Laukos
Bizness

Negaidīts eksports. Kā “Dimzas” pārdeva stādus un zināšanas kazahu klanam 16


Attēlā redzamie stādi aizceļoja uz Kazahsānu no Jelgavas novada Platones pagasta stādu audzētavas “Dimzas”
Attēlā redzamie stādi aizceļoja uz Kazahsānu no Jelgavas novada Platones pagasta stādu audzētavas “Dimzas”
Foto: Timurs Subhankulovs

Jelgavas novada Platones pagasta SIA “Stādu audzētava Dimzas” ir viena no Latvijas visvecākajām stādu audzētavām. Kopā ar sadarbības partneriem Kazahstānā Aktobes pilsētā tā ierīko stādaudzētavu, kurp šogad aprīlī no Latvijas aizceļoja 15 000 dažādu stādu. Par stādu audzētāju ikdienu, izaicinājumiem un nozares izaugsmes iespējām stāsta uzņēmuma vadītājs Andrejs Vītoliņš.

Galerijas nosaukums

-Mūsu audzētava ir izveidota 1959. gadā – kā Baltijas dzelzceļa aizsargstādījumu distance. Tolaik audzējām vien piecas dzelzceļa aizsargstādījumiem paredzētas augu sugas. Bija zirgs, ko nomainīja traktori. Patlaban esam nonākuši līdz 1500 sugām tirdzniecībā. Nevienu aizdevumu neesam ņēmuši. Tas gan kavē strauju izaugsmi, tomēr nelabvēlīgā laikā nav jāuztraucas par parāda atdošanu bankai. ES fondu naudas atbalstu varētu izmantot efektīvāk, esam izmantojuši tikai NVA sniegtās atbalsta iespējas. Audzējam stādus tikai no Latvijā iegūta pavairojamā materiāla – sēklām vai spraudeņiem. Vispirms sēklu agrā pavasarī vai vēlā rudenī atkarībā no konkrētās sēklas stratifikācijas laika sējam kastītēs. Pēc sēklas uzdīgšanas paiet viens divi gadi, līdz jaunais sējenis nonāk uz lauka. Tur tas aug vēl gadu divus, līdz nonāk podiņā, un tikai vēl pēc gada, kad tas ieaudzies podiņā, to būs iespējams iegādāties. Vidēji ražošanas cikls ilgst četrus līdz sešus gadus.

Aprīļa vidū no “Dimzām” ceļu uz Kazahstānu mēroja krava ar 15 000 stādiem. Cik drošs ir šis projekts?

Ar stādu eksportu Latvijā patlaban nav vislabākā situācija. Pirms krīzes ļoti intensīvi vedām stādus uz Krieviju. Gan mēs, gan arī kolēģi. Krievija ir ļoti neprognozējams partneris, vienā mirklī, mainoties vadībām pilsētās, mēriem, mūsu audzētavām eksports apsīka. Patlaban Krievijā darbojas viena divas Latvijas stādaudzētavas. Uz Krieviju stādus var vest vien sertificētas audzētavas, tās īpaši pārbauda, tostarp stādu izcelsmi. Mēs jau kādu laiku uz Krieviju neko nevedam, kolēģi vēl cenšas. Patlaban ir atvēries Vidusāzijas tirgus. Šā reģiona valstis ļoti intensīvi meklē kontaktus ar Eiropas valstīm. Mēs viņiem esam interesanti ar to, ka mums ir patiešām interesanta prece. Vidusāzijas valstīs ir sausais kontinentālais klimats, sausāks nekā mums, tomēr ziemā ir tikpat krasas temperatūras svārstības kā pie mums. Vidusāzijā meklē izturīgu augu, Eiropa viņiem nespēj iedot tik labas kvalitātes izturīgu produktu. Šā iemesla dēļ patlaban notiek mēģinājumi vest stādus uz šo reģionu. Agrāk tas notika epizodiski, vedām galvenokārt Ziemassvētku eglītes. Vidusāzijā, visticamāk, zilā Ziemassvētku egle ir viens no apstādījumu augiem. Tas bija viens no iecienītākajiem produktiem, mūsu kolēģi pirms vairākiem gadiem veda veselu vilciena vagonu ar šīm eglēm.

Uz Kazahstānu vedam veselu jaunu audzētavu. Kazahstānā Aktobes pilsētā mūsu partneri veido jaunu stādaudzētavu, to ierīko mans tēvs. Galvenokārt sūtām mātes augus, tie vēlāk pārtaps uz vietas pieejamā pamatsortimentā. Daudzas augu pozīcijas vēl izies izturības pārbaudi. Ir augi ne tikai no mūsu audzētavas, bet arī no mūsu kolēģiem. Kazahstānai ir raksturīga klanu sistēma. Viens no klaniem, dažādojot lauksaimniecības uzņēmējdarbību, veido stād­audzētavu. Viņiem nav zināšanu šajā jomā. Tās mēs pārdodam. Kopā ar patīkamu piedevu – augiem. Protams, tas ir izdevīgi. Ceram, ka sadarbība turpināsies un mums būs iespēja augt līdz ar viņiem.

