Augļkopība, Dārzeņi un augļi

Nepalaist garām zvaigžņu stundu jeb citāds skatījums uz cidoniju audzēšanu

Autore: Anita Pirktiņa

Nauris Jurgenbergs, Krūmcidoniju augļkultūras attīstības biedrības Latvijā (KAABL) valdes priekšsēdētājs, biedrību izveidojis tikai pirms gada, taču šīs kultūras popularizēšanā ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām paveicis jau gana daudz. Ir atrasts eksporta tirgus Polijā, sadarbība veidojas ar partneriem Somijā un citur. Nauris uzskata, ka augļkultūru audzētājiem pašiem vajadzētu veidot pārstrādi vai pirmapstrādi uz vietas saimniecībā, tādējādi radot savam produktam pievienoto vērtību un labāku cenu.


– Cik hektāros Latvijā audzē cidonijas?

– Lauku atbalsta dienestā pieteikti aptuveni 270 ha, bet reāli noteikti ir vairāk nekā 300 ha. Tā kā tiek veidoti aizvien jauni stādījumi, domāju, uz nākamo sezonu jau vajadzētu būt ap 400–500 ha. It kā daudz, bet visas valsts mērogā un salīdzinājumā ar citām kultūrām tas, protams, nav nekas īpašs. Es teiktu, ka šo platību pietiek, lai nodrošinātu sukāžu ražošanu vietējam tirgum, ne vairāk. 


– Cidonija nav gluži tas auglis, ko var ēst svaigu kā ābolu, tāpēc loģiski ir uzreiz domāt par pārstrādi…

– Tieši tā. Un, jo tuvāk cidoniju laukam ir šī pārstrāde, jo labāk. Piemēram, manā saimniecībā Vaidavā apmēram 100 metru attālumā no lauka ir iespēja cidonijas pārstrādāt. Un tas, manuprāt, ir ļoti racionāli un ērti. 


– Vai tirgus pieprasa produkciju no cidonijām?


– Tirgus ir ļoti piesātināts ar visādām sukādēm, žāvētiem, kaltētiem augļiem, augļu čipsiem un tamlīdzīgi, nav tā, ka īpaši gaida tieši cidonijas. Taču tās ir vienreizējs skābes un C vitamīna avots. Sevišķi cidonijas labas sulu, koncentrātu ražošanai tieši lielā skābes daudzuma dēļ. Skābe vispār pārtikas industrijā ir vērtīgs izejmateriāls daudzu produktu ražošanā – kā dabisks skābuma regulētājs.

– Jūsu saimniecība strādā ar bioloģiskām metodēm?

– Jā. Bez krūmcidonijām audzēju arī aronijas, nedaudz smiltsērkšķus, rabarberus, upenes un citas kultūras. Skatos ne tikai uz vietējo, bet arī ārvalstu tirgu. Bet domāt par eksporta iespējām, manuprāt, var tikai tad, ja ir izveidota pārstrāde vai ogu un augļu pirmapstrāde. Produktu ar pievienoto vērtību vienmēr pārdot ir izdevīgāk. Turklāt šī pārstrāde – tas atkal ir mans personiskais viedoklis – ir jāizveido pašam lauksaimniekam, nevis pārstrādātājam. Audzētājs nevar cerēt, ka svaigu produkciju varēs pārdot kādam ražotājam par labu cenu. Noteikti ir izdevīgāk pārstrādātājam pārdot, piemēram, saldētu produkciju, nevis svaigu. Ja kādam vajag saldētus augļus maijā, tad mēs to varam nodrošināt faktiski visām ogām, ko audzējam.
 Glabātava mums ir, bet pirmapstrāde ir diezgan specifiska lieta, jo katrai kultūrai ir savas prasības un īpatnības. Piemēram, smiltsērkšķu mazgāšana un šķirošana ir stipri atšķirīga no aroniju vai cidoniju pirmapstrādes, tāpēc te neder viens un tas pats inventārs. Pie šīs lietas patlaban strādāju. Esmu jau diezgan daudz ieguldījis pārstrādes attīstīšanā.

– Cik liela ir saimniecība un cik ilgi darbojas?

– Uzņēmums dibināts 2006. gadā, to pārpērkot no cita īpašnieka, kurš nodarbojās ar citu nozari. Bet par manas saimniekošanas sākumu uzskatu 2010. gadu. Patlaban apstrādāju kopumā vairāk nekā 60 ha. Lielāko platību aizņem cidonijas un aronijas, bet pārējās kultūras faktiski ir ieintegrētas tajos pašos laukos. Piemēram, dažās vietās cidoniju laukā aug arī rabarberi. Mēģinām šādu audzēšanas modeli – audzējam dažādas kultūras nelielos laukos. Domāju, šādā veidā iespējams samazināt slimību un kaitēkļu izplatības risku. Vēl apsvērums – smiltsērkšķi ražo slāpekli, bet cidonijas ne; stādot šīs kultūras vienā laukā, ļaujam vienai kultūrai palīdzēt otrai. Pagaidām eksperimentējam, vēl neesam tikuši līdz rezultātam, ka visas kultūras vienlīdz labi ražo. Ja mums izdosies, šis būtu modelis, ko varētu ieteikt mazām saimniecībām, kuru rīcībā ir tikai pāris hektāru vai pat viens hektārs. Audzējot vairākas kultūras, vienmēr var sadalīt riskus. Iespējams, vienā sezonā labāk izaug smiltsērkšķi, citā – aronijas vai cita kultūra. Ja labi ražo visas, vispār lieliski! Manas saimniecības īpatnība vēl tāda, ka lielākā daļa zemes tiek nomāta, atsevišķie lauki ir hektāra robežās, izkaisīti diezgan plašā teritorijā. Saimniecība bāzējas Vaidavā, bet tālākais lauks atrodas 100 km attālumā – Madonā. Ir lauki Valmieras, Kocēnu, Dikļu apkaimē. Protams, tas sarežģī darbošanos.


– Vai audzēšanas modeli kaut kur noskatījāt vai tas ir paša izdomāts?


– Neteikšu, ka esmu pirmatklājējs, bet gribu teikt, ka mēs, latvieši, esam ļoti radoši. Šādu eksperimentu, integrējot vienā laukā vairākas kultūras, pats izlēmu veikt. Interesanti. Mana specialitāte nav dārzkopība, par šo nozari tik vien zināšanu, cik gūts, jau no bērnības darbojoties laukos kartupeļu un burkānu vagās. Pēc izglītības esmu personālspeciālists. Tāpēc apņemšanās kaut ko darīt faktiski nāk no zila gaisa – kā vēme, kā iedvesma, bet, kad sāc darīt, tad parādās arī zināšanas. No savas un citu pieredzes, no literatūras. Galvenais dzinulis bija – atrast nodarbi, kas man ļautu palikt laukos, jo lauku vide mani saista un ļoti patīk.

– Kādas ir nākotnes ieceres attiecībā uz augļu pārstrādes izveidi?

– Plānu un ieceru netrūkst. Visu laiku sastādu tāmes un kalkulēju iespējas. Lauksaimniecība paņem ļoti daudz līdzekļu. Ir ražas un neražas gadi, kāds tirgus negaidot aizveras – kā Krievijas gadījumā, tādējādi arī ienākumi ir lielāki, mazāki un gadās, ka izdevumu ir vairāk nekā ieņēmumu. Tāpēc pārstrāde ļoti nepieciešama. Turklāt uz vietas saimniecībā. 
Ar pārstrādi nodarbojos jau trešo gadu. Šobrīd jau mazumtirdzniecībā varu piedāvāt sukādes, sīrupus, citus izstrādājumus. Industriālā līmenī ražojam saldētu un pasterizētu sulu, koncentrātu, biezeni, saldētas cidoniju daiviņas un augļus, pulveri. Galvenais, lai šīm izejvielām ir maza pašizmaksa, kas ļautu pārstrādātājam tās piedāvāt par pievilcīgu cenu.


Patlaban investējam iekārtās, lai varam paplašināt produkcijas sortimentu. Meklēju sadarbības iespējas ar saldējuma, konditorejas izstrādājumu, saldumu un kosmētikas ražotājiem. Pašreizējās pārstrādes jaudas mums ļauj apstrādāt līdz 100 tonnām augļu un ogu, pārstrādājam gan pašu izaudzētos augļus, gan iepērkam no citiem audzētājiem. Taču ar šīm jaudām ir par maz, jo tām nav eksportspējas, to pietiek tikai vietējam tirgum. Tāpēc nozarei būtu jānāk kopā un jādomā par rūpnīcas izveidi, par saldētavām.
 Dažus nelielus eksporta tirgus esam atraduši – eksportējam sulas uz Poliju, ceram arī uz sadarbību ar Somiju. Sadarbība pamatā ir industriālā līmenī, piegādājam izejvielu ražotājiem. Respektīvi, no lauka novākto ražu sagatavojam ražotājam izmantojamā veidā – vai nu sasaldējam, vai veidojam sukāžu sagataves, žāvētus augļus vai spiežam sulu. Kā pasūtītājam vajag.


– Kā ir ar nozares rentabilitāti?

– Rentabilitāte cieši saistīta ar produkcijas ražošanas pašizmaksu. Piemēram, cidoniju audzēšanu ir grūtāk mehanizēt, ražas novākšana ir tikai roku darbs. Tāpēc, ja nevaram, piemēram, mehanizēti apgriezt krūmus vai izgriezt liekos, pieņemam lēmumu vecos krūmus vienkārši nopļaut līdz ar zemi. Vēlāk tie tāpat ataug. Ravēšanai, rušināšanai izmantojam frēzi. Cidonijas nestādām plēvē, lai gan speciālisti iesaka to darīt. Mēs darām pa savam, un rezultāti ir labi. Protams, pamēģinājām, taču šī audzēšanas tehnoloģija neattaisnojās. Visu laiku jārēķina, kas atmaksājas, kas ne, kas sadārdzina ražošanu, bez kā var iztikt. Un visu laiku jāmeklē produkcijas noieta tirgus. Klāt neviens neko nenesīs.


– Kā vispār nāca atklāsme, ka jāaudzē tieši cidonijas, nevis zemenes?


– Kā jau teicu, meklēju visādus variantus, kas dotu iespēju palikt un darboties laukos. Vēl nebiju izlēmis audzēt pats, kad prātā dzima doma par augļu un ogu pārstrādi. Pamanīju, ka cidoniju produkcijas tirgū tikpat kā nav. Vecajos dārzos cidonijas diezgan daudz stādīja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, divtūkstošā gada sākumā. Tolaik augļiem nebija noieta vai neviens to īpaši nemeklēja, tāpēc stādījumi aizauga, izveidojās gluži vai koki. Tas nozīmē, ka tie auguši vismaz 15–20 gadu! Runājām ar saimniekiem, kuri atļāva gan novākt izaugušo ražu, gan izrakt krūmus. Mēs izvācām no veco dārzu džun­gļiem ap 60–70 tonnu cidoniju gadā. Pārdevām nakts tirgū. Starp citu, fakts, ka stādījumi, kas gadiem ilgi nav bijuši kopti, mēsloti, aizsargāti pret kaitēkļiem un slimībām, auguši pilnīgi savvaļā, turpina ražot, arī pamudināja pievērsties cidonijām, jo liecināja par to, ka šī kultūra ir ļoti izturīga un mazprasīga. Arī pieprasījums tirgū ir augošs, bet piedāvājums niecīgs un pārsvarā nekvalitatīvs.
 Ražotāju neinteresē 100 kilogrami, viņam vajag vismaz 10 tonnas un regulāri, kā arī labu cenu.

Visvairāk cidonijas pieprasa sulas un sukāžu ražotāji. Taču pašreizējais izaudzēto cidoniju apjoms knapi var apmierināt vietējo tirgu. Jāteic, mūsu ražotāji vairāk pieprasa svaigas ogas, jo paši investē saldētavās un citās iekārtās. Bet ceru, ka, pieaugot audzētāju skaitam un izveidojot veiksmīgu kooperāciju, mums izdotos pārliecināt pārstrādātājus, ka viņiem izdevīgāk no mums pirkt, piemēram, jau sasaldētas ogas, nevis pašiem investēt jaunu saldētavu iegādē. Mēs tādējādi ļautu viņiem palielināt ražošanas jaudas, un viņiem būtu prātīgāk investēt mārketingā, nevis svaigās produkcijas pirmapstrādē. Bet katram, protams, sava matemātika…
 Es paredzu, ka pašreizējie audzētāji pamazām kļūs par mājražotājiem, bet kāds noteikti kļūs arī par labu vismaz Latvijas līmeņa ražotāju. Un tad izveidosies ražotāju konkurence.

– Vai tas būs labi vai slikti?

– Kā nu kuram. Man jau vairāk gribētos, lai šajā nozarē izveidojas laba sadarbība starp audzētāju un ražotāju, lai mēs saprastu cits citu un nevis bremzētu, bet veicinātu cits cita attīstību. Respektīvi – lai vairāk būtu sadarbības, nevis konkurences. Lai katrā sektorā varētu iespējami samazināt pašizmaksu. Tāpēc vajadzīga kooperācija. Pēc gadiem četriem Latvijā jau varētu būt pietiekams apjoms, lai nodrošinātu vienas kārtīgas sulu ražotnes darbību.


Esam sarīkojuši jau trīs seminārus, katru apmeklēja vairāk nekā simts cilvēku, un viņu ieinteresētās, mirdzošās acis jau par daudz ko liecina. Šogad aprīlī rīkoto semināru “Krūmcidoniju augļkultūra – no lauka līdz pārstrādei” apmeklēja divsimt cilvēku. Pērn bija vēl vairāk. Ne katru šāda veida pasākumu apmeklē tik liels interesentu skaits, ņemot vērā to, ka pasākums ir maksas. Apmeklētāju vidū bija gan audzētāji, gan pārstrādātāji, gan selekcionāri, gan iekārtu ražotāji. Daudzi par savas saimniecības izveidi tikai domā, un ir patīkami dalīties ar viņiem savā pieredzē, zināšanās un, cerams, iedvesmot viņus darboties tieši šajā nozarē.


