Laukos
Graudkopība

“Mums visa pietiek, tāpēc esam laimīgi!” Kā Rundāles “Akmentiņos” apsaimnieko kviešu laukus0


“Akmentiņu” saimniece Daiga Kirkile ir lepna par labi koptajiem kviešu laukiem.
“Akmentiņu” saimniece Daiga Kirkile ir lepna par labi koptajiem kviešu laukiem.
Foto: Uldis Graudiņš

Rundāles pagasta Daigas Kirkilas ZS Akmentiņi saimnieki Daiga un Jānis Kirkili teic – viņi ir laimīgi cilvēki, jo ar 500 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kur aug graudi, rapši un pupas, pietiek gan pašiem saimniekiem, gan arī viņu bērniem un mazbērniem. Pieredzējušie sēklaudzētāji un zinošie lauksaimnieki intervijā atklāj savas uzņēmējdarbības veiksmes stāstu un pauž attieksmi pret lauksaimniekiem izvirzītajām prasībām.

– Šķiet saprotami, ka Zemgalē vissaimnieciskāk ir nodarboties ar graudkopību. Jūs pirms darbošanās šajā nozarē un kļūšanas par sēklaudzētājiem izmēģinājāt arī piena lopkopību un cūkkopību. Ar graudiem darboties tomēr ir labāk?

Jānis Kirkils: – Kad atnācām uz Rundāli, kur bija fermas, sākām darboties ar govīm. Paņēmām tās par pajām. Par piena kilogramu deviņdesmito gadu sākumā maksāja trīs santīmus. Tā bija ņirgāšanās! Es par šādu cenu vienu gadu pārdevu, tad atmetu ar roku un govis pārdevu. Tad lēmām audzēt cūkas. Pārbūvējām kūtis, arī dzīvnieku kopējas tolaik varēja nolīgt bez problēmām.

Foto: Jānis Kirkils savā kviešu laukā

Foto: Uldis Graudiņš

Daiga Kirkila: – Ganāmpulku izaudzējām līdz 200 galvām, mums bija aptuveni 20 sivēnmātes.

J. K.: – Cūkām bija ļoti laba gaļa, pārdevu to SIA Lido. Kādudien šajā uzņēmumā man pienāk klāt kautrīgs kungs un teic, ka Lido vairs gaļu nevajag, lai gan manu cūku gaļa esot ļoti laba. Ievēroju, ka turpat blakus no fūres krāva ārā cūku kautķermeņus. Vaicāju, vai tas ir iemesls sadarbības pārtraukšanai. Viņš atbildēja, ka tā esot. Gaļu Lido vedot no Rietumiem. Mana gaļa maksājot divus latus par kilogramu, ievestā – divas reizes lētāk. Tā mans cūku bizness beidzās. Pamocījos vēl kādu gadu, pārdodot cūkgaļu Bauskas tirgū.

Bijām arī izveidojuši ES līmeņa kautuvi. Vidzemes saimnieks Andis Kāposts tolaik bija Saeimas deputāts. Teicu viņam, ka ar cūkām ir izveidota ačgārna kārtība. Kautuvē nedrīkst būt nevienas plaisiņas, durvīm jābūt no nerūsējošā metāla. Jābūt divām dzesēšanas kamerām, visam atbilstoši ES prasībām. Es visas prasības izpildīju, vienalga, pārbaudītājiem nebiju labs.

D. K.: – Eiropas Savienības prasības nemaz nebija tik stingras. Mūsu inspektori pārcentās.

J. K.: – Bauskas galvenais veterinārārsts man visvairāk meklēja pārkāpumus. Beigās, pirms desmit gadiem, atmetu ar roku, ja jau man visu laiku kaut ko rok. Pircēji gan atcerējās mūsu produktu vēl pēc daudziem gadiem. Iespējams, tāpēc ka Bauskas tirgū cūkgaļu labās kvalitātes dēļ pārdeva, norādot mūsu saimniecības izcelsmi.

Patlaban audzējam rapšus, graudus un arī sēklu. Sēklu audzētājiem arī prasības kļūst aizvien stingrākas. Nu atrodamies krustcelēs – ES prasības aug un tās ir jāizpilda. Mūsu saimniecības laukiem cauri vijas 15 metru plats grāvis un no tā uz katru pusi 10 metriem jābūt brīviem no labības vai rapšiem. Tā ir mana biznesa iznīcināšana! Nekas cits! Grāvī ūdens tek labi ja divus mēnešus gadā. Rudenī visi grāvji ir sausi. Tomēr tās ir ES prasības.

