Meži, Mežsaimniecība

Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrī

Gatis Strads jaunībā apguvis teātra zinātnes un menedžmenta prasmes. Divdesmit trīs gadus strādājis vadošos amatos Rīgas teātros, tagad viņš ir režisors savā mantotajā, nepilnus simt hektārus lielajā mežā, kas atrodas Stalbes pagastā un iekļaujas Gaujas nacionālā parka teritorijā. Gatis saka: “Mežā esmu neatkarīgāks nekā teātrī, kura pastāvēšanai ik dienas vajadzīgi lieli līdzekļi.” Puse no Gata Strada meža īpašumiem atrodas dabas liegumā, kurā saimnieciskā darbība aizliegta, bet otrajā pusē – ierobežota. Gatis saka: skatoties uz kokiem, es tos nevērtēju naudas izteiksmē, es redzu ainavu.

Gati ar mežu vieno sena draudzība jau kopš tiem laikiem, kad bērnības vasaras pavadījis pie vecāsmātes Stalbē. Iepazīt un izprast mežu palīdzēja arī aizraušanās ar orientēšanās sportu. Gatis teic, ka pa mežu vieglāk skriet nekā pa stadionu. Tas ir patīkamāk un veselīgāk. Taču tuvākas attiecības ar mežu izveidojušās, kad no krustmātes saņēmis mantojumu.

“Mežā sāku darboties 1992. gadā, bet sākumā neapjautu, ka viss izvērsīsies tik nopietni. Biju mantojis meža īpašumu kopā ar mājvietu, bet diemžēl no kādreizējām deviņām ēkām neviena vairs nebija saglabājusies. Mitinājāmies teltī, līdz ar meistarīgu draugu palīdzību uzcēlām pagaidu māju, kurā dzīvojam vēl šobaltdien. Man laimējies, ka vienmēr līdzās ir cilvēki, kas palīdzējuši vai nu ar padomu, vai snieguši praktisku palīdzību. Mežinieki ir tādi ļaudis, kas jau pēc savas definīcijas nedos sliktus padomus. Mūsu mežzinis ļoti aktīvi rosās, organizē seminārus, kur speciālisti dalās savās zināšanās. Ja atrodies meža vidē, tad iemācies arī rīkoties pēc savas intuīcijas. Taču man problēmas rada dabas pētnieki, kuriem ir šaura specializācija. Katrs pārņemts ar sava kukaiņa vai auga pētniecību, bet neredz visu kopainu. Ja kādai dabas sadaļai gribi palīdzēt, citai tas kaitē,” stāsta meža īpašnieks.

 

Informācija – valsts noslēpums

Gatis ir pārliecinājies, ka mūsu valstī ierēdņi pamanījušies nepieciešamo informāciju glabāt kā valsts noslēpumu. Šā iemesla dēļ meža īpašniekam nācies zaudēt paprāvu naudas summu. “Savā laikā saņēmu vienreizēju kompensāciju par to, ka mans meža īpašums atrodas dabas liegumā. Atnāca vēstule, kas apstiprināja šo faktu, bet pēc kāda laiciņa devos uz Gaujas nacionālā parka administrācijas ēku, lai pārliecinātos, vai tiešam viss ir kārtībā. Darbiniece apliecināja, ka parādā neesmu, vajadzīgo kompensāciju esmu saņēmis un man mūžīgi mūžos nekas vairs nepienākas. Labi. Pagāja kādi pieci gadi, un es saņēmu ziņojumu, ka man jāizstrādā dabas aizsardzības plāns par visu man piederošo teritoriju. Nesapratu, kāpēc tas jādara, ja savā dzīves laikā pusē no meža īpašumiem nedarīšu neko. Tā kā tas nav lēts pasākums, pieteicos vizītē pie attiecīgās amatpersonas. Tā mani nepieņēma, bet atrakstīja vēstuli, kurā man par pārsteigumu atklājās, ka kompensāciju esmu saņēmis tikai par nelielu meža gabaliņu, kurā saimnieciskā darbība aizliegta. Biju priecīgs, ka varu saņemt kompensāciju pilnā apmērā, taču piecus gadus mani par to neviens nebija informējis… Es jau daudz ko dzīvē cenšos uztvert kā joku un apzinos, ka arī dabas draugi ir garastāvokļa cilvēki. Iedomājos, ka tai darbiniecei, kura toreiz apgalvoja – visu kompensāciju esmu saņēmis, todien pašas dzīvē bija kādas problēmas, varbūt puisis pametis, varbūt bija divi un nevarēja izšķirties, kurš labāks, tāpēc viņai nenesās prāts iedziļināties manā jautājumā,” cilvēcīgi spriež Gatis.