Tas ir negaidīts eksporta tirgus. Mūsu audzētāji galvenokārt orientējas uz tuvākiem eksporta tirgiem, uz Baltijas valstīm un ziemeļvalstīm – Zviedriju, Somiju, Norvēģiju. Ziemeļvalstīs aktīvi strādā meža stādāmā materiāla audzētāji. Dekoratīvo stādu joma, kas galvenokārt balstās uz dažiem aktīviem uzņēmumiem, aktīvāk strādā Lietuvas un Igaunijas tirgum. Piemēram, audzētava Bērziņi ir aktīvi Igaunijā, vadā stādus pa lielveikaliem. Eksporta tirgu apgūšana notiek ļoti lēni, jo klibo kooperācija. Tirgu iekarošana prasa lielus naudas ieguldījumus.

Kas patlaban vispār notiek Latvijas stādu tirgū?

Kopā ar meža stādiem tā apgrozījums ir aptuveni 30 miljoni eiro, tostarp dekoratīvo stādu apgrozījums 12–13 miljoni eiro. Mums ir milzīgs potenciāls. Ja būtu lielāks uzrāviens, vairāk brīvo līdzekļu, ikkatrs audzētājs varētu uzbūvēt audzētavu un pietiktu visai Latvijai. Tomēr šeit ir cita problēma. Nepietiek ar uzbūvēšanu, vajag atrast noieta tirgu. Ar to ir interesantāk – stādu audzēšanas nozarē galvenokārt darbojas ģimenes uzņēmumi, tie nav agresīvi, uz tirgus iekarošanu orientēti. Tie galvenokārt apkalpo vietējo tirgu, kas atrodas tuvumā. Mēs darbojamies Jelgavā, Baltezers darbojas Rīgas pusē, Blīdene apkalpo Blīdenes un Mārupes pusi, Zaļenieki darbojas Zaļenieku pusē un ir izveidojuši arī pārdošanas laukumus Rīgā, Vienības gatvē. Protams, lielākās stādaudzētavas attīstās, turklāt izaugsme notiek diezgan strauji. Īpaši patlaban, kad esam pārvarējuši tā saukto krīzi. Tā patiešām bija. Vien interesanti, ka stādaudzētājiem tā neiestājas vienā dienā. Mūsu stādītie augi aug trīs, četrus, piecus un vairāk gadus. Attiecīgi krīzi ir vieglāk pārvarēt ar agrāko gadu iestrādēm. Bet – attiecīgi grūtāk arī no tās izķepuroties. Ja krīzes laikā nav stādīti visiem zināmi augi, kas manā audzētavā vienmēr bijuši atrodami, piemēram, vilk­ābeles, klintenes vai citi lapainie dzīvžogi, un cilvēks pēc krīzes ierodas tos pirkt, ir vilšanās. Ja valdība maina politiku reizi vai divas vienā gadā, es vairs nevaru saplānot piecus gadus uz priekšu. Mēs smejamies – mums kaitēkļi, salnas izdara mazāk ļaunuma nekā valdība ar nodokļu politikas izmaiņām. Mums ir jāmaksā darbiniekiem algas, jāpērk izejmateriāli, tostarp kūdra. Piemēram, mainoties valsts vai ES līmenī politikai pret kūdru, cena kāpj un man ir grūtāk pārdot augu par konkurētspējīgu cenu. Konkurētspējīga cena mūsu valstī ir ļoti smags jautājums.


Kas Latvijas stādu audzētājiem ir vislielākie konkurenti?

Tie ir poļi, vācieši, franči, dāņi – viņi pārstāv stādaudzēšanas lielvalstis. Poļi atrodas vistuvāk, un viņiem ir ļoti spēcīga kooperācija. Viņi, iespējams, nevar tik milzīgu sortimentu izaudzēt, tomēr viena audzētava, audzējot vienu augu milzīgā daudzumā, noteikti izaudzēs to lētāk nekā mēs, kas audzē visu. Mūsu risku diversifikācija palīdz pārvarēt krīzes, bet audzētājiem pēc tām ir grūti pārorientēties, vēl atmiņā ir agrākie gadi. Teorētiski jaunajam audzētājam sākt audzēšanu ir vieglāk, viņš ir vairāk uz tirgu un uz kooperāciju orientēts, tāpēc ka viņš, audzējot vienu līdz piecus produktus, domā, kur tos pārdot. Viņš dosies pie vecā audzētāja, liks viņa tirdzniecības laukumā, vedīs uz ārzemēm. 

