Bizness, Kooperācija

Kokrūpnieku kooperatīvs turas pie Gaiziņa

Bērzaunes pagasta kok­rūpniecības uzņēmums “Gaiziņš” jau 25 gadus strādā kā kooperatīvā sabiedrība. Kaut arī statusa un nosaukuma maiņa būtu pavērusi piekļuvi Eiropas fondiem, uzņēmēji to nav darījuši, jo “Gaiziņš” – tā savulaik saukusies saimniecība, kurā strādājuši.

Vajadzīgs arī dzīvoklis

MPKS “Gaiziņš” līdz­īpašnieks, Madonas novada deputāts Ivars Miķelsons: “Šodien ir uzsaukums: “Uzņēmēji, radiet darba vietas!” Bet ar to nepietiek. Cilvēkiem kaut kur arī jādzīvo. Taču atrast īres dzīvokļus lielākoties iespējams vien Rīgā vai Pierīgā.

Taču Bērzaunes pagats ir izveidojies par Madonas novada rūpniecības centru arī tāpēc, ka savulaik šeit bija dzīvokļi. Te izveidojusies bāze, uz kuras pamata uzņēmīgi cilvēki varēja attīstīt ražošanu. Un labi, ka Madonas novada pašvaldība trīsstāvu kopmītņu māju Sauleskalnā pārbūvēja par dzīvokļiem, kurus, atbalstot uzņēmējdarbību, iznomā uzņēmumiem kā dienesta dzīvokļus.

Mūsu kooperatīvs dibinājās deviņdesmito gadu sākumā, kad laukos izsludināja privatizāciju. Lai nesaraustītu saimniecības gabalos, Godmaņa valdība atļāva visu privatizēt pa attiecīgām nozarēm, vispirms izveidojot kooperatīvu.

Es padomju saimniecībā “Gaiziņš” vadīju celtniecības sektoru. Saimniecībā bija ļoti inovatīvs direktors Visvaris Rieksts, kurš aicināja pie sevis jaunos speciālistus un deva tiem iespēju šeit arī dzīvot. Arī es uz Bērzauni pēc augstskolas atnācu, Visvara Rieksta aicināts, tieši šā iemesla dēļ – te bija dzīvoklis.

Saimniecības daļā, ko varējām privatizēt, bija gateris, galdniecība, celtniecības tehnika. Visi, kas šajā sektorā strādājām, nodibinājām kooperatīvu. Taču laika gaitā daudzi kooperatīva dalībnieki atsijājās. Beigās palikām trīs. Varējām pārtapt par SIA, taču nosaukums SIA “Gaiziņš” jau bija aizņemts. Pārdēvēt kaut kā savādāk negribējās. Vienīgais mīnuss, kas mūs šajā sakarā ir skāris – nebija paredzēts, ka kooperatīvās sabiedrības drīkst izmantot Eiropas fondus. Taču mēs bijām principiāli un uzskatījām, ka nav ko no tās Eiropas ķert un grābt. Var jau būt, ka īsti pareizi tas nebija. Uzņēmumi tepat mums kaimiņos, izmantojot struktūrfondus, attītījušies daudz straujāk. Bet labāk, ka kaimiņi ir bagāti nekā nabadzīgi.

Uzņēmējdarbības formas un nosaukuma maiņu ietekmēja arī astoņus gadus ilgusī tiesu prakse ar VID par nepamatoti uzliktu uzrēķinu. Pirms gada šo tiesu vinnējām un savus 120 000 ieturētos latus dabūjām atpakaļ. Kopā bija kādas 14 tiesas.

Melleņu laikā rindā pie daktera

Ražojam līmētās koka logu bruses. Tas nav tik vienkārši, kā ražot celtniecības materiālus. Tievāki baļķi kā 28 cm tievgalī mums neder. Aptuveni 10% izejmateriālus pērkam Ukrainā un Baltkrievijā. Ukrainā – neapzāģētus priedes dēļus, Baltkrievijā – apzāģētus dēļus. Ja akciju sabiedrība “Latvijas vasts meži” savas ciršanas kvotas palielina, mums meža pietiek, ja samazina, tad cenas baļķiem stipri celsies un mums būs jāmeklē citi ceļi, kā iegūt izejmateriālu, kas ir lētāks. To diktē pārdošanas cena Eiropas tirgū. Tad jāskatās un jādomā, ko optimizēt.

Taču koku problēma mums šobrīd nav tik būtiska. Aktuāli – atrast kvalificētas darba rokas. Valstī spiežam uz vispārējo vidējo izglītību, un tā ir problēma. Sanāk, ka deviņpadsmit gadu vecumā jaunietis ir beidzis vidusskolu un uz jautākumu: ko tu proti? – atbild: visu! Bet patiesībā viņš neprot neko un darba devējs ir pirmais, kas viņu apmāca. Sākums ir smags. Tiek salauzti gan instrumenti, gan nepareizi sagatavota produkcija.

Ir jāattīsta tehnikumu izglītības līmenis. Bieži vien mums vajadzīgi labi elektriķi vai mehāniķi, bet tos ne ar uguni nevar sameklēt. Operatoriem, ar augstražīgiem darba galdiem strādāt protošiem darbiniekiem nebūt nav vajadzīga augstākā izglītība. Taču jaunieši ir kūtri šādas specialiātes apgūt, jo tās nav vieglas.

Lauku problēma ir arī tā, ka katram ir savs dārziņš, lielākajai daļai, kas dzīvo lauku mājās, ir arī kūtiņa un ir jānopelna tikai tam, ko pats nevar izaudzēt. Tāpēc bieži vien prasības arī ir niecīgas. Tas nav tā kā pilsētniekiem, kuriem viss jānopērk veikalā, tāpēc arī jāstrādā maksimāli intensīvi.

Ir arī gaileņu laiks un melleņu laiks – vasaras “slimošanas” periods. Šovasar mežos melleņu nav daudz, tāpēc arī cilvēki tik daudz “neslimo”.

Lai kāpinātu darba ražību, jādomā par mehanizāciju un automatizāciju. Taču tas prasa ļoti lielas investīcijas. Un nezinot īsti, kāds nākotnē būs Eiropas tirgus un kāda dižķibele vēl var gadīties, izšķirties par šādu soli nav viegli.

Ivars Miķelsons. Foto - Valdis Semjonovs
Ivars Miķelsons. Foto – Valdis Semjonovs

Uzziņa

* Meža pārstrādes kooperatīvā sabiedrība “Gaiziņš” dibināta 1992. gadā.

* Atrodas Bērzaunes pagastā, nodarbina 100 cilvēkus.

* Ražo līmētas sagataves logiem un durvīm.

* Mēnesī saražo 700 m3 gatavās produkcijas.

* 2016. gada apgrozījums – 4 milj. eiro.

1 komentārs

Pievienot komentāru