Laukos
Gaļa un zivis

Rudens klāt – laiks izvērtēt aitu ganāmpulku0

Foto no Agro Tops arhīva

Rudens aitkopībā ir šķirošanas, izvērtēšanas un kārtošanas laiks. Kad lielie vasaras darbi – jēru audzēšana un lopbarības sagatavošana – aiz muguras, beidzot ir pienākusi kārta rāmi un bez steigas izvērtēt, kā šogad gājis? Cik labi izdevies izaudzēt jērus? Kā veicies ar lopbarības sagatavošanu ziemai? Kāda izskatās tukšā un uz vasaru pamestā aitu kūts, un vai tā ir gatava uzņemt ziemotāju pulku?

Bet svarīgākais jautājums: kāds izskatās ganāmpulka pamatsastāvs – aitu mātes? Vai tiešām visas ir pelnījušas brīvbiļeti uz ziemošanu kūtī? Tieši brāķēšana, lai arī izklausās mazliet skarba, ir galvenais priekšnoteikums veselīgam un spēcīgam ganāmpulkam, nākamā gada jēru kvalitātei un skaitam, kā arī saimniekošanas ekonomiskumam.

Nav noslēpums, ka šogad daudziem saimniekiem lopbarības, īpaši siena, sagatavots mazāk nekā citos gados, jo sausuma dēļ zāles masa vienkārši neizauga tik daudz kā parasti. Tādējādi šis ir pirmais sarkanās gaismas brīdinājums, domājot par to, cik daudz, ko un kādā kvalitātē dosim ganāmpulkam ēst ziemā. Ja aptuvenās aplēses vēsta, ka lopbarības varētu nepietikt, rudens ir pats piemērotākais brīdis, kad brāķēt aitas, vērtējot tās īpaši stingri.

Svarīgākie brāķēšanas kritēriji

Aitas vizuālais izskats, kondīcija
Ja aitkopis pieturas pie tradicionālās aitu lecināšanas, kas sākas rudens mēnešos, šis ir arī pats labākais laiks, lai izvērtētu aitu pēc kondīcijas. Proti, ja jēri ir atšķirti aptuveni pirms 1,5–2 mēnešiem, aitai vajadzētu būt atguvušai normālu kondīciju, t. i., būt kondīcijas skalā no 3 līdz 4,5. Vizuāli novērtējot (ja aita cirpta nesen) vai aptaustot, šādai aitai nebūs izspiedies mugurkauls un krusta kauli, vēderam jābūt apaļīgam, bez iekritušiem sāniem. Vilnai jābūt veselīgai, tā nedrīkst krist laukā (izņēmums ir Dorperas šķirnes dzīvnieki, kuriem vilna nav jācērp, tā pati palēnām nomainās izkrītot).

Vērtējot vizuālo izskatu, jāpavēro, vai kāda aita neklibo, jo problēmas ar kājām vai nagiem var būt par iemeslu neaplektai aitai. Tiesa, ja klibumu ir izraisījis atlūzis nags vai cita acīm redzami novēršama nagu problēma, tas nebūs pirmais brāķēšanas iemesls. Tomēr, ja aita ilgstoši, pat pēc rūpīgas nagu pārbaudes un kopšanas pārvietojas teju uz ceļiem vai labprātāk atrodas un pat ēd guļus pozīcijā, konsultējieties ar savu veterinārārstu vai brāķējiet šo dzīvnieku.

Pirmoreiz vizuāli brāķējot, jāvadās pēc ganāmpulka vai atsevišķu grupu, kas ganījušās vienādos apstākļos, izlīdzinātības principa. Ja kāds dzīvnieks no kopējā fona lec ārā, tam jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Vecmāmiņ, tev zobi vēl ir?

Aita ir atgremotājdzīvnieks, kas nozīmē, ka viss apēstais tiek sagremots vēlreiz, turklāt ļoti rūpīgi. Lai to izdarītu, aita faktiski gremo visu laiku. Dzirdēts teiciens – ja aita neēd vai neatgremo, ar viņu kaut kas nav kārtībā, tāpēc aitas veselībā zobu klātbūtnei ir neaizstājama loma. Aitai līdz gada vecumam ir piena zobi (griezējzobi, kas novietoti priekšpusē), kas pirmo četru dzīves gadu laikā nomainās paliekošiem zobiem. Pēc tam griezējzobi sāk nodilt un var arī izkrist. Lai arī vēl paliek dzerokļi, ar tiem nepietiek, jo svarīgākā lieta – zāles noplūkšana – notiek tieši ar priekšzobiem (priekšzobi novietoti apakšžoklī, augšžoklī zobu nav, ir tikai ciets, muskuļots valnītis).

