Laukos
Piensaimniecība

Piena, gaļas un kartupeļu bizness pie polārā loka0


Midlandetas salas saimnieki Helge, Jurgels un Kjēre, darbojoties lauksaimniecībā, jūtas droši.
Midlandetas salas saimnieki Helge, Jurgels un Kjēre, darbojoties lauksaimniecībā, jūtas droši.
Foto: Uldis Graudiņš

Norvēģijas zemnieku saimniecības “Sor Solbakken” jeb latviski – “Saules pakalns” – saimnieks Kjēre Petersens ar dzīvesbiedri Helgi un dēlu Jurgelu uz Midlandetas salas, vienas no šīs valsts vairāk nekā 50 000 salām, ir lauksaimnieki trešajā paaudzē. Viņi 48 ha platībā nedaudz vairāk kā 100 kilometru attālumā no polārā loka nodarbojas ar piena lopkopību, gaļas liellopu un kartupeļu audzēšanu. Īpašas uzmanības vērts ir saimniekošanas modelis piena lopkopībā, kur trīs saimnieki izveidojuši uzņēmumu, kam pieder vien govs ferma un tajā esošie dzīvnieki.

– Kā izpaužas jūsu un vēl citas saimniecības īstenotais kopīgās saimniekošanas modelis?

Helge Petersena: – Vispirms pateikšu, ka dēls Jurgels skolēnu apmaiņas programmā 2012. gadā dzīvoja pie viesģimenes Talsos, bet vēlāk saimniecībā uzņēmām trīs bērnus no Talsiem. Mums Talsos ļoti patika, vēlamies tur atgriezties.

Par kopīgo saimniekošanu Norvēģijā. Kopīga ir tikai govju ferma, tas ir atsevišķs uzņēmums. Katrs no trim īpašniekiem tam pārdod lopbarību. Kjēre un Frūde divatā uzbūvēja fermu, lopi visiem ir kopīgi. Zemes īpašums katram ir savs. Tātad trīs saimnieki ir nodibinājuši mazu uzņēmumu, kam pašam nav iespēju ražot lopbarību, un šajā uzņēmumā pērk paši no sevis lopbarību. Nesaskaņu par barības kvalitāti ar partneriem mums nav bijis. Vienmēr pārbaudām lopbarības paraugus.

– Cik govju ir kopuzņēmuma ganāmpulkā?

– Ganāmpulkā ir 60–70 govju. Kad teliņi dzimst un paaugas, paši saimnieki bullīšus atpērk ar mērķi nobarot tos gaļas ražošanai. Telītes atstāj ganāmpulka atražošanai.

Modelis darbojas labi. Norvēģijā ir vēl cits kopīgās darbošanās modelis, kad saimniecības liek kopā zemes, neatpērk barību. Tas, kurš ir labāks lopkopis, atbild par dzīvniekiem, bet tas, kuram labāk sokas laukkopība, atbild par zemes apsaimniekošanu. Korgenā, aptuveni 200 km no Midlandetas, kopīgā saimniekošanā ir iesaistījušies 13 saimnieki. Tas ir daudz, viņiem ir jārisina dažādi izaicinājumi.

Daudzi saimnieki 2010.–2012. gadā sāka kopīgi saimniekošanā. Vēlāk viņi sāka saprast – darboties kopīgi nenozīmē tikai ieguldīt savas piena kvotas un apsaimniekot zemi. Īstenībā ir ļoti sarežģīti, jo ir vajadzīga psiholoģiskā saderība, ir jāprot ļoti labi strādāt kopā un ir jāuzticas. Ja tā visa nav, redzam, kas noticis Norvēģijā, – ļoti daudz kopīgās darbošanās uzņēmumi ir pajukuši, trīs četru saimnieku uzņēmumu ir pārņēmis viens lauksaimnieks. Sākums šai kārtībai bija labs tāpēc, ka lielo naudas summu kopīgā saimniekošanā var ieguldīt vairāki saimnieki.

Norvēģijā aizvien darbojas piena kvotu sistēma. Mums, visiem saimniekiem, tās bija, pirms sākām darboties kopā. Piena kvotas saimnieki salika kopā.

– Kādās proporcijās katram saimniekam pieder govju ferma?

– Mums kopā ar Kjēri pieder viena daļa, Frūdem un viņa dēlam – arī viena daļa.

