Laukos
Graudkopība

Kinoja, amarants un griķu makaroni. Kā Skujenes pagastā realizē fantāzijas un ne tikai.. 0


Elmārs Pētersons pie kinojas lauka, kur jācīnās ar lielāko ienaidnieku – balandu.
Elmārs Pētersons pie kinojas lauka, kur jācīnās ar lielāko ienaidnieku – balandu.
Foto: Uldis Graudiņš

Pirms četrarpus gadiem dibinātā Skujenes pagasta SIA “Gusts Apinis” šā gada augustā saņēma bioloģiskās saimniecības sertifikātu. Saimnieki Signe Šlosberga un Elmārs Pētersons uz laukiem pārcēlās no pilsētas un jau agrāk guvuši ievērību ar to, ka pirmie Baltijas valstīs sāka audzēt eksotisko augu kinoju, ko arī pārstrādā. Patlaban mēģina audzēt arī amarantu un citas kultūras, kam savā nelielajā ražotnē pievieno vērtību, ražojot produktus bez glutēna. Uzņēmums Latvijas lauksaimniekiem ir piemērs, kā ražošanā izmantot inovāciju pārnesi un pašiem veidot jaunievedumus.

– Kā nonācāt līdz lēmumam audzēt kinoju un citas eksotiskās kultūras?
Signe Šlosberga: – Mūsu kaimiņš mežsaimnieks, kurš saudzējoši apsaimnieko mežus un ir izveidojis savu Meža apsaimniekošanas skolu, piedāvāja palīdzību mūsu lauku apstrādē. Elmārs vienu ziemu kā riktīgs profesors tīmeklī pētīja audzējamās kultūras un izveidoja iespējamo kultūru sarakstu. Pavasarī mums atsūtīja paciņas ar sēklām izmēģinājumiem. Ar motobloku piecus izmēģinājuma lauciņus kultivējām, lasījām nezāles un likām sēklas vadziņā. Pirmajā gadā izmēģinājām četras kinojas šķirnes, lēcas, mums bija arī amarants. Nākamajos gados mēģinājām audzēt arī citas kultūras, tostarp prosu. Vērtējam, kā augs te jūtas. Kad redzam, ka ir labi, sējam lielākā laukā. Protams, dabas apstākļi būtiski ietekmē ražu. Audzēt izmēģinājuma lauciņos rūpīgos apstākļos ir pavisam kas cits nekā lielā platībā. Pērn jūlijā, kad nakts temperatūra nepārsniedza 8 grādus, auga veģetācijai bija jānotiek visstraujāk. Mums nekas neauga. Pa dienu gaiss vēl kaut kā iesila. Vēlāk dzirdēju, ka Vidzemes augstienē, kur mēs atrodamies, meteoroloģiski vasara turpinājās vien trīs nedēļas – jūlija pēdējā nedēļā un augusta pirmajās divās nedēļās. Mums tas jau bija par vēlu.

Pērn notika katastrofa ar mūsu eksotiskajiem augiem, gandrīz nekas neizauga. Neraugoties uz to, mēs šogad piekto gadu pēc kārtas spītīgi turpinām savu sākto ceļu ar šīm nevieglajām kultūrām. Patlaban teikt, ka tas ir biznesa projekts, niša, kas varētu nodrošināt labu dzīvi, vēl nevaram. Darbības rezultāti mums ir ļoti svārstīgi. Pateicoties tam, ka Elmārs ir uzņēmējs, viņam ir aizmugure, cits bizness, mēs varam noturēt lauksaimniecību. Ja mēs būtu tīri zemnieki, no lauksaimniecības ienākumiem izdzīvot vēl būtu pagrūti.

– Esat pirmie kinojas audzētāji Baltijas valstīs. Kā apgūstat zināšanas par šo tā saukto visu labību māti, kas satur 12–18% olbaltumvielu, daudz nepiesātināto tauk­skābju, antioksidantus, šķiedrvielas un vitamīnus?

