Bizness, Īpašums

Meža zemes tirgus joprojām aktīvs

Nupat notikušajā ikgadējā nozares konferencē Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks pasākuma dalībniekus informēja par meža īpašnieku struktūru, saimniekošanas aktivitāti un aktualitātēm normatīvo aktu pieņemšanā, kas paredz, ka mēs varētu saimniekot līdzīgi kā Skandināvijas valstīs.

Notiek strauja īpašumu konsolidācija

A. Muižnieks: “Šajos gados daudz kas mainījies meža īpašnieku struktūrā, izglītības līmenī un attieksmē pret savu īpašumu. Latvijā mežs pieder 135 000 īpašnieku. Vidējā platība, kas pieder gan fiziskām, gan juridiskām personām, ir 10,6 ha, vienlaikus 91% meža īpašnieku pieder mazāk nekā 20 ha meža. Līdz 5 ha lielu īpašumu apsaimnieko 61% cilvēku. Latvijā mežs pieder aptuveni 5000 juridiskām personām, kurām vidēji pieder desmit reizes lielākas platības – 80 ha, kopā 402 000 ha jeb 28% no visiem mežiem.”

Pēdējos gados notikusi strauja īpašumu konsolidācija. Īpašnieku, kuriem pieder līdz 20 ha, ir kļuvis krietni mazāk, bet augusi to meža īpašnieku grupa, kuriem pieder virs 50 ha meža.

Austrijā, Norvēģijā un Zviedrijā vairāk nekā 30% meža īpašnieku ir meža kooperatīva biedri. Latvijā šobrīd kooperatīvā apvienojušies 0,2% meža īpašnieku. Ir reģistrētas sešas mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības, no kurām aktīvi darbojas trīs. Plānots, ka šogad koksnes tirgū no kooperatīviem ienāks tuvu 100 000 m3 koksnes.

A. Muižnieks: “Lielie īpašnieki, kuriem mežs ir ilgtermiņa bizness, vairāk domā par kvalitatīvu stādāmo materiālu un izmanto to piecas reizes biežāk nekā mazie meža īpašnieki. Līdzīgi tas ir jaunaudžu kopšanā, kuru lielie īpašnieki praktiski veic visi. Taču, kopš meža kopšanā pieejams Eiropas atbalsts, arī nelielo īpašumu apsaimniekotāji kļuvuši šajā ziņā reizes piecas sešas aktīvāki. Un nozares ieguvums ir liels – tās ir produktīvas audzes nākotnē.”

Pēdējos gados kopējais koksnes ieguves apjoms valstī nostabilizējies – tie ir 11 milj. m3 koksnes. Taču ir jādomā par meliorācijas sistēmas renovāciju un mežu ceļu būvi.

Mazajos meža īpašumos gandrīz 50% audžu ir pieaugušas vai pāraugušas. Visvairāk šajā platībā ir pieaugušu un pāraugušu bērzu audžu. Problēma arī tā, ka liels ir pāraugušu alkšņu un apšu audžu īpatsvars un, tā kā no pāraugušiem alkšņiem nekāds labs iznākums no ekonomiskā viedokļa nav gaidāms, tad meža īpašniekiem diemžēl par to nociršanu lielas intereses neesot. Ir vajadzīgs lielāks atbalsts baltalkšņu nomaiņai pret vērtīgākām koku sugām, jo pašreizējās atbalsta iespējas jau praktiski ir izsmeltas.

Vislielākais koksnes resurss ir īpašuma grupās no 10 līdz 50 ha. Kopumā privātajos mežos ir 220 milj. m3 koksnes, bet īpašumu grupā no 10 ha līdz 20 ha un no 20 ha līdz 50 ha ir pāri par 80 milj. m3 koksnes.

