NVO, Politika

Vai mazie zemnieki bremzē laukus? Zemnieku federācija par viensētnieka domāšanu un noslāņošanos

Biedrība Latvijas Zemnieku federācija (LZF) ir viena no vecākajām lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām. Tā darbojas jau kopš 1990. gada un pārstāv vairāk nekā 6000 lauksaimniekus visā Latvijā. LZF padomē aktīvi darbojas 13 reģionālās lauksaimnieku apvienības, piecas nacionālās lauksaimniecības nozaru organizācijas, viena lauku pašvaldība. Turklāt federācijā ietilpst arī gandrīz 150 individuālie biedri un trīs reģionālās lauksaimnieku kopas. Agita Hauka ir LZF valdes priekšsēdētāja jau septiņus gadus un nerimstoši cīnās par mazo un vidējo saimniecību tiesībām un iespējām darboties kopīgajā lauksaimniecības tirgū ar labvēlīgiem nosacījumiem, nevis pastāvīgiem vai periodiskiem apvainojumiem un norādījumiem – mazais, zini savu vietu un nemaisies lielajiem pa kājām! Agita uzskata, ka bez ģimenēm un to saimniecībām Latvijas laukiem nav nākotnes.

2k170522_006_KM


Daži uzskata, ka mazās saimniecības bremzē lauksaimniecības modernizēšanos, jo nevar atļauties strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām.

Vai tad tas ir pašmērķis? Šo jauno tehnoloģiju ražotājiem ir pašmērķis ar savu produkciju iespiesties visos iespējamos tirgos, bet vidēji liela ģimenes saimniecība var lieliski iztikt bez visām šīm augstajām tehnoloģijām. Varbūt tiem, kam tūkstošiem hektāru, vajag traktorus un kombainus, kurus var vadīt ar GPS un uzraudzīt no datora, bet ne jau visiem. Svarīgāk ir, kādas kvalitātes pārtiku ražojam, nevis ar cik modernu kombainu novācam ražu. Skaidrs, ka modernās tehnikas tirgotājiem mazais zemnieks nav interesants, jo viņš joprojām lielākoties brauc ar lietotu tehniku. Vai tad pasaules vēsture jau nav pierādījusi – sabiedrība, kas sasniedz tādu tehnoloģiju attīstības līmeni, ka cilvēks faktiski vairs nav vajadzīgs, nenovēršami iet bojā. Attīstībai nav jābūt cilvēkus izdzenošai vai uzspēlētai, tai jānotiek dabiski, plūstoši un mierīgi.

Mēs runājam par mūsdienīgu biznesu, eksportu, braši ieviešam modernās tehnoloģijas, cenšamies līdzināties attīstītākajām valstīm, taču mūsu nespēja mainīt savu provinciālo viensētas domāšanu tāpat mūs daudzās jomās atmet atpakaļ, jo neprotam vai negribam savās idejās apvienoties un darbībās kooperēties…

Jā, tas nereti ir apbrīnojami. Turklāt viensētas domāšana pat vairāk raksturīga lielajām saimniecībām. Varam pie viena galda smuki vienoties par kopīgām vajadzībām un rīcību, bet, tikko durvis aizvērušās, katrs pa vienam vai mazākās grupiņās jau kaļ savus individuālos plānus un kopīgā interese vairs nav aktuāla. Pārējie paliek muļķīšu lomā. Kas viņiem atliek? Arī apvienoties mazās grupiņās, bet ar šādu attieksmi neviens tālu netiek. Ja prioritāte visu laiku ir nopelnīt tūlīt un tagad, tad nav brīnums, ka mēs savā valstī nemaz nespējam radīt kaut kādus ilgtermiņa attīstības stratēģiskos plānus.

Starp citu, veiksmīgi strādā tieši mazie kooperatīvi, kur cits citu labi pazīst un darbojas kā viena ģimene. Būtu labi, ja tie kļūtu vēl stabilāki. Lielā kooperatīvā savukārt priekšgalā vajadzīgs stiprs, autoritatīvs un godprātīgs vadītājs, kuru nevar raustīt uz visām pusēm un kurš domā par visu biedru labumu vienlīdz godīgi.


