Laukos
Tehnika

Ļausim cits citam pelnīt! Vēlreiz – par lauktehnikas tirgus niansēm un abpusēju atbildību 16

LTRTA valdes priekšsēdētājs un arī tehnikas pārdevējs Aigars Laurinovičs.

Uz žurnāla redakciju turpina zvanīt zemnieki, lai stāstītu par savu sadarbības pieredzi ar tehnikas tirgotājiem un servisa sniedzējiem. Diemžēl pārsvarā – negatīvo pieredzi. Kad pacietības vadzis lūzis, viņi savā ziņā alkst asiņu un grib katru pāridarītāju nosaukt vārdā un uzvārdā. Portāla komentāros var lasīt – nav ko melst tukšas runas, pasakiet konkrēti, kuras ir tās firmas un kuri ir tie mehāniķi, kas strādā nemākulīgi un atstāj zemnieku pie sasistas siles jeb bezpalīdzīgu uz lauka pie neejošas tehnikas. Iepriekšējā numurā veiktā Agro Topa aptauja apliecināja, ka, iespējams, bez vainas nav neviena firma un ka daļai klientu ar konkrētu firmu var būt veiksmīga, bet daļai – pagalam neveiksmīga sadarbība. Un iemesls pārsvarā ir cilvēciskais faktors, komunikācijas problēmas.

Lai noskaidrotu, kādi tad ir lielākie klupšanas akmeņi, kas traucē šai sadarbībai ievirzīties pozitīvākā gultnē, uz sarunu aicināju otru pusi – Latvijas Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācijas (LTRTA) valdes priekšsēdētāju un arī tehnikas pārdevēju Aigaru Laurinoviču.

Kā jūs vērtējat lauksaimniecības tehnikas tirgotāju un lauksaimnieku sadarbību kopumā?

Domāju, nekāda globāla kara vai neatrisināmu problēmu šajā sadarbībā nav. Ir atsevišķi gadījumi, kas nonākuši līdz kritiskam punktam, un tas kļūst par iemeslu konfliktam. Visticamāk, ir bijušas komunikācijas problēmas starp abām iesaistītajām pusēm. Tāpēc uzskatu, ka katrs gadījums vienmēr jāvērtē individuāli, nekad nevajag vispārināt un atsevišķus konfliktus attiecināt uz tirgotāju un viņu klientu sadarbību kopumā.

Otrs aspekts, ko arī nevajadzētu aizmirst, – dzīvojam postpadomju sabiedrībā. Faktiski lielākā daļa šodienas lauksaimnieku un arī liela daļa tehnikas tirgotāju ir dzimuši bijušajā Padomju Savienībā un daži savā būtībā palikuši Homo Sovieticus. Ceru, neviens to neuztvers kā apvainojumu, jo tāda mērķa man nav, taču reālā situācija rāda, ka joprojām katrs pats grib darīt visu, tādējādi cerot ietaupīt vai nopelnīt, bet kapitālisma principi – patīk mums tas vai ne – liek darboties citādi. Respektīvi, pelnīt grib visi. Citādi nav iespējams izdzīvot. Tāpēc katram jādara savs darbs, ar to nopelnot iztikai un attīstībai, un nav jālien otra lauciņā. Ja ļausim šai ķēdītei darboties, visiem būs darbs un visi pelnīs.

Attiecībā uz tehnikas tirgotājiem nez kāpēc pastāv uzskats, ka viņi nevis pelna, bet vārās un tā ir padomju laika domāšana. Tā tas nav. Par zemniekiem taču neviens nesaka –pārdodot savu izaudzēto ražu vai citu produkciju, īpaši labvēlīgās sezonās, viņi vārās, bet tehnikas pārdevēji, lūk, allaž pelna par daudz. Pēc kāda kritērija var izmērīt, ka kāds nopelnījis par daudz?

Iespējams, izskatās, ka šī pelnīšana notiek uz zemnieku rēķina?
Ko nozīmē – uz zemnieku rēķina? Tirgotājs sniedz pakalpojumu vai pārdod tehniku, un klients par to maksā. Tāds ir tas rēķins. Ja kāds ir labāks tirgotājs, viņš vienmēr pārdos vairāk un tādējādi arī nopelnīs vairāk. Tas attiecas gan uz tehnikas firmām, gan lauksaimniekiem, jo arī viņi pārdos savu produkciju gan vairāk, gan izdevīgāk, ja būs labāki un profesionālāki pārdevēji. Nez kāpēc zemniekam allaž patīk sevi pozicionēt tikai kā nabaga pircēju, kuru negodprātīgi pārdevēji cenšas apkrāpt. Mēs visi vienlaikus esam gan pircēji, gan pārdevēji. Arī tehnikas tirgotāji pērk dažādus pakalpojumus un preces. Vienkārši nevajag izlikties, ka kaut kādi tirgus principi darbojas tikai vienā virzienā. Kad zemniekam rodas vēlme kritizēt kādu pārdevēju, aicinu viņu padomāt vai atcerēties, kā viņš pats rīkojas, kad ir nevis pircēja, bet pārdevēja lomā.

