieks kauj cūciņu, kad tā vēl nav nobarojusies? To pašu var teikt par mežiem – vai cirtēji maz domā, cik ilgi aug mežs? Jūrā zvejniecībai noteikti limiti. Kas tad atliek? Vienīgi zeme un lauki! Darbaroku trūkst – cilvēki izbraukuši…Apsaimniekoju 2000 ha zemes, man ir 1300 liellopu, tostarp 500 slaucamās govis – kas notiks, ja to sadalīs mazās saimniecībās? Laukos galvenā problēma, ka nav darbavietu, tāpēc es gādāju par saviem 25 darbiniekiem, lai varētu attīstīties un lai tās ģimenes, kas pie manis strādā, justos kā cilvēki, lai viņi negribētu skriet kur citur. Mēs jau Eiropai neesam vajadzīgi. Bija mērķis Latvijā likvidēt rūpniecību – gatavs! Lauki vēl turas, bet kā? Mūsu saimniecība strādā jau ilgāk par 25 gadiem, bet pagastā mazsaimniecībām vairs gotiņu vispār nav. Mazais saimnieks knapi ko spēj nopelnīt, bet tehnika maksā desmitos un simtos tūkstošu – vai tā ir izeja? Vai Briseles ierēdņiem svarīgi, ko tādā Latvijā zemnieki iesāks? Un mūsu pašu ierēdņi tāpat nezina, kā laukos cilvēki saimnieko un ko viņiem vajag, lai lauki turpmāk neiztukšotos! ES lauksaimniecības politikas doma jau ir pareiza – jādara viss, lai laukos dzīvotu cilvēki, un par to ir jāgādā.

Maira Dzelzkalēja-Burmistre, biedrības Zemnieku saeima valdes priekšsēdētāja vietniece:
ES budžets pēc 2020. gada un ar to cieši saistītā KLP šobrīd ir un vēl kādu laiku būs karstākais diskusiju jautājums gan Briselē, gan visās dalībvalstīs, jo tieši šī ir lielākā kopīgā un finansiāli ietilpīgākā Eiropas politika. Diemžēl šā procesa virzībai traucēs nākamgad gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas un jaunais EK sastāvs. Šābrīža budžeta un jaunās politikas piedāvājums nav ideāls, bet nav arī sliktākais, ko varētu sagaidīt, tādēļ arī no lauksaimnieku puses ir vēlme, lai vienošanās Briselē notiek līdz maijā gaidāmajām EP vēlēšanām. Ja šo ambiciozo plānu īstenot neizdosies, tad ļoti iespējams, ka process kavēsies un jaunais periods sāksies ar novēlošanos – piemēram, Lauku attīstības programmas reāli varēs uzsākt tikai 2021. gada otrajā pusē. Būtiskākās izmaiņas, kas skars katru lauksaimnieku un par ko šobrīd notiek asas diskusijas Briselē, ir par šādiem jautājumiem: kā tiks sadalīts tiešmaksājumu budžets starp dalībvalstīm, vai ir jāturpina maksājumu izlīdzināšana (mēs un mūsu kaimiņi asi par to uzstājam, savukārt Holande ļoti asi ir pret maksājumu izlīdzināšanu);
ar ko tiks aizstātas zaļināšanas prasības? Pašreiz tiek piedāvāts pastiprināt savstarpējās atbilstības prasības (piemēram, papildinot tās ar obligātiem mēslošanas plāniem, augu maiņu un pļavu apsaimniekošanas noteikumiem), tādējādi nodrošinot zaļāku saimniekošanu. Tomēr daļa no prasībām būtiski palielinās ražošanas izmaksas, pretī nedodot pietiekamu atbalsta pieaugumu;
cik daudz no valstu maksājumu aploksnēm būs jāatvēl pasākumiem, kas saistīti ar vidi? Šobrīd EK piedāvā 40% no naudas atvēlēt šādiem pasākumiem, turklāt maksājumus teritorijām ar vides un klimata ierobežojumiem (ADSI vai kādreiz MLA) nerēķināt kā ar vidi saistītus pasākumus. Tā ir ļoti liela budžeta daļa, un mums ir pamatotas bažas, ka šāds lēmums būtiski var mazināt Eiropas lauksaimnieku konkurētspēju;
kādus un cik lielā mērā ieviest pasākumus mazo lauksaimnieku atbalstam? Pašreiz 80% no visa finansējuma saņem 20% lauksaimnieku, bet viņi arī saražo vairāk nekā 80% no visa, ko Eiropas lauki saražo! Šobrīd ir politiska vēlme maksājumus sadalīt godīgāk, vairāk atvēlot mazajām saimniecībām. Tiek piedāvāti divi ar tiešmaksājumiem saistīti pasākumi: noteikt maksājumu griestus uz vienu saimniecību robežās no 60 līdz 100 tūkst. eiro, kā arī lielākus pirmo hektāru maksājumus. Pret abiem šiem priekšlikumiem asi iebilst daudzas valstis, arī Latvija. Maksājumu griesti tiek piedāvāti neadekvāti zemi, neņemot vērā dažādu valstu reālo lauksaimniecības struktūru. Savukārt lielāki pirmo hektāru maksājumi būtiski var sadārdzināt zemes nomas tirgu, no kā visvairāk cietīs tieši nelielie un jaunie lauksaimnieki! Lai atbalstītu mazās un vidējās saimniecības, ir vajadzīgi tādi pasākumi, kas tām reāli palīdzētu, piemēram, kredītresursu pieejamība, konsultāciju atbalsts, kooperācija, kvalitatīvu un lētu pakalpojumu pieejamība, nevis pārdesmit eiro uz ha vairāk.