Lielākā daļa pārtikas ražotāju apgalvo, ka varot apgādāt vietējo tirgu, taču vietējais tirgus nereti apliecina, ka pašmāju produkcijas tajā ir visai maz…

Iespējams, pat vēl mazāk, nekā izskatās, jo daudzi tirgotāji ievesto produktu mēdz uzdot par vietējo. Īpaši tirgū. Starp citu, ir viens ātrais testiņš, kā pārbaudīt, vai produkts ir vietējais. Vajag pavaicāt saimniecības adresi un pieteikties aizbraukt ciemos. Pēc tirgotāja reakcijas uzreiz redzams, vai viņš pārstāv konkrētu saimniecību vai ne. Ja seko stāsts par to, ka viņš te tikai nolikts tirgoties un nezina, tieši no kurienes nāk produkcija, tad, visticamāk, tā ir pārpircēja ievesta.

Vēl jāpiebilst, ka Centrāltirgus nakts tirgū šobrīd vietu cenas ir tiktāl paceltas, ka reti kurš vietējais audzētājs vispār var atļauties tur iespraukties. Man daudzi teikuši – nez kas mums tur būtu jātirgo, lai tas vispār atmaksātos, tāpēc vairs uz nakts tirgu vispār nebraucam. Kāds atkal atradis labu nišu savai peļņai, un lauku cilvēks ar viņa produkciju nevienu neinteresē. Tāpēc nakts tirgu gandrīz pilnībā pārņēmuši poļi. Tirgū jau nesaimnieko viens īpašnieks, tur īpašnieki sēž cits virs cita, zeme pārdalīta krustu šķērsu.


Kā panākt apdzīvotus un ekonomiski aktīvus laukus?

Ar dažādību. Latvijai nemaz nav raksturīgi tūkstošiem hektāru lieli lauku īpašumi, un tādi nemaz nav vajadzīgi. Es tiešām esmu pret to, ka mums būtu visādos veidos jāveicina šādu megasaimniecību attīstība.Lai lauki būtu apdzīvoti, svarīga ir katra ģimene, kas laukos dzīvo. Būtiski ir panākt paaudžu pēctecību, tāpēc iespējami būtu jāatbalsta jaunie lauksaimnieki, tāpat bioloģiskie un mazāku nišu pārstāvji, arī mājražotāji, kas tiešām cīnās par savu vietu Latvijas laukos un tirgos. Piemēram, Daugavpils pusē jaunie zemnieki segtajās platībās sākuši arbūzu un meloņu audzēšanu un pat veiksmīgi ar izaudzēto tirgojas. LZF kā vienīgā lauksaimnieku organizācija darbojas vairākās pilsētu vides organizācijās, kur veic plašu izglītošanas darbu gan par Latvijas laukiem, gan mūsdienu lauksaimniecību, gan aicinot pārtikai izvēlēties vietējo ražotāju produktus.

Ko šodien uzskatām par ģimenes saimniecību?

Tas ir interesanti, jo visā Eiropā tiek runāts, ka jāatbalsta tieši ģimenes saimniecības, taču ne tikai katrā valstī, bet pat Latvijā ir atšķirīgi viedokļi par to, kas tad īsti ir ģimenes saimniecība. Es personīgi ar to saprotu saimniecību, kur strādā ģimenes locekļi un varbūt pāris palīgstrādnieku sezonas laikā. Bet ir organizācijas, kas uzskata, ka ģimenes saimniecība var būt arī tūkstošiem hektāru liela, jo šie hektāri pieder vienai ģimenei. Manuprāt, tas jau ir ražošanas uzņēmums ar daudziem algotiem strādniekiem, nevis ģimenes saimniecība. Ģimenes saimniecība tomēr pirmām kārtām ir dzīvesstils – cilvēki turpat dzīvo un strādā, rūpēdamies arī par apkārtējo vidi un ainavu. Tāpat pastāv atšķirīgi viedokļi par to, kas ir ražojoša saimniecība. Es uzskatu, ka tā ir ikviena saimniecība, kas savā laukā vai dārzā kaut ko izaudzē, savā virtuvē sagatavo un pēc tam pārdod. Citi uzskata, ka par ražojošu jāuzskata vien tas ražotājs, kurš eksportē, jo vietējais tirgus, lūk, ir sīka vienība, lai gan mūsu ekonomiku silda tieši vietējais tirgus.

