Laukos
Dārzeņi un augļi

Kā apkarot burkānu un biešu slimības, ņemot talkā mikrobioloģiskos līdzekļus 16


Sausplankumainība
Sausplankumainība
Foto Māra Bērziņa

Autore: Mārīte Gailīte

Augsnē mītošās infekcijas nodara lielus zaudējumus burkānu, pētersīļu, pastinaku un galda biešu audzētājiem. Tās inficē saknes visā veģetācijas periodā, bet kļūst redzamas tikai uzglabāšanas laikā, kad īsti vairs neko nevar darīt. Ne velti daži audzētāji Latvijā jau ir sākuši mazgāt burkānus uzreiz pēc novākšanas un pirms likšanas glabāšanā, jo daļa infekcijas nonāk glabātavā kopā ar augsni uz saknēm. Protams, šāds risinājums ir pieejams tikai saimniecībām, kuru rīcībā ir modernas glabātavas ar mikroklimata režīma vadības iespējām. Diemžēl šādu saimniecību Latvijā nav daudz, bet sakņaugus, sevišķi burkānus un galda bietes, audzē ļoti plaši.


Agrotehniskie pasākumi augsnes patogēnu ierobežošanai


Augseka. Diemžēl daudziem patogēniem ir vairāki saimniekaugi vai arī to snaudsporas spēj saglabāties vairākus gadus, tāpēc augsekas ievērošana šai gadījumā īsti nepalīdz. Zināmu efektu varētu dot rudzu iekļaušana augsekā, jo vēl pirms 50 gadiem pētījumos tika konstatēts, ka rudzu sakņu izdalījumi zināmā mērā dezinficē augsni. Tāpat dažādu sugu secīga audzēšana vienā laukā var ietekmēt augsnes struktūru un uzlabot mitruma režīmu. Vienlaikus jāatceras, ka pārāk smagas tehnikas lietošana uz mitrās augsnes mēdz pamatīgi sabojāt tās struktūru.

Nezāļu iznīcināšana
būtiski uzlabo mikroklimata apstākļus lapu zonā, tādējādi mazinot lapu infekciju attīstību un dažu patogēnu nonākšanu arī uz saknēm. Tāpat tā uzlabo augu apgādi ar mitrumu un barības elementiem, kas savukārt veicina augu dabiskās pretošanās spējas. Problēmu rada sīkziedu galinsogas izplatīšanās augustā, kad herbicīdu lietošana faktiski vairs nav iespējama (šādam lietojumam nav reģistrētu līdzekļu, kā arī burkānu lapas nosedz nezāles no izsmidzinātā līdzekļa). Nezāles strauji sadīgst burkānu aizsegā un tikpat strauji izaug.


Vienmērīga augšana bez stresa arī veicina augu dabiskās pretošanās spējas, bet to ir vieglāk ieteikt nekā panākt praksē. Nevienmērīgs lauku reljefs rada nevienmērīgus mitruma un temperatūras apstākļus, tāpēc kāda daļa augu ir neizbēgami pakļauta stresam. Arī uz līdzeniem laukiem nav iespējams cīnīties ar sausumu vai karstumu, bet sakņaugu laistīšana Latvijā nav izplatīta. Tāpat jāņem vērā, ka laistīšana ar tā sauktiem spoļu lielgabaliem mēdz izraisīt augsnes sablīvēšanos, skābekļa trūkumu sakņu zonā un beigu beigās arī spēj radīt stresu. Teiktais nenozīmē, ka burkāni vai bietes nav jālaista, bet tas ir jādara apdomīgi.


Sabalansēta mēslošana pati par sevi veicina augu dabiskās pretošanās spējas. Ir svarīgi regulāri veikt lapu analīzes, lai būtu iespējams laikus novērst tā vai cita elementa (sevišķi mikroelementa) trūkumu ar lapu mēslojumu palīdzību. Vienlaikus jāņem vērā, ka smidzinājumi caur lapām uzlabo virszemes daļas apgādi ar barības elementiem, savukārt saknes tos uzņem no augsnes. Piemēram, veicot karstā laikā smidzinājumu ar kalcija nitrātu, mēs uzlabojam lapu un augšanas pumpura apgādi ar kalciju, bet saknē tas nenonāk. Saknē nonāk tikai daļa asimilātu (tostarp cukuri), ko saražo stingras zaļās lapas.


