Gaļa un zivis, Gaļas lopkopība

No bulku vāģa līdz vadošai gaļas liellopu saimniecībai. Alsungas “Kalnarāju” saimniekošanas pieredze

Arta Pētersona Alsungas novada zemnieku saimniecība “Kalnarāji” ir otra lielākā gaļas liellopu audzētāja Latvijā. Saimnieks intervijā atklāj, kā desmit gados kļuvis par vienu no vadošajiem gaļas liellopu audzētājiem valstī, dalās pieredzē un stāsta par nākotnes iecerēm. 


Samērā īsā laika posmā kopš iesaistīšanās lauksaimnieciskajā ražošanā esat izveidojis vienu no lielākajiem gaļas liellopu ganāmpulkiem Latvijā. Kāds bija šis ceļš?


Apaļkoku transporta biznesu valsts attieksmes dēļ nomainīju pret lauksaimniecību 2007. gadā, aktīvi sāku darboties 2008. gadā. Daļu no 50 ha mantotās zemes, tostarp 30 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, izpirku no radiniekiem. Lielākā daļa bija bioloģiski vērtīgie zālāji, kas bija kaut kā jāapstrādā, lai saņemtu par tiem ES maksājumus. Sākumā lopus pirku nevis biznesam, bet šo zālāju noganīšanai. Pēc gada sapratu, ka gaļas lopu audzēšana var būt arī bizness. Zemi, dzīvniekus, tehniku galvenokārt pirku ar bankas aizdevumiem. Sāku ar to, ka bulciņvāģi pārtaisīju par lopu vāģi, ar to braukāju pa Kurzemi un pirku no zemniekiem lopus. Lauksaimniecības biznesa sākums bija grūts arī tāpēc, ka gaļas liellopu pārdevēji mani viegli apveda ap stūri, nezināju lopu šķirnes, pirku arī piena šķirņu teļus, ko šodien noteikti nedarītu.

Vispirms izveidojām 70 gaļas liellopu ganāmpulku, tostarp nopirkām 30 tīršķirnes Šarolē teles. Patlaban man pieder 350 ha lauksaimniecības zemes, aptuveni puse no tās ir BVZ. Aptuveni 700 ha nomāju. 


Daudzi gaļas liellopu audzētāji izvēlas saimniekot ar bioloģiskajām metodēm. Kāpēc Kalnarāji izvēlējās konvencionālās lauksaimniecības ceļu? 


Par bioloģiski vērtīgajiem zālājiem maksā tikpat lielu atbalsta maksājumu kā par bioloģisko platību apsaimniekošanu. Svarīgi arī, ka bioloģiskos dzīvniekus nedrīkst atragot. Mums aptuveni puse govju un telīšu ir bez ragiem. Mūspusē zeme ir tik švaka, ka bez nezāļu iznīdēšanas pirms sējas kultūr­augs neaugs, nezāles to nomāks.
 Man nepatīk lielā dokumentu kārtošana bioloģiskās saimniecības statusa iegūšanai, tomēr pieļauju, ka nākotnē varētu kļūt par bioloģisko ražotāju. Patlaban lauku mēslošanā neizmantoju minerālmēslus. 


2007. gadā nopirku diezgan izdemolētu kolhoza slaucamo govju fermu 200 lopiem, kuru pārbetonēju. Tur sākumā turējām dzīvniekus. Līdz 100 ganāmpulka galvām vietas pietika. Ferma ir bez šķūņa, mums pieder vien aptuveni 1 ha tai piegulošās zemes. Sākumā skābsiena un siena rituļus barības silēs dakšojām ar rokām. Pēc pāris gadiem par 20 000 latu nopirku lopbarības smalcinātāju–sajaucēju–dalītāju. Taču, lai skābsiena rituļus sasmalcinātu un samaisītu, traktors bija ilgu laiku jādarbina ar lieliem apgriezieniem, tas tērēja ļoti daudz degvielas. Drīz sapratu, ka tas ir dārgs prieks gaļas liellopiem.