Pirms gadiem divdesmit bija ierasts uzdot jautājumu: kas ir lauksaimniecība – bizness vai dzīvesveids? Patlaban to vairs neuzdod, jo atbilde laikam visiem skaidra – kurš gan šodien var atļauties nodarboties ar lauksaimniecību kā dzīvesveidu?

Kā tad – jāpelna tik nauda! Ne reizi vien ceļa malā esmu manījusi kādu lauku biznesmeni, kurš ar mašīnu nobraucis malā, lai nosnaustos, jo darba esot tik daudz, ka miegam atrast laiku kļūst aizvien grūtāk, nemaz nerunājot par brīvdienām vai atvaļinājumu. Vai tiešām esam nākuši šai pasaulē, lai, dzenoties pēc peļņas, sevi nodzītu kā sacīkšu zirgus? Es laikam esmu neglābjami vecmodīga, jo joprojām uzskatu, ka lauksaimniecībai pamatā ir jābūt dzīvesveidam. Kāpēc tad tie, kuriem lauksaimniecība ir bizness, izmanto visus nozarē pieejamos sociālos pabalstus? Es uzskatu, ka visi atbalsta maksājumi ir sociālie pabalsti, jo domāti grūtībās nonākušajiem, kā arī tam, lai zemnieki spētu saražot lētāku pārtiku vietējiem iedzīvotājiem. Kas tad tas par biznesu, kas balstās uz sociālajiem pabalstiem? Kas tas par biznesmeni, kurš savā biznesā nevar nopelnīt naudu sava tehnikas parka atjaunošanai? Kāpēc šie sociālie pabalsti tik dāsni aiziet eksportētājnozarēm?

Kas šobrīd ir LZF – tās vieta, uzdevumi un ietekme, salīdzinot ar citām organizācijām?

Par vietu un ietekmi tā īpaši neesmu aizdomājusies, bet katrā ziņā mūsu organizācijai ir sava loma un savi uzdevumi, kurus godprātīgi cenšamies veikt. LZF ir sena vēsture – tā ir viena no vecākajām lauksaimnieku sabiedriskajām apvienībām, tāpēc labi zināma organizācija, kas citu starpā, manuprāt, izceļas tieši ar savu saliedētību un komandas darbu. Par to, ka mūs ņem vērā un uzskata par pietiekami autoritatīvu biedrību, liecina labi apmeklētie informatīvie, izglītojošie un citi pasākumi, ko organizējam gan pēc savas iniciatīvas, gan arī saņemot uzaicinājumu tos organizēt. Izceļamies arī ar to, ka nereti risinām to zemnieku problēmas, kuri nav ne LZF, ne arī citas organizācijas biedri. Ja varam palīdzēt, noteikti to darām.

Sabiedrībā uzskata, ka katra nevalstiskā organizācija ir kādas lauksaimnieku grupas interešu lobētāja un ka reti kurai patiešām rūp lauksaimniecība kā nozare kopumā.

Savā ziņā tā arī ir, citādi jau šo organizāciju nebūtu tik daudz. Tomēr ne visas šīs apvienības ir izteiktas kādas noteiktas lauksaimnieku grupas interešu lobētājas. Piemēram, LZF biedri ir ļoti dažādi, līdz ar to federācija nekādi nevar lobēt kaut kādas šauras grupas vajadzības. Tas principā nav iespējams. LZF galvenais uzdevums ir cīnīties par sociālo taisnīgumu laukos. Par to, lai Latvijas laukos varētu dzīvot un strādāt visi, kas to vēlas, – gan lieli, gan mazi, gan ģimenes saimniecības, gan industriāli uzņēmumi. Jo lielāka dažādība, jo labāk no visiem viedokļiem. Nevar pieļaut, ka lielais ar savu spēku un varu tikai laužas uz priekšu, bet mazākos atstāj grāvmalā. Tāda krasa noslāņošanās ir slikta valstij kopumā.