Jums daudz iznāk strādāt ar vācu partneriem – kā, piemēram, Vācijā notiek tehnikas tirgotāja un lauksaimnieka sadarbība?
Vācijā principā nav iespējams, ka klients ienāk tirgotāja birojā un sāk ļoti kaulēties par atlaides procentiem. Tur visiem ir apmēram skaidrs, cik katrs savā nozarē un savā darbības jomā pelna un cik kāds pakalpojums vai prece maksā. Ja klientam izdodas nokaulēt kādus pāris procentus, tad tie parasti ir absolūtie griesti un tas var būt iespējams tikai attiecībā uz kādu noliktavā nostāvējušos preci, nevis jaunu. Vācijas ciematos un mazpilsētās iepriekš minētā sadarbības ķēdīte perfekti darbojas – zemnieks nopērk tehniku, savukārt tehnikas pārdevējs no zemnieka regulāri pērk pienu, biezpienu, sviestu, dārzeņus un gaļu. Visi nopelna. Pie mums šī ķēdīte diemžēl nestrādā. Katrs grib darboties pats par sevi un otru uzskata par konkurentu vai potenciālu krāpnieku, nevis partneri. Gribam dzīvot kapitālismā, gribam pelnīt, bet vienlaikus velkam līdzi šo postpadomju domāšanu. Ne velti teic, ka jānomainās septiņām paaudzēm, lai sabiedrība būtiski mainītos.

Tomēr šodien ir darīšana ar esošajām paaudzēm un konkrētiem cilvēkiem. Kādi ir iespējamie risinājumi?
LTRTA ir atvērta jebkāda veida sarunām ar lauksaimniekiem un ir gatava palīdzēt risināt konfliktus un rast iespējas tos novērst. Patlaban notiek asociācijas pārrunas ar Valsts tehniskās uzraudzības aģentūru (VTUA) par tehnikas tirgotāju un tirdzniecības vietu sertifikāciju. To prasa arī Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas ir spēkā jau no deviņdesmitajiem gadiem. Patiesībā šāds sertifikāts tirgotājiem ir, taču visai formāls. Tagad mēs paši, asociācijas biedri, esam gatavi uzlikt sev stingrākus nosacījumus un priekšlikumus, ko esam iesnieguši VTUA. Tādējādi ceram tikt vaļā no visādiem vienas dienas tirgotāju kantoriem, kuriem šo nosacījumu izpilde nebūs pa spēkam un kuri, visticamāk, sertifikātu nevarēs saņemt. LTRTA ir ieinteresēta, lai tehnikas tirgotāju pārbaude notiktu katru gadu. Šo aspektu gribu īpaši uzsvērt, jo regulāras ikgadējas pārbaudes tehnikas firmām liks atbildīgāk un nopietnāk pieiet savu tirdzniecības laukumu un servisu izveidei un uzturēšanai pienācīgā līmenī.

Konkrētāk – ko nosaka MK noteikumi?
Šie noteikumi nosaka, kam obligāti ir jābūt tehnikas pārdevējfirmas aprīkojumā. Piemēram, noteikti jābūt apsargātam tirgojamās tehnikas stāvlaukumam; tāpat jābūt atbilstoši aprīkotai tehnikas servisa telpai. Asociācija lēmusi šos noteikumus papildināt, kā obligātu ieviešot jau minēto ikgadējo pārbaudi no VTUA puses, kā arī servisa aprīkojuma atbilstību pārdodamajai tehnikai – piemēram, tiem, kas tirgo vienkāršāku mazo tehniku, nevajadzētu prasīt, lai aprīkojumā būtu mobilā diagnostikas iekārta, toties lielās lauksaimniecības tehnikas pārdevējiem tāda ir vajadzīga. Diemžēl nevaram kā obligātu prasīt noteiktā apjomā nokomplektētu tehnikas rezerves daļu noliktavu, jo tās uzturēšana ir ļoti dārgs pasākums. Esam uzsākuši sarunas arī ar Zemkopības ministriju par to, lai tehniku, kas tiek pirkta, izmantojot ES līdzfinansējumu, varētu iegādāties tikai no sertificēta pārdevēja. Respektīvi, ES projektu konkursos varēs piedalīties tikai sertificēti tehnikas tirgotāji, kas spēj nodrošināt atbilstošu tehnikas pēcpārdošanas apkalpošanu un servisu.