Citās valstīs ir pieredze kinojas audzēšanai ar konvencionālajām metodēm. Kinojas guru, pasaules līmeņa profesors no Dānijas, kurš kinoju pēta visu mūžu, man uzreiz teica – ļoti liels izaicinājums ir audzēt kinoju ar bioloģiskajām metodēm. Eiropā gandrīz neviens to neaudzē, it kā bioloģisko kinoju ved uz Eiropu no Dienvidamerikas. Kinoja ir ļoti kaprīza kultūra. Šis augs ļoti vāji cīnās ar nezālēm un sākuma stadijā ļoti lēni aug. Savā pirmajā attīstības stadijā tā dīgst ļoti ātri. Nākamā stadija ir saknes, tās ir garas, kamēr tās nebūs pietiekami garas, dziļi zemē, kinoja neaugs. Pa to laiku visas nezāles ir sadīgušas. Mums Vidzemē ir slikta augsne. Lai zinātu, kur kinoja atrodas un ko ar to darīt, sējam to vagās. Tas ir mūsu jaunievedums, kas nekur literatūrā nav aprakstīts. Mums ir īpaša tehnika, izveidojam vagas, mums ir arī precīzās izsējas sējmašīna, ar to brauc pa vagām un sēj pa sēkliņai. Citādi mēs šeit galā netiekam. Var sarēķināt, cik tas mums maksā. Pēc tam sākas ravēšana.

Signe: – To mēs neesam tehniski atrisinājuši. Mums pašiem nebija traktora, visu laiku bija jāķer momenti, kad kaimiņš savus darbus padarījis. Lauki aizaug. Šogad no Dārzkopības institūta nopirkām šasiju ar augstiem riteņiem. Uz šasijas rāmja priekšā liks starprindu kultivatoru vai vagotāju, precīzās izsējas sējmašīnu, kad pa rindām brauc. Mēs tehnoloģiski visu atrisināsim, visam vajag laiku un naudu. Kamēr šo agregātu nav, kopā ar praktikantu ravējam laukus. Elmārs ar manu nelielu palīdzību viens ir izravējis amaranta lauku pushektāra platībā. Mēs sākām pilnīgi neiestrādātā augsnē, tāpēc laukos ir ļoti daudz daudzgadīgo nezāļu. Bioloģiskajiem saimniekiem, kuri gadiem ilgi iekopj laukus, uztur tos tā, lai neaizaug, ir vieglāk. Mēs sākām no nulles ar ļoti specifiskām kultūrām.

Elmārs: – Un ar kļūdām.

Signe: – Lauksaimniecībā tādiem saimniekiem kā mēs, kas mācās no savas pieredzes, ir ļoti garš mācību process. Ja reizi sezonā pieļauj kļūdu, tajā gadā izlabot to vairs nevar. Var vien paturēt prātā, izdarīt secinājumus un nākamajā gadā kļūdas labot. Mums patlaban saimniecībai ir piektais gads, būsim jau nedaudz advancētāki ar tehniku, ar zemes apstrādes agregātiem. Pirmajos gados taustījāmies tumsā. Protams, tie bija veiksmīgi dabas apstākļu ziņā. Daudzi, kuri mēģina kvinoju sēt, domā – viens gads ir labs, viss notiks. Tomēr nākamajā gadā dabas apstākļi nav tik labvēlīgi. Eksotiskās kultūras nav stabili augšupejošs bizness.

Vai Latvijā var novākt stabilu eksotisko augu ražu?
Elmārs: – Mēs vairāk orientējamies uz kinojas pārstrādi. SIA Gusts Apinis no kinojas gatavo pārtikas produktus. Audzējam šo kultūru tik daudz, cik ir pieprasījums pēc tās produktiem. Latvijā nav liels kinojas produktu tirgus – mēs bijām pirmie, kas ar vietējo kinoju iegāja veikalos, vienīgie esam aizvien. Pieprasījums patlaban ir mazs. Ar tonnu kinojas ražas gadā pilnīgi pietiek, lai nodrošinātu visu Latviju. Viena tonna no hektāra ir labs rādītājs. Mums ir bijusi arī pustonnu liela raža. Francijas kolēģis teica – pustonna bioloģiskās kinojas no hektāra ir labs rezultāts. Konvencionālajos laukos, piemēram, Zviedrijā, kuļ aptuveni 5 t/ha. Kinoja ir ļoti atsaucīga pret mēslojumu, slāpekli.

