Laukos

Muiža kartupeļu laukā. Kā īstenot sapni par namu kā Gatartas muižas krustriju 0


Trīs no trim “Pļavnu” saimnieku paaudzēm: Leonīds, meita Ilze un mazmeita Rebeka.
Trīs no trim “Pļavnu” saimnieku paaudzēm: Leonīds, meita Ilze un mazmeita Rebeka.
Foto – Ivars Bušmanis

Deviņdesmito pats sākums. Te nekā nebija: krūmiem aizaudzis mežvidus starp Drustiem un Launkalni Palsas upītes krastā un apstādīts lauks. Šis sēklas kartupeļu lauks bija jāsargā no mežacūkām. Bet, lai lietus nelītu uz galvas, Leonīds domāja uzbūvēt jumtu. Uz slapjas zemes negribējās gulēt, osī uzbūvēja mājiņu ar sienām. “Pirmo nakti pārgulēju ļoti labi. Pa nakti pacēlu galvu, viss kluss. No rīta, kad piecēlos, divas trešdaļas kartupeļu izrakti… Kad mājās pārrados tikai uz pusdienlaiku, Vizbulīte prasīja: kur tu tik ilgi biji? Kartupeļus stādīju! Cūkas neredzēju, bet kartupeļi bija jāpārstāda no jauna,” to atceroties Leonīds tagad smejas.

20 gadus vēlāk: iekoptā ainavā, ko rotā dīķi ar līčiem, saliņām un koka tiltiņiem, pašā vidū slejas balta muiža. Taču vēl tagad tai blakus osī sešu metru augstumā ir visdīvainākā būve – tā pati pirmā būve mežacūku “ganīšanai”. Kāds bijis šis ceļš 30 gadu garumā no brikšņiem meža vidū līdz neparastai unikālai būvei?

Pamati no kartupeļiem

“Gorbačova perestroikas laikā Launkalnes sovhozā nomā paņēmām divus hektārus zemes un audzējām sēklas kartupeļus sovhozam. 70 tonnas novācām un sašķirojām ar rokām. Sovhozam pašam iznāca par dārgu, bet mēs pat nopelnījām. Par divu mēnešu darbu iegādājāmies traktoru un mašīnu. Sapratām, ka varam. Tad kļuvām par Breša zemniekiem un vēlāk no Drustu sovhoza par zemes sertifikātiem izpirkām zemīti šeit “Pļavnās”, atceras saimnieks. Brīnos par nosaukumu, kurā, šķiet, divas kļūdas ielaisavu vīziju – uzbūvējis tas, lau būtu “Pļaviņas”. Izrādās, tas, kurš šeit pamatus pirmoreiz ielika pirms 140 gadiem, bija atgriezies no krievu turku kara, kurā pirmie uzvarēja pie Pļevnas.

Saimniece Vizbulīte vēl tagad groza galvu: “Šausmīgi džungļi, domāju, ka nemūžam te nekā nebūs. Jo zeme bija aizlaista. Te, kur pašlaik māja, bija kartupeļu lauks, kur tagad dīķi – visur bija kartupeļi. Leons brauca uz Rīgu ar lielo mašīnu pa māju pagalmiem tirgot kartupeļus, brālis Rīgā tik izlika sludinājumus. Atskrēja mājās, izgāza uz grīdas diplomātu ar repšikiem un brauca atpakaļ tirgoties. Pamatus ielikām par kartupeļu naudu. Es neticēju, ka šo māju uzbūvēs. Bet Leons – viņš visu bija izdomājis – māju gribēja uzbūvēt kā krustriju ar stabu vidū. Neviens neticēja – nemūžam mēs to nepaveikšot! Es redzu to, kas ir, bet Leons redz to, kā vēl nav. Arī meita Ilze redz.”

