Laukos
Atpūta

Lai kāptu klintīs, nopietni jāgatavojas! Latvijā daudz dažādu mākslīgo sienu, taču dabā nav kur kāpt1

Foto: LAS

Cilvēkus vienmēr ir vilinājuši kalni – uzreiz nesasniedzamās, zilā dūmakā tītās, sniegotās klinšu grēdas, kādu Latvijā nemaz nav, jo mūsu kalni pasaules mērogā tādi nieka pauguri vien ir. Lai kāptu kalnos, kas augstāki par diviem trim kilometriem virs jūras līmeņa, nopietni jāgatavojas, un labs treniņš var būt klinšu kāpšana.

Kāds man iebildīs, ka augstos kalnos var uzkāpt arī bez klinšu kāpēja pieredzes un ekipējuma. Protams, jo maršruti ir dažādi, un pats esmu uzkāpis Elbrusa augstākajā virsotnē (5621 m v. j. l.) tikai ar leduscirtni rokās, taču klinšu kāpšana attīsta gan muskuļus, gan “sakārto” galvu un veido atbildības sajūtu. Kāpjot katra cilvēciskā kļūda var beigties bēdīgi, un esi atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī sasaites biedru. Kalni vieglprātību un paviršību nepiedod. Ne velti radies teiciens – pa īstam iekarota ir tikai tā virsotne, no kuras esi nokāpis sveiks un vesels.

Rakstniece Zenta Mauriņa teikusi: “Visa dzīve ir kāpšana kalnā, kura virsotni mēs nepazīstam, jo tie, kas reiz to sasnieguši, neatgriežas.”

“Manuprāt, kalni atklāj, atkailina cilvēka rakstura būtību – tā apņēmību, mērķtiecību, spēju pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Kalni liek cilvēkam mainīties. Kalni piespiež norūdīties ne tikai cilvēka ķermenim, bet arī prātam. Cilvēks, kurš sasniedzis kalna virsotni, neatgriežas lejā tāds, kāds bijis pirms tam, – viņš atgriežas kā cits cilvēks, jo iepazinis to neierobežoto brīvību, kura ir aiz baiļu un neziņas robežbarjerām,” ir pārliecināts alpīnisma instruktors, Kalnu grupas dibinātājs Kristaps Liepiņš.

Pirmie kāpieni Andreja klintī

Jaunākā paaudze par Andreja klinti – 20 metrus augsto dolomīta sienu – neko nebūs dzirdējuši, jo tā jau vairāk nekā 50 gadus atrodas Daugavas dzelmē netālu no Pļaviņām, taču tieši te Oliņkalna pakājē 1949. gadā sākās pirmo Latvijas alpīnistu grupu treniņnodarbības pirmā alpīnisma instruktora Arnolda Bahmaņa vadībā, kurš zināšanas bija smēlies Kaukāzā.

Pirmās sacensības te risinājās 1952. gada rudenī, kurās uzvarēja Edgars Vē un Malvīne Kaupuža, bet jau vasarā bija noticis pirmais Latvijā oficiāli reģistrētais kalnu pārgājiens Elbrusa apkārtnē. Kā īpaša diena Latvijas alpīnisma vēsturē ierakstīts 14. maijs, kad 1995. gadā latvieši Teodors Ķirsis un Imants Zauls uzkāpa pasaules augstākajā virsotnē Everestā (8848 m v. j. l.), kaut gan jau 1990. gadā Everestu sasniedza latviešu izcelsmes amerikānis Eds Viesturs, uzkāpjot šajā kalnā pavisam sešas reizes. Viņš arī kļuva par 12. alpīnistu pasaulē, kurš sasniedzis visas 14 virsotnes, kas augstākas par astoņiem tūkstošiem metru.

Dabā vairs nav kur kāpt

Kalnos kāpšanu var iedalīt vairākos veidos – alpīnisms, klinšu kāpšana un kāpšanas sports, kas, starp citu, iekļauts 2020. gada vasaras olimpisko spēļu programmā Tokijā. Šoreiz vairāk par klinšu kāpšanu, ar kuru Latvijā iespējams nodarboties uz pārdesmit mākslīgajām klinšu sienām, piemēram, “Gandra” sienas Kalnciema ielā. “Agrāk trenēties varēja Aldara tornī Rīgā, taču šobrīd tas ir avārijas stāvoklī, un, ja kāds tur sadomās kāpt, tā būs liela bezatbildība, kas var beigties traģiski. Nedroši ir arī Slokas tornī un uz Raunas dzelzceļa tilta, bet kādreiz iecienītajā Jumpravmuižas dolomīta kraujā Lielupē pie Mežotnes nedrīkst kāpt tāpēc, ka tas ir dabas piemineklis,” atklāj Latvijas Alpīnistu savienības (LASA) valdes loceklis, Kāpšanas sporta komisijas vadītājs Normunds Reinbergs. Tas nozīmē, ka mūsu klinšu kāpējiem baudīt kāpienu dabā jādodas ārpus Latvijas – uz Čehiju, Slovākiju, Austriju un citām kalnu zemēm.

