Laukos
Graudkopība

“Dabiskā ceļā, nevis uz rīt uz brokastlaiku”. “Durbes grauds” par kooperāciju un konkurenci0


Sandris Bēča:  “Notiek diskusijas par to, ka kooperatīviem vajag apvienoties. Tās, manuprāt, ir skaļas tendenciozas frāzes. Vispareizāk būtu teikt, ka kooperatīviem savā starpā ir jāsadarbojas.”
Sandris Bēča: “Notiek diskusijas par to, ka kooperatīviem vajag apvienoties. Tās, manuprāt, ir skaļas tendenciozas frāzes. Vispareizāk būtu teikt, ka kooperatīviem savā starpā ir jāsadarbojas.”
Foto: Uldis Graudiņš

SANDRIS BĒČA, graudaudzētāju kooperatīva “Durbes grauds” dibinātājs un valdes priekšsēdētājs, stāsta par nosacījumiem, kas ietekmē viņa vadītā kooperatīva darbību, kā arī vērtē kooperācijas aktualitātes Latvijā.

– Kurzeme pērn visvairāk cieta no sausuma, kas ietekmē arī nākamās ražas. Vai esat tikuši galā ar šo izaicinājumu?

– Pērn kooperatīvs Durbes grauds pieņēma tieši pusi no tā graudu daudzuma, ko pirka agrākos gados. Ražas kritums Kurzemē bija vairāk nekā puse. Mums saistībā ar biedru skaita pieaugumu un ražas kāpumu tik liela krituma nebija. Labā lieta bija tā, ka sausumā augušo ražu nevajadzēja žāvēt. Pērn izauga augstas kvalitātes graudi. Sliktā ziņa – tādi bija visiem. Tādējādi augstākas kvalitātes graudi bija ļoti dārgi un neviens tos īpaši negribēja pirkt. Vēl šobrīd saimniekiem krājumā ir pērn kultā raža, jo tai par tādu cenu nav pircēja. Gan Latvijā, gan arī visā Eiropā. Tas ir slogs graudu pārdevēja pleciem un viņu krājumiem.

Saimniekiem, kuri pērn neizpildīja noslēgtos labības piegādes līgumus, iespēju robežās palīdzējām, meklējām un atradām iespējami vislabākos risinājumus. Mums neviens nepiedod, ja nepildām līgumus. Durbes graudā nebija skarbākais variants, cilvēki centās un izpildīja saistības, cik vien spēja.

Pērn ražības kritums bija būtiski lielāks nekā naudas apgrozījuma kritums. Tas skaidrojams ar graudu cenām, kas uzkāpa. Durbes grauda naudas apgrozījums pērn bija aptuveni 12 miljoni eiro. Peļņa bija neliela, bez tās uzņēmums darboties nedrīkst. Ja uzņēmums vairākus gadus darbojas ar zaudējumiem, tas rāda, ka kaut kas īsti nav kārtībā, ir kaut kādi zemūdens akmeņi. Aizvadītais bija viens no gadiem, kad peļņu kooperatīva biedriem nesadalījām. Saimnieki saprata – ir vajadzīga rezerve uzkrājumos. Nākotnē noteikti vēl būs līdzīgi gadi. Jāprot ar dabas apstākļiem tikt galā, un domāju, ka mēs to spēsim.

– Kādus modeļus graudu pirkšanā piedāvā Durbes grauds?

– Pirkšanas mehānisms ir līdzīgs tam kā citviet Latvijā. Pirmais variants – kooperatīvs iepērk graudus saskaņā ar nākotnes līgumu. Šajā gadījumā saimnieki izvēlas jaunās ražas pārdošanu par jau ziemā vai pavasarī piedāvāto un fiksēto cenu. Kulšanas sezonas laikā vai pēc tās graudu audzētāji dod graudus mums glabāšanā, mēs nosakām kvalitāti, visu pārējo un izpildām līgumu, ko esam tālāk noslēguši.

Nākamais modelis ir labības pārdošana pēc ražas kulšanas par cenu, kurai saimnieks seko līdzi un kuru fiksē. Lauksaimnieks atved mums graudus, mēs tos pieņemam un glabājam, zemnieks seko cenai, īstajā brīdī to fiksē un graudus pārdod.