– Baltijas jūra aizaug. Eksperti teic – lielā mērā tāpēc, ka jūrā nonāk lauksaimniecībā lietotais mēslojums.

J. K.: – Iecere ir – kā iznīcināt Baltijas valstu lauksaimniecību. Stāstām, ka jūra aizaug tāpēc, ka Latvijas zemnieki audzē maizi.

Angļi kviešus sēj līdz pat mājas slieksnim. Mēs ēdam to labību, ko paši audzējam, un strādājam ar tehnoloģijām, kādas patlaban ir. Pašlaik iznāk, ka ar miglošanu mēs graudus un cilvēkus indējam. Ja vēlamies aiziet uz bioloģisko ražošanu, pavasarī sēsim graudus, rudenī kulsim balandu un nedaudz graudu, tad būs ulmaņlaika tehnoloģijas un tauta būs badā.

Es kviešu audzēšanā izpildu visas prasības. Ir saimnieki, kas raundapu miglo desmit dienas pirms ražas kulšanas. Tas ir noziegums! Tomēr likums to ļauj.

ES vidējais tiešmaksājumu lielums lielvalstīm ir 500 eiro/ha, mums tas nedaudz pārsniedz 100 eiro/ha. Mums patlaban liek izpildīt visas ES prasības un maksā neadekvātu atbalstu. Prasību izpildei vajag naudu. Man atņem 20% zemes, liek izpildīt zaļināšanas prasības. Piekrītu – papuvei būtu jābūt, tomēr 10 metru aizsargjosla gar grāvjiem man nav saprotama.

No mūsu saimniecības līdz Lietuvai ir pieci kilometri. Kad pārbrauc pāri robežai, redzam pavisam citu atbalstu un attieksmi pret lauksaimniecību.

– Kā sākāt darboties lauksaimniecībā?

– Esmu rundālietis. Rāvos projām no laukiem. Kolhozā negribēju darboties. Visa bērnība ir noganīta, domāju – nē, laukos nepalikšu. Pēc dienesta padomju armijā dzīvoju Bauskā. Mana meitene cerēja, ka bauš­ķenieku apprecēs. Sākām kopdzīvi. Beigās nonācām atpakaļ Rundālē. Mans tēvs bija riktīgs zemnieks. Man pēdējā darbavieta bija kinoteātrī – biju kinomehāniķis. Esmu beidzis Jāņmuižas profesionālo vidusskolu, esmu mehāniķis, tomēr izdzīvošanas laikos bija jāapgūst cita specialitāte. Lauksaimnieki ar Daigu esam kopš 1991. gada.

D. K.: – Saimniecību dibinājām 1993. gadā.

J. K.: – Manai sievasmātei bija gandrīz 100 ha zemes, atguvām to. Lielsaimnieks Tomkus Andris tolaik vaicāja – vai es pērku zemi? Sāku domāt – vai tik nav taisnība, ka zeme ir jāpērk, un sāku to darīt. Tas bija pirms 2000. gada. Lielie bagātnieki, kas kolhozus privatizēja, varēja zemi atļauties, viņiem bija nauda. Kur kinomehāniķim naudiņa varēja būt? Kad sākām darboties, ikviens sadarbības partneris gribēja apkrāpt zemnieku.

D. K.: – Pirmo traktoru pirkām, maksājot milzīgus aizdevuma procentus.

J. K.: – Tas bija Belarus zīmola traktors. Mums sākumā bija govis, cūkas, cukurbietes. Es dullā galvā izdomāju, ka atgriezīsies ulmaņlaiki. Ne uz to pusi! Man Kārlis Ulmanis asociējās ar ļoti cienījamu cilvēku, kas Latviju izvilka no bedres. Patlaban ES atrodamies uz apakšējās laktas. Jāsēž, ko darīsi. Neviens mūs augstāk neceļ. Paši kaut kā kūleņus metam.

