Meži, Mežsaimniecība

Nervozitāte nozarē pieaug. “Latvijas valsts mežu” vadītājs par tirgu, izmaksām un peļņu

Kā saglabāt rentabilitāti, ja izmaksas kāpj, bet ienākumi nepalielinās? Kā plānot nākotni, ja nav skaidrs, cik liela būs ražojošā platība? Kā efektivizēt mežsaimniecību, izmantojot jaunākās tehnoloģijas? Par valsts mežu apsaimniekotāju izaicinājumiem stāsta akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks.

Vai kokmateriālu tirgus beidzot sakustējies?

R. Strīpnieks: Kopš 2014. gada pirmo reizi 2017. gada otrajā pusē piedzīvojām apaļkoku cenu kāpumu. Mēs to izjūtam pozitīvi. Taču izjūtam arī to, ka tirgū trūkst apaļkoku, tāpēc nervozitātes pieaugums mūsu klientu starpā rada stresainu atmosfēru, kas nav pozitīvi.

Uzņēmums ir prezentējis jaunu attīstības stratēģiju. Kāpēc?

Ņemot vērā tās lietas, kas pasaulē ir mainījušās, un uzstādot aizvien ambiciozākus mērķus, mēs sava uzņēmuma stratēģiju periodiski aktualizējam. Mēs mēģinām apzināt izaicinājumus, kas mūs sagaida. Mēģinām saprast, ko varam darīt, lai atnestu īpašniekam maksimālo peļņu neskaidrajos apstākļos, kādos pašlaik notiek saimnieciskā darbība.

Kādi, jūsuprāt, šobrīd ir lielākie nozares izaicinājumi?

Valstī nav izlīdzsvarotas zemes izmantošanas politikas, aizvien agresīvāk tiek fokusētas šauras intereses. Vieniem tā ir vēlēšanās dabūt no zemes ārā maksimālo, ar domu – pēc mums kaut ūdens plūdi, bet citiem ir vēlēšanās nedarīt neko. Skaidrs, ka sarunai starp šo abu viedokļu paudējiem ir jānotiek, taču, ja diskusijā sāk dominēt emocijas, nevis pragmatisms un tā kļūst aizvien populistiskāka kā, piemēram, sauklis: simts kailcirtes Latvijas simtgadei! – tad tā ir klaja sabiedrības viedokļa kompostrēšana un spēlēšanās ar vēlmi noniecināt valstiskumu un priekšvēlēšanu gadā savākt politisku kapitālu. Ja diskusija notiek šādi, ir grūti plānot nākotni.

Turklāt Latvijā notiek dabas skaitīšana, tur taču arī ir daudz neskaidrību?

Esmu par to, ka dabas skaitīšanai jānotiek, taču atbildes uz jautājumu – kas būs pēc tam? – joprojām nav. Normatīvā vide Latvijā paredz totālu aizsardzības režīmu ikvienam atrastam indivīdam. Protams, tas nervozē kā privātos meža īpašniekus, tā valsts meža apsaimniekotājus. Mums nav skaidrs, cik būs ražojošo platību, ar kurām varam rēķināties.

Otrs svarīgākais izaicinājums – atrast unikālo risinājumu, kā strādāt situācijā, kad izmaksas nepārtraukti kāpj, bet ienākumi ne. No zemu izmaksu zonas mēs pakāpeniski pārvēršamies par vidēji dārgu zonu, līdz ar to mūsu ražošanas izmaksas gadā kāpj vismaz par pieciem, septiņiem procentiem.

Jācērt vairāk?

Tā nedarīs neviens godprātīgs par nākotni domājošs mežkopis. Ilglaicīgu risinājumu klasiskajā mežsaimniecībā atrast nav vienkārši. Skatoties ilgākā termiņā, uzņēmumā ir izstrādāta un tiek īstenota programma meža ražības celšanai, tas nozīmē, ka nākotnē ikkatrs apsaimniekota meža hektārs dos vairāk koksnes, nekā varam iegūt pašlaik. To nodrošina gan labāki stādi, ar ko veidojam jaunaudzes, gan labākas un intensīvākas meža kopšanas metodes. Tomēr tuvākai nākotnei risinājumus mēs meklējam jaunajos produktos. Piemēram, daudzi valsts iedzīvotāji ir ievērojuši, ka žāvēšanai nokrautas ciršanas atlieku kaudzes ir kļuvušas par Latvijas ainavas neatņemamu sastāvdaļu. Bet agrāk šīs atliekas tika sapūdētas mežā.