Tātad – ja aita ir vecāka par 4–5 gadiem, šķirojot noteikti jāpārbauda tās zobu daudzums. Vienlaikus jāvēro aitas kondīcija. Ja trūkst vien dažu zobu, bet kondīcija ir normāla, aitu var atstāt. Ja trūkst divu trešdaļu vai vairāk zobu, šāda aita noteikti jābrāķē, jo, nevarot uzņemt pietiekamu barības daudzumu, aita novājē un var nespēt iznēsāt vai izbarot jērus.

Tesmeņa veselība
Par aitas tesmeni parasti atceramies vien īsi pirms un pirmajos mēnešos pēc jēru dzimšanas, jo tad ir svarīgi, lai tas ir liels, labi attīstīts un ražo daudz piena. Vēlāk tesmeņa lielums aitai strauji samazinās, un pat tad, ja aitai ir bijušas kādas problēmas ar jēru zīdīšanu, tas itin viegli var aizmirsties. Tāpēc atnešanās laikā noteikti jāpiefiksē aitas, kurām ir problēmas ar jēru zīdīšanu vai piena daudzumu.

Īpaši svarīgi atzīmēt tās aitas, kurām ir mastīts (tesmeņa iekaisums). Šādas aitas noteikti nevajadzētu atstāt uz nākamo laktāciju un būtu jābrāķē. Neliels knifiņš – ja aita tiek cirpta rudenī pirms lecināšanas, tad šajā brīdī ir ārkārtīgi ērti novērtēt tesmeņa stāvokli. Kamēr aita tiek frizēta, ļoti labi var iztaustīt mazo, atslābušo tesmeni un laikus uzķert visus bumbuļus un cietos audu sakopojumus, kas liecina par pārslimotu mastītu.


Vājš mātes instinkts

Brāķējot, ja vien nav laikus piefiksēts, parasti aizmirstas arī tas, cik laba vai slikta māte aita ir bijusi. Diemžēl šo lietu vēlreiz pārbaudīt var tikai pēc gada – kad aita atkal nepieņem savus jērus vai sava vēdera piepildīšanu vērtē daudz augstāk nekā jēru zīdīšanu un savākšanu. Tad parasti aitkopis atceras – ak, nu jā, šī ir tā aita! Es taču to zinu kā raibu suni… Bet apaļīgā un visādi citādi veselīgā aitiņa (jo nav sevi īpaši nogurdinājusi ar smago jēru zīdīšanas darbu) apmierināti ēd saimnieka sarūpēto barību, negausīgi apēd spēkbarību pa diviem vai trim, bet viņas jēri jābaro saimniekam.

Uzņēmība pret parazītiem
Mēdz būt tā, ka, vienādos apstākļos dzīvojot, dažas aitas ir uzņēmīgākas pret parazītiem nekā citas. Tas nozīmē, ka tās pirmās izkritīsies miesās, tām būs šķidra vēdera izeja, kad būs piemēroti apstākļi augstai parazītu aktivizācijai (piemēram, straujš silts pavasaris vai mitra, karsta vasara) vai arī kad aitas ķermenis būs vislielākajā slodzē (īsi pirms atnešanās un pirmajos divos laktācijas mēnešos). Šādas aitas savā ziņā ir staigājošas laika bumbas, jo, kamēr lielāko daļu aitu parazīti īpaši vēl nenomoka, uzņēmīgās attiecīgos apstākļos var gluži vienkārši neizturēt un nobeigties. Lai saprastu, ka aitu tiešām nomoka ievērojami lielāks parazītu skaits nekā vidēji ganāmpulkā, būtu jāņem fekāliju analīzes un dzīvnieku vismaz gadu rūpīgi jānovēro, regulāri tam pārbaudot acu gļotādas sārtumu (un salīdzinot ar pārējām aitām), lai nesajauktu miesās izkrišanos ar, piemēram, teicamām mātes īpašībām, kad aitiņa visu sevi burtiski atdod jēram.


