Augļkopība, Dārzeņi un augļi

Krūmi bez nezālēm, augļi – ideāli. Ekspertu padomi krūmcidoniju audzēšanai

Autores: Silvija Rusa, Māra Skrīvele, Dārzkopības institūts

Pēdējos gados krūmcidoniju audzētāju skaits un stādījumu platības pieaug. Taču, apskatot vairākus stādījumus, var konstatēt, ka ne visur audzētāji ievēro auga prasības – krūmi ieauguši nezālēs, augļi sīki, vecākos stādījumos novērojama lapu plankumainība. Jāsecina, ka krūmcidoniju audzēšanai zināšanu pietrūkst. Sākt vajadzētu ar pamatzināšanu ieguvi par krūmcidoniju audzēšanas īpatnībām no literatūras, kursos vai pie audzētājiem ar pieredzi to audzēšanā. Iegūtās zināšanas ļaus izvērtēt, vai paredzētā dārza reljefs un augsnes īpašības atbilst prasībām.

Vietas un augsnes izvēle

Audzējot krūmcidoniju komercplatības, viens no svarīgākajiem faktoriem ir tām piemērota vietas un augsnes izvēle. Krūmcidonijas ir saulmīles, tāpēc tās jāstāda atklātās, saulainās vietās. Saulainas vietas vēlamas arī tādēļ, lai augļi laikus nogatavotos un lai tiem būtu labs bioķīmiskais sastāvs un aromāts. Audzēšanai nav ieteicamas reljefa pazeminātas vietas, kur augi vai to ziedpumpuri var ciest salā. Šo krūmu audzēšanai piemērotas dienvidu vai dienvidaustrumu nogāzes, kā arī līdzenas vietas. Pirms krūmcidoniju stādīšanas jāpārbauda augsnes reakcija, mehāniskais sastāvs un barības vielu daudzums, ko var noteikt, nosūtot augsnes paraugus uz augsnes analīžu laboratoriju.

Krūmcidoniju audzēšanai jāizvēlas vāji skābas augsnes. Lai augsni paskābinātu, var lietot lielas skābas kūdras devas, kas ne vienmēr atmaksājas. Tām neder sārmainas augsnes (pH virs 6) ar lielu karbonātu daudzumu. Šādās augsnēs ir traucēta dzelzs uzņemšana un krūmcidonijas cieš no hlorozes, kuras gadījumā lapu plātnes kļūst baltas un to apmales sāk brūnēt. Hlorozes ierobežošanai var izmantot dzelzs sulfāta vai trilona B kompleksos smidzinājumus 0,05–0,1% koncentrācijā, kas tomēr ne vienmēr ir pietiekami efektīvi.

Krūmcidonijas var audzēt vidēji smagās smilšmāla vai mālsmilts augsnēs, vai trūdvielām bagātās smilts augsnēs, bet tām nav piemērotas smagas māla un sausas, caurlaidīgas grants augsnes, kas ātri izžūst.

Augsnes sagatavošana

Augsni var iepriekš sagatavot, to atstājot melnajā papuvē un veģetācijas periodā nepārtraukti iznīcinot nezāles, apstrādājot mehāniski vai ar herbicīdiem. Jārūpējas arī par augsnes auglību, tās struktūru un reakciju – jānodrošina barības vielas, iestrādājot satrūdējušus kūtsmēslus vai kūdras–kūtsmēslu kompostu vai iesējot zaļmēslojuma augus. Augsne jāielabo visā laukā. Blīvo augšņu ielabošana jāveic pirms stādīšanas, intensīvi apstrādājot aramkārtu, ar dziļirdināšanu un zaļmēslojuma augu audzēšanu.

Augsni arot 22–24 cm dziļi, tās virskārtu ar bioloģiski sevišķi aktīvo slāni apvērš pilnā dziļumā. Labāka ir lobīšana ar apvēršanu, virsējo augsnes slāni vispirms apvēršot 10–12 cm dziļi. Pēc tam arot, ko veic divas reizes dziļāk nekā lobīšanu, augsnes virskārtas bioloģiski aktīvais slānis paliek aramkārtas vidū ne dziļāk par 15 cm. Mikroorganismu darbība ne tikai necieš no gaisa trūkuma, bet gluži otrādi – bagātīgi pievadīta gaisa, kā arī mitruma un siltuma ietekmē tā strauji pieaug.

