Laukos
Mežsaimniecība

Aizkostas priedes un egles; Latvijas mežu pamazām noēd brieži3


Stirnu buks nesmādē jauno eglīti – pat ja izdzīvos, tā nedz priecēs Ziemassvētkos, nedz arī būs labs lietaskoks.
Stirnu buks nesmādē jauno eglīti – pat ja izdzīvos, tā nedz priecēs Ziemassvētkos, nedz arī būs labs lietaskoks.
Foto: Māris Kreicbergs

Mežsaimniecība ir viena no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm Latvijā. Taču ar vēlmi izaudzēt kvalitatīvu mežu un labvēlīgiem laika apstākļiem vien nepietiek. Bieži vien mežsaimnieku plāni teju burtiskā nozīmē tiek apēsti… Briežu dzimtas dzīvnieki ik gadus rada ievērojamus zaudējumus, turklāt par daļu no tiem varēs uzzināt vien tad, kad mežs būs nocirsts.

Protams, mežsaimnieki nebūt nevēlas, lai mežā nebūtu dzīvnieku. Un tomēr viņi vēlētos, lai briežu dzimtas dzīvnieku skaits samazinātos. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka jau pārskatāmā nākotnē mežā būs ārkārtīgi grūti iegūt kvalitatīvus kokmateriālus, īpaši priedes un egles.

Aizsardzībai jau tērē divus miljonus eiro gadā

Situāciju skaidro akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (“LVM”) meža infrastruktūras un medību vadītājs Guntis Ščepaniks: “Par postījumiem ar medniekiem mēs sākām intensīvi runāt 2013. gadā, kad noslēdzām memorandu “Par savstarpējo sadarbību medījamo dzīvnieku postījumu samazināšanā”. Kopš tā laika postījumu apmēri ir palielinājušies. Piemēram, 2012. gadā jaunaudžu aizsardzībai tērējām 237 tūkstošus eiro, bet šogad budžetā tam paredzēti jau vairāk nekā divi miljoni eiro… Turklāt aizsardzība nedod absolūtu garantiju, ka nākotnes mežs izaugs.

Meža dzīvnieki mēdz postīt arī aizsargātas platības. Lielākie postījumi ir Kurzemē, kur postītāji ir staltbrieži, un Latgalē, kur savukārt dominē aļņu radītie postījumi. Pēdējos 20 gados aļņu, briežu un stirnu skaits mežā ir trīskāršojies.

Arī mednieku nomedīto dzīvnieku skaits ir būtiski pieaudzis, taču tas joprojām ir pārāk mazs no mežsaimnieciskā viedokļa. Būtu jāmedī vēl vairāk. Mežsaimnieka vēlme – noturēt šo dzīvnieku skaitu 2007.–2008. gada līmenī. Tad pietika gan ko medīt, gan varēja izaudzēt mežu. Ilgtermiņā, situācijai nemainoties, par vērtības un ražības palielināšanos nevarēs būt ne runas. Priede jau mežā būs, tikai koksnes kvalitāte būs pazeminājusies.”

Aizkosta priede veidojas par krūmu

Galotnes bojājums.
Foto: LVM

Mežsaimnieki jaunaudžu postījumus pieļauj līdz 30 procentiem – tad vēl uzskata, ka ar mežsaimniecību viss ir kārtībā. Ja postījumi ir 40 līdz 70 procentos stādījumu, pastāv risks zaudēt audzes mērķa sugu, tā ir jāpapildina ar mērķa sugas kokiem, kas veido papildu izmaksas. Postījumu apmēram pārsniedzot 80 procentus, platība ir jāstāda par jaunu, un tad izmaksas ir aptuveni 940 eiro par hektāru. Turklāt tiek zaudēts laiks, kas vienāds ar nopostītās audzes vecumu.