Jauno stādaudzētāju nozarē, biznesā ir gana daudz. Viņiem, gan gados jaunajiem cilvēkiem, gan jaunajiem tirgus dalībniekiem, nesokas viegli, jo visa kā trūkst, tostarp naudas līdzekļu, zināšanu un partneru. Tomēr viņi ir, un tā ir laba zīme. Tas priecē. Arī mums, tāpat kā lauksaimniecības nozarē, viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem ir saimnieku novecošana. Paaudžu maiņa notiek ļoti lēni, speciālisti ieplūst ļoti lēni. Kas izmācījies Bulduros vai Jelgavā, galvenokārt atgriežas savā uzņēmumā vai saimniecībā.

Manā audzētavā ik gadu vajag vienu divus speciālistus, un es viņus nevaru dabūt. Brīvajā darba tirgū nav speciālistu. Skolās ir maz audzēkņu, lauksaimniecības prestižs ir krities, Bulduros var nokomplektēt vienu audzēkņu grupu – 20 audzēkņus. No viņiem skolu labākajā gadījumā beigs desmit studenti. 

Mazliet statistikas. Visā Latvijā ir vairāk nekā 100 uz tirgu orientētu stādaudzētavu. Aktīvi tirgus dalībnieki labākajā gadījumā ir aptuveni 50 saimnieki. Vecie, stabilie stādaudzētāji – 35–40. Pavisam VAAD ir reģistrētas 200 stādu audzēšanas vietas. Protams, ir šeit pensijas vecuma kundzes, kas pārdod savu izaudzēto preci, tomēr 200 stādu audzēšanas vietas mums ir, un visām vajag darbiniekus.

Kas ir vajadzīgs pareizai stāda stādīšanai? 
Trīs lietas – pareizā laikā, pareizā vietā un pareizi iestādīt. Bet pamatā ir tikai viens – zi–nā–ša–nas! Audzētāji ir pirmais posms, kur klients gūst zināšanas. Tāpēc cenšamies pret to izturēties ļoti atbildīgi. Dimzu audzētos stādus pārdod vien tie darbinieki, kas ir zinoši. Viena meitene ir ar Bulduru un LLU izglītību, otra ar vairāk nekā 20 gadu darba pieredzi. Grūti pateikt, kur vairāk zināšanas uzņem – praksē vai skolā. Pēc savas pieredzes zinu – bez pamatiem nevar. Man pamata izglītība ir inženieris kuģu vadītājs. Visai nesaistīti ar nozari. Ģimenē stādus, dārzu esmu redzējis kopš agras bērnības, tāpēc arī bija lemts darboties ar šo biznesu. Audzētavā saimniekoju kopā ar saviem brāļiem. Vienā brīdī, kad atgriezos, sapratu – varu iestādīt, ko vajag, varu kopt, izgriezt, bet kā augs aug? No kā ir atkarīgs auga augšanas temps, no kā atkarīgs pieaugums, kāpēc viens augs apsakņojas, bet cits ne?

Ļoti labas pamatzināšanas par šiem jautājumiem dod profesionālās skolas. Pat apzaļumošanas darbos, kur gana daudz darbojamies, jo ikviens, kas atbrauc pie mums, vaicā: vai varat arī iestādīt? Varam, kāpēc gan ne? Sākumā bija grūtāk tāpēc, ka mums nebija apzaļumošanas nodaļas. Vēlāk, pieprasījuma spiesti, to izveidojām. Arī paši mācījāmies. 

Kas ir “Dimzu” galvenais klients?

Tas ir apzaļumotājs no visas Latvijas un vietējais iedzīvotājs, kas pērk stādus mazumtirdzniecībā. Viņam vajag uz kapiņiem dekoratīvos augus, vajag dzīvžogu pie mājas, vajag ierīkot dobi, jaunu dārzu vietā, kur agrāk nekā nav bijis. Ir pircēji, kam nav pieredzes audzēšanā, viņiem nav arī zināšanu. Kam dārzs ir, tam ir zināšanas, un viņš galvenokārt meklē odziņas, interesantās lietas. Piemēram, eglīti, kas plaukst jauniem rozā dzinumiem, kas priecēs gadiem ilgi. Ar šādu klientu ir interesanti strādāt. Viņš gan ir diezgan kašķīgs, cimperlīgs un prasīgs. Interesanti un viegli ir strādāt arī ar apzaļumotājiem. Viņi vienmēr zina, ko vēlas. Daudz vairāk problēmu ir ar lielajiem pašvaldību pasūtījumiem. Tās nereti pieļauj visai dramatiskas kļūdas projektu izveides laikā. Pašvaldību pasūtījumos nereti ieraksta augus, kas Latvijā minētajā lielumā, resnumā vai augstumā nav nopērkami, taču ir nopērkami nedaudz mazāki vietējie stādi. Un ir diezgan muļķīgi, ka apzaļumotājam tādējādi ir jāpērk citās valstīs audzētie augi. Tā mēs naudu aizpludinām uz citām valstīm.

Plašāks materiāls meklējams žurnālā Agrotops

LA.lv