Bizness, Mājražošana

Laba manta pievelk. Kā Vaiņodes “Eglienos” latgaļu dziesminieka mūrētā krāsnī cep maizi un kūkas

Vaiņodes novada Vaiņodes pagastā apdzīvotajā vietā Auguste “Eglienu” mājās jau divdesmit piecus gadus dzīvo Zveju ģimene. Mamma Ineta, tētis Oskars, jaunākie dēli Jānis un Dzintars, vecākie dēli Raivis un Mārtiņš jau aizgājuši savā dzīvē. Mārtiņš apņēmis sievu, un Zveju ģimenei ir mazdēliņš Maikls. Viņi paši gan saka – Miķelītis. Ar ģimeni kopā dzīvo arī vīramāte Ilma. Oskaram tā ir dzimtā māja. Ineta ir dzimusi liepājniece, bet Vaiņodē kādreiz kaimiņos “Ceplenieku” mājās dzīvojusi viņas vecmāmiņa Olga. Varen šeptīga sieva. Daudz dzīvesgudrību iemācījusi no Liepājas atbraukušajai mazmeitai. Arī kūkas cept. Un tagad savās mājās Ineta cep maizīti, kūkas, speķaraušus, piparkūkas. Slava iet no mutes mutē, un saimniece cep ne tikai pašu ģimenei, radiem, draugiem, bet arī vaiņodniekiem un arī tālākbraukušajiem maizītes gribētājiem. Un šobrīd pašā novada centrā top īsta pašu maizes ceptuve – Inetas sapnis.


Laba manta pievelk

“Mājas virtuve ir tā vieta, kurā varu atļauties eksperimentēt. Pirms pāris mēnešiem talantīgais Latgales mūrnieks un dziesminieks Vinsents Kūkojs uzmūrēja man brīnišķīgu maizes krāsni. Ko darīsi – jācep! Nedēļā tagad cepu apmēram vienu, divas reizes pa astoņiem kukulīšiem. Cilvēki paši mani atrod – laba manta jau pievelk. Citiem maizes gribētājiem vīrs pieved ar mašīnu klāt, citi paši brauc pakaļ. Un tas ir skaisti – kāda smarža ir virtuvē, kad cep maizi! Un čamma nevar izcept maizi, vajag ašumu,” pastāsta māju saimniece un piebilst, ka viņas mamma Ināra kādreiz Liepājā strādājusi maizes ceptuvē. Meitai maizes smarža visu mūžu gājusi līdzi. Tagad pēc Inetas gardās maizītes brauc pat liepājnieki. Un saimniece saka, ka konkurences neesot, jo viņas maizīte ir patiešām ar mīlestību cepta un apmīļota. „Svarīgi ir tas, kā es recepti atradu. Man bija doma braukt mācīties pie lauku saimnieces, un viss notiks. Neesmu dabā redzējusi nevienu, kas cep maizīti. Galu galā brauciens izpalika. Visu esmu apguvusi caur video un datortehnoloģijām. Neņēmu visu recepti, bet no katras pa knipucītim. Latvieši vispār ne sevišķi mīl dalīties ar savām receptēm,” nosaka maizes cepēja un atklāj, ka maizīte jau vienāda nekad nesanākot. Viss svarīgs – kā samīcīta, kā krāsns izkurināta. Saimniece daudz lietojot arī ķimenes un klijas. Uz kļavu lapām arī maizīte likta cepšanai – tad apakšiņa tik ļoti nesadegot un maizīte ir mīkstāka. Pie mājas aug kļavas, vairāk šīs lapas lietojot rudzu maizei, jo saldskābā ir mīkstāka un kļavu lapas var nejauši iekļūt maizes iekšienē.

No kalpu mājas līdz ceptuvei

Sarunā iesaistās vīrs Oskars un pastāsta, ka kādreiz šajās mājās bijusi Plēpju muiža – atradies zirgu stallis, un māja, kur tagad notiek cepšanas process, esot bijusi kalpu māja. Pirms Pirmā pasaules kara māja jau bijusi diezgan bēdīgā stāvoklī un sākta pārbūvēt ar ķieģeļiem. Sācies Otrais pasaules karš un būvniecība apstājusies. „Es esmu dzimis augustnieks, bet, precīzāk sakot, vārpenieks, jo te kādreiz atradās sovhozs „Vārpa”. Šejieniešus dēvē par vārpeniekiem. Šis apzīmējums vairāk iegājis tautā. Kaut gan šī ir maza apdzīvota vieta Auguste. Maz šeit ir palicis iedzīvotāju – lielākoties pensionāri, bet ir arī lielsaimnieki, kuriem pieder daudzi hektāri zemes. Kādreiz sovhozā strādāju par šoferi, bet tagad Vaiņodes novada pašvaldībā darbojos ar projektiem. Protams, palīdzu arī sievai rudzu maizīti mīcīt. Mīkla ir ļoti stingra, un tā nav joka lieta.”