Ja pirmajā gadā iestādītai priedītei nokož galotni, tā visbiežāk iet bojā. Kociņš var arī no snaudošajiem pumpuriem dzīt sānu dzinumus. Var veidoties vairākas galotnes, kas no nākotnes koka un ekonomiskā viedokļa ir liels mīnuss. Ja galotnes dzinums ir nopostīts vecākai priedītei, kāds no sānu dzinumiem galotni aizstāj, bet veidojas stumbra formas vaina – līkumainība, kas nākotnē būs par iemeslu apaļā kokmateriāla brāķēšanai zāģētavās.

Bīstami ir arī stumbra bojājumi. Priedei šos bojājumus nodara, kad koks sasniedz pusotru divu metru augstumu. Ja stumbra bojājums ir vairāk par divām trešdaļām no tā apkārtmēra, priedes vietā būs kaut kas krūmveidīgs. Protams, var arī viss kociņš aiziet bojā. Ja stumbra bojājums ir mazāks, kociņam veido saussāni, un tas ar laiku aizrētojas. Saussāna vietas labi redzamas zāģmateriālā, kur veidojas gredzenveida plaisa – zāģmateriāls plaisas vietā sadalās divos. Izzāģēt šo vietu ir grūti, un atkal pirmais zāģbaļķis, kur iegūst visvairāk materiāla, ir sabojāts.

Eglei bīstamākais 20–30 gadu vecums

Eglei pirmajā dzīves posmā kritiskākais ir galotnes bojājumu risks. Šos postījumus visbiežāk nodara stirnas un staltbrieži. Kad eglīte sasniedz divu metru augstumu, tā kādu laiku ir relatīvā drošībā. Nākamais risks parādās, kad egle sasniedz 20–30 gadu vecumu un kļūst interesanta meža dzīvniekiem stumbra mizas dēļ, jo apakšējie zari ir nokrituši. Mežsaimnieks trešdaļu gadsimta ir pūlējies, un atkal tiek samazināta meža ekonomiskā vērtība. Caur bojāto mizu kokā iekļūst infekcija, kas izraisa trupi. Ir pierādījies, ka visām eglēm, kuru mizu pagājušā gadsimta 80. gados sabojāja aļņi, stumbrus ir sabojājusi trupe.

Apse tikai iežogojumā

Izaudzēt kvalitatīvu apsi var tikai tad, ja tā aug iežogojumā. Apšu audzes bez iežogojuma kalpo tikai kā barības bāze meža dzīvniekiem. Lai arī iežogojums ir ļoti dārga aizsardzības metode, “LVM” pērn Zemgales reģionā iežogoja aptuveni 25 hektārus lielu mežaudzi, kur citas aizsardzības metodes vairs nepalīdzēja. Šogad plānots iežogot platības arī Kurzemē. Arī tur ir vietas, kur repelenti vairs nepalīdz. Žogs ir efektīvs, bet tas regulāri ir jāapseko. Pietiek vienam kokam no blakus audzes uz tā uzkrist, un pūles ir vējā. Dzīvnieks iekļūst nožogojumā un, nespējot viegli izkļūt, tur var nopostīt pilnīgi visu.

Risinājumi – dārgi un ne vienmēr efektīvi

Vaicāts, kā iespējams pasargāt mežu no bojājumiem, Guntis Ščepaniks skaidro, ka plaši tiek lietoti repelenti un mehāniski aizsardzības līdzekļi – plastmasas spirāles, kuras tiek aptītas koku stumbriem.

“Polijā redzēju, ka egļu stumbrus atzaroja un tad briežu un aļņu acu augstumā šos pašus zarus piesēja, liedzot piekļuvi stumbram. Tā ir ļoti darbietilpīga un dārga metode, kas lielos apjomos nav izdarāma,” tā Guntis Ščepaniks.