Pašreiz 284 000 ha privāto un 457 000 ha valsts mežu ir aizsargājamās teritorijas statuss. Būtiski aprobežojumi – mežsaimnieciskās darbības, kopšanas un galvenās un kailcirtes aizliegumi – ir 9% privāto un 18% valsts mežu platību. A. Muižnieks: “Kompensācijas par kailcirtes aizliegumu nav advekātas. Turklāt mēs taču nevaram būvēt savu attīstību uz to, ka neko nedarām, bet mums par to maksā. Kurš ražos nodokli?”

Runājot par mežu sertifikāciju, A. Muižnieks uzsvēra, ka tas ir brīvprātīgs process. Taču Eiropas Komisija šad tad mēģina sertifikāciju iestrādāt tādā normatīvajā dokumentā, kas to pārvērš par obligātu pasākumu.

Nebūs kārdinājumu rīkoties nelikumīgi

LVMI “Silava” zinātnieki ir veikuši pētījumu, kurā respondentiem jāatbild uz jautājumu – vai jūs apsverat iespēju pārdot savu īpašumu? To darīt būtu gatavi 13% īpašnieku, tikpat daudzi šādu iespēju apsver, kas nozīmē, ka meža īpašuma tirgus Latvijā joprojām ir aktīvs.

Latvijā joprojām ir daudz zemju, kas netiek izmantotas ne lauksaimniecībā, ne mežsaimniecībā. Un jautājums, uz kuru jārod atbilde – ko mēs ar šīm zemēm gribam darīt? A. Muižnieks: “Vairāk nekā 40% aptaujāto īpašnieku domā, ka nākotnē tās varētu pārvērst par meža vai plantāciju meža zemēm.”

Runājot par priežu audžu apsaimniekošanu piejūrā, A. Muižnieks uzsvēra, ka rezultātu, kādu iegūstam, cērtot priedi nelielos atvērumos, kad mežs aizaug ar visu ko citu, izņemot priedi, par labu saimniekošanas praksi nosaukt nevar. Tas nozīmē, ka saimniekošana šajos priežu mežos, kur nav atļauta atjaunošanas cirte, ir labi jāpārdomā. A. Muižnieks: “Atgādinu, ka mēs nerunājam par 300 m joslu gar jūru. Mēs runājam par zonu no 300 m līdz 5 km no krasta. Pašlaik šajā zonā visu citu koku sugu audzēs un arī tajās audzēs, kur priede ir mazāk kā 80%, ir atļauts veidot atvērumus līdz diviem ha. Tikai tajās audzēs, kurās ir 80 – 100% priežu, ir šis aprobežojums. Nosacījums, ka nākamo cirsmu blakus var veidot pēc desmit gadiem, saglabājas, to neviens nemēģina atcelt, un nocirstā vietā obligāti būs jāstāda priede.”

A. Muižnieks pievērsās arī diskusijai par caurmēru maiņu. Viņš jautāja – kāpēc mēs navaram saimniekot līdzīgi kā mūsu kaimiņi Igaunijā un kā mūsu konkurējošās valstīs Somijā un Zviedrijā? Somijā gan ciršanas vecums, gan caurmērs vispār ir atcelts. A. Muižnieks: “Atsevišķos gadījumos mēs piedāvājam caurmēru samazināt – tāpēc, lai būtu vieglāk to visu administrēt. Ja visos meža tipos būs vienāds ciršanas caurmērs, nevienam vairs nebūs kārdinājuma, veicot jaunu meža inventarizāciju, šo bonitāti mainīt.”

A. Muižnieks uzsvēra galveno ieguvumu no šiem grozījumiem: “Tā kā meža politika nosaka, ka meža vērtību nedrīkst samazināt, bet tā ir jāpalielina, projekts paredz, ka tajā gadījumā, ja īpašnieks mežu cērt pēc caurmēra, tas ir jāatjauno ar augstvērtīgu stādāmo materiālu. Līdz ar to šajās platībās nākotnes mežs veidotos kvalitatīvs.”

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

Pievienot komentāru