Mārtiņš Cimermanis, LLKC valdes priekšsēdētājs:
Gandrīz visi aptaujas dalībnieki ir lauksaimnieki, tāpēc varam secināt, ka viņi KLP attīstību uztver kā ļoti svarīgu lietu. ES politikas piedāvājums ir būtisks, no vienas puses, to izstrādā Briselē, bet no otras – mums jāzina, ko paši atzīstam par lietderīgāko Latvijas lauksaimniecībai.

Aptauja parāda vairākas nopietnas problēmas, kas pēc 2020. gada jārisina. Pirmkārt, nepieciešams atbalsts lauku teritoriju vispusīgai infrastruktūras attīstībai. Nevar atstāt pagastus bez skolām, ārstniecības iestādēm, bez labiem ceļiem. Otrkārt, nauda jāsaņem aktīvajiem, ražojošajiem lauksaimniekiem. Tostarp mazajām un vidējām saimniecībām, paredzot tām iespējas piesaistīt investīcijas. Nav jāturas tikai pie finansējuma pārdales vai maksājumu griestu noteikšanas, bet jāveicina mazo saimniecību stabilitāte, piemērojot attiecīgus instrumentus, piemēram, atbalstu produkcijas realizācijā. Treškārt, kā mazināt riskus, jo pašreizējais apdrošinātāju piedāvājums neatbilst lauksaimniecības vajadzībām. Respondentu secinājums – apdrošināšanai nepieciešams izveidot valstisku sistēmu. Vienotais lauku attīstības plāns paredz lielāku atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem – gan saimniecību pārņemšanai, gan to iegādei vai zemes pirkšanai. Tāds ir saimniecību īpašnieku viedoklis, pēc tam sekos politiķu viedoklis, un šajā ziņā sagaidāmas asas diskusijas.

Dagnija Hincenberga, Ozolnieku novada Salgales pagasta z/s Lazdiņi īpašniece:
Līdzšinējā lauksaimniecības politika ir veicinājusi noslāņošanos. Mazāko un vidējo saimniecību īpašnieki kurn, viņiem var atbildēt vienu: lūdzu, piedalieties paši problēmu apspriešanā. Bet – mazākā saimniecībā ir pārāk maz darbinieku, lai varētu diskusijām atvēlēt laiku. Jāstrādā!