Tomēr brīvajā tirgū lauksaimniekiem būtu jābūt iespējai izvēlēties savu tehnikas pārdevēju faktiski jebkurā ES dalībvalstī?

Neviens jau to neaizliedz. Tikai šaubos, vai gadījumā, ja traktors vai cita mašīna būs nopirkta Vācijā, Nīderlandē vai Polijā, kāds servisa mehāniķis no šīm valstīm būs ar mieru braukāt uz Latviju, lai apkalpotu pārdoto tehnikas vienību. Tas ir diezgan utopiski.

– Nu, nevajag skatīties tik tālu. Daudziem zemniekiem, kas dzīvo, piemēram, Igaunijas vai Lietuvas pierobežā, būtu tuvāk un ērtāk izmantot kaimiņvalstu tehnikas firmu pakalpojumus, taču nereti saņem atteikumu – sak, jums ir pašiem savs konkrētā tehnikas zīmola pārstāvis. Kaut kā neizskatās pēc brīvā tirgus…

Gribu teikt, ka attiecībā uz traktortehnikas tirdzniecību tomēr pastāv zināms sadalījums pa valstīm. Ne velti taču tiek veidots dīleru tīkls katrā valstī. Ir atsevišķa grāmatvedība, pārdotās tehnikas uzskaite, atbilstoši tai tiek komplektēta rezerves daļu noliktava, uzturēts serviss utt. Šajā gadījumā arī darbojas jau minētā ķēdīte – katrs dara savu darbu un nelien otra lauciņā. Tāpat arī tehnikas ražotāji seko līdzi, cik katrā valstī pārdots konkrētu tehnikas vienību, veic savu uzskaiti un pieņem lēmumus gan par garantijas laikiem, gan bonusiem un citu palīdzību no viņu puses. Ja visi pirks visur, statistikai vispār nevarēs izsekot. Turklāt katrs pārdevējs savas valsts klientu noteikti izprot labāk nekā kaimiņvalsts. Lietuvietim, latvietim un igaunim tomēr ir gan atšķirīga mentalitāte, gan saimniekošanas specifika, gan vajadzības. Savukārt līgumu par servisa pakalpojumiem gan var slēgt ar jebkuru šo pakalpojumu sniedzēju. Protams, pēc tehnikas garantijas laika. Tomēr, to slēdzot, rūpīgi jāizsver visi par un pret.

Runa bieži vien ir ne tikai par to, ka kaimiņvalsts serviss ģeogrāfiski atrodas tuvāk un tādējādi ir arī mazāks rēķins par mehāniķa transporta izdevumiem, bet arī par to, ka pie kaimiņiem gan servisa pakalpojumi, gan rezerves daļas nopērkamas ievērojami lētāk.
Esmu dzirdējis apgalvojumus, ka Latvijā tehnikas rezerves daļām esot liels uzcenojums. Droši varu teikt, ka šis apgalvojums ir nepatiess. Ja kāds saka, ka pie mums rezerves daļas ir dārgākas nekā citur, tad tomēr jānoskaidro, par kādām rezerves daļām ir runa, pie kāda pārdevēja tās ir lētākas. Pie autorizētajiem tehnikas izplatītājiem, cik zināms, gan servisa pakalpojumu, gan rezerves daļu cenas ir aptuveni vienādas. Jā, iespējams, tā vai cita detaļa vai konkrēts pakalpojums var kaut kur būt desmit vai padsmit eiro dārgāks, bet ne vairāk. Neoficiālie tirgotāji, kas pārdod neoriģinālās detaļas, droši vien tirgo tās lētāk.

Kā jūs grasāties izskaust neoficiālos tehnikas pārdevējus? Viņi tāpat turpinās tirgoties, jo šādas tiesības viņiem ir.