Kad būvēja kūti, Frūdes dēls nopirka saimniecību ar kvotām. Šīs kvotas pievienoja mūsu saimniecībai. Īpašuma daļas lielums ir saistīts ar kvotas lielumu.

– Cik ilgi strādājat Midlandetas salā?

Kjēre Petersens: – Vecvecāki nopirka šo saimniecību 1955. gadā. Kopējā saimniecības platība ir 48 ha. Kopā ar Frūdes ģimeni apsaimniekojam aptuveni 110 ha zemes. Pats esmu praktiķis, piena lopkopības zināšanas apguva no vecākiem. Esmu amatnieks, guļbūvju meistars. Beidzu tehnisko skolu.

Man ir arī 23 Herefordas šķirnes un krustojumu gaļas liellopi.

– Kāpēc izvēlējāties Norvēģijas sarkanās (NRF) šķirnes govis?

– NRF šķirnes govs ir kombinācijas govs (attēlā). Tā dod daudz piena, un tai ir labas kvalitātes gaļa. Salīdzinājumam – Holšteinas šķirnes govīm ir ļoti labs izslaukums, tomēr gaļas kvalitāte nav tik laba.

– Kādi ganāmpulkā ir piena kvalitātes rādītāji?

– Piena pārdošanā cena ir atkarīga no pavisam četriem kvalitātes rādītājiem: somatisko šūnu daudzuma, baktēriju daudzuma, kā arī tauku un olbaltumvielu daudzuma.

Baktērijas mums ir 12 000–15 000. Pienu drīkst pārdot, ja nav sasniegta 50 000 robeža. Somatisko šūnu daudzums ir vidēji 100 000, pērn dažkārt tas bija vairāk nekā 200 000.

Bāzes cenu rēķina ar tauku daudzumu 4% un olbaltumvielu – 3,2%. Mūsu kopējās saimniecības pienā tauku ir vidēji 4,4%, olbaltumvielu – 3,2–3,5%. Kopš 2012. gada, kad govis sākām slaukt ar DeLaval piena slaukšanas robotu, pienam ir laba kvalitāte. Tolaik varēja nopirkt vien DeLaval slaukšanas robotus.

– Ko barojat govīm?

– Nelielu daudzumu spēkbarības, 40% no tās govis saņem slaukšanas robotā, 60% – caur barošanas staciju fermā. Pamatā 50% skābbarības ir no pirmā pļāvuma, 50% no otrā pļāvuma. Visu skābbarību gatavojam rituļos. Mums ir īpašs barības dalītājs, kas paņem vienā reizē trīs rituļus. Barību ganāmpulkam automātiski pieved 20 reižu dienā. Mēs skābbarības gatavošanā nelietojam piedevas. Zāli nopļaujam vakarpusē, atstājam uz lauka, otrā rītā tinam ritulī. Mums ir smilšaina un nedaudz kūdraina augsne, ar organisko materiālu. Smilšainajā augsnē audzējam maisījumā lāčauzu, timotiņu un āboliņu. Iespējama ir arī skarene. Pie mājas aug skarenes, auzenes un baltā āboliņa maisījums.

Govis turam nepiesietas, tās var iziet aplokā svaigā gaisā.

– Vai piena kvota nebremzē saimniecības izaugsmi?

– Piena kvota kopsaimniecībai ir pavisam 620 tonnu. Neesam to vēl nekad pārsnieguši. Ražojam gada laikā aptuveni 550 tonnas piena. Ja pārsniedz piena kvotu, ir jāmaksā nodoklis. Tas ir tikpat liels, cik piena iepirkuma bāzes cena. Ja kvotu pārsniedz, saņem samaksu vien par taukiem un olbaltumvielām.

Vidējais izslaukums no govs pirmajā laktācijā ir 7000–7500 kg, 2. laktācijas govīm – 8500 kg no govs, vecākām govīm izslaukums ir 9000–9500 kg no govs. Tas ir virs vidējā Norvēģijas izslaukuma.

– Kam pārdodat pienu, un kāda ir piena cena?

