Audzēšana, Bio

Šarolē izcilnieki Kandavā. “Krikšu” saimnieki par ģenētiku, zinošiem pircējiem un nozares politiku

Zemnieku saimniecība “Krikši” Kandavas novadā 2005. gadā kļuva par bioloģisko saimniecību un 2008. gadā – par gaļas liellopu šķirnes audzētāju. Patlaban “Krikši” apsaimnieko aptuveni 260 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes un nodarbojas ar Šarolē šķirnes vaislas gaļas liellopu audzēšanu. Saimniecības ganāmpulkā ir 124 Šarolē šķirnes un krustojumu gaļas liellopi, tostarp 50 Šarolē tīršķirnes zīdītājgovis. Krikšu saimnieki Santra un Andris Celmiņi sarunā dalās pieredzē un vērtē nozares izaugsmes iespējas.

Kāpēc izvēlējāties darboties ar bioloģiskajām metodēm?

Santra: Pēc pārliecības bioloģiski saimniekojām arī agrāk, nelietojām minerālmēslus un ķīmiskos līdzekļus. Esam pārliecināti, ka daudzas slimības rodas no piesārņojuma. Ja ievēro augu seku, nezāļu nemaz nav tik daudz un arī raža ir laba. Vienkāršāk, protams, ir miglot ar raundapu, nezāles atmirst, sadalās, tad vieglāk uzart, daudz mazāk darba un degvielas patēriņa, lai iegūtu ātrāku ražu un lielāku efektu. Mēs būtībā oficiāli noformējām papīrus tam, ko visu laiku darījām. Pārdodot liellopu gaļā, par bioloģisko gaļu atsevišķas kautuves, tostarp Senlejas, Izsoļu nams, Lāses, iespējams, vēl kāda kautuve, maksā vairāk nekā par nebioloģiskajiem gaļas liellopiem. Vaislas dzīvnieku pārdošanā cenas atšķirības nav.

2007. gadā sākām pārejas periodu uz tīršķirnes saimniecības statusu, un 2008. gadā mums to piešķīra. Kopš tā laika cenšamies audzēt dzīvniekus vien vaislai. Ne visi aiziet vaislai, daudzi atsijājas. Mēs rūpējamies par ģenētisko neradniecību. Lopam ciltskartītē ir norādīti vecāki četrās iepriekšējās paaudzēs. Datorā dzīvniekiem no Francijas var izsekot izcelsmi līdz pat 19. gadsimta sākumam. Rūpes mums patlaban ir par ģenētiku – lai ģenētikai pretim būtu kvalitāte.

Tīršķirne ir pats pamats. Uz tās var uzlikt jebko un eksperimentēt. Bet krustojums ir hibrīds, tas skaldās. Tas var izveidoties ļoti labs, bet var būt arī pilnīgi neprognozējams. Šķirne izvirst. Tāpēc tīršķirne ir jāsaglabā, par to jārūpējas un ciltsdarbs ir jāceļ augstāk par krustojumiem.

Kāda ir šķirnes dzīvnieku audzēšanas tehnoloģija?
Andris: – Vasarā barojam ar zāli, visu ganības sezonu arī ar sienu, kas atrodas ganībās barotavās. Kādā brīdī dzīvniekiem vajag sausu barību, sienu tie ēd diezgan daudz – aptuveni 2,5 tonnas gadā, rēķinot uz vienu dzīvnieku. Govīm prasās siens, vēderi nav tik šķidri. Govis ziemā saņem tikai sienu. Līdz dzemdībām tām dodam ne tās augstākās kvalitātes sienu – lai neuzbarojas, lai teļi nebūtu tik lieli. Vēl pirms trim četriem gadiem devām arī skābsienu, to divus trīs mēnešus pirms dzemdībām pārtraucām. Vienalga, teļi bija lieli, dzemdībās notika visādi. Patlaban govīm skābsienu vispār nedodam, dzemdības kļūst vieglākas.Visi ataudzējamie teļi saņem gan skābsienu, gan arī sienu. Jaunās teles zina, kas ir milti, jo, kamēr ganās pie mammām, tiek pie miltiem. Tie ir tā sauktie bērnudārzi, kur pie miltiem klāt tiek vien teļi. Milti palielina tiem svara pieaugumu. Mammas arī pazīst miltus, bērnībā ir dabūjušas, tāpēc, ja vajag kaut kur aizvilināt, tad ar miltu spaini var to izdarīt. Kad 7,5–8 mēnešu vecumā atšķir bērnus, tad arī teles kādu brīdi miltus dabū. Vēlāk saņem vien sienu un skābsienu. Nobarojamie un vaislai audzētie buļļi ēd sienu, skābsienu un arī miltus visu laiku. Buļļi pēc atšķiršanas no mammām dzīvo tikai laukumā.