Augsnes dziļirdināšana
veicama līdz 60 cm dziļumam. Tādās dziļi ielabotās augsnēs ar labu struktūru sakņu galvenā masa spēj izvietoties dziļāk. Dziļirdināšanas galvenais mērķis ir augsnē ievadīt gaisu. To veic vasaras vidū vieglākās augsnēs sausā, smagākās – vidēji mitrā augsnē, laižot dziļirdinātāja ķepas vienu no otras 70–100 cm vai pat lielākā attālumā. Pārāk satuvinot irdinātāja ķepas, zemei zūd dabiskā noturība un nākamajā traktora pārbraucienā pat viegli mitra augsne var sablīvēties vēl stiprāk, nekā tā bija pirms dziļirdināšanas.

Dziļirdināšanai var izmantot arī zaļmēslojuma augus ar dziļu un spēcīgu sakņu sistēmu. Tā kā zaļmēslojuma augu audzēšanas mērķis pirms stādīšanas ir ne tikai augsnes dziļirdināšana, bet arī augsnes struktūras uzlabošana, tos labāk iestrādāt ziedēšanas beigās, kad stublāji jau ir daļēji pārkoksnējušies un sadalās lēnāk. To iestrāde nebūs iespējama bez sasmalcināšanas, izmantojot katram pieejamo tehniku.

Nezāļu ierobežošana

Nezāļu ierobežošana ir viens no galvenajiem krūmcidoniju audzētāju uzdevumiem. Tā kā krūmi ir zemi – to augstums vidēji 0,7–1 m –, tie slikti cīnās ar nezālēm, it īpaši pirmajos divos trijos audzēšanas gados. Iestādītajam krūmcidoniju stādam ir tikai viens neliels dzinums, ko augšanas laikā ātri pārņem un nomāc nezāles. Tāpēc, plānojot krūmcidoniju stādījumu, ļoti svarīgi jau laikus ar herbicīdiem vai mehāniskiem līdzekļiem pirms stādīšanas iznīcināt daudzgadīgās nezāles – vārpatu, gārsas un citas. To iznīcināšana jau esošā stādījumā ir nesalīdzināmi darbietilpīgāka un dārgāka, sevišķi bioloģiskajos dārzos, kur herbicīdu lietošana nav atļauta. Pazīstamā augsnes zinātniece un bioloģiskās audzēšanas tehnoloģiju pētniece M. Vaivare atzina, ka lobīšana ar apvēršanu jeb seklā aršana (10–12 cm), kombinējot to ar divreiz dziļāku aparšanu, panāk ne tikai strauju mikrobioloģisku darbību un stabilas sakārtas veidošanu smagās, blīvās augsnēs, tā labi iznīcina arī daudzgadīgās nezāles, it sevišķi vārpatu. Protams, visvienkāršāk, bet diez vai labāk, ir daudzgadīgās nezāles pirms stādīšanas iznīcināt ar herbicīdiem, kas atļauts dārzos ar integrēto audzēšanas tehnoloģiju.

Stādījumu kopšana

Kādus agrotehniskos paņēmienus izvēlēties, lai turpmāk augšanas laikā krūmcidonijas varētu sekmīgi pārspēt nezāles – ravēšanu, kultivēšanu, herbicīdus vai mulču? Cik audzētāju, tik viedokļu, jo to nosaka vairāki faktori – tehnika, materiālie līdzekļi un darbaspēka pieejamība, kas katram audzētājam ir atšķirīga. Lai kādu no minētajiem paņēmieniem arī izvēlētos, jāpanāk, lai vismaz pirmos trīs četrus gadus stādījumu nepārņemtu nezāles.

Lielākos ražojošos stādījumos, kas tika audzēti pagājušā gadsimta 70.–90. gados Smiltenē, augsnes apstrādes sistēma krūmcidoniju stādījumā ietvēra augsnes kultivēšanu ar traktoru starp rindām tuvu augiem. Pirmajos divos trīs gados, kad augi vēl mazi, tos ravēja un kaplēja, lai ierobežotu nezāles starp jaunajiem krūmiņiem. Ražojošos stādījumos veģetācijas sezonā nezāļu iznīcināšanai tika lietoti arī herbicīdi. Šāda augsnes apstrādes sistēma ir piemērota viegla mehāniskā sastāva augsnēs un ja iepriekš iznīcinātas daudzgadīgās nezāles. Kaut arī, šādi apstrādājot augsni, tika iegūta laba raža, sistēmai ir vairāki trūkumi. Uzkultivētā augsnē transporta un cilvēku kustība ražas novākšanas laikā ir apgrūtināta. Krūmi ir zemi, to zari augļu smaguma dēļ noliecas līdz zemei, tāpēc rudenī pēc lietus augļi ātri vien kļūst netīri. Uzkultivētā augsnē palielinās augu barības vielu zudumi un ir iespējama erozija. Savukārt labs zālājs rindstarpās barības vielu daudzumu var pat palielināt. Tas ir ērts darbam, labvēlīgi ietekmē augsnes struktūru, mikrofloru un mikrofaunu.