Ineta cep rudzu saldskābmaizi, kur ir rudzu plaucējums, ieraugs un kviešu milti. Cits vēloties tumšāku, cits gaišāku – saimniece cep pēc izvēles. Daudziem garšo burkānu maize – nesen tādu ar pievienotu garšvielu kurkumu čaklā saimniece izcepusi. Tāda maizīte esot arī ļoti veselīga. “Viena vaiņodniece ieteica pielikt maizītei klāt kurkumu. Tas ir ingvera dzimtes augs un ārstē daudzas slimības,” zina stāstīt vaiņodniece. Rupjos rudzu miltus Ineta iegādājas turpat, kur „Lāči” – Jelgavā. Kviešu miltus un dažādas sēkliņas iepērkot kaimiņzemē Lietuvā, jo tur ir lētāk. Piemēram, Skodā ir uz pusi lētāki baltie milti – kilograms maksājot 56 centus. Braucot arī uz Mažeiķiem iepirkties bāzē, ja vajagot kādas sēkliņas.


Šiverīgums iedzimis no vecmāmiņas

„Bērni kādreiz baltmaizi ēda, bet tagad to vairs negrib redzēt. Man pašai vislabāk garšo burkānu maize ar kurkumu. Es arī cepu sēklu maizi, ķirbju maizi. Vīrs izaudzē ķirbjus, burkānus, sīpolus, lielās pupas. Zemīte mums ir nedaudz dārzeņiem, bet lielāko daļu iznomājam. Mums ir arī vistas, un zemes iznomātājs pretī dod graudus vistu barībai. Visu cepu ar pašu oliņām,” saka saimniece un piemetina, ka pircēji olas slavējot. Zveji savām vistām uzturā dodot arī ķirbi un sapļautu zāli. Tomēr nedaudz tālāk atrodas mežs un nereti dējējām uzbrūkot lapsas un vanagi. Inetu aicina arī uz mācībiestādēm stāstīt par maizītes cepšanu. Ir projekts Vaiņodes pašvaldībai, ka vietējā – Vaiņodes vidusskolā – sabrauks skolēni no četrām valstīm un vietējie ražotāji pastāstīs par savu nodarbošanos. Tagad pie saimnieces mājās pieteikusies nākt skatīties maizītes tapšanu Priekules vidusskolas viena klase. Bet vaiņodniece iebilst – mājās ir par šauru. Varēs nākt tad, kad Vaiņodes centrā būs atklāta ceptuve.

Saimniece palepojas, ka piedalījusies konkursā „”Rimi” gardēži” un Latvijas simtgades grāmatā, kuru veido Signe Meirāne, būs ievietotas arī divas viņas toršu receptes. Viena – omītes Olgas kūka un viena viņas pašas. Viņa cepot biskvīta kūku, bet pildījumi ir dažādi –ar rumu, krēmu, dažādām želejām. „Es gribētu piedalīties tādā konkursā, kur ar aizsietām acīm jācep torte. Būtu jautri. Ar cepšanu nodarbojos jau divdesmit gadus, un tas šiverīgums laikam iedzimis no Vaiņodes vecmāmiņas. Visas bērnības vasaras es pavadīju pie viņas un redzēju, kā viņa cepa kūkas un darīja citas lietas. Es arī sienu dažādus sierus,” atklāj saimniece un pastāsta, ka viņas gatavotās kūkas bieži ceļojot arī uz Liepāju – pilsētnieki iecienījuši vaiņodnieces cepumu.