– Mūsu saimniecībā slaukto pienu pērk vislielākais Norvēģijas piena ražotāju kooperatīvs TINE. Tas ražo arī piena produktus. TINE darbojas 15 000 piena ražotāju. Norvēģijā ir maz alternatīvu pārdot pienu citam uzņēmumam. Ikviens piena ražotājs ir TINE kooperatīva līdzīpašnieks. TINE ir piena pirkšanas monopols, vismaz šeit, Ziemeļnorvēģijā. TINE piena mašīnas ierodas pēc piena saimniecībā.

Kopā ar piemaksām par vienu kilogramu piena saņemu 5,50 kronas (0,55 eirocenti). Norēķini notiek vienu reizi mēnesī. Piena cena ir ļoti stabila un laba. To vienmēr nosaka sešus mēnešus uz priekšu. Tauku un olbaltumvielu daudzums var šo cenu celt vai mazināt šajā laikā.

– Ar kādām slimībām mēdz slimot ganāmpulks? Kā cīnāties ar tām?

– Ganāmpulkā nav nopietnu slimību. Bija gadījums, ka nopirkām 12 govis no kaimiņu salas, kur saimnieks beidza lauksaimniecības biznesu. Tad bija kāju nagu slimība (interdigital pflegmona – slimības nosaukums angļu val.). Bija pušumi, vajadzēja govis ārstēt ar antibiotikām.

Mūsu naudas izdevumi veterinārārstam par dzīvnieku ārstēšanu un zāļu pirkšanai nav lieli. Slimošana ganāmpulkā notiek ļoti reti.

Esam fermai trīs līdzīpašnieki, pēc divu nedēļu darbošanās viena nedēļa ir brīva. Palīgus nealgojam, paši tiekam ar darbiem galā. Ir mums iespēja ņemt aizvietotāju, mēs neņemam.

– Kādu valsts atbalstu saņem saimniecība?

– Par saražoto produkciju, par darbošanos lauksaimniecībā. Par gaļas liellopiem – 6000 kronu (600 eiro) gadā, par teļiem – 800 kronu (80 eiro) gadā, par kartupeļiem – 1000 eiro/ha, par kultivētajiem zālaugiem aptuveni 390 eiro/ha gadā. Vēl 190 eiro/ha saņemam par kultūrainavas uzturēšanu.

– Kādam mērķim audzējat gaļas liellopus?

– Vedam tos uz kautuvi pēc 16 mēnešu vecuma sasniegšanas. Tad kūtī laižam jaunos dzīvniekus. Tas parasti notiek rudenī. Pēc dzīvniekiem no kooperatīva Nortura, ja esi tā biedrs, atbrauc ar mašīnu. Maksa par vienu dzīvsvara kilogramu ir 4,5 eiro. Ja neesi Nortura biedrs, tik labu cenu saņemt nevar. Vēl saņemu 1,1 eiro/kg lielu reģionālo piemaksu. Dažādās piemaksas ik gadu var mainīties. Par jauna teļa gaļu līdz 35. nedēļai piemaksā 0,20 eiro/kg. Ja laikus ziņo, ka pārdos līdz 7 nedēļām vecu teliņu, arī saņem papildu piemaksu. Ja slēdz līgumu par gotiņām un teļiem, piemaksa ir 0,2 eiro/kg, par liellopu vecumā līdz 35. nedēļai piemaksa 0,25 eiro/kg. Ja liellopu pārdod vēl pirms 33. nedēļas, tad papildus saņem vēl 0,15 eiro/kg lielu piemaksu. Visaugstākā cena liellopam ir 35. nedēļā, ja laikus paziņo, kad to vedīs uz kautuvi. Neraugoties uz to, ka cena pēc 35. nedēļas krītas, ja laikus paziņots, ka dzīvnieku pārdos, labā cena saglabājas. Ja pēc dzīvnieka laikus neatbrauc, saimnieks saņem vēl papildus 5 centus/kg nedēļā.

Kopumā gaļas liellopu audzēšana ir ļoti izdevīga.

– Vai atbalsta saņemšanai ir jāaizpilda daudz veidlapu, dokumentu?

– Daudz kas notiek digitāli. Ik pēc četriem gadiem saimniecībā ierodas pārbaudītāji. Pārbauda gan manis paša saimniecību, gan arī mūsu kopējo saimniecību. Ir jābūt mēslošanas plānam, tā izveidi mēs pērkam no lauksaimniecības konsultantiem. Visas smidzināšanas darbības ir jāfiksē īpašā žurnālā, to var veikt ar mobilā tālruņa aplikāciju. Man labāk patīk rakstīt un iesniegt šīs atskaites, uz papīra fiksētas.

