Meži, Mežsaimniecība

Vectēva egļu mežs. Pilsētnieks par mantojumu, jaunaudzēm un bebru deportēšanu

Dzintars Balodis ir pilsētnieks, kurš, stādot, kopjot un audzējot savu mežu, kļuvis par meža īpašnieku, kura atziņas var būt interesantas gan pieredzējušiem, gan mazāk zinošiem kolēģiem.

Kustēties vajag!

Dancot, piedalīties klūdziņu pinēju izstādēs, apmeklēt meža īpašniekiem domātos seminārus un praktiskās nodarbības, kopt jaunaudzes, cīnīties ar bebriem – kā to visu var paspēt, ja rit jau septiņdesmit septītā mūža vasara? Dzintars Balodis atbild pavisam īsi: jākustas! Viņš atzīst, ka svaigs gaiss un fiziska slodze ir tā, kas palīdz saglabāt sportisku formu un možumu.

Dz. Balodis: “Ģimenē bijām četri bērni. Kad deviņdesmitajos saņēmām mantojumu – vairāk nekā divdesmit hektārus meža un lauksaimniecības zemes –, neviens, izņemot mani, negribēja ar to ņemties. Kaut ko nocirtām, naudiņu sadalījām, bet zemi 1994. gadā zemesgrāmatā reģistrēju uz sava vārda. Tomēr apdēstījuši esam krietni vairāk nekā nocirtuši, jo mantotā lauksaimniecības zeme šur tur jau bija aizaugusi, tāpēc pieņēmām lēmumu to apmežot. Toreiz vēl drīkstēja atjaunot ar mežeņiem, to arī darījām un apstādījām bijušās pļavas ar egli, kas šajā vietā padodas vislabāk. Vēl kādus 13 ha neizmantotas lauksaimniecības zemes piepirkām klāt un arī apmežojām.” Pirms tam gan bijis arī mēģinājums nodarboties ar lauksaimniecību, taču atziņa, ka bez vajadzīgās tehnikas un pamatīgām zināšanām nekas nesanāks, atnākusi pietiekami ātri, un tad arī pieņemts lēmums neizmantoto zemi apmežot. Tā 2000. gadā Dzintars iestādījis egļu mežu, kas tagad jau labi paaudzies un devis pirmo sīkkoksnes ražu. Sākumā jaun­audzi gan nācies krietni papildināt, jo meža zvēri apstrādājuši to kārtīgi, arī mežacūkas vietām uzarušas augsni tā, ka eglītes ne atrast, ne ieraudzīt.

Jāraksta projekti

Projektus meža kopšanai Dzintars sācis rakstīt jau otrajā gadā, kolīdz tie bijuši pieejami. Tad, kad meža īpašniekiem nav ļāvuši kopt pašiem savu mežu, saņemot par to Eiropas atbalstu, projektu rakstīšanu atmetuši, bet, kolīdz aizliegumu atcēluši, tā aktivitāte atkal atsākusies.

Dzintars: “Vēlāk, kad man jau tuvojās pensija un gāja runas, ka tiem, kam pieder kāds īpašums, maksās mazāk, uzdāvināju mežu mazdēlam Andrim. Un labi vien ir. Pirmkārt, toreiz nodoklis par dāvinājumu bija krietni mazāks, otrkārt, mazdēls pamazām pierada pie domas, ka ir zemes īpašnieks, un tagad, kad ir jau pieaudzis, nemanu, ka viņš funktierētu par īpašuma pārdošanu.”

Dzintars stāsta, ka šovasar jāizkopj pieci hektāri, jo, kamēr puni ligzdoja, lai netraucētu, nekādu zāģēšanu mežā nav veicis. Viņš arī stāsta, ka tad, kad jākopj jaunaudzīte, tiekot galā pats, bet, kad jau jāparetina un sanāk arī kādu papīrmalkas kravu no meža izvest, tad dēls un mazdēls nākot palīgā. “Repelentus pret meža dzīvnieku apkodumiem nelietoju, jo priedītes ieaudzēt ar visu smērēšanu ir ļoti grūti – stirniņas kociņu nobada. Nometas uz ceļiem un trin gar stumbru radziņus, kamēr miza visapkārt nolobīta. Un tad kociņam cauri ir. Ja kāda egle iepatīkas, tad notiek tas pats. Nobada un viss.”

Deportējam bebrus

Tā nemaz neesot, ka bez plintes un lamatām nevarot tikt vaļā no bebriem, kas pēdējā laikā uzdarbojoties aizvien aktīvāk. Dzintars saka – ja trīsreiz dambi nojaucot, tad tomēr beb­ram nervi neizturot un tā ģimene dodoties meklēt mierīgākus ūdeņus.

Meža īpašniekam Dzintaram arī citas divdesmit saimniekošanas gados iegūtas atziņas. Viņš eglītes atzaro aptuveni trešdaļā augstuma un saka, ka atzarotās audzes meža dzīvnieki tik ļoti nemīlot kā neatzarotas, līdz ar to arī bezzarainie stumbri tiekot bojāti retāk. Dzintars pat uzkonstruējis speciālu atzarojamo zāģīti, kas viņam šķiet parocīgāks nekā veikalā nopērkamais. Vēl viena atziņa – neļaut pamežā sakuplot lazdām un ievām, jo tādus džungļus nemaz tik viegli nav iztīrīt. Svarīgi arī tas, ka meža īpašnieks jauno mežu stāda nevis kā vairākums pavasarī, bet rudenī, jo rudeņi tagad pietiekami silti un gari, stādiņi paspēj apsakņoties, bet neiekalst, kā tas bieži gadās karstajos un sausajos pavasara mēnešos. Dzintars novērojis, ka kociņi, kas iesējas un ieaug paši, esot ņiprāki par stādītajiem.

Dzintars arī uzskata, ka ir vērts papūlēties un alkšņu audzēs alksni nomainīt ar pārstrādē pieprasītāku koku sugu, kas, gadiem ritot, pieaudzēs lielāku vērtību vectēva stādītajam un ar mīlestību lolotajam mantojumam.

Šīs egles neizmantotā lauksaimniecības zemē stādītas 2000. gadā. Foto - Valdis Semjonovs
Šīs egles neizmantotā lauksaimniecības zemē stādītas 2000. gadā. Foto – Valdis Semjonovs

Uzziņa

* Dzintars Balodis dzimis 1939. gadā Mēdzūlas pagastā.

* 1959. gadā beidzis Rīgas Politehnikumu.

* Savā profesijā – par sakaru tehniķi – strādājis līdz 1990. gadam.

* Pēc tam – Madonas Kultūras nama saimniecības daļas pārzinis.

* Apsaimnieko 39 ha meža.

* Brīvajā laikā makšķerē, dejo tautiskās dejas, pin no klūgām grozus, lampas.

* Meža nozares gada balvas “Zelta čiekurs” laureāts nominācijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu”.

2 Komentāri

Pievienot komentāru