Trešais modelis, nezinu kāpēc, kļūst aizvien nepopulārāks. Lai gan tas visvairāk atbilst kooperācijas būtībai. Tas ir šāds: lauksaimnieks atved mums graudus, mēs tos pieņemam, samaksājam viņam noteikto sākuma cenu. Kooperatīvs šos graudus pārdod, cenšoties atrast vislabāko pārdošanas cenu. Kad visi graudi ir pārdoti, izrēķina vidējo cenu un piemaksā lauksaimniekam cenas starpību. Lielākā daļa VAKS biedru Vidzemē graudus pārdod pēc šāda modeļa, kas savulaik bija ļoti populārs arī Zemgalē. Vēlāk gandrīz visi Zemgales saimnieki izvēlējās citu pārdošanas kārtību, patlaban viņi atkal atgriežas pie šā piemaksas sistēmas modeļa.

Durbes grauda biedri pērn šo piemaksu sistēmu izmantoja vienai trešdaļai no kopējā graudu daudzuma. Paredzu – šogad būs vēl mazāks rādītājs. Iespējams, saimniekiem ir savi aprēķini, tomēr ik gadu kopsapulcē redzam, ka piemaksas modelis ir visizdevīgākais. Cena tam vienmēr bija virs vidējā līmeņa. Cilvēki dažkārt ir neizprotami. Kad ir trāpījies viens labs darījums, to ilgi atceras. Kad notikuši četri slikti darījumi, cenšas tos ātri aizmirst.

Patlaban Durbes grauda biedri, izmantojot katru no minētajām kārtībām, pārdod aptuveni pa vienai trešdaļai izaudzēto graudu.

– Kādi jaunumi ir Durbes grauda darbībā šajā gadā?

– Izveidojām filiāli Priekulē, jo Tadaiķos savas iespējas jaudu koncentrēšanas ziņā esam gandrīz izmantojuši. Jaunajiem kooperatīva biedriem līdz Tadaiķiem būtu arī jāveic liels attālums. Patlaban esam aktīvi izvērsuši darbību 50 km rādiusā. Priekulē, 50 km attālumā no Tadaiķiem, nopirkām īpašumu un šobrīd veidojam graudu pirmapstrādes punktu. Tajā pusē ir ļoti daudz lauksaimnieku. Viņi interesējas par sadarbības iespējām un iestāšanos kooperatīvā. Interese ir arī no Lietuvas graudu audzētājiem – tas tāpēc, ka tuvumā nav neviena graudu pirmapstrādes uzņēmuma. Mums ir iespēja kļūt par starptautisku kooperatīvu.

– Cik liela ir Durbes grauda jauda?

– Patlaban varam pirmapstrādei vienlaikus uzkrāt gandrīz 40 000 tonnu graudu. Kopējā kalšu jauda ir vairāk nekā 100 t/h. Piedāvātais daudzums ir aptuveni divas reizes lielāks nekā mūsu jaudas. Tas ir normāli, racionāli, tā tam vajadzētu būt, lai investīcijas atmaksātos. Kooperatīva īpašnieki un valde lēma, ka Tadaiķos krasi jaudas palielināt nevajag. Visi apkārtnes graudaudzētāji ir iestājušies kooperatīvā, tāpēc virzīsimies tālāk.

– Kādas saimniecības ir iestājušās kooperatīvā? Kam kooperācija ir visizdevīgākā?

– Visvairāk mūsu piedāvātos pakalpojumus izmanto mazie un vidējie lauksaimnieki. Mūsu biedriem saimniecības lielums ir no desmit līdz pat vairākiem tūkstošiem ha. Kāds kooperatīvu izmanto tikai kā vienu no sadarbības partneriem. Neliek visas olas vienā groziņā. Cits kooperatīvu uzskata par glābšanas riņķi – ja nu kas, izmantošu. Tas nav īsti godīgi. Tā teikt – brauciet ar saviem ratiem, es skatīšos, kur man izdevīgāk darboties. Ja pavisam nekur nebūs lielās peļņas, tad arī lēkšu ratos. Diemžēl kādam rati ir jātur un jāstumj visu laiku. Nezinu, vai pārējie būs diži apmierināti ar šādu rīcību. Cik cilvēku, tik viedokļu. Katram ir savs domāšanas veids un uzskati.