Pastāstiet par kinojas audzēšanas tehnoloģiju.
Elmārs: – Šogad zemi tikai frēzējām, Actisol agregātu saņēmām pavasarī. Varējām ar to apstrādāt zemi vien griķiem.

Pēc teorijas, kinoju pavasarī vajag sēt iespējami agrāk. Visagrāk kinoju sējām otrajā gadā, kad bija vislabākā raža, 26. aprīlī. Šogad sējām maija vidū. Vienu brīdi amaranta un kinojas lauku gribēju uzart un sēt ko citu, domāju, sausumā un karstumā nekas neizaugs. Signe, paldies Dievam, atrunāja. Man ir rokas stumjamā sējmašīna, vēl šo lauku ar rokām pārsēju Kinoja ir laba kultūra tādā ziņā, ka panes sausumu, arī salnas. Mēs patlaban ar sēju mēģinām nesteigties. Ecējam vai kultivējam zemi. Vispirms ļaujam parādīties nezālēm, tad tās izecējam. Mums ir labas ecēšas. Un tikai tad ar vagu frēzi veidojam vagas, jo kinoja ir ļoti prasīga pret augsni. Tai nepatīk sablīvēta augsne. Tālāk ir jāskatās un jāravē. No nezālēm visvairāk ir balandu. Tās var pat neraut ar saknēm, pietiek ar nolaušanu.

– Kur pērkat kinojas sēklu?
– Ar sēklu ir interesanti. Mēs sēklu ik gadu pērkam no Dānijas, no profesora, ar kuru daudzus gadus sadarbojamies. Tā ir viņa izveidotā kinojas sēkla, patentēta, izveidota speciāli ziemeļu puslodei. Kinoja ir īsās dienas augs, garas dienas tai nepatīk. Attiecīgi zinātnieki ir izveidojuši vairākas šķirnes. Mēs audzējam ‘Titicaca’ šķirni. Teorētiski citām šķirnēm Latvijā nevajadzētu augt. Esam parakstījuši līgumu, ka savu ražu kā sēklas materiālu izmantot nedrīkstam. Esam viņa uzņēmuma “Bolet Quinoa Quality” pārstāvji Latvijā. Pārdodam šo sēklu mūsu sekotājiem. Parakstām ar viņiem atbilstošu dokumentu par sēklu neizplatīšanu. Kinoja piesaista ļoti lielu uzmanību pasaulē, visas aptuveni 160 kinojas šķirnes ir izpētītas molekulārā līmenī. Tām var uzreiz noteikt atšķirības.

– Kad kinoju kuļ?
– Vāc septembra beigās vai oktobrī. Mēs līdz šim oktobrī vācām.

Vai saimniecības biznesu balstāt uz kinoju?
Nē, mēs būtu to darījuši, ja varētu pietiekamā daudzumā pārdot kinoju vai tās produktus. Latvijā kinojai lielas pārdošanas iespējas nav. Tas ir laika jautājums. Visvairāk kinoju un tās produktus pārdodam Rimi Klēts veikalos. Šad un tad braucam uz tirdziņiem. Rīgā par kinoju zina, cilvēki nāk un pērk. Pirms mēneša Valmierā mums nopirka vienu paciņu. Valmieras lauksaimniecības centrā kinoju nezina. Nauda kaut kādā veidā ir jāpelna. Visu laiku nevar ieguldīt. Šā iemesla dēļ audzējam arī citas kultūras. Mēģinām kaut kā atšķirties no citiem audzētājiem. Nākotnē vēlamies sertificēties arī kā bezglutēna produktu ražotāji. Glutēns ir viela, kas daudziem cilvēkiem izraisa alerģiju. Gribam būt vieni no pirmajiem Latvijā, iespējams, pirmie, kas sertificēsies bezglutēna produkta ražošanai.