Pamazām no dzīvnieku turēšanas kūtī atteicāmies. Viens no iemesliem bija arī govju atnešanās. Ja teliņi dzimst vismaz katru otro dienu neiztīrītā un nesakaisītā kūtī, tur savairojas dažādas baktērijas, tad tie slimo ar caur­eju. Atnesoties uz lauka, svaigā gaisā baciļiem ir daudz mazāk iespēju vairoties. Pēc trīs gadu turēšanas fermā secināju, ka gaļas liellopi ir jātur uz lauka, turēšana telpā ir lieka greznība. Patlaban fermā atrodas 30 jaunās telītes pašu ataudzēšanai, kas tur uzturas līdz dzīšanai uz ganībām. Vēl fermā uz kādu brīdi tiek turētas govju mammas, kurām ir problēmas ar teliņu. Protams, tādā ziemā kā iepriekšējā milzīgs angārs gan lopiem, gan man ļoti būtu atvieglojis dzīvi, taču šaubos, vai ar gaļas lopiem tādu iespējams atpelnīt. Normālā ziemā salā gaļas lops labi jūtas arī āra apstākļos.


Pārcilvēcisks, neaprakstāmi grūts darbs ir liellopu piespiedu pārdzīšana uz fermu šķirošanai. Jaunie teliņi uzskata, ka viņu mājas atrodas uz lauka, pļavā. Ir jāveic aptuveni trīs kilometrus garš ceļa posms. Govis atceras šo gājienu iepriekšējā gadā, tāpēc nevēlas atkal doties uz fermu. Dažkārt mazie teliņi nošķiras no mātēm, tad ir jāmēģina atkal ģimeni vienot.

Mums ir deviņi Latvijā pirkti vaislas buļļi – seši Šarolē, divi Limuzinas un viens Simentāles šķirnes bullis. Viņus laižam govju ganāmpulkā jūlija sākumā ar aprēķinu, lai atnešanās sāktos nākamā gada aprīļa sākumā. Jaunās teles krustojam ar Limuzinas bulli tāpēc, ka tas ir mazāka auguma un ir vieglāka atnešanās.


Kāpēc izvēlējāties iepriekš nosaukto šķirņu buļļus?

Pēc šo šķirņu gaļas tirgū ir vislielākais pieprasījums. Simentāles šķirnes bulli pirkām pienīguma palielināšanai ataudzējamajām telēm, tīršķirnes šarolenes ir skopas.


Cik ilgā laikā dzīvnieki sasniedz pārdošanai vajadzīgo svaru?


Dzīvnieki visu gadu dzīvo brīvā dabā. Ziemā un pavasarī, kad ganībās zāles nav, ik pēc trīs dienām nokaisu dzīvesvietu ar pakaišiem, kas parasti ir sliktas kvalitātes siens. Kopā mums ir 65 divpadsmitvietīgās barotavas, telēm tajās lieku skābsienu, govīm līdz februāra beigām arī galvenokārt skābsienu, bet, lai dzemdībās būtu mazāk problēmu, no marta pārsvarā dodu sienu. Mums nabadzīgās augsnes dēļ nav tik labas ganības kā daudzos citos novados, tāpēc pārdošanai vajadzīgo 300 kg svaru teļi sasniedz ilgāk nekā sešos mēnešos. Dažkārt pat desmit mēnešos. Bullīšus visus pārdodam. Nu jau otro gadu varam atļauties brāķēt teles, sliktās teles vedam uz Izsoļu namu, labās paturam.


Kādas cenas ir tirgū?