Patlaban redzu – optimāli saimnieko un viskomfortablāk dzīvo ģimenes saimniecības ar dažiem darbiniekiem, kas apsaimnieko 200–400 ha lielu zemes platību.

Lielajiem ražotājiem ir jāiztur dažādi stresi, mazajām saimniecībām arī sokas grūti. Tās dažkārt darbojas pēc principa – varētu turēt divas govis, bet no pensijas divas nevar uzturēt. Redzu, ka mūsu kooperatīvā 300–400 ha lielu platību apsaimniekotāji dzīvo sev, darbojas un pelna. Ar tik lielu platību un prasmīgu saimniekošanu darbu meklēt citās valstīs nav jādodas nevienam ģimenes loceklim. Šīs grupas saimnieki ir pietiekami pārtikuši. Protams, biznesā ir jātiecas uz augšu. Dažkārt aizdomājos – kāpēc tiem saimniekiem, kuri jau apsaimnieko vairākus tūkstošus ha zemes, vajag vēl tikpat daudz? Kapā taču šo nekustamo īpašumu līdzi nepaņemsi…

– Kāpēc, jūsuprāt, Kurzemē graudu audzētāji izvēlas sadarboties ar Durbes graudu?

– Atbildēšu ar pretjautājumu – kāpēc zemnieki pērk sev kombainu? Viņi neuzticas citvalstu firmu pakalpojumu sniedzējiem. Vienā laikā nevar visiem sniegt pakalpojumus. Ar kooperatīvu ir tāpat, tas ir saimnieku instruments. Tas ne tikai palīdz audzēt graudus, bet arī nodarbojas ar sagādi un pārdošanu lauksaimnieku interesēs. Ja kāds teic, ka ir pilna pasaule ar šādiem pakalpojuma piedāvātājiem, viņš īsti nav sapratis kooperatīva būtību, tā piedāvātās iespējas un to, kā tās izmantot.

Kooperatīvs ir arī darba devējs. Mums pastāvīgi strādā 14 darbinieki, sezonas laikā vairāk nekā 20 pilna laika darbinieki. Patlaban veidojam darbinieku komandu Priekules filiālei. Būs vismaz trīs jaunas darba vietas. Vērtēsim, kāds būs tāspuses saimnieku pieprasījums pēc pakalpojumiem. Priekulē saimniekiem būs zālāju tīrīšanas un miltu malšanas iespējas. Ap Priekuli ir attīstīta lopkopība, tāpēc piedāvāto pakalpojumu struktūra varētu būt atšķirīga no tās, ko piedāvājam bāzes vietā Tadaiķos. Patlaban kooperatīvā ir 190 biedru. 2003. gadā kooperatīvu dibinājām 11 dalībnieki.

– Kādus pakalpojumus Durbes grauds patlaban piedāvā saimniekiem?

– Piedāvājam ļoti plašu pakalpojumu klāstu. Ziemā nodarbojamies ar izglītošanu, rīkojam seminārus, mācības, pagarinām apliecības. Vienlaikus notiek izejvielu pasūtīšana, sagāde, izvēle, sēklu, minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu sagāde – kooperatīva biedriem piegādājam šos produktus saimniecībā. Ja ir vajadzība, glabājam šos apgrozāmos līdzekļus paši. Pavasara sējas laikā mūsu agronomi darbā iesaistās vēl aktīvāk. Viņi ir klāt visos procesos, dod padomus par visiem jautājumiem. Vasarā tik ilgi, kamēr notiek augu audzēšana un kopšana, agronomi darbojas – rīkojam lauka dienas, tā vēl vairāk izglītojot lauksaimniekus. Veicam dažādus izmēģinājumus. Šajā gadā, piemēram, lielākā platībā salīdzināšanai iesējām 12 ziemas kviešu šķirnes.

Ziemā sākas graudu iepirkumu līgumu slēgšana. Pieņemam visas kultūras, izņemot zirņus un griķus. Griķus mūspusē audzē ļoti maz lauksaimnieku, pēc tiem nav pieprasījuma. Zirņus arī audzē salīdzinoši ļoti maz, un saimnieki paši tos pārdod. Mūspusē vairākus gadus nav manīta tritikāle.