Lai tirgojas! Taču, ja zemnieks iegādājas tehniku no nesertificēta, apšaubāma pārdevēja, viņam pašam jāuzņemas atbildība par sekām. Respektīvi, tad nebūs kam prasīt nedz garantijas apkalpošanu, nedz kādu citu servisu. Jo kaktu tirgotājiem parasti nav ne tehnikas ražotāja garantiju, ne pieejas oriģinālajām rezerves daļām, ne programmnodrošinājuma, ne atbilstoši aprīkota servisa. Viņš tikai notirgo tehniku, un viss. Vairs nekādas atbildības. Ar to zemniekam jārēķinās. Problēmu gadījumos viņi tāpat nāk pēc palīdzības pie oficiālajiem tehnikas izplatītājiem, bet, nebūdami īsti viņu klienti, nereti apkalpošanas rindā ir pēdējie. Mēs viņiem nākam pretī, bet pateicības vietā bieži vien saņemam kritiku.

Kā tad veidojas servisa pakalpojumu izcenojumi?
Pirmām kārtām – katrs servisa mehāniķis ir speciāli jāapmāca, apmācības notiek pie tehnikas ražotāja, lai kur tas atrastos, un apmācības ir jāfinansē. Otrām kārtām – šis kvalificētais mehāniķis, kas apguvis angļu valodu, specializējies modernajās lauksaimniecības tehnoloģijās, pēc tam grib saņemt arī pienācīgu atalgojumu. Lauksaimniecība diemžēl nav izolēta no pārējā Latvijas darbaspēka tirgus, un strādnieku katastrofāli trūkst. Patlaban situācija mazliet uzlabojas, manāma tendence, ka mehanizatora specialitāti sāk apgūt pašreizējo lauksaimnieku dēli, taču viņi pēc studiju beigšanas izvēlas strādāt savās ģimenes saimniecībās, nevis algotu darbu firmās. Viņi paši grib būt saimnieki, un tas nepavisam nav slikti.

Treškārt, pasaulē lauksaimniecības tehnoloģijas attīstās elektronizācijas virzienā, un tas nozīmē, ka servisi jāaprīko ar speciālām diagnostikas iekārtām, kas tiešām ir dārgas. Bez precīzas diagnostikas nav iespējams veikt kvalitatīvu remontu. Tāpēc gribu teikt, ka labs mehāniķis katrai firmai ir zelta vērtībā un viņš saņem ļoti labu atalgojumu. Varbūt daudziem šķiet, ka mehāniķa darba stundas likme ir par augstu, bet mēs ar to pat neesam pietuvojušies, piemēram, Vācijas servisa mehāniķu likmēm. Un, pat neraugoties uz labo atalgojumu, arī Vācijā tehnikas firmas izjūt labu mehāniķu deficītu.

Tas pats attiecas uz rezerves daļu cenām. Lai noliktavā vienmēr pa ķērienam būtu vajadzīgās rezerves daļas, tās jāsagādā un jāuzglabā, tas arī ir dārgs prieks, jo neviens jau tās tehnikas firmai neuzdāvina, tās jānopērk, jāatgādā uz Latviju.

Tā ir tehnikas tirgotāja darba specifika, jums ar to jārēķinās.
Jā, mēs arī rēķināmies. Mēs uzturam rezerves daļu noliktavu, lai ejošākās detaļas vienmēr būtu operatīvi pieejamas. Zemnieks atnāk, saka – man šī detaļa saplīsusi. Lūdzu, mēs viņam uzreiz no noliktavas atnesam jaunu, bet viņš nav apmierināts – detaļa maksājot pārāk dārgi. Jā, tā kļuvusi dārgāka, jo ir jau nopirkta, atvesta un turēta noliktavā, lai vajadzības gadījumā to uzreiz varam iedot savam klientam. Ja grib lētāk, tad jāgaida būtu daudz ilgāk – kamēr to pasūtītu ražotājam, kamēr to atgādātu uz Latviju… Bet gaidīt neviens negrib, grib, lai viss būtu ātri un lēti. Tā nenotiek.Turklāt man neviens neiestāstīs, ka lielāki lūzumi notiek tā pēkšņi, traktoristam vienkārši uzbraucot uz lauka. Diezgan droši varu apgalvot, ka teju 98% avārijas lūzumu notiek nepareizas ekspluatācijas dēļ. Savukārt liela daļa mašīnas detaļu nodilst dabīgā ceļā – darba gaitā. Tehnikas dilšana ir normāls process. Bet cik daudzi traktoru un citu lauksaimniecības mašīnu īpašnieki seko līdzi šim dilšanas procesam un laikus pieņem lēmumu kādu detaļu nomainīt, pirms tā pavisam iziet no ierindas un izraisa mašīnas dīkstāvi? Es teiktu – tādu ir gaužām maz. Ir grūti noticēt, ka nedēļu pēc sezonas darbu uzsākšanas pēkšņi nobrūk dzinējs vai transmisija piecus sešus gadus vecam traktoram, ja vien kādas indikācijas nav bijušas jau iepriekš, taču saimnieks tām nav pievērsis vajadzīgo uzmanību. Tāpēc jau ir ziemas sezona, kuras laikā var mierīgā garā sakārtot tehniku pavasara darbiem. Turklāt šajā laikā faktiski visi tehnikas pārdevēji piedāvā tehnikas apkopi un remontu veikt ar īpašām atlaidēm un arī rezerves daļas iegādāties lētāk. Nē, to apzinās retais! Dažs labs pat nepapūlas no traktora rudens dubļus nomazgāt un ar tādu pašu sakaltušiem dubļiem apķepušu spēkratu izbrauc pavasarī uz lauka, bet pēc tam brīnās, ka mašīna it kā bez iemesla niķojas. Un saremontēt tad to vajag tūlīt un uzreiz, jo sējas darbi negaida. Tad stress ir gan zemniekiem, gan tehnikas servisiem.

