Dzīvesveids, Lauku sēta

Pilskalnes Medņu kroga īpašais starojums vairāku mūžu garumā

Neretas novada Pilskalnes pagasta Gricgales jeb Medņu krogam, kam mūža maizi dod rakstniece Lūcija Ķuzāne, viņas dēls Jānis Ķuzāns un mazmeitas Evija Ziemele un Ilze Ķuzāne-Tāle, pēc 14 gadiem būs jau 200 gadu ilgs mūžs. Pirms pēdējā kara tajā pusē, dodoties makšķerēt Sēlijas upēs Mēmelē un Susējā, staigājis Jānis Jaunsudrabiņš, dažādās gaitās devies arī rakstnieks Jānis Veselis. Divas reizes krogā viesojies dzejnieks Imants Ziedonis, pēdējā ciemošanās noslēgusies ar dzejnieka lūgumu: “Lūcij, vai es kādreiz krogā varētu padzīvot divas nedēļas? Ļoti gribas pamatīgāk izjust vecās ēkas starojumu, klusumā parunāties ar seno telpu sienām un senām lietām.” Diemžēl slimība liedza dzejniekam tās divas nedēļas, viņš nepaspēja.

Manteļskurstenis, pūralāde un skapis

Varbūt Imants Ziedonis, pieminot senās telpas, vispirms domāja par kroga lielo istabu, ar slēģi aizveramo lodziņu, pa kuru no saimes istabas kroga apmeklētājiem padotas pasūtītās uzkodas, brandavīns un bairītis. Iespējams, dzejnieks gara acīm vēlējās saskatīt, kā pa savām durvīm ienāk krodzinieks, nostājas aiz letes un apkalpo pircējus. Un kā šajā telpā Meteņos slēgti mutiski līgumi starp apkārtnes saimniekiem un kalpiem. Un kā vakaros, kamēr stadulā iebrauktie rati un izjūgtie zirgi atvelk elpu, pie garā galda iestiprinās tāla ceļa braucēji, tad turpat lielajā istabā arī pārnakšņo, guļot uz soliem vai uz garā galda. Varbūt bijusi arī vēlēšanās ilgāk uzkavēties manteļskurstenī – telpā ar vaļēju pavardu, no kura savā laikā dūmi gājuši augšup tieši skurstenī. Stāvēt un iztēloties, kā kāšos iekārtos katlos vārījies ēdiens, kā, sakārtu augstu skurstenī virs pavarda, žāvēja toveros sasālīto gaļu. Vai arī kādu nakti pārlaist kambartiņā, kur tālajā 1927. gadā toreizējai kroga saimniecei Marei Mednei piedzimusi meita Lūcija, nākamā rakstniece un Sēlijas novadpētniece.

Droši vien tajās divās nedēļās Imants Ziedonis būtu ilgāk pakavējies pie daudzām senām kultūrvēstures liecībām, kas krogā atradušas patvērumu uz ilgiem gadiem, lielā mērā pateicoties tieši Lūcijas Ķuzānes gādībai un neatlaidībai. Viņa noskaidrojusi, ka, piemēram, kāda pūralāde darināta drīz pēc tam, kad latvieši ieguva uzvārdus, un ka savā garajā mūžā tā kalpojusi četru paaudžu sievietēm.

“No īsiem, aprautiem vārdiem toreiz sapratu, ka Imantu Ziedoni interesēja arī kalpu meitas skapis, kas izgatavots 1912. gadā,” min Lūcija. “Šis skapis desmit gadus kalpojis manai mātei, tad viņa to deva man pūrā, kad precējos. Skapis toreiz no Gricgales aizceļoja uz manu Jēkabpils dzīvokli, kur man kalpoja 37 gadus, tad devās atpakaļ uz krogu. Un tā nu viņš (rakstniece par skapi runā kā par dzīvu būtni! – A.G.) šeit dzīvo jau kuro mūžu kā laikmetu liecība, kā atgādinājums – neniciniet vecas lietas, jo tās uzsūkušas sevī bijušo paaudžu mūžus!” Tāpēc arī ēkā no pirmsākumiem saglabātas vairākas koka durvis, telpās ir gan vecā dēļu, gan klona grīda, kā arī ķieģeļu grīdas fragmenti.

Rakstniece īpaši uzsver, ka no kroga nāk spēcīgs starojums, viņa un daudzi cilvēki, kas te atkal un atkal ierodas, to jūtot jau gadiem ilgi, acīmredzot arī Imants Ziedonis jutis savās īsajās viesošanās reizēs. Un atliek vienīgi minēt, kādi darbi viņam te būtu tapuši – melnā manteļskursteņa baltie dzejoļi, pūralādes pielocītie dzejoļi vai kas cits.

Krogam – trešo elpu

Gricgales krogs atklāts 1831. gadā Jurģu dienā. Tas bijis viens no deviņiem krogiem noslogotā Rīgas ceļa 20 verstu posmā. Līdz mūsdienām no šiem deviņiem krogiem saglabājies tikai Gricgales krogs. Pārējie sabrukuši galvenokārt kolhozu saimniekošanas rezultātā. Bojā būtu aizgājis arī Gricgales krogs, ja to daudzu gadu garumā pašaizliedzīgi nebūtu glābusi un piešķīrusi tam otro elpu Lūcija Ķuzāne. Te rīkoti piemiņas pasākumi rakstniekiem, kas nākuši no šī novada, – Jānim Vainovskim, Jānim Veselim, Jānim Jaunsudrabiņam. Te kopš 1983. gada rudeņos notikušas Dzejas dienas ar viesiem, kas atbraukuši no citiem novadiem. Vēl arvien vasarās pie Gricgales kroga piestāj ekskursantu autobusi – lai gan senā kultūrainava šajā apvidū zudusi, tomēr Latvijas apceļotājus interesē senais leišmales grantētais lielceļš un Gricgales krogs kā arhitektūras piemineklis.

“Mūsu krogs nekad nekalpos biznesa interesēm, tikai un vienīgi kultūrvēstures saglabāšanai un godā celšanai,” saka rakstnieces dēls Jānis Ķuzāns, kurš jau pensijā, tāpēc vecajai mājai var veltīt daudz vairāk laika un pūļu. Par to, ka krogs dzīvos arī nākamos simt gadus un ilgāk, vislabāk liecina Lūcijas un viņas ģimenes locekļu un viņu draugu līdz šim paveiktie praktiskie 
labiekārtošanas darbi: izrakts mākslīgais dīķis, iekopta jauna bērzu birzīte, vecais augļu dārzs, iestādīti smiltsērkšķi, savukārt nupat, 4. maija talkā, iekārtots puķu dārzs un iztīrīts manteļskurstenis, kas gadu gaitā, mainoties saimniekiem, bijis piekrauts ar visādām drazām.

Nu jau otro gadu par krogu interesi izrāda un par tā sakopšanu rūpējas arī Neretas biedrība “Upmales mantinieki”, ko vada skolotāja Lidija Ozoliņa un kas vēlas krogam dot trešo elpu, iekārtojot vecajās telpās novadpētniecības ekspozīcijas. Ar biedrības palīdzību ir cerība piesaistīt finansējumu plānotajam ēkas remontam un jumta nomaiņai. Kādā no talkām talcinieki jau nesuši no meža milzīgu baļķi, lai pieliktu stuti vietā, kur jumts draudējis sagāzties.

Tagad, kad rakstniecei rit jau deviņdesmitais mūža gads, viņa kroga grožus uzticējusi savai mazmeitai Evijai Ziemelei, lai gan arī pati joprojām daudz kur pieliek savu roku.

1 komentārs

Pievienot komentāru