Rudenī sniedzam padomus sējai un pārdodam graudus. Vienlaikus sadarbojamies ar mūsu sadarbības partneriem, citiem kooperatīviem, tāpēc mūsu piedāvājumā ir degvielas pārdošana, sējumu apdrošināšana, esam dalībnieki krājaizdevu sabiedrībā (KS) Dzēse. Tas nozīmē, ka kooperatīva biedri var salīdzinoši ērti un izdevīgi aizņemties naudu. Patlaban šis pakalpojums ir ļoti populārs. Ir jāgaida pat rindā aizņēmuma saņemšanai, jo KS brīvos līdzekļus nodrošina biedru līdzekļi un piesaistītais finansējums. KS naudu ir vieglāk un vienkāršāk aizņemties nekā bankā. Arī aizdevumu procentu likmes, ja salīdzina, piemēram, ar ātrajiem kredītiem, ir ļoti zemas. KS ir tas pats kooperatīvs, vien specializējies naudas pakalpojumu sniegšanā. Nedaudz sadarbojamies arī tehnikas pārdošanā.

Iespējams, kādreiz ražosim produktu ar pievienoto vērtību. Mūsu vislielākā priekšrocība ir Liepājas ostas tuvums, un mēs to izmantojam. Patlaban Latvijā graudu ir vismaz divas reizes vairāk, nekā paši varam patērēt, tāpēc liela nozīme ir eksportam. Ja mums šīs iespējas atrodas tepat blakus, nav īpašas jēgas to nedarīt.

– Kā vērtējat lauksaimniecības kooperatīvu reputāciju? Neveiksmīgi naudas ieguldījumi bija, piemēram, Latraps un piena ražotājiem Latvijas pienā.

– Ļoti maz runā par citu uzņēmumu, kas nav kooperatīvi, neveiksmīgajiem ieguldījumiem. Tie it kā nav mūsējie, atrodas kaut kur ļoti tālu. Kad kooperatīvam kādreiz rodas kādi samezglojumi, tos uzreiz īpaši izceļ. Tas notiek tendenciozi. Ar kooperāciju viss ir kārtībā. Viss attīstās, viss notiek. Nevar, protams, iztikt bez kāpumiem un kritumiem. Bizness ir bizness, kooperatīvs faktiski arī ir biznesa uzņēmums. Ir iespējas celties, un vienlaikus zinām, ka daži kooperatīvi mūspusē ir pārtraukuši darbību. Tas nav nekas ārkārtējs.

Par reputāciju visbiežāk dzird vien atsevišķos plašsaziņas līdzekļos, kur izsakās lauksaimnieki, kuri nereti nedarbojas nevienā kooperatīvā. Kā viņi var kritizēt? Iespējams, žurnālists tendenciozi uzdod jautājumu – vai tev patīk kooperatīvs? Vai ir dzirdēts jautājums – vai tev patīk Dobeles dzirnavnieks vai Baltic Agro? Nekad nevienā uzņēmumā nebūs visi ar visu apmierināti. Ja zemnieks teic, ka viņa kooperatīvā ir slikti, viņam nepatīk, tad ir divas iespējas – ja tā saka daudzi kooperatīva biedri, tad kaut kas nav kārtībā ar vadīšanu vai ar pašu uzņēmumu. Ja to saka viens vai divi biedri, iespējams, viņi nesaprot kooperatīva būtību, jēgu.

Viedoklis var būt, ka kooperatīvam peļņu nevajag, to vajag pašam saimniekam. Lai gan vienlaikus kooperatīvam ir jāriskē, lai lauksaimniekam viss būtu, jāinvestē. Lauk­saimnieks prasa, lai peļņas rādītāji būtu labi.

– Vai Kurzemē lauksaimnieki saprot kooperācijas priekšrocības?

– No Durbes grauda 190 biedriem neviens nav īpaši pierunāts, pārliecināts par pievienošanos kooperatīvam, solot īpašus labumus. Visi biedri mūs paši atrada un izlēma, ka darbošanās kopīgi ir visprātīgākais modelis. Daži biedri aizgāja no kooperatīva tāpēc, ka saprata – viņiem nepatīk šāds modelis, kad visi ir vienādi, visiem ir vienādas iespējas un visiem ir vienādi piedāvājumi.