Mēs apzināti neaudzējam glutēnu saturošus augus – tā ir mūsu politika. Neaudzējam ne kviešus, ne arī rudzus.

Šajā sezonā pirmo reizi iesējām auzas. Agrāk to nebija tāpēc, ka domājām – auzās ir glutēns. Tādā formā kā graudaugos glutēna auzās nav, auzās atrodas tā sauktais azeīns. Tas cilvēkiem ar glutēna nepanesamību ir panesams. Pirmo auzu ražu atstāsim sēklai, pārpalikumu pārdosim Lietuvas uzņēmumam Agrolitpa, kas mums sēklu piegādā.

Audzējam arī balto, tā saukto saldo lupīnu. Tā ir ļoti populāra. Agrāk to izmantoja vien lopbarībai, patlaban lupīnas saldās šķirnes sāk izmantot arī pārtikas produktiem. Tajās nav glutēna un ir ļoti daudz olbaltumvielu. Tā ir līdzīga sojai, bet vairāk piemērota mūsu apstākļiem. No tās gatavo pienu, saldējumu un citus produktus.

Pavisam kinoju audzējam 2,5 ha platībā, lupīnu 1 ha, auzas arī 1 ha platībā, 0,5 ha platībā aug amarants, griķi – 6 ha. Audzējam arī amoliņu. Ir vēl citas ieceres attiecībā uz eksotiskajām kultūrām. Kad bijām Dubaijā, Pasaules kinojas audzētāju konferencē iepazināmies ar cilvēkiem no visas pasaules, tostarp ar institūtu direktoriem no bijušās Padomju Savienības. Tādā ziņā ir ļoti viegli – kad kaut ko vēlamies, sazvanāmies, aizsūtām vēstuli un nopērkam sēklu.

Ir mums iecere arī turpmāk audzēt griķus un auzas. Latvieši ir ļoti kūtri uz jaunumiem, tāpēc vajag kultūras, ko cilvēki zina un pie kurām ir pieraduši. Citādi saimniecības izdevumus nenosegsim. Sākumā nedomājām par griķu pārdošanu, visi ražotāji ar to nodarbojas.

Izdomājām no griķiem gatavot makaronus, ko neviens Latvijā nedara. Ir arī griķu kinojas miltu maisījums pankūkām. Tādai precei ir noiets.

Esam izveidojuši unikālu tehnoloģiju griķu pastas gatavošanai. Neviens neticēja, ka varam izgatavot to bez piedevām, bez saistvielām, jo makaronu saturēšanai kopā vajag lipekli.

Signe: – Parastajos kviešos lipeklis ir. Tiem nevajag papildu saistvielas. Griķi nesatur glutēnu. Produktiem, kas nesatur glutēnu, ir grūtāk sasaistīties maizē vai pankūkās, kur liek olas. Mums ir produkti bez olām un bez ķīmiskajiem piemaisījumiem – ir tikai milti un mūsu akas ūdens. Ir zināmas tehnoloģijas nianses apstrādes procesā, ko neatklājam.

Elmārs: – Esam simtus kilogramu produktu izmetuši tāpēc, ka tie neturējās kopā vai bija trausli. Patlaban esam atraduši pareizo tehnoloģisko risinājumu. Piedāvājam veikaliem savus produktus, paši produktus pakojam un marķējam.

Signe: – Mēs vēlamies savu saimniecisko darbību veidot tā, ka izaudzētajām kultūrām radām aizvien lielāku pievienoto vērtību. Pērn izaudzējām bioloģiskos griķus, bija grūti pārdot, kaut gan izdevumi audzēšanai ir lieli. Bioloģiskā griķu sēkla ir neadekvāti dārga, tā maksā 1200 eiro tonnā, bet ražu par 300 eiro/t pārdot nevar. Ekonomiskais aprēķins ir šāds – ja nokuļam griķus, tie maksā 300 eiro/t, ja samaļam miltus, tie maksā 1800 eiro/t, ja uztaisām griķu pastu, tad 8000 eiro/t. Mēs pērn vienu ES projektu izveidojām, mums ir divas par ES naudu pirktas iekārtas miltu produktu ražošanai. Pastas ražošanas zinības apguvām kursos Itālijā.

