Bizness, Kokapstrāde

Vietējais tirgus – maizes devējs. Mēbeļu ražotājiem šogad izaugsme

Šo gadu, tāpat kā pagājušo, mēbeļu ražotāji cer pabeigt ar apgrozījuma pieaugumu. Uzņēmēju skatieni aizvien vairāk tiek vērsti vietējā patērētāja virzienā.

Pircēji kļūst gudrāki un zaļāki

“Pagājušais un šis bijuši lēnas attīstības gadi. Daudzi meklē savu produktu, daudzi meklē savu tirgu. Eksports dažām kompānijām ir kritis, dažām cēlies, vidēji pieaugums būs kādi 5 līdz 10%. Priecē, ka uzņēmumi ar vietējo kapitālu nostiprinās vietējā tirgū,” stāsta asociācijas “Latvijas mēbeles” prezidents Juris Griķis.

Kopumā ar mēbeļu ražošanu Latvijā nodarbojas apmēram 780 uzņēmumu, taču asociācijas “Latvijas mēbeles” biedru skaits ir neliels – tie ir 16 uzņēmumi, kas nodarbina 2200 cilvēkus un uztur 40% no nozares apgrozījuma. Pērn asociācijas uzņēmumi eksportējuši mēbeles 82 milj. eiro vērtībā, bet kopumā nozare eksportējusi produkciju par 136 milj. eiro.

Kompānijas, kuras piedzīvojušas eksporta kritumu, attīsta tehnoloģijas, savus produktus un arvien vairāk pievēršas vietējam tirgum, mazumtirdzniecībai.

Piemēram, SIA “Wenden”, kas ražo masīvkoka krēslus un galdus, Rīgā ver vaļā otro veikalu, ļoti mērķ­tiecīgi nostiprina savu zīmolu, veido jaunu mājas lapu. SIA “Sencis”, kas ražo mīkstās mēbeles, arī maina brendu un ar jaunu modeļu klāstu gatava sākt jaunu dzīvi. Turpmāk uzņēmums sauksies “LETT”.

Zīmola “Nakts mēbeles” uzņēmumi, kas ražo arī matračus, gada laikā sasnieguši 10% apgrozījuma pieaugumu, pamatā pateicoties vietējam tirgum.

J. Griķis, šā zīmola veidotājs un īpašnieks, uzsver: “Latvijas tirgus ir mūsu maizes devējs, un mēs to vērtējam ļoti augstu. Pašreiz Latvijā koncentrējam savu mazumtirdzniecību “Spice Home” un jaunajā dizaina centrā “DECCO”. Ļoti rūpīgi strādājam pie jauniem modeļiem, domājot par to, kādā tirgū tos pārdosim. Nupat nosvinējām piecdesmit tūkstošā matrača pārdošanu.”

Pieprasītākais platums matračiem šobrīd esot 1,60 m, bet nu jau daudzi pasūtot arī 1,80 m platu guļvietu. Tas tāpēc, ka cilvēki kļūst resnāki vai turīgāki? J. Griķis skaidro: tāpēc ka gudrāki un vēlas dzīvot zaļi – aizvien vairāk novērtē savu veselību un interesējas par matračiem, kas gatavoti no dabiskiem materiāliem. J. Griķis: “Cilvēki sākuši par sevi vairāk rūpēties, domā, ko ēd, ko velk mugurā un uz kā guļ. Viņi cenšas iegādāties labākas lietas, kas diemžēl reizēm nav tās lētākās. Mēs savukārt cītīgi strādājam, pamatīgi testējam savus produktus, lai viss būtu pa prātam pat princesei uz zirņa.” Taču kā šī gribēšana dzīvot zaļi korelē ar pirktspēju, jo labai mēbelei arī cena ir laba? J. Griķis teic, ka korelē labi, jo katrs pircējs atrodot savu zīmolu, kam viņš paliekot vairāk vai mazāk uzticams. J. Griķis: “Nopietni atdzīvojušies ir mūsu klienti – latviešu uzņēmēji. Uzņēmēji no reģioniem pērk mēbeles Rīgā, un mēs viņiem tās piegādājam. Mūsu mēbeles pasūta arī viesu nami, kas vēlas, lai viesi atgrieztos. Pērk arī turīgie iebraucēji no Austrumiem, kuri Latvijā iegādājušies nekustamos īpašumus. Viņi vēlas vietējās izcelsmes preci, par kuru ražotājs uztur atbildību. Bez tam cena šeit ir ievērojami zemāka nekā analogai mēbelei kaut kur Maskavā. Nereti mēbeles mums pasūta Turcijas, Dānijas un pat Itālijas vēstniecības saviem darbiniekiem, vēstniekiem.

Nav zīmola, nav tirgus

J. Griķis stāsta, ka Latvijā mēbeļu tirgus dalās divās daļās – Rīga un province. Lielajiem nacionālajiem zīmoliem, kam Rīgā ir savi veikali, ārpus Rīgas to nav. J. Griķis: “Visi ekskluzīvi ir koncentrēti galvaspilsētā. Reģionos veiksmīgi savas mēbeles tirgo “Gigant” un “Optimus” zīmoli. Rīgas kontekstā mēs varam runāt par kādu mēbeļu stila piedāvājumu, bet ārpus Rīgas tāda nav. Taču es ticu, ka tas ir tikai laika jautājums, kamēr nauda aizies arī līdz perifērijai.”