 

Jānosaka – ko drīkst ienest mežā

Gatim piederošajā teritorijā ietilpst arī trīs ezeri, un katru gadu viņš to krastos savāc piekabi atkritumu, kurus aiz sevis atstājuši atpūtnieki. Nav patīkami vākt citu pamestās plastmasas pudeles un čipsu pakas, taču Gatis apzinās, ka aizliegt ļaudīm atpūsties pie ezera arī nevar. Un viņš to nedarītu kaut vai aiz cieņas pret tām divām ģimenēm, kuras regulāri brauc atpūsties pie ezera un visu tā sakopj, it kā būtu pašu īpašums. Gatis spriež: “Nevienā likumā nav noteikts, ko drīkst ienest mežā un ko drīkst no tā iznest. Manuprāt, tāds saprātīgs aizliegums būtu nepieciešams. Iedomājieties, jūsu mežā aug skaistas mellenes, atbrauc ogotāji un ar savām mašīnītēm sāk plucināt mellenājus. Tas vēl nebūtu nekas, bet turpat mežā tiek nomestas cigarešu paciņas, tukšās pudeles, papīra gabali. Mēs neesam spējuši radīt sajūtu, ko nevajadzētu darīt mežā.”

Gatis teic, ka teorētiski var saprast tos meža īpašniekus, kas naudas dēļ spiesti šķirties no zaļā zelta. Cilvēki sev visapkārt redz pārtikušu, plaukstošu Latviju un arī grib kļūt par tās sastāvdaļu. Bet nav jau tā, ka visi tikai vicina cirvjus un zāģus, izcirtumos parādās arī cerīgas jaunaudzes. Tajā vietā, kur Gatis veica savā mežā pirmo kailcirti, tagad plešas priežu jaunaudze. Pašam prieks, ka hektāra platībā aug jauns, dzīvelīgs mežs. No Gata meža īpašumiem puse iesniedzas Gaujas nacionālā parka teritorijā, un tā formāli skaitās neaizskarama. Taču saimnieks piebilst, ka tas nenozīmē, ka neko nedrīkst darīt. Šajā teritorijā Gatis pārsvarā veic ainavu cirtes. Tagad arī darbu kārtībā ir veco bērzu izciršana. Ja to neizdarīs, koki sagāzīsies, tie savu laiku ir nokalpojuši un ainavu vairs neizdaiļo.

Gatis neslēpj, ka reizēm atļaujas cieši nesekot diktētajiem priekšrakstiem, bet vairāk uzticēties intuīcijai un veselam saprātam. Pēc izstrādātā projekta viņam vajadzēja stāvā nogāzē stādīt bērzus, un viņš to arī mēģināja darīt. Taču bērzi tur negribēja augt, piecu gadu laikā tikai viens kociņš ieauga. Tad nolēma rīkoties citādi. Ņēma savā mežā saaugušās eglītes un pārstādīja tās stāvajā nogāzē. Tagad saimnieku priecē eglīšu jaunaudze. Viņš piemetina, ka eglītes stādījis mazliet retāk, lai tām veidotos kuplāks apakšējo zaru vainags, tādējādi aizsargājot kociņu no pārnadžu asajiem zobiem.

Bet, runājot par mežiniekiem, Gatis saka: “Šie ļaudis skaidrām acīm raugās uz mežu, un mežā nav problēmu, tās rodas kabinetos.”

Pievienot komentāru