Krustrija kā Gatartā

Leons vairākkārt bija pakavējies krustrijā Gatartas muižā (no Drustiem uz Jaunpiebalgas pusi). Tur pie centrālās sešstūrainā piedarba ēkas starveidā piekļaujas trīs korpusi – divas rijas un viens piedarbs. 1816. gadā būvētā ēka vēl tagad apskatāma sabrukušā stāvoklī. “Man bija jocīga un cēla sajūta tur vidū. Gribējās atjaunot, bet nebija naudas. Vēlāk nolēmu to būvēt savā kartupeļu laukā,” stāsta Leonīds.

Pirmais priekšnosacījums – lai būtu āderēm bagāta, aktīva vieta, otrais – ūdeņi – tie piesaista cilvēku, secina Leonīds. “Neviens to neapzinās, bet to, ka te ir laba vieta, priekšā pasaka dīķītis, kas pie mājas. Āderu krustpunktā satek ūdens no avotiem. Mājas vietai bija maza izvēle.”

Vizbulīte: “Mums bija trīs bērni. Sadomājāmies, ka mājā katram būs savs spārns… Bet svētdienās tur vidū visi satiksimies. Dēls Jančuks vēl noteica: tā būs baznīca,” Vizbulīte notrauš asaru, dēlu pieminot. Tad saņemas: “Tagad meita te saimnieko, rīko te jogas nometnes. Te esot īpaša enerģija.”

Nezinu, vai no Drustu senās zemes vai baznīcas sajūtas krustrijā, vai Leonīda un Vizbulītes starojuma – īpašo enerģiju sajūtu arī es, biezādainais. “Nu te pie mājas lielais ozols ir 11 āderu krustpunktā. Pieci metri apkārtmērs. Bērni zem tā labprāt mācījās, jo labi līda galvā. Man reiz sāpēja zobs, bet nebija laika pie zobārsta braukt, pusstundu pasēdēju zem ozola,” Vizbulītei savs skaidrojums.

“Gribēju, lai pa vidu stabs,” Leonīds pasaka tik vienu teikumu. Bet es apskatu centrālo zāli, apdarinātu kokā, kuras vidū stabs aplikts ar spoguļiem. No zāles augšup uzvijas koka vītņ­veida kāpnes, kur istabiņas, vēl augstāk – sešstūraina zāle, bet virs tās tornītis ar guļamistabu.

Pašu mežs

Vizbulīte: “Leonam vecāki atdeva pajas, plus mūsējās – privatizējām gateri, es kā mežsaimniece ņēmos pa mežu, ko mammīte bija mantojumā atstājusi, Leons vēl piepirka klāt. Vēl katram Breša zemniekam deva 100 kubikmetrus baļķu. Ar zāģētavu lauzāmies kokmateriālu tirgū, pat eskporta tirgū. Tur vajadzēja masta priedes, bet mūsu mežos ir cūku priedes. 90. gados gaterī 60 cilvēki divās maiņās strādāja. Daudz brāķēja kokus – tos visus zarainos vedām atpakaļ un iebūvējām mājā. Labie gāja uz Angliju, pārpalikumi – tepat. Reiz pusgadu ostā nostāvēja kokmateriāli. Deva atpakaļ. Galīgi sazilējuši. Ko darīt – uzbūvējām terasi.” Tā pamati par kartupeļu naudu, māja – par koku naudu.

Gaterim Palmi piebūvēja galdniecību, dēļi četrreiz bija jālaiž cauri, lai būtu derīgi grīdai. Paši dēļiem dzina spundi. To dzirdot, rūpīgāk ieskatījos grīdas dēļos – jā, tie visi ir šaurāki nekā tradicionālie. “Šie visi ar rokām taisīti, bišķi šķībi, toties pašu,” kā taisnodamies bilst Vizbulīte. Tagad galdniecība vēl ir, bet nav kas tajā strādātu. Tie daži palikušie veselu ziemu taisīja āra tualeti un makšķerēšanas soliņu.