Ņemot vērā šo daudzslāņainību, vai vispār iespējams atrast kompromisus, lai daudzmaz apmierināti būtu visi, lai vienlaikus visos virzienos attīstītos lauksaimniecības nozare un Latvijas lauki būtu iespējami apdzīvoti?

Ja nemaldos, Straujumas kundzei bija tāds teiciens: ja no sarunu galda viena puse aiziet ļoti apmierināta, tad otra puse noteikti palikusi ļoti neapmierināta. Tas nav pareizi. Visiem vienlīdz labi nebūs nekad, tāpēc jāpanāk, lai abas puses aiziet vismaz daļēji apmierinātas. Viņa teica: kompromiss ir tad, kad visi ir mazliet nelaimīgi. Vismaz pēc LZF sanāksmēm pēdējo gadu laikā, šķiet, nav tā bijis, ka vieni aizietu dancodami, bet citi – raudādami. Cenšamies atrast šos kompromisus.
Man ir pārmetuši, ka LZF pietiekami necīnās par piena nozari, bet federācijas biedri ir arī dārzkopji, puķkopji, bioloģiskie lauksaimnieki un vēl citu nozaru pārstāvji. Visiem ir savas problēmas, tāpēc nevar visus spēkus veltīt tikai vienas nozares likstām. Visi jāpatur redzeslokā. Ne velti LZF sauklis jau gadiem ilgi ir nemainīgs – par apdzīvotiem un ekonomiski aktīviem Latvijas laukiem! Katrai lauku saimniecībai ir jāstrādā, kaut kas jāražo, jāpārdod un bērni skolā jāsūta.

Valstij priekšplānā būtu jābūt cilvēkam, bet tā diemžēl nav tikpat kā nevienā jomā. Kā saka: nekā personiska – tikai bizness. Neraugoties uz to, uzskatu, ka Latvija ir ļoti cerīga, bet daudz jāstrādā, jārunā, jāskaidro – jo vairāk cilvēkiem no tā visa kaut kas aizķersies, jo cerīgāki būsim…

Pilns raksts žurnāla Agrotops šā gada jūnija numurā

31 Komentāri

  1. un nez kāpec ieciklejušies uz lielsaimniecibām, un dara visu lai tikai tās paliktu, lai tik tās atīstītu, atbalstitu…..kaut realitāte liecina tieši pretejo.stāsta mums pasakas pēc amerikāņu vai citu lielo zemju valstu parauga. mums nav tāda situācija, bet mums tuvo/aktuālo noklusē
    kas mums visbiežāk valstij j;āstutē par kopus naudu? tieši šis lielsaimniecibas, kas reāli nav konkuretspējigas neskatoties uz savu super puper ekonomisko saimniekošanu. kā kautkas tā atbelstu vajag lielajām cūku fermām, lielajām piensaimniecibām, kamer tās ar pārdesmit lopiņiem pašas tiek galā. stāsta mums par to ka atmaksāties sāk tikai no 10 govim uzn uz augšu, kamer aizbraucu uz austriju, šveici, tur standartā 3-5 govis saimniecibā, kūtis lepnākas nekā mums atpūtas bāzēs somu pirtis…. un visi dzīvo labi….
    vispār jau mums ir tik daudz to mītu lauksaimniecibā, un atiecigi valsts politikā un atbalstā.
    kaut vai par to pašu darba ražigumu un lauksaimniecibā nodarbināto. stāsta mums ka lūkvācijā tie ir 5% mums 25% atiecigi mes slikti strādajam zems darba ražigums. bet ja skatās reāli, ņem vērā iedzivotāju blīvumu un lauksaimniecisko zemju daudzumu tad izrādās ka mums uz vienu hektāru lauksaimniecbā strādā 3x mazāk cilvēku nekā tani vācijā. atiecigi darba ražigums mums pat ir lielāks nekā viņiem…..
    tā stundām var kliedēt mums iestāstitos stereotipus, jo mums politiķi tā raduši- ņemt par piemeru to valsti kurai ir tādi raditāji kā politiķis grib, kamer kaut vai no videjiem, vai mums vistuvākajiem mūk kā velns no krusta

  2. Patīkami, ka ir cilvēki, kas domā un pauž savas domas, kas atšķiras no trulām un, manuprāt, lētām “biznesa” klišejām. Pasaule ir dažāda un ir laiks pamainīt domāšanu, kā arī rīcību.