Ir prieks un gandarījums, ka Latvijā lauksaimniecība ir attīstījusies tik tālu, ka lauksaimnieki ļoti labi kotējas bankās. Tās viņus uzskata par ļoti drošiem sadarbības partneriem. Latvijā ir ļoti daudz citu valstu uzņēmumu. Viņi saredz šeit peļņas iespējas, attīsta savu biznesu. Viņiem ir viens mērķis – pelnīt, nevis nodarboties ar labdarību. Protams, viņi sāk ar lielajām, spēcīgajām saimniecībām. Tad ir mazāki izdevumi, lielāki daudzumi un lielākas iespējas pelnīt. Loģiska izvēle.

Nepareizi, ka Latvijā lauksaimniecības biznesā ir iegājies – piegādātājs kreditē izejvielu pirkumu un saimnieks rudenī par to norēķinās ar ražu. Eiropā visu aizdošanas darbu veic bankas. Kāpēc citu valstu kompānijas Latvijā tā rīkojas? Aicinu iedziļināties šajā jautājumā. Šīs kompānijas, piemēram, Lietuvas uzņēmēji, Latvijā pērk graudus. Pašiem Lietuvas uzņēmējiem savā valstī pieder ļoti lielas zemes platības, kas iegūtas par lauksaimnieku nesamaksātajiem parādiem. Latvijā tās darbojas vairākus gadus. Kāpēc lai viņi šeit būtu un darbotos? Šiem uzņēmējiem sokas grūti, tie ir gatavi pieciest zaudējumus. Tomēr – kāds ir viņu īstais mērķis? Ir jau dzirdēti gadījumi, ka šie uzņēmēji arī Latvijā iegūst savu parādnieku zemes un saimnieks labākajā gadījumā kļūst par pārvaldnieku. Protams, Latvijā ir no Lietuvas atšķirīgi likumi, to tik viegli nevar paveikt. Lietuvā agrāk bija liberālāki likumi. Latvijā no viņu puses nāca iniciatīva arī sakārtot likumdošanu līdzīgi kā Lietuvā.

– Teicāt, ka kooperatīvs ir tāds pats uzņēmums kā citi, tomēr darbojaties īpašā nozarē, lauksaimniecībā, kas saņem valsts atbalstu. Vai valsts līmenī ir izpratne par kooperāciju?

– Visā pasaulē ir pierādīts, ka labāka modeļa par kooperāciju nav. Valdībai atliek to vien saprast. Mūsu kooperatīva 16 pastāvēšanas gados bija jāsadarbojas ar daudziem zemkopības ministriem, ar dažiem pat vairākas reizes. Kā nāk jauns ministrs, redzam – attieksme pret kooperāciju viņam ir nedaudz atšķirīga kā priekštecim. Vienīgais kopīgais visiem ministriem ir kooperācijas atzīšana oficiālajā saziņā. Kad jaunais ministrs stājas darbā, viņš, balstoties uz pasaules pieredzi, kooperāciju slavē. Kad viņš iepazīstas ar reālo situāciju Latvijā, tad domas, neteikšu, kas mainās, tomēr parasti ministrs kļūst pragmatiskāks, saprot, kādas mums ir problēmas.

Piemēram, gaļas ražotāju kooperatīvu Latvijā nav. Vari kaut izstiepties! Šī ir tukša niša. Neviens ministrs līdz šim nav varējis tur neko izdarīt un arī neizdarīs. Kooperatīvi nav jāveido valdībai, tos veido paši lauksaimnieki. Kooperatīvi veidojas grūtā brīdī. Iespējams, gaļas nozarei sokas tik labi, ka kooperatīvus nevajag. Bet, iespējams, ir tik slikti, ka kooperatīvus vairs nevajag. Grūti spriest. Domāju, pēc kāda laika gaļas lopkopji sapratīs, ka vienīgais pareizais risinājums būs kooperatīva veidošana. Atradīsies arī entuziasti, kuri uzņemsies organizēšanas darbu, un, iespējams, lieta aizies. Cik tad Latvijas kooperatīviem ir ilgs mūžs? Uz Eiropas un pasaules fona, kur kooperācijai ir 100 gadu un vairāk, 20 gadi nav nekas. Nesaku, ka visi kooperatīvi ir izcili un augoši, tie ir dažādi. Atzīto kooperatīvu mums ir vairāk nekā 50, turklāt katrs ir citāds. Ir slēgta tipa, atvērta tipa kooperatīvi. Katram ir sava vīzija un darbības mērķis.