Fungicīdu lietošana
pret augsnē mītošiem patogēniem ir maz efektīva. Tā uzlabo auga virszemes daļas veselību un līdz ar to veicina augu dabiskās pretošanās spējas, bet uz augsnē esošajiem patogēniem faktiski neiedarbojas. Vienīgi tik daudz, cik darba šķidruma notecēs uz lauka virsmas, bet praksē tas ir niecīgs līdzekļa daudzums.


Mēslojums Perlka
veiksmīgi samazina nezāļu, kaitēkļu un augsnes patogēnu daudzumu augsnes virskārtā (8–10 cm), bet tas ir relatīvi dārgs. Tas arī mēdz veicināt aktinomicetešu un dažkārt baktēriju attīstību, tādējādi uz bietēm veidojas kraupis. Arī šis līdzeklis jālieto apdomīgi. Jāatceras, ka starp mēslojuma iestrādāšanu augsnē un kultūraugu sēju jāievēro 10–14 dienu intervāls (2 dienas uz 100 kg/ha).


Šķirņu izvēle.
Zināmā mērā burkānu inficēšanās ar augsnē mītošajām infekcijām var būt saistīta ar saldāku un sulīgāku hibrīdu izvēli. Cukurs ir nepieciešams visām sēnēm, un nebūtu jābrīnās, ka saldākas saknes labāk patīk arī patogēnām sēnēm. Diemžēl audzētājs šeit neko nevar iesākt, jo tirgus prasa gardus burkānus un tādi tiks audzēti arī turpmāk. Pašlaik selekcionāri pievērš lielāku uzmanību izturībai pret lapu slimībām, jo no lapu veselības pakāpes ir tieši atkarīgs ražas lielums un tās zudumi novākšanas laikā. Jāņem arī vērā, ka tradicionālā selekcija prasa ļoti daudz laika (10–15 gadus). Selekcijas firmu piedāvājumos jau pašlaik ir daži hibrīdi, kas ir izturīgi pret atsevišķām sakņu slimībām, bet pagaidām to nav daudz.


Higiēnas pasākumu ievērošana
gan ražas vākšanas laikā, gan arī glabātavā būtiski mazina tālāko infekcijas izplatīšanos, tomēr nespēj atgriezt veselību inficētajām saknēm. Ir svarīgi novērst krustenisko inficēšanos ražas vākšanas laikā ar transportiera lentes dezinfekciju un tehnikas riepu mazgāšanu, pārbraucot no viena lauka uz citu. Jāseko arī, lai ražas vākšanai un uzglabāšanai tiktu izmantoti tīri, dezinficēti konteineri.


Galerijas nosaukums

Mikrobioloģiskie līdzekļi 
problēmu risināšanai


Pēdējo 30 gadu laikā bioloģiskā augu aizsardzības metode ir ļoti attīstījusies un šodien tiek izmantota ne tikai siltumnīcās, bet arī atklātā laukā. Iestrādājot augsnē kultūr­augiem labvēlīgas un patogēniem antagonistiskas mikroorganismu sugas, ir iespējams nobīdīt izveidojušos līdzsvaru par labu kultūraugiem.


Protams, vislabāk būtu izmantot tieši no Latvijas augsnes izdalītus derīgo mikroorganismu sugu celmus, jo tie ir efektīvi tieši pret tiem patogēnu celmiem, kas mīt mūsu augsnēs. Šādi līdzekļi – Trihodermīns, Biomikss, kā arī citi – tiek ražoti un piedāvāti Latvijā jau 25 gadus. To sastāvā ietilpst sēnes Trichoderma harzianum īpaši atlasīts un Latvijas apstākļos pārbaudīts celms. Šī sēne ir efektīva pret tādiem augsnē mītošiem patogēniem kā Alternaria sp., Fusarium sp., Pythium sp., Rhizoctonia sp., Sclerotinia sp. un citiem. Nelaime viena – nav veikti to pareizas lietošanas pētījumi un pati preparatīvā forma diemžēl nav piemērota lietošanai lielražošanas apstākļos.


Lietojot mikrobioloģiskos līdzekļus, pareizi būtu vispirms laboratoriski noteikt patogēna populācijas lielumu konkrētā laukā un pēc šiem datiem aprēķināt mikrobioloģiskā līdzekļa efektīvu devu. Diemžēl pašlaik Latvijā šādas analīzes netiek veiktas (Holandē un pat Ukrainā ir firmas, kas piedāvā šādus pakalpojumus) un neviens īsti nevar pateikt, cik daudz Trihodermīna vajadzētu iestrādāt augsnē pirms burkānu vai pētersīļu sējas.


