Ganāmpulka veselība, Piens

Ko var iegūt, piebarojot govis ar lopbarības pupām

Sākot ar 2016.gadu, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Zālēdāju projekta ietvaros tika veikts izmēģinājums, lai izpētītu lopbarības pupu izēdināšanas lietderību slaucamo govju ganāmpulkā, kā arī to ietekmi uz piena pašizmaksu salīdzinājumā ar importētajiem proteīna barības līdzekļiem.

Šogad norisinājās izmēģinājuma otrais posms, kurā tika izmantota barības deva ar iekļautiem jau 4 kg lopbarības pupu, kā papildu proteīnu izmantojot tikai rapšu spraukumus. 2017. gada aprīlī saimniecības Apsītes, kur tika veikts izmēģinājuma otrais posms, ganāmpulka piena produktivitāte sasniedza 9460 kg vidēji no govs, demonstrējot kāpumu par 668 kg salīdzinājumā ar rudens izslaukumu, kad bija 8792 kg. Respektīvi – pirms pupu izēdināšanas perioda.

Ganāmpulks ir jauktas ģenētikas: 62 slaucamās govis – no tām 33,9% HM šķirnes, 66,1% sarkano šķirņu govis. Vidējā govju dzīvmasa ir 598 kg (maksimālā – 722 kg, minimālā – 505 kg), kas ir būtiski, nosakot sausnas uzņemšanas spēju jeb DMI. Klasiski aprēķinot sausnas uzņemšanas spēju, tā ir atkarīga gan no govs dzīvmasas, laktācijas fāzes, gan arī no rupjās barības sagremojamības jeb kokšķiedras kvalitātes. Katram piensaimniekam būtu svarīgi zināt savu govju sausnas uzņemšanas spēju un sekot tai līdzi, jo, lai cik labi aprēķināta un bagātīga būtu barības deva, ja govs to nevarēs apēst, rezultāta nebūs. Galvenais ir izmantot saimniecības resursus lietderīgi, pārzinot barības vielu izmantošanos, jo galvenā sacensība ir par to, kas palielinās ienākumus, nevis samazinās izdevumus.

Barības vielu izmantošanās rādītājs ir ēdināšanas efektivitāte (cik kg piena saražo no 1 kg apēstās barības sausnas) un proteīna izmantošanās efektivitāte (proteīna gramu patēriņš 1 kg piena ražošanai). Proteīna izlietojuma lietderīgumu vērtē arī pēc urīnvielas daudzuma pienā. Izēdinot proteīna barības līdzekļus par daudz, piena analīzēs var parādīties paaugstināts urīnvielas daudzums. Savukārt, ja proteīna būs par maz, tad arī urīnvielas rādītājs pienā būs zems. Vēlams būtu turēt šo rādītāju normas robežās 22–23 mg/dl, nepārsniedzot 30 un nekrītoties zem 19 mg/dl.

Kvalitatīva rupjā lopbarība sanāk tikai desmitajai daļai piensaimnieku
Pamatbarība un reizē arī proteīna nodrošinātājs atgremotāju dzīvnieku barības devās ir pašražotā barība – ganību zāle, skābbarība, siens, zaļmasas augi. Tomēr šie barības līdzekļi parasti nenodrošina proteīna vajadzību atgremotāju ēdināšanā, bet papildbarība ar lielu proteīna daudzumu ir dārga. Kritiski raugoties, tikai kāda desmitā daļa no Latvijas piensaimniecībām sagatavo ļoti labas kvalitātes rupjo lopbarību, pārējiem – kā nu kuru reizi izdodas. Lai sagatavotu labas kvalitātes rupjo lopbarību, jāstrādā ļoti daudz un precīzi, bet tas stipri ietekmē 1 kg piena ražošanas izmaksas.

