Laukos
Mežsaimniecība

Igauņi: Kailcirte nav “velna dota”, bet drošākais veids meža atjaunošanai 0

Foto – Valdis Semjonovs

Valdošais koksnes ieguves veids gan Igaunijā, gan kaimiņvalstīs ir kailcirte, laikrakstam “Eesti Päevaleht” apgalvo meža zinātnieki Matss Variks un Jirgens Aosārs. “Kailcirte nav velna dota – tas ir drošākais veids, kā panākt jaunā meža atjaunošanos,” saka zinātnieki.

Presē un sociālajos plašsaziņas līdzekļos ļoti bieži izskan viedoklis, ka Igaunijas mežos vajadzētu aizliegt kailcirtes un tā vietā apsaimniekot mežu tikai kā pastāvīgu mežaudzi. Taču šādu meža apsaimniekošanu var atļauties tikai tie, kuriem ir labas zināšanas dabas aizsardzības jomā un mazas platības.

Kailcirte, kas nozīmē meža nociršanu īsā laika sprīdī vienā paņēmienā, pieder pie atjaunošanas jeb galvenajām cirtēm, līdz ar to cirtes mērķis ir ne tikai koksnes ieguve, bet arī jauna meža ieaudzēšana. No vienas puses, tas ir visvienkāršākais un lētākais koksnes ieguves veids, bet, no otras, – tieši izcirstā teritorijā meža atjaunošana ir visefektīvākā. Šādā veidā mežs ir ticis apsaimniekots jau vairāk nekā simt gadus. Pēdējos gados Igaunijā gandrīz 80% koksnes ir iegūti kailcirtēs.

Turpretī meža kā pastāvīgas mežaudzes apsaimniekošanas ideja ir nekad neveikt kailcirtes, bet tikai izlases cirtes, nodrošinot gan nepārtrauktu koksnes ieguves plūsmu, gan arī citu meža funkciju izpildi.

Lai izprastu kailciršu nepieciešamību saistībā ar meža atjaunošanu, ir jāzina koku gaismas prasību un savstarpējās konkurences principi. Izcirtumā ir pietiekami daudz saules, tas ir īpaši svarīgi priedei un bērzam. No saimnieciski nozīmīgajām sugām vecā meža paēnā var augt tikai egle, taču, lai augtu ātri, arī šai sugai vajag gaismu. Vēl jāsaprot, ka pastāv konkurence starp sakņu sistēmām – cilvēki acīmredzot neiztēlojas, cik pilna meža augsne ir ar saknēm un cik liela ir konkurence starp kokiem un pamežu par augsnē esošo ūdeni un barības vielām. Mazie kociņi šajā eksistences cīņā zaudē. Pēc meža atjaunošanas noteikti ir jāveic kopšana, ko ir daudz vieglāk veikt, ja atjaunošana ir notikusi izcirtumā.

Tāpēc visvienkāršākais un drošākais veids, kā panākt meža atjaunošanos, ir nocirst veco mežu vienā paņēmienā. Mēs varam izvēlēties augšanas apstākļu tipam atbilstošākās koku sugas un veikt atjaunošanu, vai nu sējot, vai arī stādot kvalitatīvus, dzīvotspējīgus stādus, kas nodrošinās jaunās meža paaudzes ātru augšanu.

Veicot kailcirti, tiek saglabāti sēklas un ekoloģiskie koki, stāvošie mirušie koki un kritalas, ciršanas atliekas, kā arī, ja vien iespējams, jauno koku paauga un vērtīgie lapu koki (ozoli, oši, gobas). Tādā veidā tiek saglabāti ekoloģiski vērtīgie elementi un dzīvotnes. Tāpēc nav gluži pareizi atjaunoto mežu dēvēt par koku lauku.

Protams, kailcirtes ietekme nav tikai pozitīva. Pēc kailcirtes vides un meža augšanas apstākļi krasi izmainās. Daudzām sugām var zust dzīvotnes. Augsne var sākt pārpurvoties. Taču, ja sāk augt jauni koki, pat ja tie ir stādīti, pēc laika rodas jauna meža ekosistēma, kurā notiek tādi paši dabas procesi un barības vielu apmaiņas cikli kā iepriekšējā mežaudzē. Gribam uzsvērt, ka arī ­jauns mežs ir pilnvērtīgs mežs, kas ar laiku izaugs liels.

Ar mežu cilvēkiem saistās daudz emociju, un bieži vien šķiet nepatīkami skatīties uz vietām, kur gadu desmitiem ir audzis mežs, bet tagad ir palikuši vien atsevišķi koki un satrunējuši stumbeņi. Taču viss mums apkārt nepārtraukti mainās, arī mežs. Tāpēc arī izcirtumu var uztvert vienkārši kā vienu no izmaiņām, kas visu laiku notiek mums apkārt. Kāds būs spiests atteikties no ierastās sēņošanas vietas un meklēt jaunu. Taču izcirtums pēc pāris gadiem var kļūt par labu meža zemeņu un aveņu vietu, kā arī par labu medus vākšanas teritoriju bitēm.

Arī vecs mežs nepaliek visu laiku vienāds, bet laika gaitā mainās. Kokiem novecojot, mazinās to pieaugums un izturība pret kaitēkļiem un sēņu izraisītajām slimībām. Pamazām vecie koki vienalga mirst un to vietā rodas jauni.

LA.lv