Tas nozīmē, ka daudzi zemnieki neuzņemas atbildību par savu tehniku, bet uzskata, ka par to atbildīgs pārdevējs?
Tieši tā. Lauksaimniecība sastāv no divām daļām – no agronomiskiem pasākumiem un tehnoloģiskiem. Šodien tie faktiski nav šķirami. Bet ne visi to ir sapratuši. Par to, ka nekas jēdzīgs uz lauka neizaugs, ja netiks lietots atbilstošs mēslojums, augu aizsardzības līdzekļi un veikti citi pasākumi, neviens vairs it kā nešaubās, bet uz tehniku joprojām raugās kā uz pašpietiekamu darbarīku, kas pats par sevi parūpēsies – pats ieeļļosies, pats noregulēsies, pats attīrīsies. Nē, arī par tehniku, lai tā sevi darbā apliecinātu vislabākajā veidā, pienācīgi jārūpējas. Allaž esmu brīnījies – kā zemnieks, kas iegādājies par lielu naudu traktoru vai kombainu, var nepapūlēties šai tehnikai sagādāt vismaz nojumi, kur to pienācīgi novietot, nevis vienkārši atstāt kaut kur lauka malā, pakļautu visiem iespējamiem laikapstākļiem, turklāt pieejamu garnadžiem.

Vai lauksaimniekiem pietiek zināšanu, lai ekspluatētu modernos, ar precīzās lauksaimniecības tehnoloģijām aprīkotos spēkratus?
Nevaru apgalvot, ka gluži visi, bet lielākā daļa oficiālo tehnikas pārstāvju rīko saviem klientiem dažādus seminārus, apmācības un lauka dienas, kur stāsta, rāda un uz lauka demonstrē, kā tehnika strādā, ko tā spēj izdarīt un kā tā jālieto, lai tā varētu sevi parādīt no vislabākās puses. Diemžēl es neteiktu, ka šie pasākumi ir ļoti kuplā skaitā apmeklēti, kaut parasti notiek par brīvu. Joprojām lielākā daļa zemnieku uzskata, ka paši ir gana gudri, visu zina un prot.

Tāpat skaidrs, ka, pirmoreiz klausoties informāciju par kādu jaunu tehniku, to nav iespējams uzreiz aptvert un saprast. Ar ko tieši ir darīšana, zemnieks sāk saprast, kad sāk ar konkrēto tehnikas vienību pats strādāt uz lauka. Tad rodas īstās neskaidrības, un tā tam arī jābūt. Taču visbiežāk rodas visparastākie jautājumi, kas liecina, ka jaunais mašīnas īpašnieks vai lietotājs nav pat papūlējies izlasīt līdzi iedoto lietošanas instrukciju grāmatu. Dažkārt mehāniķis dodas uz saimniecību pēc izsaukuma un redz, ka šī grāmata, kas tiešām būtu rūpīgi jāizlasa, nav pat izņemta no iepakojuma plēves. Katrs tirgotājs priecājas, ieraugot, ka grāmata ir eļļaina, ka tai lapas krīt ārā, jo tas liecina, ka tā vairākkārt šķirstīta un studēta tieši darba procesā. Diemžēl šādu gadījumu nav daudz.

