Meži, Mežsaimniecība

Kuri Latvijas novadi visbagātākie ar liepām?

Starp 30 Eiropas valstīm mežaudzes ar liepu kā galveno sugu aizņem vidēji ne vairāk kā 4% teritorijas, bet ar parasto kļavu ne vairāk kā 3% teritorijas, lai gan kā pameža koku sugas tās izplatītas ļoti plaši. Būtībā šīs koku sugas valstīs ar optimāliem augšanas apstākļiem (Polijas dienvidi, Ukraina, Baltkrievijas dienvidi, Vācija, Ungārija, Slovākija, Francija u. c.) veido ne vairāk kā 5% no Eiropas mežu platības, bet, prasmīgi veicot to pavairošanu, tiek vērtēta iespēja palielināt to aizņemto platību līdz pat 25%, palielinot to sastāvu privāt­īpašnieku mežos, upju un ezeru palienēs un plantācijās. Arī Latvijā laikā no 2001. līdz 2015. gadam šo koku sugu aizņemtās platības ir palielinājušās – liepai vidēji par 31%, bet kļavai par 32% (te gan jāpiebilst, ka meža statistikā dati par kļavu parādās tikai no 2010. gada).

Meža statistikas dati liecina, ka liepas, kā arī kļavas audzes galvenokārt atrodas privātajos mežos, tomēr 2015. gadā ievērojami palielinājušās liepas kā galvenās sugas aizņemtās mežaudžu platības arī valsts mežos.

Valsts pārraudzībā atrodošās mežaudzes ar liepu kā galveno sugu 70 hektāru lielu platību sasniegušas Siguldas novadā. Lielas mežaudžu platības ar liepu kā galveno sugu atzīmētas arī Līgatnes, Sējas, Madonas, Alūksnes, Gulbenes, Jēkabpils un Ilūkstes novadā u. c.

Privātīpašnieku mežos vislielākās platības ar liepu kā galveno sugu atzīmētas Vaiņodes, Ventspils, Kuldīgas, Skrundas, Saldus, Neretas, Līgatnes, Rēzeknes, Krāslavas u. c. novadā.

Vislielākās platības ar kļavu kā galveno sugu privātajos mežos aizņem mežaudzes Viesītes, Vecumnieku, Vecpiebalgas, Talsu, Vaiņodes, Ogres, Amatas, Madonas, Krāslavas, Daugavpils, Dagdas, Alūksnes novadā.

Kāpēc liepām pievērsta īpaša uzmanība?

Liepas ir ziemeļu puslodes vasarzaļi koki. Ģintī (Tiliaceae) apmēram 45 sugas, Latvijā savvaļā aug tikai viena suga – parastā liepa (Tilia cordata L.). Pirmā lieluma koks. Stumbrs taisns, atsevišķi augošiem kokiem raukts, blīvās mežaudzēs – taisns, cilindrisks. Miza saplaisājusi, pelēka ar biezu gaišbrūnu lūksnes kārtu. Vainags plats, ieapaļš, ļoti blīvs, ar smalku zarojumu. Pamatzari spēcīgi. Sakņu sistēma plaša, spēcīga, dziļa, ar labi izteiktu mietsakni un tālu ejošām sānsaknēm. Zied jūlija sākumā. Apputeksnē bites un citi kukaiņi, ievācot šajā laikā daudz nektāra. Augļi un sēklas nogatavojas septembrī, bet nobirst ar oktobri visu ziemu, izplatoties pa vējam ar ziedkopas seglapu kā lidspārnu. Savrup augošie koki sāk ziedēt 15–20 gadu veci, bet mežaudzēs 25–30 gadu vecumā un lielā apēnojumā vēl vēlāk. Labi zied katru otro vai trešo gadu, bet savrup esošie koki zied katru gadu. Līdz 10 gadu vecumam aug lēni. Kad izveidojas pietiekami spēcīga sakņu sistēma, sāk augt ātrāk. Parastā liepa ir prasīga pret augsnes un gaisa mitrumu, augsnes humusa un izmantojamo minerālvielu sastāvu. Tomēr jāatzīmē, ka liepa var augt, ja augsnes skābums ir gan pH 4, gan pH 8. Lapu nobiras ātri sadalās un uzlabo augsni. Sausās un pārmitrās augsnēs pieaugumi ir mazi.

Mežā parastā liepa visbiežāk atjaunojas ar celma atvasēm un noliektņiem, retāk ar sēklām. Mūsu mežos sastopama galvenokārt otrajā stāvā un pamežā, retāk pirmajā stāvā, veidojot nelielas mistraudzes kopā ar egli un lapu koku sugām – baltalksni, melnalksni, ozolu, visbiežāk gāršas (Gr), platlapju āreņa (Ap) un damakšņa (Dm) meža tipos. Pilnu augumu sasniedz 50–60 gados. Mūža ilgums vidēji 200–300 gadu, šādi koki mežaudzēs sasniedz 33–35 m augstumu un 80–100 cm diametru krūšaugstumā.

Parastā liepa ir ēncietīgākā vietējo lapu koku suga. Tā ir arī ziemcietīga dažādās ekstrēmās klimata maiņās, cieš vienīgi dīgsti vēlās pavasara salnās.

Īpaši jāatzīmē liepas izturība pret plūdiem un stāvošu ūdeni, kā arī lielu sausumu. Šo īpašību dēļ parastā liepa ir ļoti piemērota komerciālu un aizsargjoslu stādījumu ierīkošanai.

Izplatības areāls parastajai liepai plašs. Izplatības ziemeļrobeža ir no Dienvidnorvēģijas līdz Dienvidurāliem Rietumsibīrijā, aptver arī Kaukāzu, bet dienvidrobeža ietver visu Dienvideiropu, izņemot subtropu apgabalus. Liepas izplatības maksimālais augstums virs jūras līmeņa sniedzas līdz pat 1450 m, bet atsevišķas audzes Alpos atzīmētas 1800 m augstumā.

Būtībā var droši teikt, ka parastā liepa ir Eiropas daļā plaši izplatīta lapu koku suga. Turklāt jau izsenis liepas klātbūtne saistījās ar tautas folkloras tradīcijām ne tikai Latvijā, bet daudzās Eiropas valstīs. Piemēram, liepa ir Čehijas un Slovākijas nacionālais koks.

Saimnieciskā nozīme liela

Liepa ir viena no svarīgākajiem nektāraugiem. No 1 ha liepu meža sezonā var ievākt 1–1,5 t nektāra. Liepu drogas plaši lieto medicīnā. Koksne balta, reizēm ar dzeltenīgu vai rožainu nokrāsu, bez iekrāsotas kodolkoksnes, ar vāji saskatāmām gadskārtām, viegla, mīksta, labi krāsojas, nesagriežas, maz plaisā, žāvējot rūk. Koksne ir viegla un labi apstrādājama, tāpēc noder kokgriezumiem, modeļu, koka trauku, zīmuļu, taras kastu, mucu izgatavošanai. Rūpniecībā izmanto saplākšņu, sērkociņu, mūzikas instrumentu, dažādu dēļu ražošanai. Plaši izmanto pirts telpu izbūvei. Senatnē no mizas mērcēšanas ceļā ieguva lūkus, no kuriem gatavoja virves, maisus, otas, sienamos materiālus dārzkopības vajadzībām.

Vairāk žurnāla Agrotops šā gada jūlija numurā, savukārt turpinājumu lasiet augusta numurā.

Pievienot komentāru