Piena lopkopība, Piens

Lauksaimniecība kā dzīvesveids, nevis bizness. “Laimiņu” saimniekus krīzes priecē

Ivetas un Dzintara Bizika piena lopkopības saimniecības Laimiņi Beļavas pagastā sasniegtais balstīts uz to, ka abiem saimniekiem lauksaimniecība ir dzīvesveids, nevis bizness. Dzintars un Iveta intervijā skaidro lauku dzīvesveida un lauksaimniecības biznesa atšķirības, pamato savu izvēli, kā arī dalās pieredzē par Laimiņos paveikto 26 gados kopš saimniecības izveides.

– Kāpēc izvēlējāties piena lopkopību?

Dzintars: – Piena lopkopību attīstām regulāro naudas ienākumu dēļ. 1991. gadā beidzu Bulduru Dārzkopības sovhoztehnikumu, esmu dārznieks agronoms. Pagasts iedeva 10 ha zemes, māte – govi, 11 mazas Latvijas brūnās šķirnes govis privatizējām no kolhoza. 1994. gadā mums bija 14 slaucamās govis. Piena lopkopībā, lai kāda, nauda tomēr regulāri nāk. Juku laikā gan visādi bija. Graudkopībā naudas ienākumi ir reizi gadā, rudenī. Patlaban saimniecībā ir 102 sarkanraibās slaucamās govis un aptuveni 50 teļi.

– Cik liels izslaukums ir Laimiņos?
D.: – Patlaban vairāk nekā divas tonnas dienā. Mums ir mazs dzesētājs, tāpēc ik dienu pēc piena ierodas Smiltenes piena mašīna. Šis uzņēmums ir trešais piena kombināts saimniecības vēsturē. Zeltaleja bija vispirms, tas bankrotēja. Tad pārgājām uz Valmieras pienu un nu jau vairāk nekā gadu sadarbojamies ar Smiltenes pienu. Sadarbība ir laba – viss notiek perfekti. Par pienu norēķinās astoņu dienu laikā. Visātrāk salīdzinājumā ar citiem pircējiem. Valmieras uzņēmums maksāja 30 dienu laikā. Līgums ar Smiltenes pienu ir beztermiņa, cena tikai jāsaskaņo. Cenas ir atkarīgas no svārstībām tirgū. Pērn vien divas reizes cena nosvārstījās. Šis gads sākās ar cenas kritumu, kas patlaban apstājies. Uz cik ilgu laiku? Ar prognozēšanu problēmas ir ikvienam. Cena ir atkarīga no kooperatīvu iespējām pārdot pienu citā valstī par augstu cenu. Ja tā notiek, tad cena kāps arī vietējā tirgū. Ja viss piens paliek Latvijā, tad cena krītas. Patlaban, aprīļa vidū, Smiltenes piens maksā 26 centus, pērn maksāja 31 centu.

– Kādi ir piena kvalitātes rādītāji?
Iveta: – Vidējais izslaukums no govs gadā ir aptuveni 7000 kg piena. Tauku daudzums ir 4,2%, olbaltumvielu – 3,45%, 220 000 somatisko šūnu.

D.: – Viena dekāde saimniecības pastāvēšanas laikā bija, kad pienu nevarējām pārdot kā augstākās šķiras produktu, bija jāpārdod kā pirmās šķiras piens. Tolaik iemesls bija šūnu daudzums. Mūsu darbības pirmsākumos neko tamlīdzīgu nemērīja. Noteica piena tīrību, skābumu un līdzīgus rādītājus. Vēlāk sāka vērtēt somatiskās šūnas un baktērijas. Sākumā pienam bija jābūt izkāstam un tas nedrīkstēja būt sarūdzis. Un arī šīs prasības visi zemnieki nevarēja izpildīt. Patlaban sāk rūpīgāku vērtēšanu. Olbaltumvielas sākotnēji nenoteica, labākajā gadījumā noteica tauku daudzumu. Smiltenes piens nosaka piena bāzes cenu. Bāze olbaltumvielām ir 3,1%. Kad pasaules tirgū vienubrīd vajadzēja taukus, runāja, ka par tiem vēl piemaksās. Kad bija jāsāk piemaksāt, izrādījās, ka bijusi vien runāšana. Patlaban par taukiem ir neliela piemaksa, par olbaltumvielām piemaksā vairāk.

– Vai piena cena ļauj pelnīt?