Meklē maizes abras

Ineta saka, ka visi spēki tagad tiek virzīti topošajai maizes ceptuvei Vaiņodes centrā. „Saka jau, ka sapņus nedrīkst atklāt, bet man tik daudz visi nāk pretī, un man liekas, ka tas piepildīsies. Tā ir Vaiņodes centra bijusī Dzelzceļnieku veikala ēka. Tur vēl saglabājušās padomju laika pārtikas letes, nebija pat logu. Ielikām logus, nedaudz pielabojām jumtu un šobrīd kārtojam nepieciešamos dokumentus.” Doma esot tur cept maizīti malkas maizes krāsnī ar trim mutēm. Gan baltmaizi, gan rudzu maizi, gan saldskābo, gan speķaraušus, gan raušus. Tālākas nākotnes iecere ir sava kafejnīca. Tur varēs tēju padzert, maizīti nobaudīt. „Logi ir plaši, varēs skatīties, kā cep maizi. Vaiņodē tagad nav ne savas kafejnīcas, ne maizes ceptuves. Mēs būsim iniciatori, jo mīlu Vaiņodi un vaiņodniekus,” palepojas Ineta un paturpina, ka jaunajā ceptuvē darīšot visu, ko dzīve iemācījusi. Viņas sapnis esot arī nākamajā kafejnīcā gatavot senos, latviskos ēdienus. „Tāpēc man ir un vēl meklēju maizes abras. Mana abra nākusi no Rucavas – kaimiņienei omīte dzīvoja taipusē. Nesen biju mājās, kur virs maizes krāsns atradās gaļas kūpinātava. Kādreiz taču cilvēki visu paši darīja,” turpina Ineta.

Tuvējā Priekules pilsētā jau ilgus gadus darbojas maizes ceptuve. „Interesanti: uz Liepāju priekulnieki ved mīkstu maizīti, bet uz Vaiņodi – cietu. Kāpēc? Tas ir no laika gala. Es savulaik šai ceptuvē nostrādāju dažas dienas- ar maizes griezēju griezu maizi. Tomēr neizturēju – tas bija mokošs darbs, par grašiem. Mēs ar priekulniekiem nebūsim konkurenti, jo viņi vadā maizīti pa veikaliem. Mums ir cita doma. Lai cilvēkiem tiek svaiga maizīte, tikko no krāsns nākusi. Varēs skatīties, kā tā top. Viss atklāti. Kad aizbraucu uz centru, man cilvēki piesakās, vai nevajag kaut ko palīdzēt? Palīdz ar padomu. Krāsnij lietojam egļu malku, mums pieder mežs, nu un maza peļņa arī ir. Ja nebūtu – tad jau nestrādātu. Un nav ko ņaudēt, bet jāpriecājas, ka var laukos dzīvot.”

Foto Jānis Vecbrālis

19 Komentāri

  1. Super. Lai veicas Zvejiem! Sen bija laiks Vaiņodē atkal cept savu maizi.
    Ja grib, tad var. Šo rakstu derētu palasīt arī tiem, kas domā ka Latvijā un laukos nav ko darīt. 🙂

    1. Būtu vēl pāris vārdus pacieties, turpat jau bija arī Miķelītis. Bet Zveju maize kārdināt kārdina nogaršot, gan jau tikpat garda, kā Oskara rakstītie pastāstiņi. 🙂

  2. Mūsu laikos tieši tāpēc ari raksta, ka cenšas iebarot migrācijas un tautu šķaidīšanas elementu. Paslēpjot to un ievīstot tautiskās segās.
    Bez asuma uz šādām lietām mēs esam neaizsargāti pret tautu iznīcināšanas politikas ideoloģijas propagandu kā zīdaiņi.

    1. Pēc tava komentāra jau var spriest, ja kādreiz paspruks nepareizs purkšķis un tu tajā saklausīsi ne to noti, teiksi, ka tas ir pret Latviju, pret tautu 🙂 🙂 🙂 , pašam smiekli nenāk par savu domāšanu ?

      1. Mēs esam pārāk maz kategoriski. Pārāk mīksti. Pārāk mīksti.
        Nepatīk man mīksti ļauži.
        Man patīk tie, kas tiešām nojauc nafig visu svešo un ce;l no pamata tīru. toties tad ka ir tad ir un negrīļojas.
        šitie ” jā bet” ” varbūt” u.tml. tolerances man nepatīk.

        1. Ja mēs būtu par cietu, es piekristu. Bet mūsu problēma ir pretēja. Un mēs viņu nerisinam tikai vēl tālāk braucam grāvī un nespējam apstāties un sevi koriģēt.

  3. Cilvēks uz pirkstgaliem nespēj ilgi nostāvēt. Cilvēks, kurš vēlas, lai visi viņu saskatītu, nerada gaismu. Kas ar sevi ir apmierināts, tas nekļūst ievērojams. Kas pats sevi liela, tam nevar būt nopelni.

  4. Malači!!! Tomēr rūgtumu izraisa teikums par strādāšanu par grašiem. Loti daudzi strādā gan Vaiņodē gan Priekulē par minimālo algu. Vaiņodē lielākas algas ir tikai novada domei pietuvinātās iestādēs. Vai pieņemot darbā kādu darbinieku šie uzņēmēji ir padomājuši kādu algu viņi spēs maksāt , lai nebūtu graši???

Pievienot komentāru