Paralēli jaunu produktu attīstībai ir jāsamazina izmaksas. To varam panākt, aizvien vairāk samazinot fizisko darba apjomu un izmantojot dažādas informācijas sistēmas.

Taksators, ejot pa mežu, skatās uz kokiem no apakšas uz augšu. Bet mēs šobrīd darām visu, lai varētu ievākt informāciju no augšas ar droniem, lidmašīnām, satelītiem. Katrs no šiem tehniskajiem risinājumiem sniedz dažādas precizitātes fotoattēlus, kurus dešifrējot iespējams iegūt vienu un to pašu informāciju dažādā kvalitātē. Tas, kas ir visprecīzākais, ir arī visdārgākais. Koku vērtēšana no augšas, nevis no apakšas būs viena no mūsu attīstības prioritātēm turpmākajos gados. Diezgan daudz no tam nepieciešamā būs jārada pašiem Latvijā. Arī plānošanas sistēmā nepieciešams informācijas sistēmu atbalsts. Lai varētu saglabāt konkurētspēju un samaksāt cilvēkiem pienācīgas algas, darbinieki jāapgādā ar ātrdarbīgām, precīzām, jaudīgām un ērti lietojamām tehnoloģijām. Tā ir atslēga, kuru varam nolikt priekšā kāpjošajām izmaksām. Cita ceļa nav, jo meža hektāri nepalielinās.

Mēs ļoti strauji attīstām biznesu, kas nav saistīts ar klasisko meža apsaimniekošanu. Ražojam stādāmo materiālu. Katru gadu mūsu desmitiem miljonu pārdoto un eksportēto stādu skaits pieaug. Šajā jomā parādās jaunas, līdz šim nebijušas tehnoloģijas. Lai gan joprojām var atrast pesticīdus, kas atļauti izmantošanai stādu apstrādē, mežsaimnieki jau daudzus gadus intensīvi investējuši zinātnē, lai saprastu, kā to izdarīt bez ķīmijas. Tādi risinājumi ir. Sākumā tie bija neefektīvi un dārgi, bet pamazām parādījās arī labas tehnoloģijas, par kuru nonākšanu Latvijā – izdevīgākām materiālu piegādēm un uzturēšanas izmaksām – mūsu uzņēmums veda sarunas četrus gadus, jo, lai šī iekārta varētu strādāt, tā jānodrošina ar īpašu, patentētu līmi un īpaši šķirotu un kalibrētu smilti. Pagājušajā gadā kokaudzētavā “Mazsili” sākās infrastruktūras un telpu būvniecība, bet šogad uzstādījām un palaidām iekārtas. Rudenī ar smilti un līmi automātiski apstrādāti stādiņi jau iestādīti mežā gan Latvijā, gan ārpus tās.

Mežsaimniecība mūsdienās nav tradicionāla nozare ar zemu inteliģences līmeni. Tā burbuļo no augstām tehnoloģijām un augsti kvalificētiem cilvēkiem. Tradicionālo mežkopju skaits jebkurā meža apsaimniekošanas uzņēmumā turpina samazināties. Aizvien lielāka nozīme mežsaimniecībā ir citu profesiju un citu kvalifikāciju cilvēkiem.

Vai tāpēc reģionālajām struktūrām to nosaukumā atmetāt vārdu “mežsaimniecība”?

Nē. Mēs to darījām tāpēc, ka mūsu uzņēmumā mežsaimniecība nav vienīgais saimnieciskās darbības virziens. Mums ir zemes dzīles, medību saimniecība, tūrisms, kokaudzētavas.

