Laukos
Mežsaimniecība

Ko meža īpašniekiem sola un nesola politiķi 0

Foto: Valdis Semjonovs

Latvijas Meža īpašnieku biedrības sanāksmē, kas notika pagājušajā nedēļā, deviņu partiju pārstāvji stāstīja partiju redzējumu, kā turpmāk vajadzētu attīstīties meža nozarei. Ideja veidot Meža ministriju tomēr tika atzīta par nereālu.

Edvards Smiltēns, partija “Latvijas Reģionu apvienība”:
“Meža nozare ir ļoti organizēta, vienota, ar lielām caursišanas spējām. Man, strādājot Zemkopības ministrijā, bija patīkami sadarboties ar jūsu kolēģiem. Mums izdevies daudz ko panākt. Vairāku gadu garumā cīnījāmies par mežsaimniecības kooperatīvu izveidi. Politiķiem, kuri tiks ievēlēti nākamajā Saeimā, vajadzētu tikt vaļā no vairākiem mītiem. Jo sabierībā tiek kultivētas domas par to, ka viņi jau tikai izcērt un izved apaļkoku. Ir jāatrod līdzsvars starp dabas draugiem un meža nozari, jo mēs gribam attīstītu Latviju. Mums ir nepieciešami lielāki ieņēmumi budžetā, ir daudz vajadzību – veselībai, izglītībai. Jau šobrīd ir 600 000 ha aizsargājamu teritoriju. Ja mēs kaut ko gribam likt klāt, tad kaut kas arī jāņem nost. Meža nozarē kopumā nodokļu sistēma strādā labi un tos nav nepieciešams celt. Galvenais ir to visu nesabojāt.”

Ringolds Arnītis, partija “Zaļo un zemnieku savienība”:
“Esmu pārliecināts ražotāju un eksportētāju pārstāvis. Mūsu partija uzskata, ka meža nozare Latvijā ir pasaules līmenī, un mūsu partija par šo nozari “stāv un krīt”. Protams, sabiedrībā notiek diskusijas par to, ko mēs varam un ko mēs nevaram atļauties. Taču mēs esam pārliecināti par ilgtspējīgu nozares attīstību, jo balstāmies uz zinātnes atziņām, kas iegūtas Latvijā un ko mūsu eksperti pārbaudījuši un pierādījuši. Esam par to, ka meža nozarei piemēroto nodokļu sistēmu nevajag mainīt, jo arī ar zemu likmi varam panākt ļoti daudz. Mēs noteikti strādāsim pie komunikācijas uzlabošanas ar sabiedrību. Diemžēl lielākā daļa sabiedrības dzīvo Rīgā un pilsētās un nesaprot to, ko meža īpašnieki uztver kā pašsaprotamu.”

Didzis Šmits, partija “KPV LV” (“Kam pieder valsts?”):
“Uz jūsu nozari vienmēr esmu skatījies ar skaudību. Ne tikai par devumu ekonomikā, bet par to, kā jūs protat saliedēties un sevi pārstāvēt. Domāju, ka Arnis Muižnieks un Kristaps Klauss ir vieni no labākajiem nevalstisko organizāciju interešu pārstāvjiem Latvijā. Jums ir veicies, ka esat izraudzījuši profesionāļus. Par to, kas mums jāizdara. Meža ciršana plašākā sabiedrībā joprojām tiek uztverta kā ļaunums. Protams, vide ir jāsaudzē, par to neviens nestrīdas, arī zaļajai vārnai Latvijā ir vieta, kur dzīvot, taču nav pareizi, ka zaļā vārna, lidojot virs Latvijas un nosēžoties kādā vietā, nolemj, cik meža īpašnieks turpmāk varēs iegūt no sava meža īpašuma. Zaļajai vārnai ir jābūt, kur ligzdot, bet tas meža īpašniekam nedrīkst nest zaudējumus.”