Mēs dzīvniekus pārdodam galvenokārt Izsoļu namam. Telītēm cena ir 1,40–1,80 eiro par kg. Ar tādu cenu notiek nīkuļošana. Pērn Baltic Calves bullīšus pārdevu par 3 eiro/kg, šajā gadā Izsoļu namam tos pārdevu par 2,30 eiro/kg, tie bija svarā virs 300 kg. Ar 2 eiro cenu par kg, ja pārdod 300 kg smagu bullīti, arī ir nīkuļošana. Ja cena ir 2,50 eiro/kg, tad pietiek nelielai saimniecības izaugsmei. Ar 3 eiro/kg cenu varētu normāli dzīvot. Patlaban nevaru atļauties pieņemt darbā uzticamus strādniekus un atpūsties mēnesi ilgā atvaļinājumā. Jā, protams, esmu paņēmis ar līzinga nosacījumiem daudz tehnikas, ir arī aizdevumi zemes pirkšanai, kas liek justies kā uz trausla ledus. Esmu arī norūpējies par notiekošo Eiropas Savienībā. Ja ar to kaut kas notiks, tad Latvijas valsts saviem lauksaimniekiem nevarēs kompensēt patlaban saņemto atbalstu. Šajā gadā pārdoti 100 pērn dzimušie bullīši, 45 telītes un vēl 20 vēlu dzimušie teļi atrodas pie mammām.

Ar ko barojat ganāmpulku?

Lucerna manās zemēs aug tikai vienā laukā, āboliņa un stiebrzāļu maisījumu audzējam gandrīz 100 ha platībā. Lucernu izdodas pļaut trīs reizes sezonā, āboliņu divas reizes. Tinam rituļos tāpēc, ka bedres nav, lauki atrodas tālu un rituļus ir vieglāk izbarot. Ja jūtam, ka rudenī teļi ir jāpiebaro, izveidojam ganībās atsevišķu nožogojumu un piebarojam ar placinātiem graudiem. Tos es pērku. Protams, dzīvniekiem vienmēr ir pieejams sāls un minerālvielas. Dzirdnes gan neizmantojam tāpēc, ka pļavas atrodas pie strauta vai pie upes. Ja ūdenstilpe aukstā ziemā aizsalst, tad cērtam āliņģus.


Dzemdībās kritušo dzīvnieku, jāspļauj pār plecu, īpatsvars ir neliels. No šajā pavasarī dzimušajiem 70 teļiem 68 piedzima dzīvi. Agrāk šis rādītājs bija sliktāks. Pavasarī gandrīz ik nakti dodos uz pļavu, skatos, vai kādai govij vajag palīdzēt dzemdībās. Dzīvoju miega badā. Tomēr tas, ka teļš piedzimst dzīvs, nenozīmē, ka ar viņu viss ir kārtībā, nav garantijas, ka tas izaugs. Svarīgi ir, kā un kur notiek dzemdības. Ja tās notiek, piemēram, lietū un dubļos, tad teliņš var paspēt nosalt, tam piemetīsies caureja un komplektā ar saaukstēšanos būs grūti izveseļoties. Ja dzemdības ir smagas, ir liela iespēja, ka teļam ir zudis reflekss meklēt mātes pupu. Ja šādam teļam nepievērš papildu uzmanību, tas zaudēs dzīvību. Cilvēkam šādos brīžos ir jābūt klāt, jātur roka uz pulsa.

Esmu apdrošinājis ganāmpulku Baltijas apdrošināšanas namā. Vienu govi novērtēju par 1500 eiro, mans pašrisks ir 20% liels. Pērn dažādu iemeslu dēļ krita 11 govis, gadu agrāk septiņas govis, saņēmu par visām kompensāciju. Lielāka nelaimes gadījumu daudzuma dēļ šajā gadā apdrošināšanas maksājums man ir palielināts. Dzīvnieku apdrošināšana noteikti atmaksājas. Lauku atbalsta dienests sedz vismaz pusi no apdrošināšanas izmaksām.

Kādu redzat saimniecības izaugsmi?