Pirms kāda agregāta palaišanas vienmēr saimniecībā notiek arī instruktāža, par kuras noklausīšanos klientam jāparakstās, lai pēc tam neteiktu, ka neko tādu viņam neviens nav teicis. Klausīties jau visi paklausās, bet vai arī sadzird? Tas ir cits jautājums.Pamēģini mehanizatoram, kurš gadu desmitiem domā, ka aris zemi, pateikt, ka viņš neprot pareizi noregulēt arklu!

Tehnika mainās. Šodienas arkls vairs nav gluži tāds pats kā pirms 20 gadiem…

Tur jau ir tā lieta. Bet ne katrs to grib saprast un atzīt. Jā, ir pamatlietas, kas nemainās, bet šodien tehnikas ekspluatācijā ir svarīgas tieši nianses, jo tās piešķir konkrētai tehnikai to īpašo pievienoto vērtību, ar ko tā atšķiras no citiem ražojumiem. Visas traktortehnikas kompānijas strādā tieši pie šīm niansēm.

Klasisks piemērs – mašīna nereti apstājas vienkārši tāpēc, ka nav laikus nomainīta eļļa. Servisa mehāniķim šis gadījums ir kā saldais ēdiens, jo var viegli un ātri nopelnīt naudu uz zemnieka slinkuma, paviršības vai muļķības rēķina. Cik bieži, kad un kāpēc jānomaina eļļa, ir rakstīts visās lietošanas instrukcijās. Bet to acīmredzot zina tikai tie, kas instrukciju lasījuši…

Negribas, protams, ticēt, ka šodien ir lauksaimnieki, kas strādā ar modernu tehniku, taču nezina elementāras lietas.
Tam tiešām grūti noticēt, bet tā ir realitāte. Zemniekam daudz retāk būtu jāsauc uz saimniecību servisa mehāniķis un viņš ietaupītu daudz līdzekļu, ja pret savu tehnikas parku izturētos ar lielāku izpratni un atbildību; ja laikus pasūtītu dilstošās rezerves daļas un pieteiktu tehnikas apkopes un remontu. Ikviens par pašsaprotamu uzskata, ka kuģim vai lidmašīnai visas detaļas jāmaina tieši tad, kad tas paredzēts neatkarīgi no tā, vai konkrētā detaļa jau ir salūzusi vai vēl nav. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja kāda izietu no ierindas brauciena laikā. Bet traktoru ekspluatē līdz pēdējai iespējai, un, kad tas apstājas uz lauka sezonas karstākajā brīdī, vainīgi parasti ir citi.
Protams, ar šo stāstu es negribu apvainot apzinīgos un atbildīgos tehnikas lietotājus vai attaisnot nemākulīgus un negodprātīgus servisa mehāniķus, kādu, iespējams, arī netrūkst. Es aicinu uz dialogu, uz abpusēju sadarbību, kas var novest pie iespējami labākā risinājuma. Un man gribētos, lai lauksaimnieks vairāk mīlētu savu tehniku, sekotu tai līdzi, arī pats uzņemtos atbildību par savu paviršību vai neizdarību, tad visādu konfliktsituāciju būtu mazāk.

Tomēr lielākā daļa problēmgadījumu, par kuriem nācies dzirdēt, neizskatās pēc paviršas attieksmes no zemnieka puses, bet tiešām saistīti ar servisa sniedzēju kļūmēm. Vēlreiz gribu uzsvērt – nav tādu vispārīgu gadījumu, ir konkrēti gadījumi un katrs jāizskata atsevišķi, lai saprastu, kas un kāpēc. Ja kādas firmas serviss objektīvi ir slikts un firma tāpēc sāk zaudēt klientus, tad agrāk vai vēlāk šī firma no tirgus pazudīs. Dabiskā veidā. Nav labāka regulatora par tirgu.

Lauksaimniecības tehnikas serviss ir dārgs – šis apgalvojums ir kļuvis par aksiomu. Kas šo servisu sadārdzina, jau mēģinājām skaidrot iepriekš. Tomēr katras konkrētas problēmas diagnostikai un novēršanai vajadzētu būt paredzētam laika periodam, kurā zinošam servisa mehāniķim būtu jāiekļaujas. Neviens taču negrib maksāt par neproduktīva darba stundām.

Šāda laika limita konkrētas kļūmes atrašanai un novēršanai nav. Jā, dažkārt tas tiešām atkarīgs no mehāniķa pieredzes un profesionalitātes. Es gan nedomāju, ka kāds būtu ieinteresēts speciāli darbu vilkt garumā, lai vairāk nopelnītu. Īpaši tāpēc, ka mehāniķiem šāda laika, ko apzināti stiept, vienkārši nav. Ir tikai garantijas gadījumos rūpnīcas noteikts laika periods, kurā konkrētā detaļa jānomaina. Par citiem uzstādījumiem laika ziņā attiecībā uz diagnostiku vai remontu man nekas nav zināms.