– Ar kādām investīcijām būtu jārēķinās, uzsākot cidoniju audzēšanu?

– Lielākais ieguldījums būs kvalitatīvu stādu iegādē. Tos šobrīd var nopirkt stādaudzētavās vai no audzētājiem. Ir piecas sešas šķirnes, ko personiski atzīstu par piemērotām un perspektīvām, pats tās gan pavairoju, gan pērku no citiem.

Es rēķinu, ka viena hektāra stādījuma ierīkošanai nepieciešami 4–7 tūkstoši eiro atkarībā no tā, kāda ir lauka sagatavotība, vai stādījumā tiks izmantots ģeotekstils, plēve, cik blīvs stādījums plānots utt. Agrāk bija pieņemts starp rindām atstāt tikai 2 metrus, starp stādiem – 50 cm. Manuprāt, tas ir par maz. Es rekomendētu rindstarpas veidot vismaz 2,5 m platumā, bet starp stādiem atstāt 0,7–1 metru. Ja attālumi būs mazāki, stādījums var izveidoties tik blīvs, ka grūti būs gan ar tehniku izbraukt, gan citādi apkopt stādījumu. Turklāt cidonijām ir plaša sakņu sistēma, tādējādi blīvā stādījumā arī grūti nodrošināt stādus ar barības vielām, jo tie tās apēd cits citam. Maniem apsvērumiem gan trūkst zinātniska pamatojuma, taču pieredze liek izdarīt šādus secinājumus.

– Kultūras popularizēšana, eksporta tirgu meklēšana, kopīgas pārstrādes rūpnīcas izveide – tas viss atkal aizved pie kooperācijas nepieciešamības, jo pa vienam tāpat lielākā daļa audzētāju nez vai izkļūs no mājražotāja statusa. Labākajā gadījumā. Kas visvairāk traucē darboties kopā?


– Var jau atkal runāt gan par latviešu mentalitāti, gan sliktajiem kooperācijas piemēriem, bet, manuprāt, galvenais ir ticības trūkums. Un nevis attiecībā uz citiem, bet gan pašam sev. Mēs gadiem ilgi braucam iepazīt gan poļu, gan holandiešu, gan citu valstu kooperēšanās pieredzi, saprotam, ko, kā un kāpēc viņi dara, atzīstam viņu darbu par rezultatīvu, bet savās mājās nespējam to panākt. Latvija ir teju trīsreiz lielāka par Nīderlandi, kur dzīvo vismaz astoņas reizes vairāk iedzīvotāju nekā pie mums. Tas nozīmē, ka vismaz zemes resursu ziņā mēs esam vairākkārt bagātāki nekā holandieši. Bet mēs šo bagātību it kā neredzam, nespējam to novērtēt, tai noticēt, jo pret saviem resursiem izturamies nepareizi, nesaimnieciski, pat vieglprātīgi. Mums jāiemācās saprast, ka mana kaimiņa labums vienlaikus var būt arī mans labums un otrādi. 


Lai izšķirtos par to, stādīt vai nestādīt kādu kultūru, vispirms ir jānotic pašam sev, nevis kultūrai, tās rentabilitātei. Ja kāda kultūra ir ražojusi, tad tā ražos arī turpmāk, bet cilvēkam jābūt pārliecinātam par sevi, ka viņš izdarīs un ka padarītais dos sekmes. Tas ir vissvarīgākais. Visu laiku šauboties, uz priekšu tikt nevar.


Es bažījos par to, ka, neatrodot kopīgu valodu ar audzētājiem tepat Latvijā, mēs palaidīsim garām iespēju būt pasaulē pirmajiem cidoniju produkcijas eksportētājiem. Tas gan būtu slikti. Jo, ja poļi sasparosies pirmie, piemēram, izveidojot sadarbību ar Danonki vai citu ražotāju, tad viņiem izaudzēt cidonijas vajadzīgajā apjomā nebūs nekādu problēmu, jo viņiem pašiem ir viss nepieciešamais – zeme, tehnika, noliktavas, saldētavas, kooperācija, inženieri utt. Bet mēs savu zvaigžņu stundu būsim palaiduši garām, ja turpināsim gulēt uz iedomātiem lauriem. Mums jānotic sev – ka varam un ka mums viss izdosies!

Par šo un citiem lauksaimnieku pieredzes stāstiem lasiet žurnālā Agro Tops

Žurnāla " Agro Tops"  maija numura vāks.
Žurnāla ” Agro Tops” maija numura vāks.

Pievienot komentāru