  3. Tie “pederācijas zemnieki” ir tie daudzu tūkstošu hektāru zemes bendētāji ar pārmērīgām ķīmijošanām, kas ražo ar ķīmiju pārsātinātus dārzeņus, labību u.c.
    Īsi sakot – cilvēces ienaidnieki, kuri tīko sagrābt pēdējos atlikušos normālos hektārus.

    1. Nejauc federāciju ar zemnieku saeimu – tā gan ir fašistiska organizācija, kas mēslo, ķīmiķo, raundapo un subsīdijas pieprasa tikai sev.

  4. Vai tad pasaules vēsture jau nav pierādījusi – sabiedrība, kas sasniedz tādu tehnoloģiju attīstības līmeni, ka cilvēks faktiski vairs nav vajadzīgs, nenovēršami iet bojā.
    ==============================================================
    Ļoooti vēlos dzirdēt no federācijas priekšnieces, kur, kad un kā pasaules vēsture to ir pierādījusi. Saožu Šnobeļa prēmiju par unikālu atklājumu vēsturē.

    1. Padraudzējies ar galvu un padomā. Ja visu lauksaimniecības zemi es apstrādāju ar automātiskiem lauksaimnieciskiem agregātiem. citu laukstrādnieku nav, tad Latvijas laukos ir viens cilvēks. Līdzīgi man tehniku saražo viens cilvēks, saremontē arī viens cilvēks. Tēlaini izsakoties, Latvijas laukos nodarbināti trīs cilvēki. Nu rūpniecībā strādās cilvēki pieci. Un ko darīs pārējie? Nez vai varēs nosaukt par nāciju 15 – 25 cilvēki, kam būs darbs.

  5. Beidziet tramdīt mazos l/s. Pašvaldībā būvvaldē paprasīja 1000 eur par tehnisko projektu siena šķūnim (lauku mājas atrodas 6 km no novada centra) bez elektrības, kas uzcelts uz vecajiem pamatiem 100 kv.m.+ainavistam pāris simts eur. Bet ja nav tehn.proj.-tad nav zemesgrāmata, ja nav zemesgrāmats-nav apdrošināšanas iespējas. Nevajag tad šķūni vispār! Šēžu pilsētā un ļauju zemei atpūsties!!!!!!!! GAIDU SAPRĀTĪGUS IZCENOJUMUS-GAIDU BRĪNUMU. Visiem vajag neadekvātu naudu , proti mēneša algu par 2h darbu!

  6. Laukos nekad vairs nebūs vienlīdzības, nekad, lai tā Hauka te baksta acīs savu idioloģiju. Jau visa zeme atdota lielbaroniem, maziem pat nav iespēju ntikt pie zemes. pašvaldības izsolēs dabīgi zemi dabūn tikai liebaroni, kā vācu muižas laikos, parastajiem mirstīgajiem vairs neikt kl’;at, jo nespēj samaksāt.. Vot tā, vācu muižkungu laiki ir atgriezušies, taua kā bija vergi, tā arī ir nekas nav mainījise…

