Dzīvesveids, Lauku sēta

Labākā šķirne aitu biznesam. Produktīvā un maigā “Somijas landrase”

Kā vēsta šķirnes nosaukums, Somijas landrase (Finnsheep jeb Finnish Landrace Sheep) cēlusies no Somijas vietējām aitām. Šķirne ir vairākus gadsimtus veca, tās priekšteces bijušas savvaļas aitas jeb mufloni, kas sākotnēji ganījušies savvaļā Sardīnijā un Korsikā. Somijas landrase ir radniecīga Skandināvu īsastainajām aitām. 
Šķirnes īpašības


Somijas landrase ir populāra trīs iemeslu dēļ – šīs šķirnes aitas agri sasniedz dzimumgatavību, ir ļoti auglīgas un var lepoties ar apbrīnojami maigu vilnu.


Teķi parasti sasniedz dzimumgatavību jau 4–8 mēnešu vecumā un ir ļoti aktīvi vaislinieki. Savukārt aitu lielākais trumpis ir to agrā dzimumnobriešana un lielais jēru skaits metienā. Līdzīgi kā Romanovas šķirne, Somijas landrases aitiņas, pareizi barojot, dzimumgatavību var sasniegt 5–6 mēnešu vecumā, bet pirmos jērus dzemdē jau apmēram gada vecumā. Pateicoties ārkārtīgi augstajiem auglības rādītājiem, Somijas landrases aita divu gadu vecumā ir devusi pavisam 5–6 jērus, bet trīs gadu vecumā, intensīvi un pareizi barojot, ir atražojusi jau 9–10 jērus. Parasti šīs šķirnes aitas metienā dod trīņus un četrīšus, tomēr ir reģistrēti gadījumi, kad landrases aitai piedzimuši septiņi un astoņi jēri vienā metienā.


Aitumātēm ir lieliskas mātes īpašības, tām parasti nav problēmu dzemdībās un ir pietiekami daudz piena, lai pilnībā izbarotu vismaz divus trīs jērus. Jēri dzimst dzīvelīgi un dažu minūšu laikā pēc dzimšanas ir kājās, lai zīstu.


Aitkopji arī novērtē šķirnes mierīgo un pakļāvīgo raksturu. Ja ganāmpulkā ir nedaudz Somijas landrases aitiņu, tās var kļūt par īstiem kompanjoniem cilvēkam, jo ir izteikti draudzīgas, ļaujot sevi bužināt un kasīt aiz auss. 


Somijas landrases aitas augumā ir mazas līdz vidēji lielas. Arī šai šķirnei raksturīga nesezonālā meklēšanās, tad svaigu jēra gaļu iespējams iegūt jebkurā gadalaikā. Šķirnes priekšrocība ir dabiski īsā aste, tāpēc to nav vajadzības īsināt.



Daudzfunkcionāla šķirne 


Sākotnēji šķirne izmantota, lai celtu ražību komerciālos ganāmpulkos, tomēr rokdarbnieki drīz vien atklājuši, ka Somijas landrasei ir skaistas kažoka nokrāsas un ļoti maiga, rokdarbiem piemērota vilna, kas viegli filcējas un pakļaujas apstrādei. Pārsvarā Somijas landrases aitām ir balta vilna, tomēr sastopamas arī pelēkas, brūnas, dzeltenbrūnas un pat raiba kažoka nēsātājas. Vairāk nokrāsu šķirnei sastopamas Somijā, bet Austrālijā vilna speciāli selekcionēta balta, īpaši gara, mīksta un ar izteiktu viļņojumu. Izcilo vilnas īpašību dēļ tur aitas cērp divreiz gadā, bieži veidojot landrases un merino šķirņu krustojumus. No Somijas landrases šķirnes sanāk labas jērādas, jo tās ir vieglas un ļoti maigas, savukārt gaļa tām ir liesa un sulīga, ar patīkamu garšu.