Trianum-G – tā sauc mikrobioloģisko līdzekli, ko pirms vairākiem gadiem ir radījusi Holandes firma Koppert. Līdzekļa pamatā ir tās pašas sēnes Trichoderma harzianum celms T-22. No mums pazīstamā Trihodermīna šo līdzekli atšķir lietošanai ērtā preparatīvā forma – granulāts, kas satur 1,15% sēnes sporu pulvera 1,5 x 108 k.v.v./g. Šo līdzekli iestrādā vienreiz sezonā vienlaikus ar burkānu sēju. Tā deva ir atkarīga no audzēšanas paņēmiena – uz līdzena lauka, uz dobēm vai uz vagu skaustiem – un variē no 15 līdz 50 kg/ha. Līdzekļa efektivitāte ir pierādīta praksē, tāpēc firma Koppert 2016. gadā reģistrēja to kā augu aizsardzības līdzekli (AAL), tātad uz to attiecas visi mikrobioloģisko AAL reģistrācijas noteikumi. Pašlaik šis līdzeklis Latvijā nav reģistrēts, atliek gaidīt, vai to izdarīs kāds no AAL izplatītājiem.


Serenade
ir jauns mikrobioloģiskais līdzeklis, ko Latvijā ir reģistrējusi firma BASF. Jau šogad ar Valsts Augu aizsardzības dienesta atļauju tiks lietots dažās saimniecībās. Līdzekļa pamatā ir baktērija Bacillus subtilis. Pats par sevi šis līdzeklis nemaz nav tik ļoti jauns, citās ES valstīs un ASV to lieto jau gadus desmit. Visvairāk ar to strādā bioloģiskie audzētāji, bet tas ir efektīvs arī integrētajā audzēšanā. Šīs baktērijas mērķa auditorija ir līdzīga T.harzianum interešu lokam: Erwinia carotovora, Alternaria spp., Xanthomonas spp., Colletotrichum spp., Peronospora spp., Alternaria solani, Botrytis spp., Phytophthora infestans, Sclerotinia sclerotiorum u. c. 


Pašlaik uz šo līdzekli tiek liktas lielas cerības, bet jāatceras, ka ar vienu smidzinājumu sezonas sākumā nepietiks. Lai derīgie mikroorganismi spētu vairoties un efektīvi aizsargāt augu saknes, tiem jārada noteikti apstākļi. Pirmkārt, augsnē jābūt pietiekamam daudzumam kalcija – tas ir nepieciešams šūnu sieniņu stiprināšanai. Pašu augu lapotnei jābūt veselīgai. No visiem lapās saražotiem asimilātiem veģetācijas periodā saknēs nonāk mazāk par pusi, jo tie ir nepieciešami jaunu lapu augšanai. No šā daudzuma kāda daļa tiek uzkrāta saknē, kāda daļa tiek izmantota jauno sānsakņu augšanai un tikai 5–10% cukuru nonāk augsnē sakņu zonā, kur kļūst pieejami sēnēm un baktērijām. Jo veselākas lapas, jo vairāk cukuru tiek derīgiem mikroorganismiem un jo efektīvāk tie vairojas. Tieši tāpēc, arī lietojot mikrobioloģiskos līdzekļus, jāatceras par sabalansētu mēslošanu, kaitēkļu un lapu slimību ierobežošanu. Tieši to arī sauc par integrēto audzēšanu.
(par izplatītākajām slimībām lasiet tālāk nākamajās lapās)



Izplatītākās burkānu slimības



Čemurziežu melnā puve (Alternaria radicina)


Infekcijas pazīmes uz lapām un lapu kātiņiem ir līdzīgas sausplankumainības pazīmēm: neregulāras formas melni plankumi, parasti uz vecāku lapu galiņiem. Uz lapu kātiņiem infekcija iekļūst dziļākos audos, izraisot lapu dzeltēšanu, novīšanu un atmiršanu, bet lielākos produkcijas zudumus melnā puve izraisa uzglabāšanas laikā. Uz burkānu saknes vairākās vietās parādās melni plankumi. To forma un lielums mēdz būt ļoti dažādi – no sīkām svītrām līdz ļoti lieliem apaļiem plankumiem. Dažkārt pirmie plankumi ir novērojami jau novākšanas laikā saknes pieres daļā. Laukā slimības ierosinātājs pārvietojas no lapām burkāna pazemes daļā. Tāpat inficēšanās var notikt no augsnes caur sakņu spurgaliņām vai tieši caur pamatsakni.