Ar derīgo izrakteņu – smilts, grants, kūdras, dolomīta – ieguvju apsaimniekošanu mēs saistām lielas nākotnes cerības. Pašreiz notiek šā biznesa pārveide atbilstoši komerciāliem tirgus apstākļiem. Iestrādes un sāktie darbi ir daudzsološi. Notiek jaunu produktu sagatavošana, piemēram, ražojam noteiktas kvalitātes sertificētu smilti un granti, kuras kvalitāti varam apliecināt ar Eiropā pazīstamiem sertifikātiem. Karjeros nepārtraukti tiek ņemti paraugi un testēta produkcija. Ja kvalitāte neatbilst standartam, tiek veiktas korekcijas. Līdz šim neko tādu tirgū neesam piedāvājuši. Tas ir jauns produkts, kuru var izmantot jebkurš interesents – gan celtnieki, gan ceļu būvētāji.

Mēs sākam pārdot savu pieredzi mežsaimniecības automatizēšanā, un šajā jomā notiek ekplozīva attīstība. Tās ir unikālas zināšanas par to, kā efektivizēt mežsaimniecību, izmantojot pareizas lēmumu pieņemšanas atbalsta sistēmas. Tās ir ID platformas, kuras palīdz lēmumu pieņemšanā, veicot ikdienas darbus. Klientu skaits, kas ieinteresēti ID platformas produktu pielāgošanā viņu vajadzībām, pieaug reizinājumos. Esam ļoti tuvu tam, lai sāktos ievērojama apjoma piegādes pat uz mūsu līmeņa un mēroga uzņēmumiem ārpus Latvijas. Šobrīd mūsu radītā sistēma GEO, kas ir meža apsaimniekošanas plānošanas atbalsta sistēma, ieskaitot visus ģeogrāfiskos komponentus – kartes, aplikācijas, optimizācijas instrumentus cirsmu saplānošanā –, parāda ceļu noslodzi un kokmateriālu plūsmu gadiem uz priekšu. Tā ir virkne “Latvijas valsts mežos” radītu produktu, kuriem pasaulē nav analogu. Šīs zināšanas gūtas uz mūsu pašu pieredzes un kļūdu rēķina, esam par tām dārgi samaksājuši, un tās arī maksā bargu naudu.

Vai iesaistāties arī sabiedrības izglītošanā?

Šajā jomā mēs aktīvi strādājam. Doma ir tāda – nevis sanākt kopā un vienkārši kaut ko iestādīt, bet izstāstīt par visu, kas notiek mežā, raugoties uz to ar mežsaimnieka acīm. Mēs organizējam bērniem ekskursijas. Mežā tiek izveidoti astoņi līdz desmit kontrolpunkti, kuriem jaunieši soli pa solim iet cauri. Šogad šādās ekskursijās piedalījušās 255 klases, kopā ap 5600 bērnu. Mēs esam sapratuši, ka cilvēki no malas neprot izstāstīt pašu būtību. Tāpēc jāpieaicina mūsu darbinieki, kuri par mežu izstāsta bērniem saprotamā valodā. Taču kociņu stādīšana ir kā balva, ko bērns saņem par piedalīšanos pasākumā, jo tie laiki, kad meža stādīšanas talkas bija praktiskas dabas jautājums, sen pagājuši.

Ir arī svarīgi, lai mēs nepazaudētu pamatdomu – kāpēc stādām? Patiesībā tāpēc, lai pēc kāda laika šo koku nocirstu un izmantotu koksni vajadzīgu un skaistu lietu radīšanai.

Latvijā beidzot mūsu nozarei ir izdevies iekustināt interesi par koksnes izmantošanu būvniecībā. Esmu pārliecināts, ka Latvijā nav labāka, videi un cilvēka veselībai drošāka būvmateriāla par tepat uz vietas izaugušo koksni. Varam būt patiesi lepni, ka arī mūsu uzņēmums šogad ekspluatācijā nodevis divus objektus – koka tiltu pār Menč-upīti Zilā kalna novadā un klientu apkalpošanas centru Dundagā, kas ir viena no skaistākajām publiskajām būvēm, kādu esmu redzējis.