– Man lauksaimniecība ir dzīvesveids, nevis bizness. Ja man par dzīvesveidu piemaksā, priecājos. Ja nepiemaksā, neko darīt. Dzīvesveids paliek dzīvesveids. Cenu kalkulē lielie top zemnieki, kam ir lielie izslaukumi. Viņi aprēķina izmaksas līdz centa precizitātei. Es to nedaru. Ja varu nosegt kredīta maksājumus un ikdienišķās vajadzības, tad ir viss kārtībā. Ar šābrīža cenu var segt visas izmaksas, tomēr izaugsme ir ierobežota. Ja cena būtu labāka, varētu ieguldīt un paplašināt ražošanu. Ja cena zemāka, kādu laiku uz iekšējām rezervēm var izdzīvot. Ja naudas pietiek tikai kredīta maksājumiem, elektrībai un labākajā gadījumā degvielai, cik ilgi vilksi vezumu? Vai nu izdodas, vai neizdodas. Ja nebūtu aizvadītā gada labās cenas, būtu traki. Pirms tam divus gadus bijām sēdējuši uz zemām cenām, būtu nozarē ļoti bēdīgs gads, ja vēl būtu par 18 centiem piens jāpārdod. Ar tādu cenu izaugsmei naudas nepietiek.

– Vai ar 31 centu lielu samaksu pietiek izaugsmei?

– Pērn pietrūka pāris dienu laba laika pievedceļu un stāvlaukuma klāšanai ar asfaltu. Būvnieki solīja pabeigt darbu līdz šā gada 15. maijam. Trīs reizes rakstīju šo ES atbalsta projektu, apstiprināja vien trešajā reizē. Par ES atbalsta naudu 2010. gadā paplašinājām kūti. Būvēt bez ES naudas to sākām 1999. gadā. Bija piecgades plāns – piecos gados uzbūvēt fermu 60 galvām. Divus gadus fermu jaucu nost, kompleksu nopirku no kolhoza, pa ķieģelītim pārvedām, lai uzbūvētu sev fermu. Četru gadu laikā tiku fermā iekšā. Iecere bija piecu gadu laikā. Ja nemaldos, 2003. gada ziemā pārvācāmies.

– Ar ko un cik bieži barojat dzīvniekus?
– Mums ir pilnā cikla saimniecība. Graudus un citu lopbarību gatavojam paši. Piedevas – rapšus, kukurūzu – pērkam, tomēr ne tādā daudzumā, kā iesaka barības devu sastādītāji. Visi teic – pienu vajag! Es atbildu – man vajag, lai govs nesāk slimot! Lai nav stresa, ka govij kļūs slimas aknas vai citi orgāni. Pārāk intensīva piebarošana atstāj sliktu ietekmi uz dzīvnieka veselību. Bija mums pārraudze vērtētāja atbraukusi. Rādu viņai vienu gotiņu novērtēt, tai 11. laktācija. Vērtētāja pārsteigta – esot ganāmpulki, kur nav pat trešās laktācijas govju. Kādreiz govis to dzīves laikā vērtēja trīs reizes – 1., 3. un vēl 7. laktācijā. Patlaban vērtē vien 1. un 3. laktācijā.

Kādu slaukšanas iekārtu izmantojat?
– Mums ir maza 2 x 3 vietu skujiņas tipa slaukšanas zāle. Slaukšanas dzelži ir no Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīcas. Trīs reizes esam modernizējuši Afimilk menedžmenta programmu, kas prasa arī čipu izmantošanu govīm. Darbojas elektroniskās nolasīšanas princips. Afimilk ir Izraēlas produkts. Latvijā mūsu ganāmpulks bija otrais vai trešais, kam 2005. gadā uzlika šo iekārtu. Tā rāda slaukšanas zāles darbību – cikos sākta slaukšana, kurā vietā kura govs slaukta, cik ātri pielikts aparāts, cik piena slaukts minūtē, vai aparāts ir nosperts vai noņemts, vai ir pielikts atkārtoti. Ar programmu var nevainojami uzskaitīt slaucēja darbu. Tā saskaita visu, ko vien var.
Iespējams, jāpērk jaunāka programmas versija. Mums tā pagaidām vēl nav prioritāte. Viens ir nopirkt, otrs – darboties ar šo programmu, analizēt datus. Pirkt jau var visu, vajag izmantojumu. Protams, tad cilvēciskais faktors zūd – pateiks precīzāk meklēšanās laiku, sēklotājam ir īpašā laikā jāpiebrauc. Ja sēklotājs atrodas uz vietas fermā, tad var īstajā stundā sēklot. Ja paši sēklotu, iespējams, modernākas iekārtas atmaksātos. Mūsu dzīvei darba pietiks. Nezinu, vai pašiem govis ir jāsēklo. Laiks rādīs. Patlaban darām daudzas lietas, ko agrāk neiedomājāmies, ka var un vajag darīt.