Vizuālie defekti

Viena no lielākajām dilemmām aitkopjiem, kuri saimnieko ar bioloģiskajām metodēm, ir aitu garo astu problēma. Selekcionēšanas procesā daudzām aitu šķirnēm ir izveidojusies pārlieku gara aste, ko parasti pirmajās dzīves dienās jēram ar gumijas iežmauga palīdzību saīsina. Tomēr Latvijas likumdošana paredz, ka, saimniekojot ar bioloģiskajām metodēm, jēru astes īsināt nevar. Tā nu aug jēriņš, un aug viņa aste, bieži vien stiepjoties līdz pašai zemei. Kamēr jērs maziņš, garā tievā astīte īpaši netraucē. Pieaugot uz astes uzaug tāds pats garš, biezs apmatojums kā kažokā, bieži vien papildināts ar gariem, rupjiem akotmatiem, padarot asti smagu un ļoti kuplu. Tā ir kā vāverei, tikai nokarena! Tā kā astē nav muskuļu (tie ir vien pie pašas astes pamatnes), aita nekā īpaši savu izcilo asti nevar likt lietā – piemēram, lai aizbaidītu mušas un dundurus, kā to dara govis. Toties uz astes var uzkāpt, astē var saķerties daudz sniega (kā garspalvainajiem suņiem) un asti var nosmērēt – gan ar dubļiem, gan pašas izkārnījumiem, īpaši, ja tie kādā reizē pagadās šķidrāki. Tad ar tādu mēsliem nosmērētu asti parasti jāstaigā līdz nākamajai cirpšanas reizei, kas notiek reizi gadā.

Ir aitkopji, kuri sūdzas, ka garās astes traucē aitu lecināšanā un tās netiek aplektas. Tomēr vissarežģītāk ir brīdī, ja aitai rodas dzemdību komplikācijas un ir jāpalīdz vai vismaz jāseko līdzi dzemdību procesam, jo aiz šādas vāveres astes saskatīt nevar pilnīgi neko!

Ko darīt? Viens no variantiem ir selekcionēt atpakaļ īsākas astes. Tas nozīmē brāķēt dzīvniekus ar supergarām astēm, atstājot tikai tos, kuriem astes nav garākas par lecamo locītavu. Gēni, kas atbild par astes garumu, pakļaujoties ļoti labi, un rezultātus varot baudīt jau pirmajā otrajā paaudzē.

Savukārt šķirnes ganāmpulku audzētājiem nākas daļu no savām aitām brāķēt arī šķirnei neatbilstošu dzīvnieku īpašību dēļ. Tie var būt nepareizas krāsas matiņi, pārāk raibs deguns, īsas kājas vai citas tiešām tikai vizuālas nepilnības. Protams, ja vieta un barība ļauj, šādi dzīvnieki nav obligāti jālikvidē, tos var audzēt gaļas jēru ražošanai.

Jāatstāj tikai veselīgie dzīvnieki
Kad pārskatīts viss pamatganāmpulks, tikpat rūpīgi jāpārbauda arī šāgada jēru meitenes, kuras parasti atstāj ganāmpulkā ataudzēšanai. Brāķē mazos, vājos jērus, jo ziemā, no siena dzīvojot, tāpat īpaši neuzbarosies. Pārbauda sakodienu, tesmeni (vai nav kroplību) un to, vai ir atbilstošs svars, sasniedzot 70 dienu vecumu.

Pēc rūpīgas ganāmpulka caurskatīšanas un atlases ganāmpulkā vajadzētu palikt tikai veselīgiem, izlīdzinātiem dzīvniekiem, ar labām mātes īpašībām, kas ik gadu dzemdē un spēj izbarot dvīņus. Tieši jēru skaits no vienas aitas ir tas, kas aitu padara vai nu par bezbiļetnieku (ja paliek ālava), liekēdi (dod vienu jēru vai tos zaudē), vai derīgu dzīvnieku, kas saimniekam nes peļņu, nevis lieku darbu un izdevumus.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops oktobra numurā

LA.lv