Micēlija attīstība notiek plašā temperatūras diapazonā no –0,5 līdz +34 oC. Tas nozīmē, ka uzglabāšanas laikā vēsā telpā infekcijas attīstībai var būt eksplozīvs raksturs, ja relatīvais gaisa mitrums ir 92% un vairāk. Slimas saknes var inficēt arī blakus esošos veselos burkānus. Galvenais infekcijas avots ir slimas lapas, kas tikušas starp burkāniem novākšanas laikā.
 Melnās puves izplatību netieši veicina nepietiekama sausplankumainības apkarošana.


Violetā sakņu puve (Helicobasidium purpureum)


Slimība literatūrā ir aprakstīta jau sen (piemēram, M. Seržāne, Augu slimības,1962), bet reāli nozīmīga kļuvusi tikai pēdējos gados. Slimībai ir raksturīgs tumši violets pelējums, kas pārklāj sakni, bet augsnes virspusē veido baltu līdz koši violetu micēliju. Inficētās saknes novākšanas laikā vairāk aplīp ar zemi. Pati inficēšanās sākas virspusē, bet pazemes daļas ļoti ātri sāk pūt.
 Inficētus augus var atšķirt pēc bālām, vīstošām lapām. Micēlijs var izplatīties no saknes uz sakni caur zemi. Slimības ierosinātājs saglabājas augsnē un inficē vairāku sugu augus, tostarp kartupeļus, cigoriņus, bietes, burkānus, pupas, selerijas un kāpostus. Infekcija attīstās lēnām, optimālā temperatūra micēlija augšanai ir 20–25 oC; ja temperatūra ir zem 5 oC, micēlija augšana faktiski apstājas. Augu inficēšanās notiek agrīnā attīstības fāzē, bet pirmās pazīmes tiek novērotas tikai pēc vairākām nedēļām.

Pelēkā puve (Botrytis cinerea
)


Tā ir viena no postošākajām slimībām uzglabāšanas laikā. Sākumā uz saknēm parādās skaidri norobežoti brūn­ganmelni bojājumi bez pelējuma. Ja burkānus uzglabā ilgāku laiku, tie kļūst pelēkās puves ieņēmīgāki un inficētās virsmas ātri pārklājas ar micēliju, kurā veidojas arī sklerociji. Aukstumā micēlijs ir baltā krāsā un līdzīgs baltai puvei. Parasti slimība ir viegli nosakāma pēc raksturīgas pelēko sporu masas. Infekcijas ierosinātājs saglabājas augsnē, uz augu atliekām un sklerociju veidā. Inficēšanās notiek mitrā laikā rudenī, kad lapu imunitāte ir samazinājusies, sporām nonākot tiešā kontaktā ar lapām. No lapām infekcija pāriet arī burkāna pazemes daļā. vaigi ievietoti noliktavā, burkāni ir infekcijas neieņēmīgi. Pieaugot mitruma zudumiem saknes virsējos audos, burkāni kļūst slimības ieņēmīgāki. Pirmās slimības pazīmes ir novērojamas saknes augšdaļā (pierē). Ja uzglabāšanas temperatūra ir virs 5 oC, sākas jauno lapu ataugšana. Lapas ātri inficējas, un tad saslimst arī sakne. Slimībai var būt eksplozijas raksturs sporulācijas dēļ vai saknēm tieši saskaroties.

Baltā puve (Sclerotinia sclerotiorum)


Šī slimība ir tikpat plaši sastopama noliktavās kā pelēkā puve. Inficēti burkāni uzglabāšanas laikā pārklājas ar balta micēlija kārtu, kurā veidojas melni graudiem līdzīgi sklerociji. Baltajai puvei ir daudz saimniekaugu, tā var inficēt arī burkānu lapas uz lauka. Vēsā, mitrā laikā sklerociji sadīgst, pēc augļķermeņu nobriešanas sporas tiek izplatītas ar vēju un lietu. Sākotnēji inficējas lapu kātiņu pamatne, pēc tam micēlijs ātri izplatās lapā. Inficētās lapas ir brūnas un bieži pārklājas ar baltu apsarmi, kurā veidojas (pat lauka apstākļos) melni sklerociji. Parasti saslimst arī lapu kātiņi. Sākumā uz saknēm nekādu inficēšanās pazīmju nav, toties uzglabāšanas laikā baltā puve ir viena no nopietnākajām burkānu slimībām.