Pasaulē lielākā mēbeļu ražotāja ir Ķīna, kas apmēram piecas reizes apsteidz otru lielāko mēbeļu ražotāju – Vāciju un apmēram desmit reižu ceturto lielāko pasaules mēbeļu ražotājvalsti Poliju. Ķīnas un Polijas ietekme jūtama arī Latvijā, kur mēbeļu ražotājus skar divas nopietnas problēmas: izejvielu un darbaspēka sadārdzinājums un trūkums. Kaut arī ražotāju izmaksas pieaug nepārtraukti un tirgotāji nelabprāt piekrīt ražotāju iniciatīvai paaugstināt cenu.

J. Griķis uzsver – bez sava zīmola ir ļoti grūti konkurēt gan iekšējos, gan ārējos tirgos un šajā ziņā Latvijas mēbeļnieki ir augšanas procesā. Jo tuvāk tirgum, jo labāk. Tāpēc ļoti svarīgi apmeklēt starptautiskās mēbeļu izstādes. J. Griķis: “Mēbeles parasti pērk otrajā pusgadā, kad celtnieki ir apdarījuši savus darbus, tad nāk mēbeļnieki. Tam pielāgojušās arī visas lielās starptautiskās mēbeļu izstādes, kas notiek janvārī, februārī, aprīlī. Tur sanāk ražotāji, parāda jaunumus un vienojas ar pircēju par piegādēm. Kamēr saražo – pusgads jau apkārt.” Uzņēmējs atzīst, ka lielās starptautiskās mēbeļu izstādes vienmēr ir inovāciju un dizaina svētki: “Tur mēs satiekamies ar kolēģiem palielāmies ar gada laikā padarīto, salīdzināmies, iedvesmojamies. Vietējās Baltijas mēroga mēbeļu izstādes gan tiek pozicionētas kā starptautiskas, taču pēdējo gadu laikā tās ir pārvērtušās par vienkāršiem gadatirgiem, kur nereti tiek iztirgoti noliktavu atlikumi. Ārvalstu lielajās mesēs tirdzniecība no stendiem ir aizliegta ar līgumu. Tās ir tehnoloģiju un dizaina tendenču parāde.”

Kādas tad ir jaunākās tendences? Pasaule izvēlas dabiskumu! J. Griķis: “Skandināvu un arī Eiropas valstīs patlaban pieprasītas tīras formas ozolkoka mēbeles. Jo vairāk uz dienvidiem, jo vairāk parādās riekstkoks un sarežģītākas formas, jo vairāk uz austrumiem, jo vairāk pieaug smalko dabisko materiālu atlase (patinējumi, intarsijas, griezumi) ar izsmalcinātības piesitienu. Tas viss reizi gadā sanāk kopā Ķelnē, Parīzē, Birmingemā, Milānā, un, ja tu šajās mesēs neesi, tad esi atsvešināts no lielajām tendencēm. Savā darbnīcā jau vari taisīt visu, kas vien ienāk prātā, bet kam to vajag? Dizainers var uztaisīt, viņaprāt, supermēbeli, ko novērtē arī pārējie dizaineri, bet tirgus to nepieņem… Dizainu var taisīt tikai tad, ja pārzini materiālu, tehnoloģiju un mārketingu, saproti konkrētā tirgus segmentāciju, pircēju, kam tieši tu šo mēbeli esi radījis. Tad arī šī mērķ­auditorija – ar noteiktu ienākumu līmeni – apmeklē noteiktas tirdzniecības vietas un balso ar savu maciņu par tavu dizainu.”

Jautāts, kāds, viņaprāt, ir Latvijas mēbeļu ražotāju ceļš – amatniecība vai ārvalstu kontrakta dizaina mēbeļu lielražošana, J. Griķis atbild, ka Latvija diemžēl jau vairs nav lēto resursu zeme, kāda tā bija gadus desmit pēc neatkarības atgūšanas, tāpēc redz Latvijā nākotni augsti specializētām mazu un vidēju mēbeļu fabrikām ar 12 – 50 darbiniekiem un ar augstām kooperācijas spējām sadarboties savā starpā un laužot ceļu saviem izstrādājumiem ārpus Latvijas zem spēcīgiem nacionāliem tirdzniecības zīmoliem. Līdzīgs modelis jau darbojas Itālijā, padarot to par trešo lielāko mēbeļu ražotājvalsti pasaulē. Bet latvieši ir samērā noslēgta tauta, tāpēc arī mēs esam izveidojuši Latvijas mēbeļu ražotāju asociāciju, ar kuras palīdzību veicinām savstarpējo mēbeļnieku dialogu – reizi mēnesī sanākot kopā, pārrunājam mums aktuālās lietas.

Foto - Valdis Semjonovs
Foto – Valdis Semjonovs

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

Pievienot komentāru