Laukos
Politika

Laukos nav tikai tiešmaksājumi! “Zemnieku saeima” eksaminē EP kandidātus0

Foto: Kaspars Nordens/LETA

Biedrības “Zemnieku saeima” 10. maijā rīkotās debates ar Eiropas Parlamenta deputātu amata kandidātiem nodemonstrēja sabiedrībai kopumā tipisku ainu, proti, neraugoties uz lauksaimnieku NVO aktīvu rosību dažādu sasāpējušu problēmu skaidrošanā, kopumā izpratne par nozarē notiekošo reducējas gandrīz vai tikai uz nevienlīdzīgajiem tiešmaksājumiem Latvijas zemniekiem. Tikmēr gara virkne citu nozarei politiski aktuālu tēmu paliek ēnā.

 

Gatavi atbildēt tikai par tiešmaksājumiem

Kandidāti gludi atbildēja par tiešmaksājumu tēmu, jo bija gatavojušies. Taču, kad zemnieki gribēja noskaidrot viedokli par, piemēram, mazo saimniecību definīciju vai vides prasību salāgošanu ar ražošanu, atbildes izplūda.

Partijas “KPV LV” pārstāvei Zanei Bērziņai tika jautāts, kāpēc partijas programmā minēts mērķis panākt vienlīdzīgus tiešmaksājumus, bet ne vārda par investīcijām lauku saimniecību attīstībai. “Lauku attīstības virzienā, protams, jādarbojas. Bet es te vairāk esmu, lai klausītos, nevis parādītu, cik esmu zinoša. Kas attiecas uz tiešmaksājumiem, domāju, ka jāmaina ES sistēma vienotas statistikas iegūšanā un jāpārskata principi, kā piešķir maksājumus. Šobrīd vērtē atdevi no hektāra, bet jāņem vērā katras valsts klimata apstākļi, saules laika ilgums u.tml.,” teica Bērziņa.

Edvards Smiltēns (Latvijas Reģionu apvienība) norādīja, ka Briseles finansiālais piedāvājums nākamajam plānošanas periodam nav godīgs. “Tiešmaksājumu palielinājums pret vienu hektāru ir katru gadu, tomēr joprojām esam zem vidējā ES līmeņa. Tagad mums ir 1,7 miljoni hektāru lauksaimniecības zemes, un, jo mēs apgūsim vairāk hektāru, jo platībmaksājumi samazināsies, kas nav godīgi. Tāpat pakāpeniski jānosaka produktivitātes kritēriji. Ja mēs to nedarām, paliekam iepakaļ Lietuvai un Igaunijai. Jāliek izpildāmi kritēriji, tajā skaitā arī mazajiem un arī jaunajiem zemniekiem,” tā Smiltēns.

JKP pārstāvis Gatis Eglītis debatēs aktualizēja jautājumu par tiešmaksājumu sadali, norādot, ka 80% naudas nonākot lielsaimniecībās, kas nav godīgi. Slieksnis mazo vai vidējo saimniecību definīcijai varētu būt 300 hektāri zemes, bet pēc šī rādītāja tiešmaksājumiem par katru nākamo hektāru būtu jāsamazinās.

Uz to nekavējoties reaģēja lielsaimnieks Juris Lazdiņš, atgādinot, ka pašreizējās lielās saimniecības ar miljonu apgrozījumu savulaik ārkārtīgi riskējušas, ņemot kredītus ražošanai, zemes pirkšanai, pārvarot krīzes un kopumā izvelkot nozari, līdz ar to vēlme pārdalīt tiešmaksājumus uz viņu rēķina neiztur kritiku.

“Attīstībai/Par” kandidāts Ivars Ijabs šajā sakarā piezīmēja, ka neredz iemeslu, kālab Latvija netuvotos ES tiešmaksājumu vidusmēram. “Runa ir par kaulēšanos par daudzgadu budžetu, bet tā ir katras valsts taktika. Līdzās tam ir jautājums par ES budžeta stratēģisko attīstību. Te svarīgi saglabāt prioritātes – lai mēs būtu produktīvi, “zaļi”, bet arī sociāli atbildīgi un lai laukos vispār būtu cilvēki.”