Ieguvumi no krustošanas

1980.gadā Virdžīnijas politehniskajā institūtā ASV izdarīti pētījumi par Somijas landrases piemērotību krustošanai. Pētījumu rezultāti liecināja, ka, krustojot Somijas landrases aitumātes ar Dorsetas teķi, pirmās paaudzes krustojuma jēru svars atšķiršanas brīdī ir lielāks nekā tīršķirnes dzīvniekiem, bet krustojuma aitumātei saglabājas augstais auglības procents.
 Arī ASV Gaļas un dzīvnieku izpētes centrs jau 1972. gadā apstiprināja, ka Somijas landrases krustojumu jēru svars ir vienlīdzīgs gaļas tīršķirņu jēru svaram. Viņi secināja, ka vislabāko rezultātu iespējams sasniegt, krustojot tīršķirnes vai 50% Somijas landrases teķi ar citu šķirņu aitām. Auglība un konkurētspējīgais jēru svars pierāda, ka Somijas landrase spēj ieņemt nozīmīgu vietu jēra gaļas audzētāju tirgū.
 Tāpat Somijas landrases gēni sastopami daudzās mūsdienu aitu šķirnēs, galvenokārt, lai uzlabotu šo šķirņu auglību. Austrālijā visvairāk tiek krustotas Landrases–Dorsetas un Landrases–Tekselas šķirnes, tā ievērojami paaugstinot produktivitāti ganāmpulkos. 


VIEDOKLIS
Somijas landrase biznesam ir vispiemērotākā

Valdis Vanags, saimniecības Lejas Reinkavļi īpašnieks

Pieredze ar Somijas landrasi mums pašlaik ir otro gadu, un teorijai, ko es par šīm aitām biju lasījis, 95% gadījumu piekrītu. Pašlaik ganāmpulkā man ir apmēram 150 Latvijas tumšgalves, apmēram 430 Somijas landrases un dažādu krustojumu dzīvnieki.

Pirmais gads ar Somijas landrasi mums bija smags, īsti neizpratām šīs šķirnes ēdināšanas īpatnības. Tā bija mūsu kļūda, jo landrases aitas ir jābaro kā govis. Tāpēc atnesoties aitām nebija daudz piena un jērus nācās piebarot. Kādas aitas arī zaudējām. Aitas no Somijas ievedām vairākos piegājienos, daļa bija grūsnas, kas arī nav prāta darbs – vest tik tālu grūsnus dzīvniekus. Pašlaik mums sākusies otrā atnešanās, un tā ilgs līdz martam. Kad tā būs galā, varēsim analizēt un izdarīt secinājumus, salīdzināt. 


Šogad mēģināsim arī īstenot plānu saīsināt laiku, ko jēri pavada pie mātēm. Plānojam jērus atšķirt divarpus mēnešos, tos intensīvi nobarojot līdz četru mēnešu vecumam. Plāns ir ideālā variantā sasniegt 17–18 kg kautsvaru. Jērus nobarojam ar graudu maisījumu un pārdodam dzīvsvarā kautuvei. Somijas landrasi krustojot ar gaļas šķirnēm, piemēram, Tekselas, Oksforddaunas, Šarolē u. c., iespējams iegūt lieliskus dzīvniekus ne tikai pirmajā paaudzē, bet līdz pat ceturtajai krustojuma paaudzei. 


Man kādreiz bija lielākais Latvijas tumšgalves šķirnes ganāmpulks Latvijā, izkopts, lai vilnā nebūtu tumšo matiņu un tamlīdzīgu muļķību. Tomēr fakts bija tāds, ka otrajā – brāķētajā – grupā, kur bija aitas, kas neierakstījās šķirnes parametros, rādītāji bija labāki. Latvijas tumšgalves šķirnes problēma ir pārāk ciešā tuvradniecība. Teķu līnijas ir sačakarētas, un pēc trim četriem gadiem paredzu šīs šķirnes beigas. 


Manuprāt, Somijas landrases šķirne ir vienīgā normālā šķirne, ar ko var taisīt biznesu. Šķirnes plusi ir auglība un nesezonālā meklēšanās. Jau septiņdesmitajos gados profesore Genovefa Norvele par šo šķirni uzrakstīja disertāciju, turklāt ar Somijas landrasi savulaik uzlaboja Latvijas tumšgalves šķirni. Uzskatu, ka ir liela muļķība audzēt kaut ko, kam iepriekš nav izstrādāts ekonomiskais pamatojums. Muļķīgi arī, ka valstiskā līmenī nav noteikts, kādas šķirnes ir perspektīvas un atmaksājas.

Latvijā lielākā nelaime ir tā, ka zemnieki nerēķina un neprot pamatot savu lēmumu. Mūsu saimniecībā ar šiem jautājumiem strādā somu konsultanti, kas lieliski zina, kā darīt, lai saimniekošana sasniegtu mērķus. Un mūsu mērķis ir 1000 aitu mātes pēc trim gadiem. Uzskatu, ka peļņu var nest tikai liels apjoms un kooperācija. Kad beigsies subsīdijas un platību maksājumi, 90% no Latvijā esošajiem zemniekiem bankrotēs. Bet jāprot saimniekot tā, lai nebankrotētu.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agrotops

Pievienot komentāru