– Vai govis laižat ganībās?

– Pie mums ir lielā demokrātija – tās slaucamās govis, kas vēlas, var doties ganībās. Teļus, cietstāvošās un grūsnās govis nelaižam ārā. Aptuveni divas trešdaļas no ganāmpulka dodas uz ganībām, pārējās paliek kūtī. Īsti neiespringstam uz obligātu ganību izmantošanu. Tām, kas paliek kūtī, barību nodrošinām.

I.: – Tām nav arī kukaiņu un karstuma stresa. Govis kūtī ēd mazāk. Tām, kas dzīvo kūtī, klimats ir vienmērīgāks. To nodrošina sendviča panelis. Ziemā silts, vasarā vēss. Tā ir mūsu filozofija, citiem tā var būt atšķirīga.

– Kā lopkopību tālāk attīstīsiet?

– Kad vācieši lika mums skrēperi, smejot teica – ir jau labi, bet pēc gadiem pieciem būvēsi galā vēl tādu pašu kūti. Visticamāk, tā nebūs. Jāorientējas uz nozari, kur var atļauties vairāk brīvdienu. 365 darba dienas gadā ar 18 darba stundām diennaktī, rupji sakot, sāk jau piegriezties.

I.: – Vairāk varētu pāriet uz graudkopību, piena lopkopību atstāt šābrīža līmenī.

D.: – Govīm ik dienu vajag 700 kg miltu. 200 tonnas graudu vajag. Mēs audzējam kviešus, miežus, auzas un pupas. Miltus maļam no visām kultūrām. Pavisam graudaugi mums aizņem 120 ha no kopējās 240 ha platības. Aptuveni 40 ha apsaimniekoju, iegūstu izaudzēto, bet zemes īpašnieks saņem platību maksājumus.


– Kādas kvalitātes graudus Gulbenes novadā var izaudzēt?

– Galvenokārt lopbarību. Dažkārt jau gadās kāda krava ar pārtikas kvalitāti. Ražība ir 3–4 t/ha. Aptuveni 400 t nokuļam, pusi vedam VAKS. Ja var – paši žāvējam. Divu gadu laikā kalti uzbūvēju. Pirmo šķūni būvēju kombainam, otro – graudu kaltei. Ventilējamie apcirknīši ir deviņdesmitajos gados būvēti. Patlaban vēl glabājam tur. Graudu glabāšana varētu būt nākamais risināmais sāpīgais jautājums. Kuļam ar New Holland kombainu, to pirku ar ES projekta naudas atbalstu. Vēl par saimniecības nākotni. Kad naudas vairāk, prāts ir nemierīgāks – jādomā, kur naudu tērēt. Kaudze ar naudu neko nedod. Vajadzētu bērniem domāt par saimniecības pārņemšanu, tomēr viņiem ir niecīga interese. Ir priekšstats, ka citur nauda nāk vieglāk nekā lauksaimniecībā. Esam norūpējušies par pēctecību. Vecākajai meitai ir 21 gads, jaunākajai 18, pastarītim ir 11 gadu. Viņš varētu šeit darboties, vēl gan ir jāgaida pieci seši gadi, kad saprāts atnāks. Cilvēkam ir jāiziet evolūcija, nevar uzspiest domāšanu. Sākumā nav nekā, tad atnāk spēks, noteiktā vecumā ir spēks un prāts, tad spēks zūd, paliek prāts, beigās nav ne prāta, ne arī spēka. Mums patlaban spēks iet uz beigām, paliek vien prāts. Deru par konsultantu. Nevar mūžīgi kapāt. Kādreiz tas nesagādāja nekādas problēmas, patlaban sāc domāt, vai tiešām to vajag.

– Kāpēc nepievienojaties kādam no piena ražotāju kooperatīviem?

– Nav īsti pārliecības par šo kooperatīvu godīgumu, nezinu, kā pareizi teikt. Kaut vai pēc Latvijas piena izdarībām – nozarei bija tāds prestiža kritums. Tā bija vienreizēja iespēja, kuru, rupji sakot, sačakarēja. Domāju, vairāk tādas iespējas nebūs. Mēs esam pieraduši turēties pie piena pārstrādātāja, nevis kooperatīva. Var diskutēt, vai tas ir labi vai slikti.