Sakņu melnēšana (Chalaropsis thielavioides, 
Thielaviopsis basicola, Chalara elegans)


Slimība kļuvusi aktuāla pēdējos gados, kad zemnieki sāka piedāvāt mazgātus burkānus, iesaiņotus plēves maisiņos. Veikalā uz burkānu saknēm parādās nepareizas formas melni plankumi, kas var pilnībā pārklāt visu sakni dažu dienu laikā. Plankumi sastāv no sporu masas. Sporu veidošana var notikt arī uz nemazgātiem burkāniem, ja tie ir bijuši pārbērti ar zemi vai smiltīm. Bojāta saknes virsma kļūst ļoti jutīga pret sekundārām bakteriālām infekcijām.
 Šī ir ļoti nopietna burkānu slimība uzglabāšanas laikā, īpaši tāpēc, ka pazīmes nav novērojamas uz lauka. Infekcija saglabājas augsnē un uz augu atliekām snaudošu sporu veidā. Infekcijas ierosinātājs ir sastopams visā pasaulē uz daudzām savvaļas augu sugām. Tas inficē arī kartupeļus un ķirbjaugus. Par slimības attīstības gaitu pagaidām trūkst datu, nav arī efektīvu augu aizsardzības līdzekļu. Tieši šīs infekcijas dēļ ir vērts mazgāt burkānus pirms uzglabāšanas.


Fuzariālā sausā puve (Fusarium avenaceum)

Arī bieži tiek novērota uzglabāšanas laikā. Parasti tiek bojāta saknes pieres daļa. Tā izžūst un kļūst gaiši brūna. Ja puve progresē, bojātās vietas nokalst un sacietē. Paaugstinātā gaisa mitruma apstākļos veidojas micēlijs rozā krāsā. Sākoties augšanai pumpura tuvumā, puve var pāriet arī citās saknes daļās. Līdzīgus bojājumus izraisa arī citas Fusarium sugas – F.acuminatum, F.equiseti, F.oxysporum, F.redolens, F.solani. Slimības ierosinātāji saglabājas augsnē, uz augu daļām gan virs zemes, gan arī zemē un uz augu atliekām pēc ražas novākšanas.


F.avenaceum ir visizplatītākais uz sēklām sastopamais patogēns, tādēļ ir nepieciešama sēklu kodināšana ar fungicīdiem. Infekcijas avots var būt arī salmi, ar kuriem apsedz stirpas vai burkānu sējumus, kas atstāti pārziemošanai uz lauka. Ierosinātājs saglabājas micēlija, sporu vai snaudošu sporu veidā. Inficēšanās parasti notiek, kad gaisa temperatūra ir starp 7 un 20 oC. Zemāka temperatūra (ap 0 oC) un sauss gaiss samazina bojājumu apjomus. Samazinot sakņu traumēšanos novākšanas laikā, var samazināt arī sausās puves izraisītos bojājumus uzglabāšanas periodā, tāpēc rūpīgi jānoregulē kombains, lai samazinātu burkānu krišanas augstumu.


Pitioze (Pythium spp.)


Arī izplatīta burkānu slimība uzglabāšanas laikā. Uz burkānu virsmas veidojas sīki, dažkārt iegrimuši plankumi. Sākumā zem mizas var redzēt ovālus plankumus pelēki brūnā līdz normālā burkānu krāsā. Saknei augot, plankumi palielinās un virsējā miza saplīst. Rodas ovālas iegrimušas brūces ar nelīdzenām malām. Bojājumu vietās un apkārt tām veidojas korķaudi.
 Puvi izraisa vairākas Pythium sugas, visbiežāk P.violae. Slimības ierosinātājs saglabājas augsnē micēlija veidā uz organiskām vielām un augu atliekām, kā arī snaudošu sporu veidā, kas var saglabāties augsnē ļoti ilgi. Iekļūstot burkānā, patogēns samazina auga imunitāti. Parasti saslimšanas pazīmes ir novērojamas samērā vēlu pēc inficēšanās, ilgākais – pēc 12 nedēļām. Iespējams, inficēšanās notiek jau agrīnā augšanas fāzē. Burkāniem nobriestot, pieaug arī slimības ieņēmība.
Optimālos apstākļos (mitrums un mērena temperatūra) pilnīgi izauguši burkāni var tikt inficēti īsā laikā. Bojājumu vietās var savairoties arī sekundārās infekcijas. Optimālā temperatūra lielākai daļai Pythium sugu ir 18–25 oC. Slimības ierosinātāja daudzums konkrētā laukā var mainīties gadu no gada. Tiek uzskatīts, ka saslimšana ar Pythium ir saistīta ar lielu barības elementu daudzumu augsnē, ar pārmērīgu augsnes mitrumu sezonas sākumā un burkānu nobriešanas laikā.

