Laukos
Mežsaimniecība

“Ozolainēs” koku stādiņus izaudzē paši 0


Kārlis un Vizma Martinsoni
Kārlis un Vizma Martinsoni
Foto – Valdis Semjonovs

Kārlis Martinsons Limbažu pievārtē apsaimnieko 10 ha meža. Savā īpašumā izveidojis pastaigu taku, ko limbažnieki ļoti iecienījuši. Mazvērtīgās audzes pamazām nomaina ar bērzu, egļu un melnalkšņu stādījumiem. Pagājušajā gadā Martinsons bija starp trim konkursa “Sakoptākais mežs” finālistiem, iegūstot mazo “Zelta čiekuriņu”.

Mums atlika tikai stādīt
Kārlis Martinsons: “Mājas mums tuvu, kolīdz kāds brīvāks brīdis, tā mēs abi ar sievu mežā. Mums patīk skatīties, kā pavasarī bērziem plaukst zaļas lapiņas, kā vasarā eglēm izaug zaļi dzinumi. Te daudzi pastaigājas, un mums par to prieks. Tagad viss izkopts, smuki. Ar kartupeļu lakstu sitēju izbraucu vairākas reizes gadā, lai zāle neaug un var pat ar bērna ratiņiem izbraukt. Taka ir trīs kilometrus gara, ir arī atpūtas vieta ar soliņu, lai bērniem interesantāk, uztaisījām skulptūras no siena. Viens otrs gan kaut ko nomet zemē, bet ar to jāsadzīvo. Savācam, un atkal tīrs.

Sēņu te daudz, visi nāk uz “Ozolaini” sēnēs. Ja paši no rīta agri neaizejam nolasīt, tad jau sēņotāji nāk pretim ar pilniem groziem. Nu, neņems jau nost.

Mežs man paticis jau no bērna kājas. Kad dabūju atpakaļ zemi, sāku ar lielu sparu. Kad ar lauksaimniecību vairs neņēmāmies, nolēmām – jāstāda mežs. Kādreiz jau tur bija mežs, tēvs to izplēsa. Sākām rakt laukā bērziņus un egles, kas bija bagātīgi sasējušies, un stādījām. Novilkām šņori, lai rindas ir taisnas. Cik katru pavasari varējām, tik arī stādījām. Sākumā nekādu ienākumu nebija. Mums nepalaimējās. Pieaugušo mežu uz tēva zemes sovhozs vēl pēdējā pastāvēšanas gadā nozāģēja. Mums tik atlika stādīt – pa gabalam vien. Katru gadu pa 0,3 ha, pa 0,2 ha. Šogad paliek 25 gadi, kopš pirmo gabalu iestādījām. Tur jau bērzus izretinājām un sagādājām paši sev malku, bet, retinot eglītes, kādus 15 m3 papīrmalkas varējām pārdot. Vēl jāpagaida gadi desmit, tad būs riktīgi ko darīt. Pamazām nelielās platībās mazvērtīgo koku vietā stādu bērzus un egles, bet tur, kur mitrāks, melnalkšņus.

Uzkrauju kubu un braucu mājā
Kā kaut kas nav, kaut ko nesaprotam, tā prasām meža konsultantei Velgai Senkovskai. Viņa rīko seminārus, es vienmēr aizbraucu un paklausos, ko atkal jaunu pastāsta. Interesantākais jau šobrīd ir stāsts par to, kā, rakstot Eiropas projektus, ieguldīto naudiņu var dabūt atpakaļ vismaz par darbu un benzīnu. Agrāk jau tā nebija. Bet es kopu tāpat. Skatos arī raidījumus, kas par mežu televīzijā. Piemēram – kā ievākt priežu sēklas. Nemaz nezinājām, ka tās jāizsaldē. Paši izaudzējām pāri par 250 stādiņus. Sanāca ar riktīgi smukām saknēm.

Salasām čiekurus no diža, skaista koka. Tad paši pirtiņā izperamies un pēcāk saberam čiekurus uz lāvas. Šie smuki atveras, pakrati tik – sēkliņas izbirst. Tad uz ziemu ieliekam ledusskapī. Pavasarī izpiķējam un stādām dobē. Trešajā gadā – uz mežu. Izņemot melnalkšņus, citus stādus nekad neesam pirkuši. Vienmēr izaudzējam paši. Pērn, saņemot mazo “Zelta čiekuru”, klāt bija arī 400 eiro vērta dāvanu karte stādu iegādei. Tad arī paņēmām gan dekoratīvos, gan eglītes, atvedām pilnu mašīnu. Bet šogad zeme tik cieta, ka nemaz lāpstu nevar iedurt.

Šoziem bija cērtami 36 koki, bet pavasarī stādījām. Bija tāds brīvs gabaliņš, iestādījām 0,14 ha jaunā meža. Strenču kokaudzētavā ar dāvanu karti paņēmām priežu stādiņus. Stādīt viegli, tikai pēc tam stirnas uzbrūk, kož nost galotnītes un kukaiņi arī, grauž mizu nost. Mežzinis saka – cik vien ātri var, vajag miglot, citādi noēdīs visu un paliks tukša vieta. Tad mēs nomiglojām.

Man pašam tehnika klausa. Ir traktors, divdesmitpiecītis. Aizmugurē zirga ragavas, traktors nav plats, varu katram kokam piebraukt klāt. Uzkrauju kubu un braucu mājā. Pa druskai vien tā arī visu papīrmalku savedām. Sieviņa viena uz mežu nelaiž. Vienmēr līdzi, nes un krāmē zarus. Pareizi jau ir, jaunāki nepaliekam, viss kas var gadīties.

Meža kopšana man ir sirdslieta. Arī dēls interesējas par šo nodarbi. Šis ir dzimtas mantojums, ko atdāvināju dēlam, lai viņš turpina uzraudzīt un audzēt mežu, kad pats vairs nespēšu.

LA.lv