Elmārs: – Pēc kinojas vākšanas to vajag žāvēt un tīrīt, atdalīt nezāļu sēklas, kaut kas gan paliek. Kad kinoja ir sausa, tā ir jāslīpē. To paši darām. Tad kinoju pūš caur priekštīrītāju, aizpūš projām saponīnu. Tālāk kinoja nonāk dzirnavās, no tām nāk milti. To pašu darām ar griķiem, tos nevajag slīpēt, vajag lobīt. Griķiem ir jābūt zaļiem. Pēc lobīšanas griķus maļ. Vēlāk cilvēki brīnās par augstajām bioloģisko produktu cenām. Kad viss samalts atsevišķi, Signe zināmās proporcijās sajauc miltus. Griķiem neko nejaucam klāt, maļam rupjāk, liekam pastas mašīnā. Sanāk svaigi makaroni, kas var glabāties, maksimums, divas dienas, tos mēs nepārdodam. Mums ir žāvēšanas skapis ar 20 sietiem, uz viena sieta liek ne vairāk kā kilogramu svaigo makaronu. Ievietojam sietus ar makaroniem skapī, kam ir vairāk nekā 20 dažādas programmas. Mums speciāli ir izveidotas trīs programmas. Žāvēšanas cikls turpinās 17 stundas.

Signe: – Mums vēl ražošana un pārstrāde nav sertificēta kā bioloģiskā.

Amarants aug mainīgām sekmēm, ļoti vēlējāmies to tāpēc, ka tas ir proteīna augs, sēkliņas satur ļoti labas olbaltumvielas. Pasaulē pārdod amaranta sēkliņas, ir arī amaranta milti, ko pievieno dažādiem miltu produktiem bagātināšanai ar olbaltumvielām. No amaranta arī iegūst eļļu. Tā ir ļoti, ļoti vērtīga. Satur skvalenu, tā ir viela medicīnai, ko iegūst no haizivs skrimšļiem. Amarantam šīs eļļas nav tik daudz kā rapsim, tomēr šī eļļa ir ļoti, ļoti vērtīga. Ir cilvēki Bauskas pusē, kuri audzē amarantu (Skaistkalnē). Viņiem ir pateicīgāka vieta, labāka augsne, labāks klimats.

Elmārs: – Mēs sertificēsimies kā bezglu­tēna produktu ražotāji. Augu sekā nevēlamies izmantot arī glutēnu saturošos augus. Centīsimies, lai nekur nebūtu piemaisījumu. Celiakijas slimniekiem pietiek vienu sēkliņu iejaukt lielā miltu toverī, viņi ir ļoti jutīgi, alerģiski, ir jāizslēdz visas iespējas piemaisīties glutēnu saturošiem produktiem. Pat tehnoloģiski žāvējot un maļot. Mēs to redzam kā savu nišu, jo lielie pārstādes uzņēmumi to nevar garantēt. Ir jābūt pilnīgi tīrām dzirnavām, nedrīkst tajās malt glutēnu saturošus produktus. Nekad dzirnavas no šiem piemaisījumiem neiztīrīs. Šā iemesla dēļ mums ir mazās dzirnaviņas uz vietas, varam visu samalt un pārstrādāt, garantējot, ka nav piemaisījumu.