Katrā ziņā ir labi, ka notikusi šāda aptauja un ir zināms lauksaimnieku viedoklis. Tomēr aptaujāto ražotāju grupu analīze varētu būt dziļāka. Lauksaimniecības kopējā aina jau ir labi redzama Centrālās statistikas pārvaldes 2017. gada ziņojumā, bet, visticamāk, pietrūkusi vēlēšanās izdarīt secinājumus. No aptaujas izriet mērķi, kas KLP nākamajā periodā jārealizē. Pirmkārt, lai būtu taisnīgi ienākumi, kuros atspoguļojas platībmaksājumi, kas pienāktos tikai aktīviem ražotājiem, jo tie ir lielākie nodokļu maksātāji. Otrkārt, svarīgs ir konkurētspējas pieaugums, akcentējot pētniecību. Lauksaimniecības pētniecības darbā pašlaik ir pārāk niecīgs ieguldījums, un šajā ziņā Latvija ir stipri atpalikusi no pārējām ES dalībvalstīm. Treškārt, lauksaimniecības produkcijai jāpanāk līdzsvarots samērs pārtikas ķēdē. Ceturtkārt, būtiskas ir rūpes par vidi, uzsverot augsnes uzlabošanu. Piektkārt, daudz plašāku jauno zemnieku ienākšanu lauksaimniecībā veicinātu reāls atbalsts jaunajiem, kas būtu pietiekams attīstības uzsākšanai. Sestkārt, plaukstošu lauku attīstību var panākt ar ceļu tīkliem. Tad infrastruktūra radīsies pati. Piemēram, es esmu par lielām skolām, bet ar priekšnoteikumu, ka pašvaldība gādā par transportu skolēnu pārvadāšanai. Šiem attīstības virzieniem būtu jāsaskan ar Latvijas lauksaimniecības attīstības plānu, bet – mūsu valstij jau tāda nav! Un tad runas par saimniecību lielumiem un to atbalstu pārvēršas neauglīgos strīdos, jo saimnieks ar 30 ha zemes nevar nopirkt graudu kombainu. Te jānotiek saprātīgai analīzei.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Žurnāla "Agro Tops" augusta numura vāks
Žurnāla “Agro Tops” augusta numura vāks

11 Komentāri

  1. ir slima suņa murgi !

    Cenu nosaka tirgotājs bez kādas pamatošanas !
    Ražo cik gribi lēti – veikalā maksās cik maksās !

  2. Izskatās, ka pēc 2020. gada KLP finansējums Latvijas laukiem nepieaugs tā, kā mēs vēlētos,, bet tas nekas, gan mūsējie zemnieki arī tad turpinās veiksmīgi saimniekot. Vismaz pēdējos gados par spīti plūdiem un sausumiem, ācm u.tml. zemniecība noturās ļoti labi. Un ne tikai noturās, bet pelna un attīstās.

    1. Un pamatoti, ka ES lielu naudu maksā atbalstam lauksaimniekiem, galu galā viņi nevis sērfa dēļus, planšetes vai uzvalkus ražo, bet pārtiku, bez kuras neviens nevar iztikt ne dienu.

  3. Mazai valstij ir ļoti grūti izcīnīt savu balsi kopīgajā Eiropas politikā. Tāpēc noteikti vajag rast atbalstu no citām, kuras arī šobrīd nav apmierinātas ar politiku un finansējuma piešķiršanu. Bet runājot par birokrātiju – mūsu ministrija dara daudz un atbalsta lauksaimniekus.

  4. Pilnībā atbalstu domu par atdevi no hektāra. Bioloģiskā lauksaimniecība skan jau jauki, bet jāpadomā, kāda ir atdeve no valsts (jeb nodokļu maksātāju) naudas investēšanas tanī.
    Pirmkārt, ko dod ķīmijas nelietošana, ja augsnes erozija tiek palielināta? Tā paša pārtikas daudzuma saražošanai nepieciešams vairāk zemes.
    Otrkārt, kāda atdeve no investīcijām pēc atvieglojuma degvielas kritērijiem, vieglākai pieejai projektiem, palielinātām subsīdijām galu galā no šīm bioloģiskajām saimniecībām ir jūtama valsts budžetā? Visa šī programma man vairāk šķiet kā pabalsts, nevis atbalsts ražošanai. Pagājušogad bioloģiskie spurojās, ka nevarēšot izpildīt jaunās apgrozījuma prasības no hektāra. Bet kas tad tas par biznesu? Ubagošana, ne bizness!
    Treškārt, bioloģiskā produkcija pēc būtības ir luksusa prece. To nepērk mazturīgie, bet gan vidējā klase un uz augšu. Vai tiešām pastiprināti jāsubsidē pārtika šim sabiedrības slānim? Ja tai ir pieprasījums, un pircējs ir gatavs par to maksāt, tad uz priekšu! Bet mākslīgi par nodokļu maksātāju naudu to uzturēt ir absurds.

Atbilde uz Lidonis komentāru

Atcelt atbildi