Gribētu pirkt zemi, paplašināt saimniecību, tomēr nevaru. Redzam paradoksu – mums visapkārt ir zemas kvalitātes zeme, tomēr to ir grūti nopirkt. Zemgalē, piemēram, lielās platībās meliorēja zemi, lauku mājas nolīdzināja un cilvēkiem no viensētām bija jāpārceļas uz dzīvi ciematā. Mūsu mazajos laukos meliorācija nekad nav veikta. Arī patlaban vēl ļoti daudz ļaužu dzīvo viensētās, kopj savu naturālo saimniecību. Turas pie sava zemes pleķīša kā pie pēdējā salmiņa. Zemgalē par mazajiem saimniekiem uzskata 300–400 ha platību īpašniekus, mums tie ir lielsaimnieki. Nekustamo īpašumu vērtētāji 1 ha zemes cenu vērtē līdz 2500 eiro vērtībā, reālā tirgus cena ir lielāka.


Darbosimies tāpat kā līdz šim, pirksim klāt vajadzīgo tehniku. Esmu iecerējis pirkt vēl vienu pļaujmašīnu, skābsiena rituļu ietinēju un vienu traktoru ar frontālo iekrāvēju. Noteikti ir jābūvē angārs tehnikas turēšanai, tomēr tas ir tālākas nākotnes jautājums.


Zemnieku saimniecības 
Kalnarāji ganāmpulks:

pavisam 406 liellopi;

tostarp 265 zīdītājgovis, no tām 178 Šarolē šķirnes zīdītājgovis, 4 Limuzinas šķirnes zīdītājgovis, trīs Latvijas brūnās šķirnes zīdītājgovis;

125 teles, tostarp 87 Šarolē šķirnes teles;

deviņi vaislinieki, tostarp divi Limuzinas šķirnes, seši Šarolē šķirnes, viens Simentāles šķirnes vaislinieks.
Avots: LDC; uz 30.04.2017.

Šos un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

7 Komentāri

  1. Gribētu pirkt zemi, paplašināt saimniecību, tomēr nevaru. Redzam paradoksu – mums visapkārt ir zemas kvalitātes zeme, tomēr to ir grūti nopirkt. Zemgalē, piemēram, lielās platībās meliorēja zemi, lauku mājas nolīdzināja un cilvēkiem no viensētām bija jāpārceļas uz dzīvi ciematā. Mūsu mazajos laukos meliorācija nekad nav veikta. Arī patlaban vēl ļoti daudz ļaužu dzīvo viensētās, kopj savu naturālo saimniecību. Turas pie sava zemes pleķīša kā pie pēdējā salmiņa. Zemgalē par mazajiem saimniekiem uzskata 300–400 ha platību īpašniekus, mums tie ir lielsaimnieki. Nekustamo īpašumu vērtētāji 1 ha zemes cenu vērtē līdz 2500 eiro vērtībā, reālā tirgus cena ir lielāka.

    – Ar to arī viss pateikts – saimnieks ies pāri līķiem, burtiskā nozīmē atņemdams zemi, pagalmu, apkārtnes iedzīvotājiem… Deportēt šitos sūdus. Kapitālisms un staļinisms sakāpis galviņā. Taču lasies uz Zemgali, varēsi sarauties zemes, ja spēj atņemt… Kapā zemi, viensētas, pagalmus līdz nepaņemsi….

    1. Pilnībā Tev piekrītu, tas saimnieks vairs nejūt sāta, rauj un rauj un rauj, nu nafig tik lielus ganāmpulkus, pilnīgi labi un veiksmīgi saimniekot var ar 50, 80 vai 100 gaļas mātēm, nu nafig viņam tur neskaitāmi simti, vai tad tiešām tā nauda ir svarīgākais dzīvē!!! Kā ar kvalitāti???? Esmu bijis vairākās šādās fermās, kur 200, vai 300 gaļas mātes un tikai vienā dzīvnieki bija mierīgi, nosvērti un tiešām prieks strādāt ar tādiem, bet pārējie, kas aiziet uz skaitu, ir pilnīgākais murgs, lielākā daļa dzīvnieku – mežoņi, atražošana nekāda, tik būvē milzīgus ganāmpulkus, nemaz neskatās radu rakstus un raksturus dzīvniekiem, tas nav pareizi.