Dārzkopības institūtā Dobelē tika pārbaudīti vairāki apdobju apstrādes paņēmieni: sintētiskie segumi (melnā plēve un melnais agrotīkls), šķeldas mulča, herbicīdu smidzināšana, ravēšana. Dažādie apdobju apstrādes paņēmieni krūmcidoniju augšanu, ražu un nezāļu daudzumu apdobēs, kā arī izmaksas ietekmēja ievērojami.

Vislielāko efektu uz krūmu augšanu, attīstību un ražu ieguva, izmantojot sintētiskos segumus, kas nodrošināja augiem vislabvēlīgākos apstākļus. Segumi vislabāk nomāca nezāles stādīšanas gadā, šajās apdobēs bija nepieciešama tikai vienreizēja ravēšana, jo augu stādīšanas vietās parādījās tikai nedaudz viengadīgo nezāļu. Sākot ar trešo augšanas gadu, nezāļu ierobežošana bija nopietnāka problēma – papildu ravēšana bija nepieciešama daudz biežāk. Zem seguma bija apgrūtināta krūma sakņu sistēmas vienmērīga nodrošināšana ar mēslošanas līdzekļiem. Līdzīgi kā citiem augļ­augiem krūmcidonijām sakņu sistēma augšanas laikā kļūst aizvien plašāka un jaunās sakņu daļas, kas uzņem minerālelementus un ūdeni no augsnes, attālinās no krūma centra. Pēc desmit gadiem izmēģinājumu pārtraucot un noņemot segumu, zem tā bija redzams blīvs etiolētu jauno dzinumu klājums ar jaunām saknītēm. Seguma malās nokļuvušie dzinumi tika regulāri nopļauti. Iespējams, krūmcidoniju jaunie dzinumi ar jaunām saknītēm zem seguma centās nokļūt rind­starpās, kur tiem barības vielas varēja nodrošināt nopļautā zāle. Iespējams arī, ka šāda dzinumu augšana krūma paplašināšanai notiek tāpēc, ka krūma centrā to augšanai vietas nav. Šādā gadījumā varbūt palīdzētu segumā izveidoto caurumu pakāpeniska paplašināšana.

Šādu dzinumu galotnes sāk parādīties arī izmēģinājumā ar ģeotekstila segumu. Tas nozīmē, ka sintētiska seguma lietošana ir diskutabla, jāizvērtē tā ekonomiskā efektivitāte. Stādīšanas gadā vislielākās izmaksas veidoja materiāla iegāde, kā arī darbs segumu ierīkošanai.

Kamēr nav iegūti pārliecinoši izskaidrojumi par dažādu segumu lietošanas ilgstošu ietekmi uz krūmcidoniju augšanu un ražošanu, katram audzētājam atkarībā no iespējām jāizlemj, kā tikt galā ar nezālēm krūmā un ap to – ar segumu, kuru pēc trim četriem gadiem var noņemt, paplašināt krūma augšanas telpu vai ar mehānisku apstrādi.

Jāpēta arī mēslojuma pievadīšanas veidi, sevišķi bioloģiskajos stādījumos. Acīmredzot šādos stādījumos arī organiskie mēslošanas līdzekļi jāizmanto šķidrā veidā. Ja tos negatavo pats audzētājs, iepriekš vajadzētu pārliecināties par to izcelsmi un sastāvu. Ja augsne pirms stādīšanas kārtīgi ielabota, ņemot vērā krūmcidonijas spēcīgo un plašo sakņu sistēmu, iespējams, tās varētu iztikt arī bez papildu mēslošanas. Integrētos stādījumos līdzīgi kā ābelēm un bumbierēm A. Tīcs un A. Gross ieteica lietot minerālmēslus.

Apdobēs ar organisko materiālu – šķeldu – augu augšana un raža bija samazināta salīdzinājumā ar sintētiskajiem segumiem, ko var izskaidrot ar sliktāku augu augšanu pirmajā gadā. Šķeldu labāk uzklāt otrajā augšanas gadā. Pirmos gadus pēc uzklāšanas nezāles tika nomāktas efektīvi, bet turpmāk bija nepieciešama papildu ravēšana un šķeldas slāņa papildināšana vismaz līdz 10 cm biezumam. Lietojot šķeldu, izdevumus, protams, nosaka šķeldas izmaksas (cena un transportēšanas izdevumi). Apdobēs ar sintētiskajiem vai organiskajiem segumiem iegūst tīrākus un augstākas kvalitātes augļus. Lai arī pārstrādei audzētās produkcijas pašizmaksa nedrīkst būt augsta, tomēr to vienmēr būs iespējams vieglāk realizēt, ja tās kvalitāte būs augstāka.

