Eiropā, Politika

LOSP: Tiešo maksājumu izlīdzināšanu vairs nevar vilkt garumā

Tā kā Eiropas Savienības (ES) institūciju kuluāros jau notiek aktīvas diskusijas par nākotnes kopējo lauksaimniecības politiku un daudzgadu finanšu shēmu pēc 2020. gada, arī Latvijā notiek viedokļu apmaiņa starp Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) dalīborganizācijām, lai vienotos par kopīgu prioritāšu izvirzīšanu. Galvenais secinājums – lauku politikai jāsaglabā pietiekami liels finansējums un jāizlīdzina godīgāks tiešmaksājumu apmērs, kā arī jāpārskata lopkopjus diskriminējošie zaļināšanas prasību noteikumi.

Arī starptautiskā lauksaimnieku organizācija “COPA-COGECA”, kas ir lielākā ES saimniecību lobija organizācija un kuras biedrs ir arī LOSP, pieņēmusi savu pozīciju par nākotni kā galveno argumentu minot aicinājumu Eiropas Komisijai palielināt budžeta apjomu, to pamatojot ar finanšu, ekonomiskajām grūtībām, ar kurām lauksaimniekiem pēdējos gados bijis jāsaskaras, tajā skaitā pildot papildus prasības. Līdzīgs ir arī LOSP viedoklis, ir jāsaglabā pietiekoši liels finansējums, lai risinātu esošos un sagaidāmos izaicinājumus.

“Turklāt viena no galvenajām LOSP prasībām ir tiešmaksājumu izlīdzināšana. Tiem ir jābūt vienādiem visās ES dalībvalstīs un jānovērš tiešo maksājumu atbalsta atšķirības starp ES dalībvalstīm jau pašā finanšu perioda sākumā. Tiešmaksājumu izlīdzināšanu vairs nevar vilkt garumā, kā tas notiek šajā 2014.-2020. finanšu periodā, graujot mūsu lauksaimnieku konkurētspēju ES vienotajā tirgū,” uzsver LOSP valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs.

Kā ziņots, 2020. gadā, kad beigsies šā brīža plānošanas periods, par vienu hektāru Latvijas lauksaimnieks tiešmaksājumos saņems 185 eiro, kas ir zem vidējā Eiropas Savienības rādītāja – 281 eiro.

Tāpat, rugoties nākotnē, LOSP uzskata, ka līdzās tiešmaksājumu izlīdzināšanai ir arī citi tikpat svarīgi jautājumi. Viens no tiem ir zaļināšanas prasība par ilggadīgo zālāju saglabāšanu. LOSP uzskata, ka tā diskriminē lopkopības saimniecības, tādēļ jau tagad būtu jālabo attiecīgie nosacījumi.

Patlaban zaļināšanas prasības paredz, ka deklarēto ilggadīgo zālāju platības īpatsvars attiecībā pret kopējo lauksaimnieku deklarēto lauksaimniecības zemi valstī nesamazinās par vairāk nekā 5% salīdzinājumā ar references noteikto vērtību. Ja valsts līmenī konstatēs noteiktās attiecības samazinājumu, un ilggadīgo zālāju platības būs mazākas kā references platība, tad saimniecībām, kuras ilggadīgos zālājus būs uzarušas citiem mērķiem, liks pārveidot noteiktu daļu zemes atpakaļ par ilggadīgajiem zālājiem.

Lai gan 2016.gadā nebija konstatēts ilggadīgo zālāju samazinājums, tomēr lopkopības saimniecības izjūt nepārtrauktu stresu sakarā ar šādām prasībām un uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politika diskriminē lopkopības saimniecības.

Ilggadīgo zālāju saglabāšanas ierobežojumi uzliek ilgtermiņa saistības un ierobežojumus lopkopības lauksaimniekiem, ierobežojot lēmumu pieņemšanu par saimniecības specializāciju maiņu, turklāt zālāju saglabāšanas nosacījumi negatīvi ietekmē zemes tirgus vērtību un jebkādus darījumus ar šo zemi.

“Ilggadīgo zālāju prasības ir diskriminējošas, lopkopības saimniecības tiek diskriminētas salīdzinot ar citām nozarēm, jo prasības ir sasaistītas ar īpašumu – tās pazemina vērtību, ierobežo rīcības iespējas, netiešā veidā zemei ir uzlikts apgrūtinājums,” rezumē LOSP pārstāvji.

1 komentārs

Pievienot komentāru