    1. Tā nu gan nav patiesība.!
      Nevar tikai tie kas negrib, pirms 6 gadiem sākām aktīvu saimniekošanu tieši graudkopībā, bija tikai viens traktors un 40ha aramzemes, tagad apstrādājam vairāk kā 400 ha, daļa no tiem atgūti no krūmu apauguma, jo tādas zemes lielsaimniekiem nevajag.
      Problēma ir tajā ka Valst neietiekami ierobežo zemju nokļušanu arzemju investoru rokās, un ir uzstādīti pārāk augsti maksimālās vienam cilvēkam piederošās platības griesti.
      Starp lielsaimniecībām unazajiem ražotājiem pastāv normāla tirgus situācija, ir konkurence. Tā tam jābūt.
      Vaimanātāji ir tie kas ar savu īpašumu neprot neko darīt un grib saņemt “pabalstus” un dzīvot tikpat zolīdi ka lielsaimnieks.
      Ir pietiekami daudz mazu saimniecību kas ar saviem nišas produktiem strādā, un strādā pietiekami veiksmīgi.
      Mazai vajag čīkstēt un vairāk darīt!

  7. Arì mēs esam neliela ģimenes saimniecìba, kas ar pamatīgu darbu ir spèjusi nomodernizēties un kopìgiem spēkiem pacelties. Agrākos laikos, pirms gadiem 10, ikkatrā sètā bija pa traktoram, kādam mājlopam un visi ae darbu nopelnīja sev iztiku, nu ir palikušas pāris lielās saimniecības novadā un visi mazie jau izmiruši, mājas sagrautas, tukšas…laukos samērā liels bezdarbs, jo modernā tehnika sniedz iespèju strādāt ar mazāku skaitu darba spèka, taču visam ir divas puses. No saimnieka viedokļa ļoti labi, no darbinieku- mazāk nepieciešamā darba spèka.
    Ārzemnieki izplešās un Latvija zaudē savu dārgo zemi.
    Nodokļi, kas nodrošina mazo saimniecìbu bojāeju.
    Modernizācijas nolūkos valstij pārdodot tehniku samaksā praktiski pusi, kaut tehnika pirkta par pilnu cenu.
    Kad sapratīs, ka arī mazajiem ir jādzīvo, būs jau par vēlu, jo zemi neatgūt. Skarbi…

  8. Pareizi teica autore;,,Mums ir vajadzīga jauna domāšana.”Jau kādreiz, senie Grieķi
    sacīja;,, Sabiedrībai vajadzīga jauna domāšana(Metanoja)”.Sabiedrība šķietami izmainīja savu domāšanu, no daudzdievības uz viendievību,Tas bija Etiķetes nomaina, bet saturs palika tas pats.. Kā bija īsā dzīvnieciskā domāšana tā palika, vistīrākā Mistika.Mums ir jāapzinās, ka esam daļa no Visuma, kaut arī ļoti sīka un Visums mūs radīja un Visums mūs regulēs. Tātad,Mūsu domāšana jābalsta uz Visuma un Dabas attīstības miljardu gadu pieredzes saprāta likumiem.

  9. Un pareizi saka – ir jāmaina valdības vīreļu domāšana. lai netiktu iznīcināts mazais ražotājs, ir jādod iespēja arī viņam pārdot savu produkciju par tirgus cenām, nevis kā pie mums stingri iekārtots, tikai uzpircējiem. Mazajiem tirgus slēgts ar septiņām atslēgām. Tikai tas izdzina šos tūkstošu tūkstošus Latvijas iedzīvotājus ārpus Latvijas. Faktiski visa tirzniecība izrauta no Latvijas iedzīvotāju rokām un atdota ārzemju veikalu ķēdēm, tirgi atdoti poļu un citu valsts rokās, bankas citu valstu rokās. Faktiski, gandrīz neviens Latvijas peļņas eiriķis Latvijā nepaliek, visi bez nodokļiem tiek pārvesti pāri par robežu un vairo citu valstu labklājību. Bet par izvesto kapitālu vajadzēja būt kārtīgam nodoklim, bet mēs liekam nodokli par ārzemēs pelnīto un Latvijā ievesto eiriķi. Apsurds tāds, ka lielāku iedomāties grūti.

  10. Nedrīkst aizmirst arī tos, kuriem lauki ir dzīvesveids! Kuri neko negrib pārdot, vienīgi izaudzēt paši savu burkānu, vistu un, varbūt, cūķi… Arī viņiem ir tiesības vienkārši dzīvot, priecāties par strazdiem, zīlītēm un ķauķīšiem savā dārziņā un dot bezdelīgām mājvietu savā kūtiņā, jo lielfermā jau nedrīkst!