Sākām tikai ar graudu audzēšanu 10 ha platībā mana tēva īpašumā Pilsrundālē. Man bija T40 traktors, īsts padomju grausts. Pie manis atbrauca Bauskas novadā pazīstams cilvēks un teica, ka esam paņēmuši viņa zemi. Teicu, ka man vienalga, tās nav manas dzimtas mājas. Vajadzēja zemi mainīt. Deva vietā daudz vairāk, arī fermu. Par sertifikātiem to privatizējām. Pie 10 ha saņēmām vēl klāt 96 ha lielu platību. Taču bija bailes, nedrošība.

Jau padomju laikos audzējām kāpostus. Latvijas neatkarības laikā no viena brauciena uz Vologdu nopelnījām tik daudz naudas, ka nopirkām minerālmēslus trim gadiem, traktoru, sējmašīnu.

Tolaik, ja aizņēmās naudu, bija jāatdod divreiz vairāk. Kā var izdzīvot, sadarbojoties ar tādu sadarbības partneri? Mana māte savu pensiju ieguldīja mūsu saimniecībā. Kad izveidojās daudzās graudu pircēju firmas, lauksaimniecības ķīmijas pārdevēji, sadraudzējos ar Elagro Trade. Tā sākām kāpienu kalnā. Pirku zemi, cik bija iespējams. Vilciens jau pa daļai bija aizgājis. Patlaban mums īpašumā ir 400 ha zemes. Vēl 100 ha zemes nomājam. Ar nomniekiem ir tā – šodien viņš zemi iznomā par 100 eiro/ha, rītdien prasa 150 eiro/ha, vēl pēc dienas 200 eiro/ha. Nevarēju saprast šāda kāpuma iemeslu. Izrādās, tā sauktās haizivis, bijušie kolhozi, savulaik paņēma visu tehniku, arī lielas zemes platības. Viņu īpašnieku pārstāvji dodas uz iznomātāju dzīvesvietām un uzsauc lielāku nomas maksu, nekā es maksāju. No daļas nomāto zemju šā iemesla dēļ esmu atkāpies. Gan jau vēl būs jāatkāpjas.

Iznomātāji līgumu var lauzt, kad viņi vēlas. Viņi nav vainīgi – kurš tad nevēlas saņemt vairāk naudas? Par haizivīm runājot – ja ir 3000–5000 ha zemes, varbūt var padomāt par latviešu tautu, kas gandrīz visa no valsts ir devusies projām? Mēs nevaram strādnieku atrast. Patlaban es apsaimniekoju aptuveni 15 ulmaņlaiku saimniecības.

– No kā Akmentiņi pērk sēklu?

J. K.: – Sēklu mums piegādā SIA Elagro Trade. Mēs visu laiku pirkām pirmsbāzes sēklu, patlaban pērkam bāzes sēklu. To atliekam nākamajam gadam no tā paša kūluma, tad kuļam divus gadus pirmo ataudzējumu. Tad vēl divus gadus kuļu otro ataudzējumu. Tā kuļamies un tad atkal meklējam jaunu sēklu. Pirmsbāzes un bāzes sēklas ir tīras šķirnes sēklas. Tālāks ataudzējums vairāk degradējies.

Izaudzēto sēklu pārdodam Elagro Trade. Sēklas graudi veido aptuveni 20–30% īpatsvaru no ražas. Visu laiku audzējām vasaras kviešus. Pērn ziemāji ļoti labi izauga, vidēji 8 t/ha kūlām. Vasarāju raža bija 1,5 t/ha. Rapšu raža arī pērn īpaši laba nebija. Nokūlām 3 t/ha. Parasti 4–5 t/ha kūlām.

Patlaban ziemas kviešus audzējam aptuveni 300 ha platībā. Katru no piecām šķirnēm aptuveni 60 ha platībā. Pērn dabūju jaunu šķirni ‘Phenomenon’. Tā ir akotaina. ‘Skagen’, ‘Creator’ un ‘Tacita’ šķirnes ziemas kviešus arī audzēju. Pēdējā nosauktā šķirne ir pilnīgi jauna. Man tā patīk. Pēdējo gadu audzējam šķirni ‘Taco’. Tai ir pēdējais ataudzējums. Sēklaudzētājam vajadzētu audzēt vien divas šķirnes.

30% no sējumu platības aizņem rapši. Kviešus audzējam vairāk nekā 300 ha platībā, rapšu sējumi ir 150 ha platībā.