 

Par veselīgu produkciju

Ijabam tika arī jautāts, kādēļ partijas programmā, kā vienu no galvenajiem uzdevumiem minot intelekta un tehnoloģiju izrāvienu visās nozarēs, lauksaimniecība netiek pieminēta ne ar pušplēstu vārdu. “ES programmās jau ir daudz paredzēts, lai varētu investēt inovācijās arī lauksaimniecībā. Kas attiecas uz praktiskām lietām, jau tagad Latvijā lauku teritoriju pārraudzīšanai tiek izmantotas satelītu tehnoloģijas. Tas iet kopā ar “zaļo stāstu” nākamajā lauksaimniecības budžetā. Un šeit vairāk ir aktuāli, vai izdosies atrast alternatīvas glifosātam un raundapam. Lai spētu tos efektīvi aizvietot, vienlaikus neradot kancerogēnus riskus,” tā Ijabs.

ZZS pārstāvim Ringoldam Arnītim lauksaimnieki uzdeva jautājumu par ģenētiski modificēto pārtiku, proti, kāpēc joprojām no trešajām valstīm Latvijā tiek ievesta aizdomīga pārtika, lai gan tas ir aizliegts. “ĢMO ir cits jautājums nekā pārtika. Mums Latvijā jāaudzē tās šķirnes, kas ir tradicionāli selekcionētas, tās varam saglabāt, bet jāuzliek stingras prasības par ĢMO audzēšanu,” viņš teica.

Savukārt, jautāts, kāpēc programmā akcentēts īpašs atbalsts biosaimniekošanai, Arnītis norādīja: “Mēs iestājamies ne tikai par nelielām biosaimniecībām. Uzskatu, ka jāizveido programma, kur atbalsts ražošanas sākšanai būtu tiem cilvēkiem, kuri grib atgriezties laukos. Tikpat labi tie var būt arī lielie saimnieki, kuri daļu no savas saimniekošanas novirza citām nozarēm, piemēram, puķkopībai, lauku restorāniem, arī biosaimniekošanai. Lai mēs dažādotu laukus un iegūtu lielāku atdevi no viena hektāra.”

 

Samazināts finansējums lauku attīstībai

Jānis Krišāns, kura pārstāvētās “Saskaņas” programmā lauksaimniecība vispār nav pieminēta, debatēs atzina, ka situācija nozarē esot traģiska. “Kāpēc Polija, Lietuva atļaujas vairāk, bet mēs atrunājamies, ka Eiropas Komisija neļauj to vai citu? Lai attīstītu laukus, zemei jābūt vietējo īpašumā. Tie, kas grib strādāt, zemi vispār nedabū, nezinām, kas to dabūjis. Skandināvi nopērk zemi, visu apmežo vai saķīmiķo. Tāpat arī nodokļu sistēma ir nesamērīga un pret mazajiem zemniekiem ir drastiskas prasības, nav tā kā Vācijā,” tā Krišāns.

Tikmēr “Vienotības” kandidāts Valdis Dombrovskis atbildēs bija ierasti pragmatisks, norādot, ka iepriekšminēto jautājumu risināšana atdursies pret sarežģījumiem ar ES kopējā budžeta sadali. “EK priekšlikums budžetam tika gatavots breksita situācijai, kad viena no lielākajām maksātājām aiziet no ES. Tādēļ jādomā, ar ko šo robu aizpildīt. EK lauksaimniecībai piedāvā 5% samazinājumu. Diskusijas noteikti vēl būs, bet mums jāpiestrādā, lai budžetā būtu vismaz 1,11% no kopējās aploksnes. Kopumā izlīdzinājums būs, jo tiešmaksājumos ir palielinājums, lauku attīstībai – samazinājums, tā ka kaut kādas manevra iespējas būs arī šoreiz,” solīja Dombrovskis.

Racionāls savās atbildēs bija arī Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Jautāts, vai lauksaimniekiem arī turpmāk līdz attāliem laukiem būs jākuļas pa izdangātajiem ceļiem vai tomēr varot cerēt uz papildu piešķīrumiem, Zīle runāja tieši. “Salīdzinājumā ar Īriju, kas saņēma ES naudu ceļiem, mums ir mazs iedzīvotāju blīvums, bet ceļu uzturēšana ir dārga. ES naudas sadalē pārsvaru ieguvuši citi transporta veidi, bet atbildība par otrās šķiras ceļiem atstāta nacionālajā pārziņā. Tas ir Satiksmes ministrijas un Zemkopības ministrijas jautājums. Viena lieta ir samazinātais finansējums Lauku attīstības programmai, tur būtu jāpacīnās, bet arī ar to nenosegt visas lauku ceļu prasības. Bet uzskatīt, ka ES nodokļu maksātāji maksās par katru ceļa kilometru tur, kur ļoti maza satiksme, nu tā nebūs,” tā Zīle.

LA.lv