Augsnes pH virs 8 traucē slimības attīstību. Atsevišķi burkānu hibrīdi ir izturīgi (toleranti) pret šo slimību, piemēram, 'Bolero F1', 'Maestro F1', 'Cadance F1', 'Brillyance F1'.

Rizoktonija jeb kraupis 
(Rhizoctonia solani/carotae)


Uzglabāšanas laikā uz burkāniem parādās nelieli iegrimuši plankumi, pārklāti ar baltu pelējumu. Ar laiku dobumi palielinās diametrā un dziļumā. Vēlākā attīstības fāzē bojājumu vietas kļūst dzeltenīgas, dažkārt ir novērojami sīki (1–3 mm) brūni līdz melni sklerociji. Pēc mazgāšanas micēlijs ir grūti pamanāms, paliek tikai tumši iegrimuši plankumi. Pseidosklerociji saglabājas augsnē. Uz burkānu lapām var atrast ierosinātāju micēliju un sporas. Novākšanas laikā burkāni var inficēties ar sklerocijiem, kas kopā ar augsni var iekļūst noliktavā.
 Cits inficēšanas avots ir lietoti (inficēti) koka konteineri. Mitrumā slimība ātri attīstās, micēlija augšana nesamazinās pat temperatūrā ap 0 oC. Micēlija augšanu veicina ūdens kārtiņa uz burkāniem (kondensāts). Nereti kraupim seko sekundārās sēnīšu un bakteriālās infekcijas. 


Rizomania (Rhizomania)


Tā ir pavisam jauna vīrusslimība, ko izplata augsnē mītošās sēnes Polymyxa betae. Patogēns inficē burkānus un galda bietes (arī tiem radniecīgas sugas no dzimtām Betaceae un Chenopodiaceae), izraisot pārmērīgu sakņu augšanu. Pašlaik šī slimība ir plaši izplatīta vairākās Eiropas valstīs, tostarp Austrijā, Anglijā un Skandināvijā. Tās klātbūtne Latvijā pagaidām nav konstatēta, bet pastāv risks, ka globalizācijas dēļ tā var nonākt arī pie mums. Piemēram, ar dubļiem uz tālbraucēju auto riepām, ar vēju, gājputniem un pat ar putekļiem uz sēklas kartupeļiem. 
Optimālie apstākļi sēnes attīstībai ir augsnes temperatūra 15–25 oC, neitrāla vai vāji bāziska augsnes skābuma reakcija un pietiekams augsnes mitrums. Sēne izplatās ar zoosporām. Ja tās ir vīrusa inficētas, attīstoties sēnes micēlijam saknes šūnās, augs tiek inficēts arī ar vīrusu. Sēnes snaudsporas spēj saglabāties augsnē līdz 20 gadiem. 
Uz biešu lapām sevišķi akūtos gadījumos parādās dzīslu dzeltēšana (BNYVV – biešu dzīslu nekrotiskās dzeltes vīruss), tāpat atsevišķos perēkļos lapas var kļūt vienmērīgi dzeltenas, tās mēdz deformēties, augi mēdz novīst arī apstākļos, kad nodrošinājums ar mitrumu ir pietiekams.
Slimības vizuālās pazīmes var viegli sajaukt ar bora vai kalcija trūkumu, nematodes bojājumiem, mitruma trūkumu, tāpēc precīzu diagnozi ir iespējams noteikt tikai laboratorijā. Citu valstu pieredze liecina, ka pat visstingrāko karantīnas nosacījumu ievērošana nespēj būtiski apturēt strauju slimības izplatīšanos. Dažas selekcijas firmas jau ir pievērsušās izturīgu (vismaz tolerantu) hibrīdu radīšanai, bet tas prasa vairākus gadus.

Vairāk – žurnālā Agro Tops

LA.lv