– Vai saimniecība attīstās ar naudas aizņēmumiem vai bez tiem?

– Mums ir liels naudas aizņēmums. Lai uzbūvētu fermu, aizņēmāmies 1,1 miljonu eiro (11 milj. Norvēģijas kronu). Valsts atbalsts bija 100 000 eiro. Ir vēl arī mazāki aizdevumi.

– Vai arī Norvēģiju pēdējos gadus skāra ekstremāli dabas apstākļi?

– Kartupeļus stādām līdz 17. maijam, patlaban arī termiņš saglabājas – 14.–17. maijs. Kartupeļu novākšana notiek septembrī, septembra beigās. Nekas nav mainījies. Agrāk sākām pļaut pēc Līgo svētkiem, šajā gadā pirmo pļāvumu pabeidzu 20. jūnijā. Ir sajūta, ka zālaugi ir mainījuši savus augšanas paradumus. Mums pērn Norvēģijas ziemeļdaļā sausuma nebija. Norvēģijas dienvidos sienu pirka no Islandes, maksājot 70 eiro par vienu rituli. Parastā cena ir 30–40 eiro par rituli.

– Kādas kartupeļu šķirnes audzējat?

– ‘Mandel’, ‘Pimpenel’, ‘Blue Kongo’ (kartupeļi zilā krāsā). Tad ir vēl viena veca Norvēģijas šķirne ‘Gulbpega’. Pavisam kartupeļus audzējam 2,5 ha lielā platībā.

– Jums ir piena lopkopības un gaļas liellopu audzēšanas bizness. Kāpēc vēl audzējat kartupeļus?

– Kartupeļi ir interesanta kultūra. Un ar tiem iznāk labs bizness. No manis kartupeļus pārdošanai ņem divi veikali – zivju veikals un Coop veikalu ķēdes veikals Sandnešjonā. Vēl manis audzētos kartupeļus pērk, protams, kaimiņi.

Dēls mācās lauksaimniecības skolā, viņš arī ziemā dzīvo tur uz vietas, ņem kartupeļus līdzi. Tiem tur ir laba slava. Pārdevām kartupeļus arī dēla lauksaimniecības skolai.

– Kā audzējat šo kultūru?

– Lietoju Yara minerālmēslus kopā ar mikroelementiem. NPK 12–4–18. Dodu 80 kg slāpekļa uz vienu ha, šo devu dalot divām reizēm – 60 kg pavasarī un 20 kg jūnijā. Kad kartupeļi nomēsloti, vagoju tos tikai vienu reizi. Mums pašiem ir kartupeļu kombains, ražas vākšanas laikā no tā lasām akmeņus. Jauns kombains maksā 50 000 eiro; ja pērk no saimniecībām, kas pārtraukušas darboties, cena ir daudz zemāka.

Mēs kartupeļus paši fasējam un vedam uz veikaliem. Saimniecībai ir glabātava ar regulējamu temperatūru.

– Par kādu cenu pārdodat kartupeļus?

– Par vienu kilogramu ‘Pimpenel’ šķirnes bumbuļu saņemam 60 eirocentus, par ‘Mandel’ šķirnes kartupeļiem – 80 centus, jo tas ir nedaudz luksusa grupas kartupelis. Valsts vēl piemaksā 10 centu lielu atbalstu par katru pārdoto kartupeļu kilogramu.

– Ir valstis, kur kartupeļus izaudzē lēti un arī pārdod lēti. Vai šo valstu kartupeļi neapdraud Norvēģijas iekšējo tirgu?

– Var veikalā pirkt arī no citām valstīm atvestos kartupeļus. Tie, kuri pērk no manis, ievestos kartupeļus pirkt nevēlas. Citās valstīs audzētie kartupeļi ir dārgāki nekā Norvēģijā izaudzētie bumbuļi. Ievestajos kartupeļos ir vairāk ūdens nekā garšas. Norvēģija ar muitas maksājumiem aizsargā savu iekšējo tirgu.

– Vai ir kādi nosacījumi, kas traucē darboties lauksaimniecībā?