Veicot skābbarības pašizmaksas aprēķinus, izmaksas ir vienādas gan labi, gan vāji sagatavotai skābbarībai, savukārt ieguvums būs lielāks tiem, kas sagatavojuši kvalitatīvu barību ar labu sagremojamību un augstu barotājvērtību, tādējādi samazinot to izdevumu daļu, kas rodas no papildbarības iegādes. Izvērtējot 2016. gada skābbarības analīžu rezultātus, varam vērot gan lielas proteīna daudzuma svārstības (no 11% vēli pļautam zālājam līdz 19,5% skābbarībai ar lucernas pārsvaru), gan arī vidējo ainu – 13–14% kopproteīna skābbarības sausnā. No tā jāatņem vēl ~1–1,5% saistītā proteīna, un paliek tikai 12–13,5% kopproteīna, ko govs var izmantot uzturei un pārstrādei. Augstražīgām govīm tas ir nepietiekami, jo vajadzība ir lielāka gan pēc izslaukuma līmeņa, gan laktācijas perioda. Minētais skābbarības proteīns nodrošinās tikai līdz 20 kg izslaukumu laktācijas beigu periodā. Govīm ar dienas izslaukumu 35 kg un vairāk nepieciešami vidēji 16% proteīna barības devas sausnā, pēcatnešanās periodā pat līdz 19%.

Tātad ir skaidrs – lai segtu govs vajadzības, ir papildus jāiegādājas ar proteīnu bagāta barība. Un tad seko nākamie jautājumi – kāda, cik daudz un kā tā iekombinēsies barības devā? Šajā fāzē ekonomiski efektīvā saimniekošanas variantā nav vietas eksperimentiem – ir nepieciešamas saimniecībā sagatavotās rupjās barības analīzes, arī pašaudzētās spēkbarības (ja tāda ir) un profesionāls piensaimniecības konsultants, kurš aprēķinās sabalansētas barības devas, vadoties pēc situācijas konkrētajā ganāmpulkā. Tas ļaus izvairīties no liekiem izdevumiem – iegādājoties dārgu barību vai arī novēršot tās neefektīvu izmantošanu nesabalansētas devas gadījumā. Savukārt proteīna pārbagātība barības devā novedīs otrā galējībā – palielinās slāpekļa izdalīšanos ar urīnu, tātad arī apkārtējās vides potenciālu piesārņošanu. Proteīna pārbagātība parādās asinīs un pienā kā paaugstināts urīnvielas daudzums, turklāt tā ir finanšu līdzekļu neekonomiska izmantošana.

Ieguvumi no lopbarības pupu izmantošanas govju ēdināšanā
Pamatā kā proteīna avotu atgremotāju ēdināšanā izmanto sojas, rapšu, saulespuķu spraukumus un raušus. Pēdējos gados regulējums par augseku ievērošanu lauksaimniekiem izraisījis interesi par pupu kā alternatīvā proteīna avota izēdināšanu dzīvniekiem, tostarp atgremotājiem. Lai sabalansētu proteīna mainīgās cenas, tika pētīts, vai un cik lietderīgi barības devā ir iekļaut lopbarības pupas, jo tās ir gan proteīna, gan cietes barības līdzeklis.

Vērtējot lopbarības pupas no aminoskābju viedokļa, – pupās ir liels lizīna īpatsvars, savukārt rapšos ir liels metionīna īpatsvars, līdz ar to šie divi barības līdzekļi labi izmantojas kopā – vienā devā. Lopbarības pupas ir ļoti bagātas ar cieti, bet īpatnība ir tā, ka lopbarības pupās esošā ciete izmantojas lēnāk nekā labības graudos esošā ciete. Arī tas ir labi.

Tā kā pupās ir gan proteīni, gan ciete, ļoti svarīgi, lai, lopbarības pupas izēdinot un uzglabājot, tiktu ievērots mitruma režīms – ne vairāk kā 11–12%; ja būs vairāk, radīsies pelējums un dažādi toksīni.