Kas ir piebarojamās barības sastāvā?

Jaunos teliņus sākam piebarot no četru piecu mēnešu vecuma. Tie var ēst tik daudz, cik vēlas. Graudu maisījums ir tāds pats kā nobarojamajiem buļļiem: 70% miežu, 10–20% rudzu, 10–20% kviešu. Ja ir nopērkamas auzas, tad arī tās 10% īpatsvarā iekļaujam barības devā. Ziemas mēnešos dzīvniekiem barojam maisījumu imunitātes saglabāšanai. Recepte šāda: aptuveni 5 kg lopbarības krīta, pa vienai paciņai dzeramās sodas un kartupeļu cietes, 1 kg lopbarības rauga un puskilograms iepriekšējā gadā vāktās, bet neizlietotās tējas. Vēl beram klāt aptuveni 300 gramu mikroelementu. Otrs maisījuma veids ir šāds: rupjā sāls – 5 kg, cukurs – 1 kg, sīki sakapāti ķiploki 0,5–0,7 kg. Ķiplokus lieto kā dabisku attārpošanas līdzekli.

Kādas labības kultūras audzējat?
Buļļu nobarošanai vajag graudus. Pļavu atjaunošanai un lopbarībai vidēji 20–25 ha platībā audzējam miežus, rudzus un kviešus. Vecās pļavas uzaram, iesējam rudzus, miežus un pēc tam atkal daudzgadīgos zālājus.

Kura Šarolē līnija ir vispiemērotākā Latvijai?
Santra: – Saimniekam ir jābrauc pie pārdevēja un jāvērtē, ko viņš vēlas, kas ir tīkams acij.


Kādas patlaban ir gaļas liellopu, tostarp vaislas dzīvnieku, cenas?

Santra: – Izsoļu namam pārdodot, cena ir aptuveni 1000 eiro par 6–7 mēnešus veciem līdz 300 kg smagiem buļļiem. Atkarībā no pieprasījuma. Neesmu dzirdējusi, ka cena būtu kritusies zem 800 (ar PVN). Ja bullis smagāks, cena ir zemāka. Telītes maksā mazāk, nezinu, kāpēc. Tie, kas pārdod vaislas dzīvniekus, saņem aptuveni 2000 eiro par vaislas bulli. Tas ir aptuveni 16–24 mēnešus vecs, līdz 24 mēnešiem arī kautuvē skaitās jaunlops. Vienu gadu vecas telītes vaislai – atkarībā no krustojuma vai tīršķirnes – maksā 1000–1500 eiro. No citām valstīm atvests bullis vaislai ar neradnieciskām asinīm maksā vismaz 3500 eiro, līdz pat 8000 eiro. Aptuveni divus gadus vecas teles no citām valstīm maksā 2000–2500 eiro. Ja Latvijā pārdotu šādas divgadīgas teles! Krikšu teles ne ar ko no ievestajām neatpaliek, atsevišķas pat ir labākas nekā franču eksemplāri. Kvalitāte vienmēr maksās vairāk.

Vai kāds no Krikšu ganāmpulka vaislas dzīvniekiem ir pārdots citā valstī?

Nav pārdots. Pieprasījums ir bijis, nav piedāvājuma. Mēs ik gadu mēģinām atstāt aptuveni 10 jaunās teles pašiem. Pārdošanā ir līdz 10 telēm. Pērn, kad atstājām tukšās teles, 50 mammām sadzima 40 teļi. Neesam tik lieli, lai nodrošinātu kādam pasūtījumam pietiekami lielu partiju.