Gatis Eglītis, “Jaunā konservatīvā partija”: “Esam pārāk aizrāvušies ar dabas liegumiem, biotopiem. Es neredzu līdzsvaru ar biznesa interesēm. Arī saistībā ar piejūras aizsargjoslu mēs esam pilnībā par to, ka jāatļauj saimnieciskā darbība zonā, kas atrodas tālāk par 300 m no krasta. Piesaistām zinātniekus, ekonomistus un atrodam kopsaucēju.
Kompensācijas par liegumiem ir pārāk mazas, tās nekompensē īpašuma vērtības kritumu, kas sasitītas ar dabas liegumiem. Tās ir jāpārskata. Latvijā šobrīd ir ap 200 000 ha aizaugušas un neizmantotas zemes. Šīs zemes pēc iespējas ātrāk ir jāatgriež apritē, lai mēs no katra ha varam pelnīt naudu. Zemes, kas nav piemērotas lauksaimniecībai, ir jāapmežo. Šajā procesā valstij ir jāpalīdz: dodam Eiropas fondu naudas, dodam meliorācijai, lai šīs platības sakārtotu. Uzskatām, ka modelis bezdarbnieku apmācībai ar Eiropas sociālā fonda naudām nestrādā. Mēs piedāvājām šo naudu atdot asociācijām – lūdzu, apmāciet, ieguldiet savu darbinieku vai bezdarbnieku jaunās zināšanās.”

Daniels Pavļuts, partija “Attīstībai /Par!”:
“Man grūti iztēloties kādu citu nozīmīgu tautsaimniecības nozari Latvijā, par kuru sabiedrībā būtu tik daudz kļūdainu priekšstatu, kur būtu tik lielas pretrunas starp veco un jauno. No vienas puses, mēs zinām, kā attīstās tehnoloģijas, cik lieli ir mērķi par darba ražīguma kāpšanu. Tai pašā laikā regulācijā mums ir iecementēti priekšstati, kas nāk no 19. gadsimta mežsaimniecības. Tas attiecas uz cērtamo sugu vecumu. Ir mainījusies ģenētiskā situācija, mainījusies kopšanas tehnika, tāpēc šeit ir nepieciešama diezgan nopietna revīzija. Nepieciešams arī cits līdzsvars attiecībā uz sabiedrības, vides un ekonomiskajām interesēm. Ir jāuzlabo komunikācija ar sabiedrību, vides aizstāvjiem un meža īpašniekiem. Iespējams, ka tas jāuzņemas tieši jums, jo jūs par to zinat visvairāk. Varbūt mums jāiet cits ceļš? Nevis jāaizliedz saimnieciskā darbība vienmērīgi visās mežu platībās, bet jāpaplašina koncentrētās vietās pirmatnējo mežu aizsardzība, atbrīvojot daļu pārējo mežu no lieguma saimnieciski darboties? Taču, ja ir saimnieciskās darbības ierobežojumi, tad jāsaņem adekvātas kompensācijas.”

Roberts Putnis, partija “Progresīvie”:
“Es pārstāvu politisko spēku, kas Saeimas vēlēšanās pirmo reizi izmēģinās veiksmi. Esam jauni sociāldemokrāti un jauni zaļie Latvijā. Viens solījums, ko es dodu uzreiz vienai no nozīmīgākajām nozarēm Latvijas ekonomikā – no progresīvajiem jums būs atbalsts visos tajos pasākumos, kur jūs radīsiet sarežģītus jaunus produktus. Mēs uzskatām, ka atbalsta programmas ir pārāk plaši izmantotas pēc lej­kannas principa un tērētas nefokusēti. Meža nozare ir tā, kas varētu kalpot daudz straujākai Latvijas izaugsmei, ja valsts atbalsta politika tiktu fokusēta inovācijām un ražošanas sarežģītības kāpināšanai. Otrs – mums ir svarīgi raudzīties uz jebkādas uzņēmējdarbības sociālajām sekām. Mēs redzam lielu problēmu 28 gadu industrializētajā lauksaimniecībā, kas ir noplicinājusi vidi ekoloģiskajā nozīmē un radījusi dramatiskas sociālas sekas, iztukšojot Latvijas laukus. Tā kā jūs esat spēcīgi reģionos, jums šī sociālā loma ir īpaši būtiska un arī tur, darbavietu radīšanā, būtu progresīvo atbalsts. Man ir mandāts nodot jums vēstījumu: uzskatām, ka atsevišķiem meža īpašniekiem un kokrūpniecības nozares pārstāvjiem nav jāiznes publiskais smagums gan vides aizsardzībā, gan kopējā sabiedriskā labuma gūšanā. Valsts ir ļoti liels meža īpašnieks. Gadījumos, kad veidojas apgrūtinājumi meža īpašniekiem vai kok­rūpniekiem, valstij nav jāuzvedas kā vienam no tirgus dalībniekiem, bet ar kompensējošiem mehānismiem jānodrošina atbalsts vides aizsardzībai Latvijas mežos.”

