Audzēšana, Bio

Kā bez ķīmijas tikt galā ar nezālēm griķu laukā? Atbild eksperti

Jautājums. Kā apkarot nezāles griķu sējumos, neizmantojot ķīmiju? Daina Jelgavas novadā

Pēdējos gados griķus bieži sēj saimniecībās, kuras no konvenciālās audzēšanas pāriet uz bioloģisko.

Augiem piemīt daudz labu īpašību – tie ir uztvērējaugi ar dziļu mietsakni, kam sakņu sistēma vairāk izvietota aramkārtā. Griķi uznes barības vielas no dziļākiem augsnes slāņiem, vienlaikus arī izdala organiskās skābes, kas augsnē esošos ķīmiskos savienojumus padara augiem viegli uzņemamā formā, tāpēc griķus bieži izmanto augsnes ielabošanai. Nereti tos sēj arī zaļmēslojumam, izmanto kā nektāraugus, sējot platākā rindsējā, lai augi vairāk zarotos un ilgāk ziedētu.

Agroresursu un ekonomikas institūta Agroekoloģijas nodaļas pētniece Dace Piliksere
norāda – tiek uzskatīts, ka sējas griķi ir mazprasīgi, taču patiesībā šī kultūra ir diezgan prasīga pret mitrumu un barības vielām. Griķus sēj vēlu – pēc pākšaugiem, vasarāju labībām, t.i., kad beigušās pavasara salnas, parasti maija beigās–jūnija sākumā; tie agrīnā attīstības stadijā aug ļoti lēni, tāpēc nezāles ātri vien pielāgojas un pārmāc griķus.

Stendes pētniecības centra vadītāja pienākumu izpildītāja Inga Jansone
atgādina – saimniekojot bioloģiski, noteikti jāievēro augu maiņa (tajā pašā vietā griķus var sēt ne agrāk kā pēc pieciem gadiem). Līdz sējas laikam augsnei jābūt pietiekami labi sagatavotai, ielabotai, tātad jau iepriekšējā gadā jākaro ar daudzgadīgajām nezālēm. Konvenciālajās griķu audzēšanas saimniecībās cīņā ar sakneņu nezālēm bieži pēc priekšauga rugainē izmanto glifosāta tipa preparātus, lai gan tā nav laba prakse (glifosātu saturošie herbicīdi noārdās ilgākā laikā, tādējādi arī vairāk piesārņo augsni).

Nezāļu ierobežošana griķu sējumos pagaidām vēl ir diskutabls jautājums, jo nav veikti pētījumi. Dažās saimniecībās griķus agrā attīstības stadijā ecē, līdzīgi kā labību. Taču griķis ir platlapis (tāpat kā balandas un citas nezāles), jutīgs pret ecēšanu, kamēr tam nav izveidojušās īstās lapas un augsnē nostiprinājusies sakņu sistēma.

Vējgriķis. Foto - Shutterstock
Vējgriķis. Foto – Shutterstock

Slikti, ja, audzējot griķus sēklai, sējumos ieviešas vējgriķis (Fallopia convolvulus). Šai nezālei sēklas ir līdzīgas griķu sēklām, tāpēc tās grūti atšķirot. Tiesa, audzējot griķus lopbarībai, nezāļu sēklu piemaisījums nav tik būtisks. Gan vējgriķi, gan ķeraiņu madaras apgrūtina griķu novākšanu, jo abām nezālēm ir vijīgi stumbri, kas saķeras kombaina ritošajās daļās. Bioloģiskajās saimniecībās griķus kuļ vēlu (pēc salnām), jo tie nogatavojas nevienmērīgi, tiem vajag dabīgi nokalst. Audzējot ar tradicionālām metodēm, bieži lieto desikantus (ķīmiskos sausinātājus), lai izlīdzinātu ražas nogatavošanos.

Pievienot komentāru