Laukos
Piensaimniecība

Ingrīda Mičāne. “Negodīgā” piena karaļvalsts2

Foto: Shutterstock

Vecais sakāmvārds “Cita acī skabargu redz, savā baļķi neredz” piemērojams jaunākās piena akcijas rīkotājiem – Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes piensaimniekiem. Statistika liecinot, ka pērn 44% jeb 88 tonnas no visa Latvijā pārdotā dzeramā piena ražots ārvalstīs, kas salīdzinājumā ar citiem kaimiņiem ir augsts importa īpatsvars.

Iznākumā valsts nodokļos zaudē gandrīz vienu miljonu eiro gadā, ko dotu vietējo ražotāju pārstrādātā piena realizācija. Tas nav labi, tālab tika meklēts un atrasts risinājums – kampaņā “Godīgs piens” tirgotāji tiks mudināti veikalos pašmāju produktus novietot atsevišķā plauktā, lai tos var atšķirt no ievestajiem. Un tad arī pircējs varēs uzsist sev uz pleca, sak, ar garantiju būšu nopircis pašmāju, nevis leišu, poļu vai vēl nez kādu pienu vai sieru.

Tikmēr lielie mazumtirgotāji nebūt nesteidzas veidot atsevišķus plauktus tikai Latvijā ražotajam pienam, argumentējot, ka jau patlaban vietējā produkcija krietni pārsniedz pusi no piena produktu sortimenta. Tiesa, daļa no tā maskējusies kā privāto preču zīme, bet tik un tā šis piens nāk no vietējām gotiņām.

Diemžēl kopumā kampaņa vairāk pastāsta par piena ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju attiecībām daudzu gadu garumā nekā par pienu. Zemnieks saimniecībā saražoto pienu pārdos tam, kurš vairāk maksā. Ja pienrūpnieks nav piestrādājis pie tā, lai zemnieku noturētu ar ilgtermiņa līgumu, saimnieks ņems un pārdos pienu sētā iebraukušajam lietuviešu iepircējam. Dažu centu starpība, tonnās rēķināta, būs pamatīga, turklāt – skaidrā un uz vietas samaksāta.

Tikmēr pārstrādātājam piena sāk aptrūkt, turklāt vēl sirds aptekas, kad viņš redz plaukta cenu savam produktam, kas summējusies no PVN un attiecīgā tirgotāja apetītes.

Savukārt tirgotāji pienrūpniekiem nekavējas aizrādīt, ka tie nespēj efektīvi strādāt, reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām, turklāt visa pienrūpnieku saimniecība valstī ir pārāk sadrumstalota, lai spētu iepirkt visu vietējo pienu, zemniekam labi samaksāt un vispār apsviedīgi strādāt.

Bet te nu būtu daži jautājumi par “godīgo pienu”. Ar ko Latvijā ražots piens atšķiras no Lietuvā vai Igaunijā nopērkamā? Ne ar ko. Un kas būs izšķirošais apstāklis, lai tā vai cita piena paka iegultu iepirkumu groziņā? Pareizi – cena. Un šajā ziņā nekas nemainās gadiem ilgi, proti, pircējs ar savu maciņu lielākoties balso par akcijas preci ar zemāko cenu.

Tādēļ loģisks ir jautājums – vai vietējais piens, kas izvests no Latvijas un atgriežas plauktā biezpiena, kefīra vai saldējuma izskatā, ir negodīgs? Un vai ir īsti korekti kratīt pirkstu un pircējam likt nelāgi justies tikai tāpēc, ka kārtējo reizi nopirkts “negodīgais” piens. Pienrūpniekiem apvienošanās efektīvākai ražošanai, iespējams, būtu rezultatīvāks pienesums lietas labā nekā kārtējā, pat ar labiem nodomiem, rīkota informatīva kampaņa veikalos.

LA.lv