– Kādas rapšu šķirnes audzējat?

J. K.: – Es audzēju vienu rapšu šķirni, sēklu pats tai gatavoju. Tā ir Zviedrijā selekcionētā līnijšķirne ‘Cult’. Jau aptuveni desmit gadus to kultivēju. Ir iekārtas, kur attīrīt. Nedaudz arī pārdodu sēklu. Pavisam nedaudz sēju hibrīdšķirnes, tām ir divreiz īsākas pāk­stis nekā ‘Cult’. Ja nebūtu sausuma, hibrīdšķirnes būtu pārākas ražīgumā. Līnijšķirnes ir izturīgākas pret sausumu.

D. K.: – Sēklaudzētājiem, ja audzē vairākas šķirnes, tās ļoti rūpīgi ir jānošķir viena no otras. Katrai šķirnei vajag savu apcirkni.

J. K.: – Arī savu kombainu un savu kalti. Mēs ļoti rūpīgi tīrām kombainus. Šajā gadā pirmo reizi pēc 20 gadu darbošanās sēklai bija neizskaidrojami piejaukumi.

– Kuru ziemas kviešu šķirni uzskatāt par vislabāko?

– Vislabākā ziemas kviešu šķirne ir ‘Skagen’. Vasarā uz lauka izskatās, ka nav nekas dižs, tomēr, kad rudenī kuļ, raža ir vislielākā. Mums ziemā sniega nav, ir ļoti svarīgi, kas izdzīvos. Izmēģināju ‘Zeppelin’ šķirni, nebija piemērota. Graudi pat neaizmetās pavasarī.

Akmentiņiem ir tehnikas daudzums, kas ļauj sējas darbus paveikt īsā laika posmā. Darbinieki, kuriem esmu sarūpējis dzīvesvietu, arī cenšas čakli darboties. Šeit ir jāatgriežas pie politikas. Kāpēc likvidēja visas arodskolas? Patlaban nav vairs jaunatnes, nav traktoristu. Jāņmuižas profesionāli tehniskā skola, kuru arī es beidzu, gatavoja ļoti augstas klases speciālistus. Patlaban Rundālē šīs skolas vairs nav. Mana meita ir Rundāles novada sporta dzīves vadītāja. Viens dēls arī tepat blakus dzīvo, darbojas saimniecībā. Jaunākais dēls brauc jūrā.

Laukos zemi pārdod kopā ar māju. Nevienu māju neesmu nojaucis, visas sakārtoju un atdevu saviem strādniekiem. Viņi man ir uzticīgi, neiet no darba projām un nemeklē laimi citviet.

Augsnes analīzes esam veikuši. Precīzo mēslošanu vēl neizmantojam. Tik modernas tehnikas mums nav, turklāt es arī tai diži neticu. Pie stūres arī vajag ļoti zinošus speciālistus. Man visas zināšanas atrodas galvā, zinu, cik minerālmēslu katrā laukā vajag dot. Ja nejūti, tad nevari būt lauksaimnieks. Ir jābūt izjūtai, ko un kā vari darīt, lai izaudzētu labu ražu.

Pēdējie trīs gadi saimniecībai bija ļoti sarežģīti. Brīnos, kā sējumi attīstījās, kad pērn pusgada laikā vien 64 milimetri uzlija…

– Vai audzējat tikai divas kultūras?

– Ir mums arī pupas. Nu jau četrus gadus audzējam, patlaban audzējam šķirni ‘Boxer’. Nopirkām pirmsbāzes sēklu.

D. K.: – Ir jābūt vismaz trim kultūrām, tā ir ES prasība. Saskaņā ar zaļināšanas prasībām pamatkultūras drīkst būt līdz 75%, atlikušajā platībā ir jāaudzē citas kultūras.

J. K.: – Pērn pupām bija laba cena. Tomēr sausums ļāva nokult vien 3 t/ha. Ja nebūtu labās cenas, būtu jādarbojas ar zaudējumiem. Pupas pārdodu arī kā sēklu.

Audzējam arī vasaras kviešus 60 ha platībā, šķirni ‘Taifun’. Patīk šī šķirne, jo kvalitātes ziņā tā ir labāka nekā ziemas kviešu šķirnes. Ražas ziņā visu laiku bija vienādi rādītāji. Aizvadītajā gadā tā iegrieza – nenotika cerošana, pa vienai vārpiņai uz stiebra izdzina. ‘Taifun’ šķirni audzēju vien sēklai.