Ir bijuši gadījumi, ka kļūmi tiešām nevar atrast pat vairākas dienas. Visbiežāk tas attiecas uz elektroiekārtas vadiem, kas var būt gan saliekušies, gan saspiedušies, bet tas uzreiz nav pamanāms un arī diagnostikas iekārta neuzrāda nekādu vainu. Piemēram, bija gadījums, ka kāds elektrosistēmas vads zem traktorista sēdekļa bija saspiests; kad neviens sēdeklī nesēdēja, strāvas ķēde ir noslēgta, bet, tiklīdz apsēdās, tā pārtrūkst un mašīna uzrāda kļūdu. Šis tiešām bija vairāk līdzīgs atjautības uzdevumam, bet pagāja ilgs laiks, līdz kāds par to iedomājās, jo ne ar kādām iekārtām to diagnosticēt nebija iespējams. Kad viss kļuva skaidrs, kļūmi novērsa 15 minūšu laikā.

Bet rēķins bija par vairākām dienām?
Visticamāk, jā, jo cilvēki taču šīs dienas tiešām strādāja un vainu meklēja. Zemnieks jau arī izmaksā algu savam agronomam vai mehanizatoram neatkarīgi no tā, cik liela raža viņam pēc tam izaug. Arī tad, ja katrs savu darbu izdara pēc vislabākās sirdsapziņas, rezultātu ne vienmēr var paredzēt…

Kādas garantijas lauksaimnieks var prasīt iekļaut līgumā, ko slēdz ar tehnikas pārdevēju?

Principā jebkādas, par kurām var savstarpēji vienoties. Katra firma ar katru klientu, visticamāk, šo aspektu atrunā individuāli. Prakse faktiski arī nosaka, ka ilgstošāka remonta laikā zemniekam jādod aizvietotājmašīna, lai viņš var strādāt. Šo prasību noteikti līgumā var ierakstīt. Bet esmu pret to, lai apmierinātu klienta vēlmi remonta laikā stāvēt klāt savai mašīnai. Jautājums – kādēļ? Ja klients servisam neuzticas, tad jāiet uz citu servisu. Bet, ja klients ir tik gudrs, lai remonta laikā teiktu priekšā mehāniķim, ko darīt, vai apšaubītu viņa darbības, tad jāremontē pašam. Es šādai klātstāvēšanai jēgu neredzu.

Ražotājs no saviem dīleriem prasa augošu pārdošanas statistiku – vai serviss nosedz pārdotās tehnikas vienības?

Ja servisa kapacitāte jāmēra pēc kvalificētu mehāniķu skaita, tad, protams, kadru trūkst. Nereti šā iemesla dēļ esam spiesti paturēt arī tādus mehāniķus, kurus citos ap­­stākļos labprātāk atlaistu. Ja kadru tirgū parādās spējīgi puiši, viņi ir uz izķeršanu, jo, kā jau teicu, lielākā daļa grib strādāt paši savā saimniecībā. Un diemžēl neviena servisa firma jaunam speciālistam uzreiz nemaksās četrciparu algu, tā vēl jānopelna un daudz jāmācās. Piemēram, kompānijai John Deere ir sava akadēmija, kur apmāca arī servisa mehāniķus. Tikai pēc pieciem reāli praksē nostrādātiem gadiem mehāniķis var pieteikties meistara diploma iegūšanai. Un, lūk, lai iegūtu diplomu, jāliek eksāmens, kur viens no uzdevumiem ir noteiktā laika nogrieznī atrast kļūmi konkrētā tehnikas vienībā. Ir jāpierāda, ka esi cienīgs saukties par meistaru.

Bet pie mums katrs jauniņais, kurš sevi darbā vēl nekādi nav pat parādījis, jau atnāk ar pretenziju uz lielu algu. Ne velti ir teiciens – meistars no debesīm nekrīt! Būsi meistars, būs arī meistara cienīga alga!

Sabiedrībai ir jāmaina domāšana, jaunietim jāsaprot, ka ap viņu vien saule negriežas. Cilvēkiem jāmaina attieksme pret izglītību, un jāmaina arī pati izglītības sistēma. Pārāk daudz kas iestrēdzis postpadomju purvā, bet tieši profesionālā izglītība padomju laikos bija daudz augstākā līmenī. Ja šodien aplūkojam mācību programmas un apgūstamās specialitātes, tad redzam, ka tāda specialitāte kā traktora operators vispār nav paredzēta. Ar savu vēlmi pelnīt, iesaistīties biznesā, celt savas dzīves labklājības līmeni esam kapitālismā, bet ar savu domāšanu gan ne. Joprojām vispirms mums gribas pabļaustīties un tikai pēc tam risināt lietas pēc būtības.