– Vai par saimniecības paplašināšanu nedomājat?
– Ir atnākusi saprašana, ka nevajag visu laiku raust. Var pienākt brīdis, kad neko vairs nevajadzēs. Protams, kredītsaistības ir pietiekami nopietnas un kāds laiks, vismaz līdz 2022. gadam, noteikt ir jāstrādā.

I.: – Ik reizi, kad atver jaunu pieteikšanos atbalsta projektiem, sākam vērtēt, ka vajag pieteikties.

D.: – Parādās vajadzības. ES atbalsta saņemšanai ir iekļauts nosacījums celt ražību vismaz par 10%. Ja divas reizes gadā raksta projektu, tad tie jau ir 20%. Man, par laimi, šie projekti vienmēr nespīd. Manu dzīvesveidu neatbalsta. Kādreiz bioloģiskie ražotāji smēla papildu punktus, tika priekšā, patlaban ar savu naudas apgrozījumu esmu iekļauts lielražotāju grupā, kur liela nozīme ir darbinieku skaitam. Man to nav, tāpēc esmu atbalsta projektu vērtēšanā pie svītras vai zem tās. Mani priecē, kad nāk krīze. Tad top zemnieki nedaudz piebremzē izaugsmi un pārējiem dod iespēju izpausties. Mums uz reģionu (Gulbene, Alūksne, Balvi) iedod vienā kārtā aptuveni 4 miljonus eiro investīcijām. Ja lielais ražotājs uzraksta projektu par 1,5 miljoniem eiro, viņš jau paņem trešdaļu no reģiona budžeta. Uz ES atbalsta naudu tehnikas pirkšanai varu nestartēt, punktus vispār nedabūšu. Ja nav būvniecības, kas dod papildu punktus, projektu varu nerakstīt. Vienmēr kaut ko būvējam un kaut ko pērkam no tehnikas. Diezgan daudz pērkam lietotu tehniku. Par projektu naudu pērkam jaunu tehniku. Tad vienmēr jākombinē ar kaut ko citu. Būvniecībai ir liels atbalsts vajadzīgs. Otru tikpat lielu nevaru pacelt. Ja ņemu lielu atbalsta portfeli būvniecībai, tehnikai paliek mazs. Sapņoju par jaunu traktoru – vēl aizvien neesmu no ES fondu atbalsta naudas nevienu jaunu traktoru nopircis. It kā pirmajam jaunajam traktoram patlaban ir 40% atbalsts. Netieku pie tā.

– Kā vērtējat kopējo Latvijas lauksaimniecības virzību?
– Patlaban runā, kā ierobežot lielražotājus. Mums ārzemnieki iemācīja fondu naudas smelšanu ar daudzo hektāru uzpirkšanu. Kādreiz viņus par dīvāna zemniekiem sauca. Ģimeņu laukos paliek ļoti maz. Kaut kādā veidā ir jāatbalsta naturālā saimniecība, dzīvesveids, nevis ražošana. Pēc būtības, valstī nav tālejošas lauksaimniecības atbalsta politikas. Ja vēlies vairāk ražot, uzliek zaļināšanas prasības. Visu laiku audzējām pupas. Izdomāja, ka nelietosim pupām ķīmiju. Izaugt jau izaugs, bet kāda būs kvalitāte. Nav izdevīgi izaudzēt tārpainu pupu, vajadzētu to miglot pret grauzēju, lai kvalitāte būtu laba. Vai tad, ja nomiglosim pupas pret kukaini, tā vairs nebūs slāpekli piesaistošā kultūra? Protams, ja nemiglosim, formāli prasību būsim izpildījuši, lai saņemtu atbalstu par visu platību. Bet ekonomiskā pamatojuma tam visam nav.

Par šo un citiem lauksaimnieku pieredzes stāstiem lasiet žurnālā Agro Tops

"Agro Tops" jūnija izdevuma vāks
“Agro Tops” jūnija izdevuma vāks

1 komentārs

  1. Labi,ka šādu zemnieku Latvijā nav mazums-ne ta lieli ,ne ta mazi,kuriem nekas par velti nepienākas ,citādi no ,,lielā katla,,visiem tāpat nepietiek,jo karotes citam liela,citam maza.Ja visi bùtuuz vienas līnijas,nez,kuri būtu tie sīkstākie!Ieklausieties,kuri tie lielākie cietēji,kuriem jau atkal tā ,,bada kule ,,kaklā!

Pievienot komentāru