Kāpēc Latvijā gaļas liellopu audzēšanā nesokas ar kooperāciju?
-Santra. Mēs iestājāmies Zemnieku saeimā, Gaļas liellopu audzētāju asociācijā un arī Gaļas liellopu audzētāju biedrībā, kur esmu valdes locekle. Visiem biedriem ir saimniecības. Lai saprastu un lemtu par nākotni uz priekšu, ir jābūt izpilddirektoram. Mums trūkst cilvēku ar lauksaimniecības zināšanām un skatu uz attīstību, ar sapratni par to, kas notiek Zemkopības ministrijā, ar lobēšanas prasmēm. Tādu nav! Tiklīdz kāds iestrādājas, tā drīz vien aiziet. Bija vairāki sliktie kooperācijas piemēri.
Andris: – Sliktie piemēri nereti lec pārāk daudz ārā, vairāk nekā labie. Kad kādā amatā kādu vairāk interesē paša labums, tad nekas nenotiek.
Santra: – Idejas, piemēram, kooperatīvam ABC, bija labas, tomēr ieceru īstenošana nevedās. Kāds allaž iedomājas, ka ir pelnījis vairāk nekā otrs… Man patīk aitkopju darbošanās, kur profesore Kairiša ir neitrāla, spēj uz norisēm skatīties no malas.

Kas patlaban saimniecībai visvairāk traucē darboties?

Neprognozējamā valsts politika lauksaimniecībā. Mēs ņemam kredītu un rēķināmies, ka noteiktā laika periodā būs zināms subsīdiju atbalsts, ja visu pareizi izdarīsim. Problēmas rodas nestabilitātē, nevaram prognozēt vairākus gadus uz priekšu. Valsts atļaujas mainīt spēles noteikumus spēles laikā.
Saimniekiem augt palīdz atbalsts. Mēs visu nopelnīto ieguldām saimniecības izaugsmē. Gaļas liellopu programmā bija ierakstīts, ka subsīdijas palielināsies ar katru gadu. Patlaban subsīdijas ik gadu samazinās, turklāt aizvien straujāk. Kopējais gaļas liellopu daudzums palielinās, bet kopējais atbalsts nemainās.
Zemnieki nenodrošina ar gaļu iekšējo tirgu. Mīlīši, paskatāmies, kāda ir cena kautuvē! Ja pārdodu 600 kg smagu bulli, par to saņemu 1200 eiro. Ja es šo 16 mēnešus veco bulli būtu Izsoļu namā pārdevusi 6 mēnešu vecumā, saņemtu gandrīz to pašu. Kur te ir loģika? Cena atbilstoša nebūs līdz tam laikam, kamēr nebūs zinoša pircēja.

Vai šķirnes dzīvnieku saimniecībai ir stingrāka uzraudzība nekā citām saimniecībām
?
Ir jāsniedz atskaites, reizi gadā notiek kontrole. Patlaban mainās likumi, nepietiks ar to, ka būs šķirnes saimniecības statuss, būs vaislai jāpārdod noteikts daudzums dzīvnieku. Patlaban Latvijā ir šķirnes dzīvnieku saimniecības, kas visu nobaroto pārdod Izsoļu namam. Kāda te šķirnes saimniecība? Subsīdijas šķirnes saimniecībām par ciltsgrāmatā ierakstītu tīršķirnes zīdītājgovi ir nedaudz lielākas, bet patlaban notiek diskusija, lai tāda pati govs nešķirnes saimniecībā saņemtu līdzvērtīgu atbalstu. Kas tad šķirnes saimniecībām būs burkāns? Ja visus atbalsta vienādi, kāda jēga statusam?

Kā plānojat attīstīt saimniecību?

Palielināsim kvalitatīvu lopu daudzumu. Mēs kādreiz īpaši nebrāķējām tās teles, ko paturējām sev. Patlaban krustojumu teles noteikti visas pārdodam. Kad sākām, kūtī bija vieta 6–8 slaucamajām govīm, buļļus arī varēja turēt un tas likās daudz. Kad sākām nodarboties ar gaļas liellopiem, iecere bija turēt 20–25 mammas, ne vairāk. Patlaban mums ir 50 zīdītājgovis, domājam, ka ganāmpulku vajadzētu vēl lielāku. Tehniku vajag vienādu 50 vai 80 govīm. Ja zemes platība ļauj, tad ganāmpulku var palielināt.

Vairāk žurnāla Agrotops šā gada augusta numurā
AT_COVER_aug

Pievienot komentāru