– Ir zināms, ka pēc vairākiem gadiem nevarēs izmantot raundapu. Kā tas varētu ietekmēt Akmentiņus?

J. K.: – Es raundapu izmantoju ļoti maz. Diskoju diezgan daudz, ja vārpata pavisam pārņem lauku, tad nomigloju šo nezāli. Graudos raundapu nekad neesmu miglojis. Desmit dienas pirms kulšanas likt raundapu ir noziedzīgi, atkārtoju to vēlreiz. Ja raundapa nebūs, galā tikšu. Zeme būs vairāk jādisko.

– Vai ar tiešās sējas tehnoloģiju darbojaties?

– Pērn izmēģināju šo tehnoloģiju rapšiem un izdevās. Bija lietains rudens. Kad apvērš arumu, sastrādā zemi. Ja lietus nav, sausā zemē to izmantot nav īsti labi.

– Ar 500 hektāriem zemes – pie kuras saimnieku grupas sevi pieskaitāt?

– Esmu cilvēku grupā, kuriem pietiek.

– Patlaban ir nolemts, ka valsts arī daļēji segs sausuma apdrošināšanas prēmiju.

D. K.: – Mēs šogad pirmo reizi apdrošinājām rapšus pret krusu, vētru un citiem ārkārtas dabas apstākļiem.

J. K.: – Sējumus pret sausumu noteikti apdrošināšu, jo mums šeit ir sausā zona.

– Kā šajā gadā aug labība?

– Labi aug. Vārpas sausuma dēļ ir mazas. Graudi arī nav lieli. Kulšana varētu sākties aptuveni nedēļu vēlāk nekā pērn. Pērn uz Līgo svētkiem kviešiem jau bija dzeltengatavība, šajā gadā tās vēl nav.

Mums pašiem ir kalte. Sēklas graudus, ko dodam Elagro Trade, negatavojam. To dara mūsu pircējs, atdodam viņiem kombaina kūlumu. Par sēklas graudiem maksā vairāk nekā par parastajiem. Neprasa arī kvalitāti, graudiem ir jābūt vien dīgtspējai un nedrīkst būt piemaisījumu. Labību audzēju ar domu, ka kvalitātei jābūt augstai, jo pieļauju, ka graudus Elagro var nepirkt.

Patlaban kvalitātes prasības graudiem sāk mainīties. Agrāk graudos vajadzēja būt 14% proteīna, 28–30% lipekļa, arī krišanas skaitlim varenam bija jābūt. Patlaban prasa 11–12% lielu proteīna skaitli. Starpība naudas izteiksmē nav liela. Iespējams, man nevajag audzēt labos graudus. Jārēķina, kas lētāk.

Kad sākām saimniekot, dzirnavniekiem vajadzēja vienu rādītāju – lipekli. Augstākais rādītājs lipeklim bija 25. Patlaban lipekļa prasība ir 30, proteīnu tolaik neprasīja. Patlaban graudu pircēji to prasa.

D. K.: – Mēs aptuveni 70% ražas cenu fiksējam agrāk. Patlaban pārtikas graudiem cena ir fiksēta par 175 eiro/t. Sēklas graudiem nefiksē cenu.

J. K.: – Pērn daudz netrūka, lai neizpildītu graudu piegādes saistības. Graudi mūsu glabātavā atrodas 3–4 mēnešus pēc kulšanas, ilgāk ne. Pircējs brauc tiem pakaļ, mēs par transportu maksājam.

D. K.: – Ziemāju sēklu paņem rudenī. Pašiem neatmaksājas pirkt kravas automašīnu. Naudas ieguldījums būtu pārāk liels. Mums dažkārt pat piecas smagās mašīnas dienā pēc graudiem ierodas.

J. K.: – Labāk maksāju transporta pakalpojumu firmai, nekā pats uzturu autoparku. Saimniecībai ir vēl viena ZIL kravas mašīna graudu vešanai no lauka. Patlaban esam sagādājuši arī piekabes visai traktortehnikai. Nevienu gan neinteresē, ka traktors vairāk noblīvē augsni nekā kravas mašīna.