Vai nav tā, ka klientu un arī pārdevēju dažkārt iegāž fakts, ka savstarpējā vienošanās notikusi mutiski un pēc tam katra puse to interpretē pa savam?
Lai pārdevēju un pircēju domstarpības nebūtu jārisina tiesā un arī lai tiesā tās būtu vieglāk risināt, ja nu līdz tam nonāk, visas vienošanās būtu jānoformē rakstiski. Domāju, arī pēc katra remonta veikšanas abām pusēm būtu jāsastāda un jāparaksta pieņemšanas-nodošanas akts, kurā būtu arī atšifrēts, kādi konkrēti remontdarbi veikti, kādas detaļas nomainītas un ka mašīna pirms mehāniķa aizbraukšanas ir pārbaudīta darbībā uz lauka. Tāpēc asociācija arī cenšas panākt tehnikas firmu sertifikāciju un atbilstību tai pārbaudīt katru gadu. Minēto pieņemšanas-nodošanas aktu sastādīšana arī pieder pie laba servisa prakses. Tāpat servisam būtu jādokumentē, kad un no kā saņemts izsaukums; kad pie klienta ieradies mehāniķis; ko atklājis un kā problēmu novērsis. Tad viss būs vieglāk izsekojams un daudzmaz skaidrs. Iespējams, mehāniķis, novēršot vienu vainu, pamanījis vēl kādu – arī tas būtu jāatzīmē aktā, kur klients ar parakstu apliecina, ka vai nu atsakās konkrētajā reizē veikt papildremontu un par to maksāt vairāk, vai piekrīt. Lai pēc tam nav pretenziju, ka mašīna drīz pēc remonta atkal salūzusi.

Vai zemnieks pārsvarā pērk atsevišķas tehnikas vienības vai veselu tehnoloģiju?
Diemžēl jāatzīst, ka līdz veselas tehnoloģijas pirkšanai mūsu zemniekiem vēl tālu. Protams, ir tādi, kuri līdz tam ir nonākuši, bet viņu nav daudz. Joprojām pērk vienkārši traktoru vai agregātu, dažkārt pat nedomājot, vai tie viens ar otru sastrādāsies. Kā var nopirkt pareizās tehnikas vienības, ja vienu sezonu grib zemi art, bet nākamajā grib pamēģināt bezaršanas tehnoloģiju. Tās ir dažādas tehnoloģijas, kam nepieciešami atšķirīgi darba rīki un agregāti. Ja cilvēks nav ticis skaidrībā ar savu tehnoloģiju, viņš arī nevar atbilstoši nokomplektēt savu tehnikas parku; nezinot, kādus agregātus viņam īsti vajag, viņš arī nevar nopirkt atbilstošas jaudas traktoru, kurš spēs agregātus pavilkt. Tā ir vesela ķēdīte, un tehnikas parka nokomplektēšana nav vienas vai divu, bet daudzu sezonu jautājums. Tāpēc vajadzētu uzklausīt tehnikas tirgotāju, kurš mēģina noskaidrot saimniecības nākotnes plānus un tādējādi ieteikt tehniku, kas zemniekam derēs ne tikai šodien, bet arī pēc pieciem un vairāk gadiem. Nav tā, ka tirgotājam galvenais ir pārdot, un viss. Var jau arī saprast zemniekus, jo saimniecības dažos reģionos vēl joprojām turpina augt.

Dažkārt mēs esam gatavi zināšanas bezmaz ar karoti savam klientam liet iekšā, piemēram, rīkojot aršanas mācības, bet liela daļa ir tik bravūrīgi, ka, rokas kabatās sabāzuši, saka – ko tu man te stāsti, es jau to visu zinu! Nu, kā viņš var zināt, ja tehnika visu laiku mainās un pilnveidojas un mēs savos semināros aizvien stāstām kaut ko jaunu! Arī nesen notikušajās Traktordienās mums, tehnikas tirgotājiem, vajadzēja bezmaz sarunāties citam ar citu, jo tieši profesionāļiem veltītajā dienā nebija ieradušies pat simts zemnieku.
Vairāk par šo tematu lasiet šeit

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv