Laukos
Graudkopība

Padoms zemniekam. Kā neļaut nezālēm nožņaugt kultūraugu 0


Dārza vējgriķis un ķeraiņu madara vasaras kviešu sējumā.
Dārza vējgriķis un ķeraiņu madara vasaras kviešu sējumā.
Foto: Baiba Ralle

Anda Isoda-Krasovska, Liene Spuriņa, Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs

Īsmūža nezāļu izdzīvošanas stratēģija ir diezgan vienkārša – saražot pēc iespējas vairāk sēklu, lai veidotos nākamās paaudzes. Bet, lai izdzīvotu, ir jāizcīna lielā konkurences cīņa par ūdeni, barības vielām un gaismu. Šķiet, šajā cīņā nezālēm ir atļauti visi paņēmieni: kāpt uz galvas, vīties un tīties, nospiest un smacēt kultūraugu, lai tikai sasniegtu vajadzīgo mērķi – izdzīvot un vairoties.

Šajā rakstā iepazīsim divas nezāles – ķeraiņu madaru un dārza vējagriķi –, kas jūsu laukos var radīt lielas problēmas, ja tās laikus nepamana un neierobežo. Abas šīs nezāles labi konkurē ar kultūraugu un veido lielu biomasu.

Ķeraiņu madaras bioloģija
Ķeraiņu madara ir viengadīga īsmūža rūbiju dzimtas divdīgļlapju nezāle, kas izaug no 30 līdz 110 cm gara. Tai ir ļoti raksturīgas dīgļlapas – ovālas formas ar iedobīti lapas galā, tāpēc tā ir viegli atpazīstama jau dīgļlapu stadijā. Īstās lapas lineāri iegarenas, sakārtotas pa sešām vai astoņām neīstos mieturos. Jau nosaukums norāda uz ķeraiņu madaras otru raksturīgāko pazīmi – tai ir āķveida dzeloņi, kas klāj lapu malas un apakšpusi, kā arī stublāja šķautni un augļapvalku. Šis bioloģiskais pielāgojums ir veiksmīga stratēģija, ne tikai lai nezālei ļautu izplatīties, pieķeroties cilvēkiem pie apģērba, dzīvnieku apmatojuma un lauksaimniecības tehnikas, bet arī lai spētu atbalstīties pret augiem, piestiprinoties ar asajiem dzeloņiem. Ķeraiņu madaras stublājs ir gulošs vai kāpelējošs, tādējādi madaras nereti atbalstās pret kultūraugu, noslogojot un apgrūtinot tā augšanu. Ziedi ir zaļganbalti, sakārtoti ziedkopās stublāja galotnēs un lapu žāklēs. Ķeraiņu madara zied no jūnija līdz oktobrim.

Ķeraiņu madara vairojas ar sēklām, un trešā raksturīgākā pazīme ir divu riekstiņu skaldauglis, kas ir blīvi klāts ar atliektiem, skarbiem, gariem sarveida matiņiem. Sēklas ar matiņu palīdzību ļoti veiksmīgi veic izplatīšanās funkciju, pieķeroties dzīvniekiem, cilvēkam un tehnikai. Madaru skaldeņus ir grūti atdalīt no kultūraugu sēklām, tāpēc jau laikus ir jādomā par šīs nezāles ierobežošanu, lai tā nepaspēj izaugt, izveidot lielu biomasu, izziedēt un izveidot sēklas, kas papildinātu augsnes sēklu banku. Viens augs spēj saražot līdz pat 500 sēklu. Vienā veģetācijas sezonā attīstās viena augu paaudze. Ķeraiņu madara dīgst gan pavasarī, gan rudenī, un dīgsti spēj pārziemot. Nezāles sāk dīgt, kad temperatūra sasniedz +1 grādu oC, sēklas dīgtspēju augsnē spēj saglabāt piecus sešus gadus. Sēklas spēj uzdīgt no 2 līdz 10 cm dziļuma.

Ķeraiņu madaras izplatība un ietekme uz kultūraugiem
Mūsdienās ķeraiņu madara ir kosmopolītiska augu suga, kas izplatīta visos kontinentos. Latvijā sastopama samērā bieži. Tās izcelsme ir Eiropas, Rietumāzijas un Ziemeļāfrikas reģioni. Ķeraiņu madara pārsvarā sastopama dārzos, tīrumos, ceļmalās un nezālienēs. Tā ir bieži sastopama nezāle graud­augu, rapšu, kukurūzas sējumos, kā arī kartupeļu stādījumos. Aug visās augsnēs, kas ir labi aerētas, nodrošinātas ar mitrumu, bagātas trūdvielām un barības vielām, piemēram, smilšmāla vai māla augsnēs. Pēc nezāļu monitoringa datiem – Latvijā ķeraiņu madara visbiežāk konstatēta Kurzemē (65% apsekoto lauku) un Latgalē (63% lauku), nedaudz retāk Zemgalē (57% lauku), bet vismazāk – Vidzemē (25% lauku).

Ķeraiņu madara ļoti labi konkurē ar kultūr­augu, uzņemot barības vielas un ūdeni, tādējādi veido lielu biomasu, kas var sekmēt veldres veidošanos, kā arī apgrūtināt ražas novākšanu ar kombainu. Lielbritānijas zinātnieki ir izpētījuši, ka jau viens ķeraiņu madaras augs uz kvadrātmetru samazina ziemas kviešu ražu par 0,7–2,9% un, ja biezība ir 1,7 augi uz kvadrātmetru, ražas zudumi var sasniegt 5%. Pēc Latvijā 2017. gadā veiktā nezāļu monitoringa datiem, dažādos kultūraugu sējumos un stādījumos ķeraiņu madaru skaits svārstās no 1,2 līdz 4,5 augiem uz kvadrātmetru, kas tātad var radīt būtiskus ražas zudumus.

Visbiežāk nezāles laukos nonāk ar nepietiekami attīrītu sēklas materiālu vai no neapkoptiem blakus laukiem un ceļmalām. Pietiek tikai ar vienu augu, lai nezāle izplatītos pa visu lauku, gadu no gada papildinot jau tā bagātīgo nezāļu sēklu banku augsnē. Tāpēc ļoti svarīgi ir izmantot tīru un sertificētu sēklas materiālu.

Dārza vējagriķa bioloģija
Dārza vējagriķis ir strauji augošs viengadīgs sūreņu dzimtas lakstaugs – sējas griķu radinieks. Dīgsti ir labi atpazīstami, jo tie ir diezgan lieli, var sasniegt 1–2 cm garumu, ar raksturīgiem sarkaniem stublājiem. Viena no raksturīgākajām auga pazīmēm ir tievais un vijīgais stublājs ar vairākiem atzariem, kas ir īsi apmatots. Tas intensīvi sazarojas, sākot jau no pamatnes. Dārza vējagriķis var sasniegt 10–90 cm garumu. Nezāles krāsa pārsvarā ir zaļa, taču var būt ar pelēcīgu nokrāsu. Lapām raksturīga sirds vai bultveida forma (3–8 cm garas, 1–5 cm platas) gluda mala un nosmailots gals. Lapas uz stublāja sakārtotas pamīšus. Augšējā lapas virsma ir tumši zaļa, matēta, apakšējā – gaišāk zaļa, taču ar izteiktu centrālo dzīslu.

Ziedi ir nelieli (līdz 5 mm diametrā) un sakopoti nelielos ķekaros (pa 2–6 ziediem) lapu žāklēs un zaru galos. Dārza vējagriķa auglis ir grumbuļains 3–4 mm garš trīsstūrveida riekstiņš ar smailu galu, ko viegli pamanīt ražas novākšanas laikā, – tas tiešām atgādina griķu sēklu. Nogatavojušās sēklas ir melni brūnas.

Sēklas galvenokārt dīgst pavasarī, taču dīgsti var parādīties visā veģetācijas periodā. Jāatceras, ka rudenī sadīgušie augi nepārziemo, tāpēc dārza vējagriķa ierobežošana jāveic pavasarī. Minimālā dārza vējagriķa sēklu dīgšanas temperatūra ir no +2 līdz +4 grādiem oC. Sēklu dīgšanas dziļums – līdz 5 cm, taču sēklas dīgst arī no dziļuma līdz 19 cm. Pilnu attīstības ciklu augs pabeidz vienā veģetācijas periodā. Lauka apstākļos daļa dārza vējagriķa sēkla dīgst pirmajā gadā pēc izbiršanas, taču cietais augļapvalks ļauj sēklai atrasties arī ilgstošā miera periodā. Dārza vējagriķa sēklas dīgtspēju var saglabāt līdz pat 22 gadiem. Sēklas attīstās nevienmērīgi, jo auga ziedēšana novērojama visu vasaru līdz pat rudens vidum. Šīs sugas sēklu ražotspēja ir ļoti augsta. Labvēlīgos ap­­stākļos viens augs var saražot līdz 65 000 sēklu.

Dārza vējagriķa izplatība un ietekme uz kultūraugiem
Dārza vējagriķa dzimtene ir Eirāzija. Pašlaik šī suga sastopama gandrīz visos pasaules reģionos, visvairāk Eiropā un Ziemeļamerikā, tostarp plaši arī visā Latvijas teritorijā. Dārza vējagriķis ir pielāgojies dažādiem klimatiskajiem apstākļiem un augsnes tipiem. Visbiežāk tas aug pļavās, tīrumos, dārzos, ganībās, ceļmalās, dzelzceļu malās, smilšainās nezālienēs, kā arī meža stigās.

Dārza vējagriķis ir viena no Latvijā sastopamākajām nezāļu sugām (vidēji 80% lauku visā Latvijas teritorijā). Šī nezāle sastopama visu veidu kultūraugu sējumos un stādījumos – labībās, laukaugos, dārzeņos un pat augļu dārzos. Visbiežāk to konstatē lauka pupu, vasaras miežu, ziemas tritikāles un auzu sējumos. Tāpat kā citas nezāles dārza vējagriķis var kļūt par saimniekaugu dažādu sēņu un vīrusu ierosinātājiem, kā arī par mājvietu vairākām kukaiņu sugām.

Dārza vējagriķis var izplatīties gandrīz visos augsnes tipos. Pētījumi rāda, ka lielāks piesārņojums novērojams tieši māla augsnēs, mazāk minerālaugsnēs. Dārza vējagriķis visbiežāk sastopams augsnēs ar zemu augsnes pH. Arī samazināts kālija daudzums augsnē var veicināt dārza vējagriķa izplatību. Dziļo sakņu sistēmu, kas var sasniegt līdz 80 cm, neietekmē pārmērīgs sausums vai mazs slāpekļa daudzums augsnē. Dārza vējagriķa saknes spēj efektīvi absorbēt ūdeni un barības vielas, kas ļauj tam veiksmīgi konkurēt ar kultūraugiem sausos augsnes apstākļos.

Dārza vējagriķa negatīvā ietekme uz kultūraugu ražu visvairāk novērota mērenajā klimata zonā – tātad arī visā Latvijas teritorijā. 2017. gadā Latvijas teritorijā veiktais nezāļu monitorings liecina, ka kultūraugu sējumos un stādījumos dārza vējagriķa izplatība ir aptuveni 2–5 augi uz kvadrātmetru. Lielbritānijā veiktie pētījumi liecina, ka vidēji 16,7 dārza vējagriķa augi uz vienu kvadrātmetru samazina graudaugu ražu par 5%. Savukārt Bavārijas Valsts augu aizsardzības pētniecības institūta izdotā rokasgrāmata rekomendē šīs nezāles ierobežošanu, biezībai sasniedzot jau divus augus uz kvadrātmetru.

Dārza vējagriķis labi spēj konkurēt ar kultūraugiem par saules gaismu, tādējādi tam piemīt laba noēnošanas spēja. Stipri piesārņotos laukos būtiski samazinās arī kultūraugu konkurence ar kaitīgajiem organismiem. Neierobežojot dārza vējagriķi, tas pilnībā var nosegt augsnes virskārtu, saglabājot to ilgstoši mitru, un šādi apstākļi ir labvēlīgi dažādu sēņu ierosinātājiem.

Vijīgais stublājs, kas aptinas ap kultūraugiem, var izraisīt sējumu veldrēšanos un apgrūtināt ražas novākšanu ar kombainu. Ar dārza vējagriķi apaugušajos labības augos nenogatavojas graudi, veidojas daudz zaļās masas, kas kombaina kustīgajās daļās var iestrēgt, turklāt lielais nezāļu blīvums sējumos var palielināt novākto graudu mitrumu, kā arī graudu kaltēšanas izmaksas. Pārmērīga dārza vējagriķa izplatība var negatīvi ietekmēt graudu masu un proteīna daudzumu. Dārza vējagriķi ir grūti atdalīt no kultūrauga sēklām.

Zālājos un ganībās, kur dārza vējagriķis ir savairojies lielā skaitā, tas var negatīvi ietekmēt lopbarības kvalitāti. Salīdzinājumā ar citām biežāk sastopamajām nezālēm dārza vējagriķim ir zemāka enerģētiskā vērtība, kā arī samazināts olbaltumvielu, eļļas un šķiedrvielu daudzums, tāpēc tiek samazināta kopējā zālāju kvalitāte.

Ķeraiņu madaras un dārza vējagriķa ierobežošana
Lai novērstu jebkuras nezāļu sugas izplatību, sējai jāizmanto tīrs sēklas materiāls. Augsnes apstrādes dažādošana ir efektīvs dārza vējagriķa ierobežošanas paņēmiens. Viens no veidiem varētu būt aršanas dziļuma palielināšana un diskošana pēc ražas novākšanas. Rušināmaugiem regulāri būtu jāveic rindstarpu irdināšana. Lielāku kultūraugu konkurētspēju ar dārza vējagriķi veicina kultūraugu izsējas normu palielināšana. Kad nezāles ir sasniegušas dīgstu stadiju, efektīvs ierobežošanas paņēmiens ir sējumu ecēšana, tādējādi pilnībā tiek iznīcinātas sadīgušās nezāles. Dārza vējagriķa izplatību var sekmīgi ierobežot arī puspapuvēs un papuvēs.

Augu maiņā iekļaujot ziemājus, piemēram, ziemas kviešus un ziemas miežus, novērota būtiska dārza vējagriķa skaita samazināšanās. Līdzīgi rezultāti novēroti Vācijā, kur pēc kukurūzas audzēti rudzi. Citi autori norāda, ka dārza vējagriķa skaita samazināšanos veicina miežu iekļaušana augu maiņā. Nav vēlams atkārtoti vienā laukā audzēt vienus un tos pašus kultūraugus, īpaši vasaras miežus un ziemas kviešus.

Ķeraiņu madara ir viena no tām nezālēm, kas rada lielus ražas zudumus, tāpēc šo nezāli nevajadzētu ignorēt savos laukos, bet gan rīkoties uzreiz – agrās attīstības stadijās to ir visvieglāk ierobežot. Ziemāju sējumos ķeraiņu madaru var diezgan efektīvi ierobežot mehāniski – ar atkārtotu ecēšanu vai seklu augsnes apstrādi.

Ierobežošana ar ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem
Pirms herbicīdu lietošanas tīrumos jāveic nezāļu monitorings (uzskaite). Ja tiek konstatēta ķeraiņu madara vai dārza vējagriķis, tad to ierobežošanai jālieto herbicīdi ar augstu efektivitāti šo nezāļu ierobežošanā. Informāciju par herbicīdu efektivitāti konkrētu nezāļu sugu ierobežošanai var atrast preparāta marķējumā. Nepieciešamo informāciju par herbicīdiem, kas efektīvi ierobežo ķeraiņu madaru vai dārza vējagriķi, var atrast arī Valsts Augu aizsardzības dienesta mājaslapā, kur ir apkopots Latvijas Republikā reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu saraksts (http://www.vaad.gov.lv/sakums/registri/augu-aizsardziba/augu-aizsardzibas-lidzeklu-saraksts.aspx).

Tā kā Latvijā sāk parādīties atsevišķu nezāļu rezistence pret herbicīdiem, tad atgādinām, ka nedrīkst vairākus gadus pēc kārtas vienā laukā lietot herbicīdus ar vienādām darbīgajām vielām vai vielām, kas pieder vienai grupai. Lai gan Latvijā vēl nav konstatēti ķeraiņu madaras rezistences pret herbicīdiem gadījumi, tas nenozīmē, ka tā nevar izveidoties, jo pasaulē ir konstatēti seši šīs nezāļu sugas rezistences gadījumi pret B un O grupu (Herbicīdu rezistences darbības komitejas (HRAC) klasifikācija) herbicīdu darbīgajām vielām, ko bieži lieto arī Latvijā. Līdz šim pasaulē (Austrijā, Vācijā, Austrālijā un Kanādā) konstatēti četri dārza vējagriķa rezistences gadījumi pret C un B grupu (HRAC klasifikācija) darbīgajām vielām.

Lai izvairītos no ķeraiņu madaras un dārza vējagriķa straujas izplatības kultūraugu sējumos un stādījumos, regulāri jāveic lauku apsekojumi, lai vajadzības gadījumā varētu izvēlēties atbilstošākās nezāļu ierobežošanas metodes. Lai nezāle nepārņemtu visu lauku, ir jāizvairās no sēklu nonākšanas augsnē – gan no citiem laukiem ar kultūrauga sēklu, gan no pašā laukā izaugušajām nezālēm. Jāatceras – jo savlaicīgāk konstatēsiet nezāļu parādīšanos laukos, jo efektīvāka būs to ierobežošana

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops septembra numurā

LA.lv