Elmārs: – 2013. gads bija Starptautiskais kinojas gads. Kinojas konferencē Dubaijā pauda, ka fosilie krājumi pasaulē iet uz beigām, tāpēc cilvēkus lēnām virza uz to, ka gaļas viņiem nebūs. Iemesls – gaļas ražošana ir ļoti energoietilpīga, tā ietekmē klimatu. Pasaules vadošie, ja tā var teikt, nežēlo naudu pētījumiem par līdzīgām kultūrām, kas satur ļoti daudz proteīna (dzīvnieku proteīna aizvietotāja), nerunājot par to, ka kinoja, sorgo ir kultūras, kas var augt smilšainās un sāļās augsnēs ar minimālu ūdens daudzumu. Patlaban migranti steidz uz Eiropu, viņu valstīs ir bads, šos cilvēkus vajag pabarot. Kinoja un citas kultūras nav vien Holivudas aktieru iegriba, sak, tas nāk no Dienvidamerikas, tur ir kas labs. Nē, to visu bīda no augšas ar vienu lielu mērķi – lai kaut kādā veidā apturētu pasaules neizbēgamos procesus. Tāds iespaids radās pēc konferences Dubaijā.

Signe: – Kinoja ir unikāla ar to, ka aug tuksnešainās sāļās augsnēs. Izrādās, kinoja ir toleranta, tā attīra augsnes sāļumu, mazina un neitralizē to. Šā iemesla dēļ bagātie šeihi, kuri pumpē naftu un būvē spoku pilsētas kā Dubaija, kur nav auglīgas zemes, ēdienu ved no citām valstīm, viņi sāk domāt, kā veidot kultūras, kas ar minimālu apūdeņošanu varētu tuksnesī augt, lai nebūtu atkarības no pārējās pasaules. Viņi šim nolūkam investē lielu naudu. Viņi domā, kā padarīt tuksnesi par auglīgu zemi, no kuras var iegūt pārtiku un barot cilvēkus un lopus.

– Kādu redzat saimniecības nākotni?

Signe: – Ļoti jauku. Man ļoti patīk fantazēt, un šīs fantāzijas piepildās. Ja pārdosim kādu no pilsētas īpašumiem un būs vairāk naudas, pirmais, ko izdarīšu, – vienā no mūsu šejienes īpašumiem uzbūvēšu mājiņu ģimenei, kas mums palīdzēs. Vīrs būs palīgs Elmāram, sieva – man. Šai ģimenei būs zeme dārziņam. Tāda man ir vīzija. Mēs kļūstam vecāki. Vēl esam pietiekami stipri, tomēr cik ilgi divatā nesīsim maisus? Šī ģimene būs gandrīz kā mūsu ģimenes locekļi, bet viņiem būs atsevišķa dzīve. Kā senajiem latviešiem mums būs priekšstrādnieki. Dzīvosim draudzīgi, mēs gribētu tādu ģimeni, radīsim viņiem labus dzīves apstākļus, arī darbu ģimenes locekļiem. Domāsim arī, ja būs bērni, kā risināt skolas jautājumu. Skujenē ir skola.

Elmārs: – Diemžēl Latvija nav atvērta jauniem produktiem, mēs orientēsimies uz cilvēkiem pazīstamiem produktiem. Noteikti ar savu Actisol agregātu mēģināsim strauji uzlabot augsnes kvalitāti tā, lai mūsu ražas tuvotos konvencionālajām ražām. Ar jauno tehniku, kas mums ir un vēl būs, tas ir izpildāms. Un tas ir ļoti interesanti. Izmantosim tehnoloģiju, ko lieto Austrālijā, lai tuksnešus padarītu par auglīgu zemi. Austrālijā ir cilvēks, viņam drīz būs 90 gadu, kurš tuksnesī gada laikā paceļ organiku par 20 cm. Fantastika! Uztaisa organisko slāni, kura agrāk nebija. Dziļirdināšana plus specifiskais mēslojums – tā ir tehnoloģija. Dziļirdinot pa 10 cm pirmajā gadā, uztaisa plaisas, spraugas, ielaiž tajās baktērijas. Austrālijā nav ziemas, mikrobioloģiskie procesi notiek bez apstājas. Nākamajā gadā brauc ar to pašu iekārtu – iet zemē vēl par 10 cm dziļāk, ielaiž atkal baktērijas. Tās atrodas lielā mucā, šķidrumā. Tā pa trīs gadiem aiziet dziļumā un audzē. Mums šo ideju viens baltkrievu pētnieks ieteica, viņam ir sertifikāts un vēlēšanās šīs baktērijas izplatīt Eiropā.