Palielinot lopbarības pupu dadzumu barības devā, var samazināt graudu daudzumu, kas ir spureklim draudzīgāk, jo samazinās ātri noārdāmās cietes īpatsvars barības devā, samazinot arī acidozes risku. Šis apgalvojums parādās arī izmēģinājuma rezultātos, salīdzinot vairākas barības devas: ar un bez pupām, lietojot komerciālos produktus – rapšu un sojas spraukumus. Vidējā izslaukuma 30 kg nodrošināšanai laktācijas pirmajā pusē nepieciešams 3,8 kg proteīna no barības un vismaz 21% cietes devā, bet šāda līmeņa nodrošināšanai papildus saimniecībā sagatavotajai rupjajai barībai (30% sausnas ar 13,36% proteīnu) nepieciešams 4 kg lopbarības pupu, 1,1 kg rapšu spraukumu un 7 kg graudu. Vai – 2 kg rapšu, 1,2 kg sojas spraukumu un 9 kg graudu. Vai arī: 3,7 kg rapšu spraukumu un 9 kg graudu.

Maksimāli lietojot saimniecībā pašaudzēto barību – skābbarību, sienu, lopbarības pupas –, tiek nodrošināti 97% no kopējās nepieciešamās barības. Tādējādi tas dod lielu ietekmi uz saražotā piena kilograma pašizmaksu un saimniekošanas efektivitāti. Sākot iekļaut pupas sojas vietā, samazinājās rapšu un graudu daudzums. Palielinot pupu daudzumu, uzlabojās efektivitāte, samazinājās barības devas cena, noturot vienādu cietes un proteīna daudzumu. Pupas ļauj samazināt graudu īpatsvaru devā, uzturot veselīgāku spurekli.

Kopsavilkums
-Kvalitatīva skābbarība ar augstu barotājvērtību ir pamatu pamats slaucamo govju ēdināšanā.
-Katram piensaimniekam būtu svarīgi zināt savu govju sausnas uzņemšanas spēju un sekot tai līdzi, lai kontrolētu ēdināšanas apsaimniekošanu.
-Lopbarības pupas ir gan proteīna, gan cietes barības līdzeklis. Turklāt pupās esošā ciete izmantojas lēnāk nekā labības graudos esošā.
-Palielinot lopbarības pupu daudzumu barības devā, var samazināt graudu daudzumu – tas nodrošina veselīgāku spurekli.
-Pupās ir liels lizīna īpatsvars, savukārt rapšos ir liels metionīna īpatsvars, tādējādi tie papildina viens otru un tos ieteicams lietot vienā devā.
-Izmantojot 97% saimniecībā pašaudzēto barību – skābbarību, sienu, graudus un lopbarības pupas –, tiek nodrošinātas zemākās izmaksas uz 1 kg saražotā piena.
-Izmēģinājuma rezultāti parādīja, ka lauka pupas ir ekonomiski efektīvs pašražotā proteīna produkts slaucamo govju ēdināšanā – ļaujot saražot 1,32 kg no 1 kg apēstās sausnas ar 127 g patērētā proteīna 1 kg piena ražošanai vislētākajā barības devas variantā.
-Lai sekotu līdzi slaucamo govju apsaimniekošanai, nepieciešams regulāri izvērtēt piena analīžu rādītājus – gan piena taukus, piena olbaltumu un laktozi, gan urīnvielu pienā, kā arī ēdināšanas apsaimniekošanu kūtī. Lai sagatavotu precīzas barības devas atbilstoši konkrētā ganāmpulka vajadzībām, nodrošinot gan nepieciešamo proteīna, enerģijas, minerālvielu un vitamīnu līmeni, gan kontrolējot tās apēdamību un sagremojamību, saimniecība var vērsties pie kāda no LLKC lopkopības konsultantiem.

Salīdzinošās tabulas, kā arī plašāks materiāls – žurnāla Agrotops šā gada augusta numurā
AT_COVER_aug

Pievienot komentāru