– Cik ietekmīgi ir kooperatīvi nozares politikas veidošanā?

– Kooperatīvi bija vieni no tiem, kas cēla trauksmi par elektroenerģijas sadales tarifiem. Mūs uzklausīja. Viss atdūrās naudas daudzumā, ko kāds gribēja iegūt.

Aicinu aizdomāties par vēl vienu tematu. Ir OCTA automašīnām. Tomēr mašīnām ir jāapdrošina arī piekabes, arī tām OCTA polisi vajag. OCTA apdrošina pret manu rīcību gadījumā, ja es kādam nodaru pāri. Ko piekabe citam var nodarīt pāri? Mašīna jau ir apdrošināta. Piekabe bez transporta līdzekļa stāv uz vietas, nekustas, nevienam neko sliktu nevar izdarīt. Pilnīgi bezjēdzīgs apdrošinājums! Bet nav liels – 10–20 eiro gadā. Cik pavisam ir piekabju? Un visa nauda nonāk apdrošināšanas fondā… Cik notiek piekabes izraisītu nelaimes gadījumu? Galvenokārt tos izraisa transporta līdzeklis, nevis piekabe. Naudas summiņa ir maza, visi klusē. OIK gadījumā darboņi vēlas pakampt uzreiz daudz. Tipisks latviešu gājiens. Tad ir pretestība no maksātājiem. Tāpat kā ar nodokļiem. Cilvēki tos nevēlas maksāt, jo tie ir lieli. Ja būtu nedaudz mazāki, viņi, visticamāk, maksātu vairāk.

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija (LLKA) pietiekami daudz aizstāv savus biedrus. Ja tā nebūtu, neviens šajā organizācijā nedarbotos. Asociācija pārstāv Latvijas kooperatīvus, nereti arī tos, kas nav tās biedri. Tos, kas šad un tad ielec ratos. Asociācija bija un būs viena no Zemkopības ministrijas sadarbības partneriem, kas var palīdzēt ar savu redzējumu. Redzam, ka daļu no mūsu ieteikumiem vienmēr ņem vērā. LLKA nav no visskaļākajām, uzmanību visvairāk pievērsošām organizācijām, kas savu mērķu sasniegšanai sit dūri galdā vai krīt gar zemi. Tomēr tā pietiekami nopietni pārstāv kooperatīvus.

– Valsts kontrole nesen secināja, ka Zemkopības ministrija bez konkursa rīkošanas vienām un tām pašām sabiedriskajām organizācijām, tostarp Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijai (LLKA), gada laikā kopumā piešķir pusmiljonu eiro. Vai ar šādu visu nodokļu maksātāju naudas piešķiršanu ministrija pērk sev vajadzīgo sabiedrisko organizāciju attieksmi?

– Plašsaziņas līdzekļos šis secinājums nav atspoguļots īsti precīzi. Šādus atbalsta maksājumus nevalstiskajām organizācijām ieviesa jau tolaik, kad zemkopības ministrs bija Mārtiņš Roze. Nevaru spriest par citām NVO, bet LLKA šo atbalsta maksājumu saņem. Tas ir salīdzinoši neliels attiecībā pret kopējo asociācijas budžetu, ko galvenokārt veido biedru naudas. Šāds valsts atbalsts mums dod iespēju piedalīties darba grupās Eiropas Parlamentā, Eiropas Komisijā un citās.

– Latvijā atšķirībā no citām valstīm nav sakārtoti autoratlīdzību likumi, kas ar klusu Zemkopības ministrijas piekrišanu ļauj izvairīties no autoratlīdzību maksājumiem selekcionāriem. Kāpēc tā notiek? Kāpēc LLKA un kooperatīvi neiesaistās šā samezglojuma risināšanā? Vai šis nav gadījums, kad par balss pacelšanu ministrija var nepiešķirt valsts finansējumu asociācijai?