Tāpat tiek mainīta mežsaimniecības prakse, domājot par papildu barības bāzes veidošanu meža dzīvniekiem, tādējādi noņemot slodzi no mērķa kokiem. Piemēram, priežu jaunaudzēs vairs netiek izcirsti bojātie kociņi. Tie paliek kā barības bāze. Zviedrijā veiktos novērojumos konstatēts, ka aļņi mēdz postīt vienus un tos pašus kokus. Iespējams, to garšas īpašību dēļ. Retināšanu sāk, kad priedītes sasniegušas septiņu metru augstumu.

Veicot jaunaudžu kopšanu priežu audzēs, bērzus zāģē aptuveni metra augstumā. Stumbriņš dzen atvases un atkal veidojas barības bāze. Turklāt bērzs vairs nekonkurē ar mērķa sugu – priedi. Arī šī ideja aizgūta Zviedrijā. “Latgales pusē ar alni šī metode strādā. Alnis labprāt atvases ēd. Protams, jāvērtē ilgtermiņā, vai tas tomēr nav kā papildu dzīvnieku piesaistošs faktors jaunaudzei. Diemžēl Kurzemes briežiem metode pirmajā gadā nav attaisnojusies. Kāpēc? Viennozīmīgas atbildes nav. Iespējams, staltbriežiem ir citas garšas izjūtas un bērzu dzinumi nav viņu iecienītākā barība,” skaidro Guntis Ščepaniks.

“Ziemas periodā, cērtot galvenās cirtes, nocirsto koku zari tiek atstāti kaudzītēs līdz pavasarim. Zaru kaudzīšu virspusē cenšamies atstāt garšīgāko – apšu, priežu zarus, lai dzīvnieki varētu iegūt barību un tādējādi atslogot no bojājumiem mērķa kokus jaunaudzēs.

Joprojām populāra ir arī repelentu lietošana. Taču tie jāmaina, jo meža dzīvnieki pie tiem ar laiku pierod. Apstrādāto kociņu galotnes ir baltā krāsā. Nokožot šādu galotni, dzīvniekam rodas nepatīkamas izjūtas, jo starp zobiem tiek smiltis. Taču ar laiku, pēc diviem trim gadiem, sāk ēst arī šādi apstrādātus kociņus. Sākām izmantot citu līdzekli, kas veidots uz aitu tauku bāzes un rada pārnadžiem nepatīkamu smaku. Šis līdzeklis šobrīd strādā ļoti efektīvi, taču ir arī salīdzinoši dārgs. Paliek jautājums – cik ilgi?”

Sadarbība ar medniekiem

Vēl viens no efektīviem risinājumiem postījumu samazināšanā ir dzīvnieku skaita regulēšana jeb medības. “LVM” apkopotā informācija liecina, ka to klubu teritorijā, kur notiek tikai gaides medības, jaunaudžu postījumu ir vairāk, jo dzīvnieki spiesti mazāk pārvietoties. Savukārt tur, kur tiek piekoptas dzinējmedības, bojājumu intensitāte ir mazāka.

Ščepanika kungs pārliecināts, ka situāciju ilgtermiņā var uzlabot tikai nomedīšanas apjoma palielināšana. Viņš pārliecināts, ka dzīvnieku skaita noteikšana Latvijā klibo un mednieki pat pie labākās gribas nevar mežsaimniekiem palīdzēt – Valsts meža dienests viņiem izsniedz noteiktu atļauju daudzumu, pamatojoties uz dzīvnieku skaita novērtējumu, nevis precīzu uzskaiti.

“LVM” ir izveidota darba grupa, kurā pieaicināts Valsts meža dienests, mednieku organizācijas, lauksaimnieki, mežsaimnieki un Zemkopības ministrija. Pašlaik tiek diskutēts, kā panākt līdzsvaru starp lauksaimniecību, mežsaimniecību un medību saimniecību. Esošais modelis, kad nomedīšanas apjomu nosaka Valsts meža dienests, nenesot par to nekādu atbildību, nav pareizs, uzskata Ščepaniks.

LA.lv