Iespējams, mums būs uzņēmums, kas ražos šādas augsnes uzlabošanas baktērijas. To ražošanai ir saņemts ES sertifikāts. Baltkrievijā nevar atļauties tās ražot, viņi vēlas ar mums sadarboties. Ja Latvijā parādīsies uzņēmums, kas kinoju pārstrādā, palielināsim šīs kultūras platības. Perspektīvas mums ir. Pagaidām dzīvojam hobija režīmā, pēc naudas neskrienam. Bet maza būdiņa, maza darbnīciņa mums ir, varam ražot jaunus produktus.

Mums vajadzēs arī jaunu tehniku. Dienā varam izžāvēt vien 20 kg produktu, cikls ir 16–17 stundas. 400 kg mēnesī, nepārtraukti darbojoties. Ar šo tehniku lieli daudzumi neiznāk. Maksimālais naudas apgrozījums, ko var sasniegt ar šādu pārstrādi gada laikā, ir nedaudz vairāk par 30 000 eiro. Mums sēklas materiāls ir jāattīra, bioloģiskā tīrītava ir vajadzīga. Graudi būtu jākaltē savā kaltē, bioloģiski nesertificētā kaltē mēs nedrīkstam to darīt. Patlaban bioloģiskajām kultūrām Latvijā ir sertificēta viena kalte Vērgales pagastā, Liepājas pusē. Mēs ar kaimiņu būvēsim kalti sev.

Speciālistes komentārs
Līvija Zariņa, Dr. agr., Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece: – Visu cieņu kinojas celmlaužiem Latvijā. Sākt no nulles, bez pamatzināšanām, turklāt klimata ziņā visskarbākajā Latvijas reģionā – tas bija drosmīgi. Lai arī ar nozares atbalstu, tomēr – lūk, arī pirmie panākumi.

Kinoju Latvijā audzēs. Gan tāpēc, ka tā labi pielāgojas dažādiem augšanas apstākļiem, gan tāpēc, ka pieaug patērētāju interese par īpašas kvalitātes un netradicionālu produkciju, gan arī tāpēc, ka līdz ar klimata izmaiņām augkopības nozarē paveras iespējas mainīt arī audzējamo sugu klāstu. Jā, kinoju audzēt Latvijā vēl jāpiešaujas. Audzētājam papildus zemkopības pamatprasības (uzturēt auglīgu augsni) nodrošināšanai svarīgi saprast, aiz kura priekšauga kinoja labāk jutīsies un kuram pēcaugam būs pa prātam kinoja kā priekšaugs. Svarīgi arī izvēlēties konkrētiem agroekoloģiskajiem apstākļiem vispiemērotāko šķirni, kas var būt garants vismaz 20% papildu ražas ieguvei.

Tomēr vislielākā problēma kinojas audzēšanā bioloģiskās saimniekošanas sistēmas laukos būs tās sacensība ar nezālēm – kurš kuru apsteigs. Skaidrs, ka tīrumā jāsadzīvo visiem ekosistēmas iemītniekiem. Nelaimīgā kārtā kinoja ir balandu dzimtas augs. Balanda ir viena no izplatītākajām nezālēm Latvijas tīrumos. Tā ir viegli ierobežojama, jo vairojas tikai ar sēklām, tās dīgsti ir jutīgi pret mehāniskām darbībām (ecēšanu). Ja saimnieki paši nesavairo tās sēklu, tad nav problēmu.

Tas nozīmē, ka kinojas audzēšanā īpaša nozīme būs agronomiskajiem elementiem – sējas termiņam, sējumu biezībai, rindstarpu attālumam. Lai zinātu atbildes uz daudzajiem neskaidrajiem jautājumiem, Agroresursu un ekonomikas institūtā esam sākuši kinojas agrotehniskos pētījumus.

Galerijas nosaukums

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā “Agro Tops”

LA.lv