– Katrs sēklaudzētājs taisa biznesu. Viss maksā naudu, neviens bez maksas neko nedarīs. Ir jāmaksā par šķirņu izmantošanu. Tas, ka autoratlīdzību maksā ļoti maz sēklu audzētāju, ir cits jautājums. Iespējams, tas ir tas pats jautājums, kas par piekabju apdrošināšanu. Iespējams, nevajag prasīt tik lielas autoratlīdzības summas.

Pieņemsim, ka nesertificētu sēklu nedrīkstēs sēt. Vai Latvijā varēs saražot sertificētu sēklu pietiekamā daudzumā? Sēklas radītājiem, selekcionāriem, ir no kaut kā jādzīvo. Viņiem ir jābūt interesei kaut ko jaunu attīstīt un audzēt. Ja viņi nevarēs izdzīvot, selekcijas darbs Latvijā nenotiks. Par šo tēmu ir nopietni jādomā. Latvijas saimniecības patlaban galvenokārt izmanto citās valstīs selekcionētās graudu šķirnes.

Latvijas šķirnes nav tik labas kā citās valstīs izveidotās, jo nav kas ar tām īsti darbojas. Mūsu selekcionāriem nav modernu iekārtu, selekcionāri ir cienījamā vecumā. Jaunie uz šo darbu neraujas. Kāpēc neraujas? Tāpēc, ka viņu nav. Varbūt nevajag tad graudu šķirņu selekciju, iepērkam visu no citām valstīm? Visskarbākais, kas var notikt, ir visu zemju pārdošana citu valstu pensiju fondiem. Tad mēs darbosimies vien kā strādnieki.

Mēs iesaistāmies likumu sakārtošanā. Autoratlīdzību jomā īpaši aktīvs ir kooperatīvs VAKS, kas ražo sertificētu sēklu.

– Kā Latvijā vajadzētu attīstīties kooperācijai?

– Mana vīzija – kooperatīviem ir jāsadarbojas tik tālu, lai tie nav konkurenti. Kooperatīvs nav uzņēmums, kas nodarbojas ar peļņas gūšanu savam aizjūras īpašniekam. Kooperatīvs darbojas, lai gūtu peļņu saviem biedriem. Tas ir pavisam cits stāsts. Lai kooperatīvi savstarpēji vienojas visā Latvijā un izveido kooperācijas tīklu. Lai ikviens zemnieks, kurš vēlas saimniekot, kopīgi sadarbojoties, jebkurā Latvijas novadā var pievienoties kooperatīvam un izmantot tā priekšrocības. Manuprāt, sava veida kooperatīvu saplūšana notiks šādā veidā. Tas nav kā privātuzņēmumu apvienošanās, kad viens no tiem iet uz grunti. Latvijā, iespējams, pēc 50 gadiem būs viens kooperatīvs. Patlaban vissvarīgāk ir izveidot sistēmu, kurā visi dalībnieki darbojas un sadarbojas pēc vienādiem nosacījumiem, kaut ar savu nosaukumu. Protams, lielākajiem kooperatīviem, flagmaņiem, ir jāiet pa priekšu. Mazajiem ir jāpiesaistās tiem, nevis otrādi. Tas ir mans redzējums. Visam ir jānotiek dabiski, nevis rītdien uz brokastlaiku.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops augusta numurā

LA.lv
LE
LETA
Laukos
Nosaka stingrākas prasības ģenētiski modificēto organismu uzraudzībai un kontrolei
22 stundas
LE
LETA
Laukos
“Latvijas valsts mežu” ieguldījumi meža infrastruktūrā deviņos mēnešos sasnieguši 37,4 miljonus eiro
22 stundas
LE
LETA
Laukos
Pūce aptur lokālplānojumu zemei Ogres novadā, kur apsver “Gallusman” olu ražotnes izveidi 1
23 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

GS
Gundega Skagale
Latvijā
Izsola nacionālos dārgumus. “Ordeņa izcelsme joprojām ir mīkla. Versijas ir dažādas.”
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Latvijā gaidāma aukstākā diena kopš gada sākuma
1 stunda
MZ
Monika Zīle
Latvijā
Monika Zīle: Tukšvārdības cena
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
Zināms, cik valstij ir parādā nodokļu maksātāji
1 stunda
LA
LA.LV
Dabā
Būtiski zemāka būs sajūtu temperatūra: laika prognoze 7 dienām
1 stunda