Juris Šulcs, partija “Jaunā Vienotība”:
“Uzskatām, ka Zemkopības ministrijai ir jāizvērtē meža apsaimniekošanas normatīvo aktu efektivitāte, kāda tā ir salīdzinājumā ar mūsu kaimiņvalstīm un kā tā ietekmē mežsaimniecības dzīvotspēju. To vajag uzlabot visās sfērās, kas ir saistīta ar meža nozares konkurētspēju. Ir jāpārskata normatīvo dokumentu kopums, kas saistīts ar meža izstrādi. Kā deputātam man ir nācies saskarties ar meža īpašnieku problēmām, piemēram, Abavas senlejā, kur valsts ir uzlikusi apgrūtinājumu, bet nav spējīga risināt problēmu, lai meža īpašnieks nekļūtu par vienīgo cietēju. Esam par saprātīgu un sabalansētu dabas aizsardzību. Visādus apgrūtinājumus mēs varam uzlikt efektīvi un ātri, taču noņemt tos nevar ne efktīvi, ne ātri. Tādas prakses Latvijā vispār gandrīz nav. Kāpēc? Un pats svarīgākais. Meža nozari nevar atraut no mūsu valsts ilgtspējīgas attīstības. Mēs vēlētos, lai būtu spēcīgas asociācijas. Profesionāļi, kuri ir gatavi konstruktīvi sadarboties ar valsts pārvaldi, tostarp arī politiķiem, izvirzot konkrētas problēmas. Bet politiķim jābūt tam, kurš spējīgs ieklausīties, saprast un adekvāti rīkoties.”

Einārs Cilinskis, Nacionālā apvienība:
“Ir ļoti būtiski celt mežu produktivitāti. Tas nozīmē meliorāciju, mēslošanu, jaunaudžu kopšanu, neproduktīvo mež­audžu nomaiņu. Tas nozīmē sakārtot dabas aizsardzības jautājumus. Protams, tās nebūs vieglas sarunas, taču ir vesela virkne pilnīgi bezjēdzīgu aizliegumu, kurus nevar pamatot pat ar zaļās vārnas labklājību. Enerģētikā koksnes atlikumu izmantošana sākotnēji pieaugs. Taču ilgtermiņā pieaugs atjaunojamās elektrības un jaunās, viedās elektrības sistēmas loma. Atbalsta sistēma šai pārejai nav un nebūs tāda kā līdzšinējā OIK sistēma, no kuras pēc iespējas ātrāk ir jātiek vaļā. Absolūti būtisks ir jaunu produktu ar augstāku pievienoto vērtību ražošanas atbalsts gan būvniecībā, gan ķīmiskajā rūpniecībā. Skaidrs arī tas, ka nevarēsim vairs maksāt kaut kādas minimālās algas un turēt mežsaimniecību pelēkajā zonā. Vajadzēs akumulēt līdzekļus no nozares, lai varētu maksāt kompensācijas tur, kur ir pamats to darīt.”

Juris Jaunzems, partija “No sirds Latvijai”:
“Esmu rūpniecībā nostrādājis divdesmit gadus un saskāries ar šo birokrātijas mašīnu. Redzot, kā no mums iekasē nodokļus un kur tie pēc tam paliek, nolēmu iet politikā un, izmantojot savu pieredzi, sakārtot šīs lietas pareizi. Visas nodokļu lietas jārisina kompleksi. Mums jābūt konkurētspējīgiem visos tirgos. Ar to arī jāsāk – jāsamazina birokrātija. Īstenībā mēs esam saimnieki savai zemei, savam mežam, taču bez atļaujas tur darīt neko nevaram. Nedod Dievs, ja nozāģēsim kādu koku nelaikā vai par tuvu upei. Labāk, lai nograuž bebrs, lai sapūst. Nav skaidra šādu liegumu lietderība un saimnieciskums. Ja īsi – tad mēs visu raudzīsimies no saimnieka skatpunkta.”

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

LA.lv