Lai nauda grozītos un māja slietos augšup, Palmi piekopa dažādu lauksaimniecību – aitas, dekoratīvo skujeņu stādus, lielogu dzērvenes, zivis. Kad raka dīķus un veidoja paugurainu ainavu kā Amatciemā, bieži mājai izmantoja bartera darījumus. “Makšķernieki te bija pirms kāziniekiem. Kad būvēja māju, bieži makšķerniekiem uzvaicāju: “Vai starp jums nav kāds elektriķis?” Tā māja pamazām tapa,” stāsta Leonīds.

Viesi brauc!

“Kad pirms desmit vienpadsmit gadiem vajadzēja meitai sarīkot kāzas, vēl iepriekšējā dienā likām grīdu. Pats kāzās sēdēju kā ķipis ar sapampušiem ceļgaliem no grīdas likšanas,” tagad Leonīds smej. “Apstrādājām ar lineļļu, vīra radi sabraukuši uz kāzām, palīdzēja slaucīt. No tā brīža arī šis nams sāka kalpot kā viesu nams. Pērn bija 24 kāzas, šogad precēsies tikai desmit, bet vairāk dažādu prezentāciju, visādas nometnes.

Man “Pļavnas” vairāk atgādina muižu, jo atbilst muižas pazīmēm. Pirmkārt, jau liela, lepna, neparasta izskata ēka (1400 m2). Otrkārt, ir saimnieciskā dzīve un palīgēkas (kūts, mazais viesu nams, saimniecības ēka).

Muižas darbos apkārtējie gājuši klaušās. Kā “Pļavnās”? “Vai cik daudz mums te palīdzējuši – kurš to var saskaitīt!” atmet ar roku Vizbulīte. “Brālis, radinieki, bērni, makšķernieki, gucuļi, strādnieki, kāzinieki par barteru. Jā, mums bija nealgots darbaspēks – vienubrīd vagā bija pat 15 bērnu,” viņa stāsta. Pat mājas projektu par dēļu kravu arhitekts uztaisīja. Tagad kāzinieki uztaisīja gleznu metra augstumā visas sienas garumā – topošajam medību muzejam “Ragi un kāzas”.

Kas būs pēc 10 gadiem? Ko vēl Leons redz tādu, ko Vizbulīte neredz? Te gar māju staigāšot brieži, smejas saimniece.

Kur te bizness? Paredzu šādu jautājumu. Nav te peļņas. Bizness kalpoja, lai īstenotu sapni par dzimtas māju kā krustriju. Lai varētu ar citiem priekā dalīties. Lai apkārt būtu sakopta vide, lai dīķos būtu zivis. “Visu laiku jākustas, tikai tad viss īstenojas,” skopi nosaka 68 gadus vecais saimnieks Leonīds Palms.

Galerijas nosaukums

Veiksmes formula

STARTS

Nomā laukus sēklas kartupeļu audzēšanai.

Izveido Breša zemnieku saimniecību.

Iegādājas mežus, privatizē zāģētavu, ražo komateriālus.

Nodarbojas ar aitkopību.

ATTĪSTĪBA

Izveido zivju dīķus, sniedz pakalpojumus makšķerniekiem, uzbūvē kūpinātavu.

2007. gadā pabeidz būvēt viesu māju “Pļavnas”.

Audzē dekoratīvo skujeņu stādus.

Audzē lielogu dzērvenes.

VĪZIJA

Ierīkot briežu dārzu.

Atklāt Medību muzeju, kurā rādīt vēsturisku kino.

Viesu māju izmantot dažādām nometnēm.

z/s “Pļavnas”

Breša zemnieki no 1989. gada.

Zemnieku saimniecība reģistrēta 1992. g.

Pieder Leonīdam un Vizbulītei Palmiem.

Pamatnodarbošanās: izmitināšana viesu mājā, arī augkopība, lopkopība.

100 ha zemes, ap viesu māju 10 ha.

LA.lv