Pēdējos gados klinšu kāpšana pasaulē kļūst arvien populārāka. Arī Latvijā, gan ne tik strauji, pieaug cilvēku skaits, kas ar to aktīvi nodarbojas vai vismaz pāris reizes gadā kaut kur aizbrauc pakāpelēt. Cik daudz šo cilvēku ir, Normunds neņemas spriest, jo šādas uzskaites nav, taču LASA rīcībā ir sešarpus metrus augsta pārvietojamā kāpšanas siena, uz kuras izbraukumu dienās (vasarā katru otro nedēļas nogali) savus spēkus izmēģina divi trīs simti interesentu.

“Vai viņi turpmāk aktīvi nodarbosies ar kāpšanu? Diez vai, jo daudzi grib tikai pamēģināt un jau no trīs metru augstuma laižas lejā. Latvijā ir ap piecdesmit dažādu mākslīgo sienu, taču nav lielu kāpšanas centru, kas veicinātu šī sporta veida attīstību.”

Par kāpšanas mērogiem vispār liecina arī fakts, ka šogad maijā, kas tradicionāli ir labvēlīgākais laiks uzkāpšanai Everestā, rindā uz virsotni stāvēja vairāk nekā divsimt kāpēju dienā. “Izskatās, ka kalnos kāpšanas ierastajiem riskiem – retinātajam gaisam, augstumam un aukstumam, straujām laikapstākļu maiņām, lavīnām un nogruvumiem, kļūmēm ar ekipējumu, pārgurumam, ejot uz savu spēju robežas, pievienojusies arī “gaidīšana rindā”, kuras laikā iztērētā papildu skābekļa nereti pietrūkst nokāpjot, radot nopietnas veselības problēmas vai pat nāvi,” situāciju Kalnu grupas “Facebook” profilā iezīmē Kristaps Liepiņš. Realitāte tiešām ir skarba, jo šopavasar lielā mērā rindu radītā iespaida dēļ Everesta virsotnes apkaimē bojā gājuši vairāk nekā desmit kāpēji.

Kalnā kāpšanas azarts

Pirms sāc, ieskaties sevī!

Sākot nodarboties ar kāpšanu kalnos, katram būtu jāatbild uz svarīgu jautājumu – kas ir viņa virzītājspēks – mīlestība pret kalniem, vēlme gūt pieredzi un pārbaudīt sevi vai godkāre, ambīcijas un izrādīšanās citu priekšā. Ja nav īstas pārliecības par pirmo variantu, labāk nesākt.

Lai gan pēc statistikas klinšu kāpšana ir mazāk traumatisks sporta veids nekā futbols un vieglatlētika, tomēr arī modernās drošināšanas sistēmas pilnībā nepasargā no kļūdu izraisītām sekām. Par to var pārliecināties Kalnu grupas profilā apkopotajos kritienu video. Pat it kā kontrolēts kritiens dažkārt var beigties ar sāpīgu atsišanos pret klinti, jo īpaši kļūdoties garākos ar klinšu āķiem nenodrošinātos posmos.

Pārbaudīt savus spēkus iespējams, pamēģinot kāpšanas sportu, kurā viena no disciplīnām ir boulderings – kāpšana bez drošināšanas. Izklausās bīstami, tomēr tā nav, jo kāpšanas sienas pakājē ir novietots biezs porolona matracis. Starp citu, tieši šajā kāpšanas disciplīnā Latvijai ir vislabākie panākumi – pērn Edvards Gruzītis kļuva par Eiropas čempionu jauniešiem un arī šogad Eiropas kausa sacensību trešajā posmā starp 48 dalībniekiem izcīnīja pirmo vietu.

Kāpšana kalnos, tostarp klintīs, saistīta ar lielu fizisku piepūli apstākļos, kas būtiski atšķiras no mūsu ikdienas vides. Tai nepieciešams gan spēks un izturība, gan līdzsvara sajūta un laba kustību koordinācija. “No pieredzes zinu, ka ar treniņiem pāris reizes nedēļā pa nepilnai stundiņai diemžēl nav pietiekami, lai labi justos pat iesācēju līmeņa kalnu pārgājienā. Ne ar jogas nodarbībām un muskuļu “pumpēšanu” sporta zālē, ne ar “bodibaika mīņāšanu” trīs reizes nedēļā nepietiek, lai puslīdz komfortabli justos pat klasiskajā “vieglā” maršruta kāpienā uz Monblānu Alpos. Šīs sporta nodarbības lieliski sagatavos jūsu muskuļus, bet ne sirdi,” norāda Kristaps Liepiņš, kurš kopā ar sievu Kristīni uzkāpis arī Dienvidamerikas augstākajā virsotnē Akonkagvā (6962 m v. j. l.) pa klinšaināko maršrutu no Poļu ledāja puses.