– Ļoti grūts jautājums. Ir lietas, kas varētu būt labākas. Varu vēl attīstīties, piena kvotu neesmu izpildījis. Ir situācijas citiem saimniekiem, ka nevar kvotu palielināt un attīstīties. Problēma ir tā, ka dzīvojam uz salas. Ja vēlies lielāku saimniecību, kādam tā ir jāatņem. Ja šāda tendence būs vērojama, nebūs sociāli labi, uz salas paliks tikai viena liela saimniecība. Iespējams, maza saimniecība ir labāka nekā liela saimniecība. Tad Midlandetā būs cilvēki. Patlaban šeit dzīvo aptuveni 60 cilvēku. Kad es biju mazs, viņu bija divas reizes vairāk. Skolu šeit apmeklēja 20–25 skolēni, patlaban tā ir slēgta. Uz salas aktīvi darbojas aptuveni 13–14 zemnieku saimniecības. Nesen vienu saimniecību nopirka beļģu ģimene. Patlaban tā ir ceļā uz Midlandetu. Kultivētās zemes salā apstrādā.

Agrāk pa salu brīvi pārvietojās aitas, ganāmpulki piederēja gandrīz visiem saimniekiem. Patlaban tā vairs nav, platības šā iemesla dēļ aizaug. Ir tikai viena saimniecība ar 60–70 aitu lielu ganāmpulku.

Visa zeme uz salas ir privāta, tā ir sadalīta saimniecībām.

– Vai jūtaties stabili, droši par nākotni?

– Jā, jūtamies droši.

– Kā iecerēts saimniecību attīstīt?

– Tas ir jautājums Jurgelam.

Jurgels Petersens: – Noteikti turpināšu tēva sākto darbu. Vērtēšu, vai saimniecību ir ekonomiski izdevīgi paplašināt vai izdevīgāk ir darboties ar tik lielu zemes daudzumu kā patlaban.

K. P.: – Nodokļi zemnieku saimniecībām ir ļoti zemi. Mājas cenas pilsētās ir daudz augstākas. Īpašuma nodoklis ir jāmaksā par dzīvojamo māju. Mūsu dzīvojamo māju var pārdot vien kopā ar saimniecību, tāpēc tai ir maza vērtība. Maksājam aptuveni 100 eiro lielu īpašuma nodokli gadā. Salīdzinājumam – pilsētā tas varētu būt pat 1500 eiro liels.

Ūdens apgāde notiek pa centralizēto ūdensvadu no Sandnešjonas pilsētas, saimniecībā ir uzlikts ūdens skaitītājs. Maksa par ūdeni ir 70 eirocenti par vienu m3.

– Esat lauksaimnieks. Cik drošs jūtaties par nodrošinājumu vecumdienās? Jautājums ir par pensijām lauksaimniekiem Norvēģijā.

– Mums pašiem ir uzkrājumi, tomēr pensija ir saimniecība. Tās vērtība. Dēls saimniecību var pārņemt, vien atpērkot to no vecākiem. Tad nopirkšu dzīvojamo mašīnu un brauksim ceļojumā pa pasauli. Tas ir joks. Norvēģijā darbojas vecākā bērna likums. Var pārdot viņam saimniecību par 25% lētāk nekā tās tirgus vērtība. Ja uzrakstīs, ka atdod mantojumā, uzreiz būs klāt nodokļu inspektori un būs jāmaksā liela naudas summa. Šā iemesla dēļ Norvēģijā darbojas prakse, ka nākamā paaudze pērk saimniecību no iepriekšējās paaudzes.

LA.lv
AT
Agro Tops
Laukos
Kartupelis dzen asnus, ko darīt? Paņēmieni asnošanas ierobežošanai glabātavās
14 stundas
LE
LETA
Laukos
“Putnu fabrika “Ķekava”” iepazīstinās ar Latvijas un pasaules gaļas pārstrādes tirgus tendencēm
14 stundas
AT
Agro Tops
Laukos
Augu slimību un kaitēkļu izplatība augļu dārzos oktobrī
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Pasaulē
VIDEO: Ko paredz breksita vienošanās
2 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Turcija un ASV vienojušās par ugunspārtraukšanu Sīrijā
19 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Izskan jauni vārdi Latvijas Bankas prezidenta amatam
9 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Mājās nav pārnācis zēns: meklē 11 gadus veco Rinaldu 1
2 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Latviju sasniegs jauna nokrišņu zona: sinoptiķu prognoze 7 dienām 1
5 stundas