10 Komentāri

    1. Mazmeitiņa ienāk istabā un vaicā: kur vecmāmiņa? Atbilde: paņēma avīzi un aizgāja! Ā, skaidrs! Viņa aizgāja di …, jo lasīt viņa nemāk!

  1. LVM lopējais rādītājs ir virs videjo.Tomēr bardaks un cilveku pazemošna pastāv.Tieši pie mežizstrādes…apaļkoku realizācijas.Astoņos mēnešos piecdesmit miljoni peļņa bet vasistiem nospļauties ko saņem mežstrādnieki un kādos apstaklos tiem jastrādā.šajā valstī nav saimnieka nevienā nozarē.Vergi strādā 24 stundas bez apstājas par grašiem.Nelegālās algas..dzīve vagonos..cilvēku sodīšana un klaja ņirgāšanās par mežstrādniekiem no LVM puses.

    1. Pēter, to zinām mēs visi, izņemot LVM vadītājus, kam tas neinteresē. Konkursi par zemāko cenu un lielāko LVM peļņu. Taču- kurš ies pie Dūklava kunga un prasīs šo mežstrādnieku pieņemšanu štatā pastāvīgā darbā par normālu algu valsts uzņēmumā ar visām sociālajām garantijām un ērču potēm kā pašiem priekšniekiem? Varbūt vajag reiz izveidot kādu arodorganizāciju tomēr?

  2. izcirts mežs ādazu novada pie viestnīcas port hotel!cikskaista vieta bija!
    klimatam ir slikti,dabaj.nekada atjaunošana ne palīdz saglabāt eko sistemu,kas bija iepriekš,ziemas nav…plūdi…bet nauda pa priekšu,vai dzīviba?

  3. Vai VAS vadītājs nav aizmirsis vispār, ka viņa organizācija apsaimnieko MEŽU??? Dabisku, dzīvu, pašorganizējošu sistēmu. Lasot rakstu, ir tāda sajūta, ka puikas spēlējas ar tamagoči vai tml. Runa tikai par dārgām tehniskām ierīcēm, bet ne par MEŽU. Raksim pēdējo Latvijas granti un smilti, nodarbosimies ar tūrismu, pelnīsim NAUDU< bet MEŽS… nu, paskatīsimies uz to no helikoptera, lai nav baltas čības jānosmērē.
    https://theecologist.org/2014/may/14/inspirational-forester.
    Varbūt ir derīgi palasīt šo materiālu, ka latvieši saimnieko arī ilgtspējīgi un tālredzīgi. Arī Latvijā. Un māca to citiem. Žēl, ka nav iespējams komentāram pievienot foto, kā izskatās reālas kailcirtes LVM… kā pēc atombumbas sprādziena, nē, drusku trakāk, jo atombumbas gadījumā visi koki sagāzušies virzienā no epicentra, bet te……

    1. Šeit jau parādās tas ko saka Strīpnieks: “Mēs esam sapratuši, ka cilvēki no malas neprot izstāstīt pašu būtību”. Tas ko Priede nosauc par “spēlēsanos ar tomagoči” viestiešakajā veidā vērsts uz mežu apsaimniekošanu – tālizpēti un lēmumu pieņemšanas atbalsta sistēmu uzlabošanu, kas ļauj lētāk, precīzāk novērtēt esošos meža resursus, plānot apsaimniekošanu un pieņemt saimnieciski efektīvākus lēmumus (ne tikai peļnas izteiksmē). Theecologist rakstā Tālis arī pasaka vienu no būtiskākajām meža apsaimniekošanas izlases cirtē problēmām – šobrīd ir neiespējami precīzi modelēt dažāda sugu sastāva, dažāda koku vecuma audžu augšanas gaitu (līdz ar to nav iespējams precīzi pronozēt meža resursus nākotnē, kas ir pamatā ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nodrošināšanai). Bet zinātne strādā šajā virzienjā, bet tā jau ir tikai “spēlēšanās ar tomaguči”.

    2. gudrie apsaimniekotāji ķerusi, rozīši, pirdnieki u.c. murmuļi. rauš tik naudu un brēc, ka meži jaglābj. meļi un muldoņas, kas domā, ka naudu valstij atpūš vējš vai putni

Pievienot komentāru