– Kas būtu vajadzīgs graudkopim, lai varētu labi attīstīties un darboties?

– Vien tas, lai viņam netraucē strādāt. Aizvien ir jauni nosacījumi, nav stabilitātes.

– Tomēr par nosacījumu izpildi maksā ES atbalstu.

D. K.: – Ja ir laba graudu cena, atbalstu nevajag.

J. K.: – Normāla cena ir 200 eiro/t. Ir gadi, kad šādu cenu maksāja. Mums vidēji sanāk ap 190 eiro/t. Patlaban tehnoloģijas attīstās, kļūst gudrākas, mazāk darbaspēka vajag, izmaksas samazinās. Tomēr tas ir mānīgi. Es labāk darbojos ar pirms 30 gadiem ražotu traktoru nekā ar pēdējo gadu modeli. Ik pēc mēneša tas jālabo. Belarusam ir 50 gadu, darbojas. Ja kaut kas notiek, paši saremontējam un strādājam tālāk.

D. K.: – Nedrīkst iejaukties jauno traktoru datorsistēmā, jāsauc meistars.

J. K.: – Man ir 35 gadus vecs John Deere traktors, tam nav ne vainas. Jaunais John Deere spēkrats ir daudz sliktāks. Ar jauno Vācijā ražoto Case traktoru arī nesokas. Ļoti bieži vajag remontu. Gadu garantiju dod ražotājs. Maksāšana par remontu ir mazākais, vissliktāk, ka nav ar ko strādāt.

– Ko domājat par 100 000 eiro tiešmaksājumu griestiem nākamajā plānošanas periodā?

J. K.: – Mums ir ļoti nopietni miljonāri lauksaimniecībā, viņi arī lielo naudu paņem.

D. K.: – Viņi nosmeļ arī projektu naudu. Domāju, to vajadzētu ierobežot. Ar projektiem ir tā – ja īsteno projektu, ir jāceļ ražīgums vai apgrozījums. Cik šos rādītājus var celt, ja notiek dabas katastrofas vai biržā cena ir zema?

J. K.: – Mums ir 100 ha nemeliorētas zemes. Iesniedzām pieteikumu atbalsta projekta īstenošanai. Mums atbildēja, ka vēlamies pārāk lielu platību meliorēt. Nākamajā reizē iesniedzām pieteikumu mazākas platības meliorēšanai. Nepieņēma – atbildēja, ka platība esot pārāk maza. Beigās jau šo atbalstu saņēmām, pērn ar 60% intensitāti, šogad ar 20% lielu intensitāti.

– Kādas ir zemes cenas Rundāles novadā?

– Tās grozās ap 10 000 eiro par vienu ha. Tie ir iekopti, meliorēti lauki ar platību, ne mazāk kā 20 ha. Mēs zemi sen vairs nepērkam. Man ar 400 ha pietiek. Nesaprotu to saimnieku alkatību, kam pieder 5000 ha, bet cenšas no nomnieka iegūt vēl pushektāru. Man pat 400 ha nevajadzētu, lai varētu izdzīvot un lai bērni un mazbērni būtu paēduši. Laimīgs ir tas, kuram pietiek. Vienam vajag 10 ha, citam 10 000 ha. Tas, kuram visu laiku kaut ko vajag vēl, īpaši laimīgs nevar būt.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
AT
Agro Tops
Laukos
Kartupelis dzen asnus, ko darīt? Paņēmieni asnošanas ierobežošanai glabātavās
14 stundas
LE
LETA
Laukos
“Putnu fabrika “Ķekava”” iepazīstinās ar Latvijas un pasaules gaļas pārstrādes tirgus tendencēm
14 stundas
AT
Agro Tops
Laukos
Augu slimību un kaitēkļu izplatība augļu dārzos oktobrī
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Pasaulē
VIDEO: Ko paredz breksita vienošanās
2 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Turcija un ASV vienojušās par ugunspārtraukšanu Sīrijā
19 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Izskan jauni vārdi Latvijas Bankas prezidenta amatam
9 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Mājās nav pārnācis zēns: meklē 11 gadus veco Rinaldu 1
2 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Latviju sasniegs jauna nokrišņu zona: sinoptiķu prognoze 7 dienām 1
5 stundas