  2. VAI INFORMACIJA IR PAREIZA -“Dzemdībās kritušo dzīvnieku, jāspļauj pār plecu, īpatsvars ir neliels. No šajā pavasarī dzimušajiem 70 teļiem 68 piedzima dzīvi.” cik saimniecība kopumā gada piedzimuši ir teļi?

  3. Velns paravis tos lielos zemes ipasniekus! Daudz ir ne tikai 300 ha zemes, bet ari 100 ha un pat 50 ha. Man ir 10 ha, 5 gadus izireju vietejam lopkopim. Sienu noplauj, pec tam palaiz savus lopus, kuri visu izmida, izbrada. Driz savus hektarinus apstradasu pats. Un ne jau ar john deere, bet ar vecu traktoru. Panem kreditus un tad cikst ka nevar samaaksat par savu dzipu vai john deere. Lauksaimnieki nav nekadi saimnieki. Tie ir visparastakie pabalstu sanemeji kas visu laiku id, ka iedots par maz.

  4. Un vispar – vai man kads var aizliegt tureties pie mana zemes plekisa? Vai ta butu mana problema ka lielsaimniekiem nav iespejas paplasinaties ja es savu personigo ipasumu nevelos pardot vai iziret?

  5. Ir jau jauki un skaisti, ka cilvēki tik ļoti strādā, cepuri nost saimniekam, bet dzīvniekiem no strautiem dzerstīties nu gan nav ieteicams!!!!! 406 dzīvnieki un nevienas dzirdnes………tas nav normāli!!! Vasarā vēl viss kārtībā, pats tā daru, un savam 50 dzīvnieku ganāmpulkam ļauju no avotiem, strautiem un grāvjiem dzert, regulāri mainot dzeršanas vietas, lai pārāk nesamaļ dubļus, sūdus un vircu pie padzeršanās vietas, protams, arī tiek ļauts padzerties no divām neaizsalstošajām dzirdnēm, kuras viņām arī vasarā ir pieejamas, bet ziemas periodā….nu vecīt. Viena dzirdne maksā nieka 500 EUR, kas tādam saimniekam spļāviens jūrā….. no dzirdnes ir tikai pozitīvais – dzīvniekam ziemas periodā, dzerot no dzirdnes siltu, patīkamu akas vai dziļurbuma ūdeni ir mazāks stress, samazinās risks saslimt ar dažādām parazītu sugām, dzīvnieks būs veselīgāks un izdzers sev nepieciešamo ūdens daudzumu lai justos labi un tad tiešām viņam pajumte īsti nav nepieciešama, saimniekam nav jāstaigā ar cirvi apkārt cauru diennakti, pats var mierīgi gulēt, zinot, ka dzīvnieks būs padzēries, jo tad tiek nodrošinātas pamata vajadzības – laba sausā barība, un kvalitatīvs ūdens. Bet āliņģu kalšana nu gan ir pilnīga muļķība, un bezkaunība tik lielam ganāmpulkam, kad tur aiziet kādas 20 govis padzerties, tad pēc tam tur vairs virca un sūdu uzlējums tik dzerams, gan jau lielākā daļa nemaz neiet uz tiem grāvjiem dzert un laiza sniegu turpat pie barotavām un pēc tam brīnās, ka govis mirst un ar teļiem problēmas dzemdībās, vai arī pieaugušās teles sāk slimot.

  6. Neko jau, vecim 1000 ha zemes un vēl grib paplašināties un čīkst par to, ka mazie viņam traucējot, nu gan bezkaunīgs!!! Labāk būtu sācis efektīvāk strādāt ar tiem pašiem mazajiem 1000 ha!!! Šādu saimnieku Latvijā daudz, labāk būtu palicis pie bulciņu vadāšanas.

Pievienot komentāru