  11. Pamēģināju saskaitīt priekšrocības, kādas ir lielajām saimniecībām salīdzinājumā ar mazajām un ziniet, es tās neatradu…. visi uzskata, ka tas esot darba ražīgums, jo jaudīgāka tehnika u.t.t., bet kāpēc tad mazais zemnieks vienalga ir spējīgs tirgū pārdot savu produkciju lētāk, nekā lielsaimnieks? Tas ir iespējams un būs iespējams vienmēr, jo mazais zemnieks pārsvarā ražo savām vajadzībām, bet, kas paliek pāri pārdod un viņam ir vienalga, kāda tajā brīdī ir cena, jo tas ir pārpalikums, no kura labāk tikt vaļā pārdodot, nevis iearot vai lopiem izbarojot. Turklāt mazajam nav nevienam strādniekam alga jāmaksā, darba algas izdevumu preces cenā nav. Ja tomēr naudas pietrūkst, kas pareizi saimniekojot nav iespējams, bet nu gadās – ugunsgrēks, pēkšņa lopu slimība, zādzība vai kas cits, tad zemnieks aiziet uz laiku peļņā citur pastrādā un nosedz zaudējumus, bet neprasa pabalstus no valsts, kā lielsaimnieki. Turklāt galvenais mazā zemnieka “produkts” vienmēr ir bijis un būs kupls bērnu pulciņš, kas no mazotnes pieprot visus darbiņus, aug čakli un veselīgi, jo pārtikas, turklāt visveselīgākās, jau nu netrūkst.
    Patiesība ir tāda – kur ieperinās lielsaimniecības, tur tauta iznīkst, bet bez tautas arī lielsaimniecībām gals pienāks.

  12. ———- vidēji liela ģimenes saimniecība var lieliski iztikt bez visām šīm augstajām tehnoloģijām———————-
    ””””””””””””””””””””””””””””
    Absolūti viedi vārdi, PĀRTIKAS ražošana ir jātur no “modernajām” tehnoloģijām lielgabala šāviena attālumā.
    Mans vectēvs visu mūžu līdz 93 gadu vecumam nodzīvoja laukos, savā viensētā latgalē un vēl 91 gada vecumā spēja art AR ZIRGU. Es te neaicinu atteikties no traktora, bet tas ir piemērs, cik veselīgi un stipri bija laukos dzīvojoši cilvēki, kuru ēdienu un dzērienu kartē bija sava, neķimizētā pārtika.
    Tiesa tajos laikos nebija mobīlo telefonu un interneta…..

  13. Ģimenes saimniecība tomēr pirmām kārtām ir dzīvesstils >>>> Shaads ‘dziives stils’ muusdienu modernajaa Latvijaa, Eiropas daljaa, nav vajadziigs!!! Jaa, ar pastalaam kaajaas mees panaacaam muusu Valsts neatkariibu un briiviibu, bet taalaak iet ar pastalaam NAV VAJADZIIGS!!! Mees neesam ne ‘zemnieku’, ne ‘araaju’, ne ‘kalpu’ tauta, MEES ESAM LATVIESHI!!! Pashi noteiceeji par savu dziivi, par savu zemei, par Latviju!!! Un skatiishanaas pagaatnee, uz zemnieku (lasi – siikzemnieku, nabagu un plukatu) laikiem neko nevar dot un arii nedos!!!