Modernās tehnoloģijas mūsdienās dod iespēju kāpšanas prasmes apgūt internetā, skatoties videorullīšus un redzēto pielietojot uz kāpšanas sienām ar koka paneļiem un plastikāta aizķerēm, kādas atrodamas gan skolu sporta zālēs, gan sporta kompleksos un brīvdabā. Virtuālajā vidē var noskaidrot arī visu par nepieciešamo ekipējumu un tā izmaksām, tomēr prātīgāk būs apmeklēt profesionāli veidotas apmācību nodarbības un kursus, jo klinšu kāpšana saistīta ar paaugstinātu risku un pašdarbība var novest pie nelāga iznākuma.

Kursos pieredze tiks iegūta pamazām, psiholoģiski pierodot pie dažādām bīstamām situācijām, kā arī saņemot zinošu instruktoru atbildes uz jautājumiem par inventāru, drošināšanu un mentālo sagatavošanos kāpienam, kurā iesācējiem viens no satraucošākajiem elementiem ir bailes no augstuma. Latvijā galvenās apmācību vietas ir Kristapa Liepiņa Kalnu grupa, LAS Kalnu skola, Oļega Mirošņikova Alpīnisma skola (“Traverss.lv), bet vēl atrodami arī citi instruktori.

Kārtīgai virvei dzīvības cena

Nopietnai klinšu kāpšanai, sasaites biedra drošināšanai būtiski izvēlēties pareizas virves, jo alpīnismam domātās pirmajā mirklī īpaši neatšķiras no virvēm, kas paredzētas celtniecības darbiem, jahtu un buru kuģu aprīkošanai. Tās atšķiras pēc apvalka un iekšējā stiegrojuma uzbūves, tehniskajiem rādītājiem (materiāla, diametra, garuma, krāsas), pielietojuma. Kāpšanai izmanto tikai pītās virves, bet vītās (ar izteiktu spirālveida struktūru) jau ir alpīnisma vēsture.

Atbilstoša virve ir drošības garants, kas paglābs dzīvību, noraujoties no klints sienas, tādēļ par to allaž jārūpējas un jāizmanto vien tiem mērķiem, kādiem paredzējis ražotājs. Virve nedrīkst kļūt netīra, smilšaina, jo smilšu kristāliņu asās šķautnes bojā sīkos virves apvalka pavedienus. Netīras virves jāmazgā ar aukstu ūdeni bez jebkādiem mazgāšanas līdzekļiem, jāglabā sausā, ēnainā, labi vēdinātā vietā, raugoties, lai tās nenonāktu saskarē ar ķimikālijām un liela karstuma tuvumā.

Lietojot virvi, jāizvairās no tās berzēšanās pāri asām šķautnēm, un pēc katras lietošanas jāpārliecinās, vai nav radušies kādi defekti. Drošināšanas virves vidējais kalpošanas laiks ir apmēram pieci seši gadi. Vecu virvju izturība nav prognozējama.

Tievākās drošināšanas virves (diametrs 8–9 mm) domātas lietošanai pārī, un tās var iekabināt drošināšanas starpāķos un stacijās. Izplatītākas ir mazliet resnākas virves jeb pamatvirves (“single rope”: 9,6–11 mm), kuras izmanto gan alpīnismā, gan klinšu kāpšanā. Jāņem vērā, ka šajā kategorijā tievākās paredzētas ledāju šķērsošanai un kāpieniem ar īsa brīvā kritiena iespējamību, bet resnākās – vertikālu maršrutu posmiem, un būs izturīgākas pret straujiem rāvieniem. Optimālais virves garums – 50 m (ar viena divu metru rezervi mezgliem), jo daudzos Alpu un arī citu kalnu klasiskajos maršrutos drošināšanas “stacijas” ierīkotas ar šādu aprēķinu.

No 2 līdz 8 mm tievas virvītes sauc par “palīgvirvēm” un tās parasti lieto cilpiņu ar aptverošo mezglu gatavošanai, kas palielina drošību, nolaižoties pa virvi, kā arī sarežģītu naktsmītņu iekārtošanai, ekipējuma nostiprināšanai, somu uzvilkšanai augšā un citās situācijās.

LA.lv
AP
Anita Pirktiņa
Laukos
Grasbergs: Zemnieku atkarība no subsīdijām ir jāmazina
1 diena
LE
LETA
Laukos
Kurzemē un Vidzemē rīko “Kazu dienas 2019”
1 diena
LE
LETA
Laukos
“Ādažu Čipsu” ražotnes automatizācijā šogad investēti 1,2 miljoni eiro
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Ekonomika
VIDEO: Alga līdz pat 10 000 eiro mēnesī. Sludinājumos atklāj, cik strauji uzlekušas algas Latvijā
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
Slimnīca nāk klajā ar izmeklēšanā secināto par smagi piekauto krāslavieti, kurš mira slimnīcā
10 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: “Tas ir krājies gadus divus un vairāk.” Ozolnieki lūdz novirzīt lidmašīnu ceļus
4 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš sasniedz pusfinālu
5 stundas
LE
LETA
Dabā
Latvijai tuvojas anticiklona centrs. Jaunākā laika prognoze svētdienai
7 stundas