Ravēšana prasa daudz laika un darba – piecas sešas reizes sezonā. Ravēšanas izmaksas toties nav lielas, taču iegūtā raža salīdzinājumā ar to, kas novākta, lietojot sintētiskos segumus, ir mazāka.

Papildu ravēšana apkārt augiem un arī herbicīdu smidzināšana gar rindām, lai sētā zāle neieaugtu apdobēs, bija vajadzīga visos variantos. Trešajā ražas gadā peļņu deva visi apdobju apstrādes paņēmieni. Vairāki audzētāji apgalvo, ka vecākos stādījumos nezāles var būt, ka šādi ražojot pat labāk. Ja krūmcidoniju krūmi jau paguvuši izveidot pamatīgu sakņu sistēmu, kas nokļuvusi rindstarpās ar labu zālāju, kas nodrošina gan trūdvielas, gan minerālvielas, tātad savas pozīcijas nostiprinātas, tā var būt. Ja augļu raža un tās kvalitāte, kā arī cena apmierinās pārstrādātājus, konkurencē ar citiem audzētājiem var izdoties uzvarēt.

Kopšana ietver arī krūmu veidošanu, izgriežot apsalušos, mehāniski bojātos, iekaltušos, kā arī tos zarus, kas sabiezina krūmu vai aug nepareizā virzienā, noēnojot citus zarus. Jārūpējas par zaru atjaunošanu, izgriežot novecojošos un atstājot pēc iespējas jaunākus (divus un trīs gadus vecus) zarus. Tātad līdzīgi kā krūmogulājiem jānodrošina spēcīgu jauno dzinumu veidošanās. Nevajag atstāt arī tādus zarus, kas guļ tieši uz zemes.

Foto no autoru arhīva

Ko stādīt – šķirnes vai sēklaudžus?

To, ka no jauno šķirņu stādiem ir pārliecinoši augstāka augļu kvalitāte, ir redzējuši visi esošie vai nākamie audzētāji. Pagaidām tiek pavairotas trīs šķirnes: ‘Darius’, ‘Rasa’, ‘Rondo’. Izveidotajām šķirnēm atšķirībā no ērkšķainajiem sēklaudžiem piemīt viendabīgas bioloģiski saimnieciskas īpašības.

Šķirnei ‘Darius’ krūms ir vidēji augsts, tā zarojums izplests, vidēji biezs, tā izturība pret lapu plankumainību un augļu puvēm ir vidēja, augļi labi piemēroti sukāžu ražošanai.

‘Rasai’
krūma zarojums stāvs, vidēji biezs, šķirne izturīga pret lapu plankumainību un augļu puvēm.

‘Rondo’ krūms ir salīdzinoši augsts, tā zarojums vidēji biezs, ar stāviem, nedaudziem galvenajiem zariem, augļi labi piemēroti sukāžu ražošanai.

Minēto šķirņu pavairošana ar meristēmām vai lapainiem spraudeņiem ir dārga, to augšana un ražība maz pārbaudīta dažādos augšanas apstākļos un dažādās audzēšanas tehnoloģijās. Kā zināms, krūmcidonijas ir pašneauglīgas, tāpēc jāturpina uzsāktie pētījumi par šo šķirņu savstarpējo apputeksnēšanos, arī par ziedu kvalitāti uz dažāda vecuma zariem.

Daudzi jaunajiem stādījumiem tāpēc izvēlas sēklaudžus, kas iegūti no atlasītām formām. To augļu kvalitāte būs daudzveidīga un pagaidām apmierina pārstrādātāju prasības. Nav jābaidās arī par ziedu apputeksnēšanos, jo formu daudzveidība to nodrošinās. Tomēr būs arī tādi sēklaudži, kas ražos maz vai pat nemaz. No tādiem, kā ieteica A. Tīcs, vajadzētu laikus atbrīvoties. Arī šādiem audzētājiem vajadzētu eksperimentēt – uzsākt jauno šķirņu pārbaudi un izmēģināt jaunus bioloģiskās audzēšanas paņēmienus.

Lai to visu izvērtētu, ļoti vajadzīgi ekonomiskās efektivitātes aprēķini. Tikai tie būs noteicošie kādas šķirnes vai audzēšanas paņēmiena novērtēšanā. Katram audzētājam tāpēc vajadzētu uzskaitīt visus izdevumus un arī ienākumus. Visiem vienādi tie nebūs, tāpēc tas ļaus katram izvēlēties optimālo variantu. Jārēķinās arī ar to, ka konkurence pieaugs.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
agrotops_01

Pievienot komentāru