    1. ———Un skatiishanaas pagaatnee, uz zemnieku (lasi – siikzemnieku, nabagu un plukatu) laikiem neko nevar dot un arii nedos!!!————-
      ================
      Es varu tikai brīnīties, kāds melis tu esi Randy! Pirmkārt jau tu neesi latvietis, jo tu neko nesaproti no mazajām zemnieku saimniecībām. Drīzāk tu pārstāvi banku intereses un mazais zemnieks bankai ir ļoti bīstams, jo neņem kredītus, tāpēc viņš ir jāiznīcina. Nevar būt zemnieks nabags vai plukata, jo viņam pieder māja, zeme, saimniecības ēkas, tehnika un mājdzīvnieki, viņš un viņa ģimene ir paēduši un bagāti salīdzinājumā ar pilsētas strādnieku. No viena ha zemnieks novāc ap 25 000 kg kartupeļu un ja ir apstādīti tikai 20 ha tad pārdodot pa 0,20 EUR/KG ienākums ir 100 000 Eur. Vai tas ir maz priekš vienas ģimenes? Bet normālā zemnieka saimniecībā ir ap 50 ha, kuros audzē daudz ko citu, tās ir vēl vismaz 3-4 govis, tikpat cūkas ap 20-30 vistas, savs dārzs ar ogām un augļiem un pats galvenais, ko neviena lielsaimniecība nespēj, tie ir 3-4 bērni, nākamie strādnieki, zemnieki, karavīri un zinātnieki, bet tu Randy to visu gribi iznīcināt un tev labi sanāk, jo latviešu tauta 25 gados ir sarukusi par 20%. 100 gados tu gribi sasniegt savu mērķi lai latviešu kā nācijas vairs nebūtu? Nesanāks, pietiek!!!

      1. Lai novāktu katru gadu ap 25 t kas ir 25 000 kg vajag reāli daudz mēslot, ar bezhlora dārzeņu mēslojumu, 25 t pa 0,20 centi ir tikai 5 tūkst eur… nevis 100 tkst, jums ar steigu jāiet skolā vai vismaz jāpaņem kalkulātors tas ir apgrozījums, no tā visa ir vēl jāatvelk degviela, darba spēks, pie 25 t noteikti jamiglo pret lakstu puvi, jo tādu ražu tad nedabūs, vienkārši nopūs laksti, plus katru trešo gadu jāņem jaunas C1(tā nosaka attaudzējumu) kas maksā vidēji ap 0,40 centi kg, pie jūsu aprēķiniem visi tikai audzētu kartupeļus un citu neko nedarītu, bet reāli katru gadu strauji samazinās kartupeļu platības

      2. Piedošanu 20 ha, bet vienalga ja Jums sanāks no 20 ha 1000 000 peļņa, žetons no maanis, degviela, darba algas, jo ģimenes locekļiem nav iespējas tik daudz pašiem sašķirot, sacelt maisus un aizvest pārdot, pie tam vēl ir realizācijas izmaksas, ja dod bāzēm tad cena ir 14-15 centi kg, vajag glabātuvi, jo 20 ha pa septembri un oktobri nepardos ģimenes saimniecība, pārējais nosals… katru gadu straauji samazinās kartupeļu platības, pārdomājiet kāpēc….

        1. Es nerakstīju, ka 100 000 ir peļņa, bet gan ienākums, kurā peļņa ir no 70% un uz augšu. Jā ģimenei vienai būs grūti, bet nevajag aizmirst tādu labu lietu, kā talkas, kad palīgā labprāt nāk gan kaimiņi, gan radi pilsētnieki. Pēc laba darba, labas dzīres, jaunajiem randiņš, vecajiem lietas pārspriest, tā tas Latvijā bija pieņemts.

          1. Pie talkas var nākties smuki samaksāt 700 eur par katru nelegālo strādnieku Darba inspekcijas vizītes laikā, peļņa 70 proc? Kur tadi aprēķini? Jautājums kā audzēti? Bioloģiski vai integrēti? Panem pārškiro 20 ha ražu ar rokām, tad tev būs peļņa….

          2. Esi mēģinājusi zemi apstrādāt, apstādīt, sējumus kopt, novākt ražu, pāršķirot, kaut par tiem 20 centiem realizēt, tērēt degvielu produkcijas nogādei, nomaksāt nodokļus un ielikt kabatā 70 000 tkst eur, man liekas ka tu vispār nēesi laukos strādājusi/is

          3. Tu stādies priekšā platību kas ir 20 ha liela? Ja ar kratekli vāc ražu, 10 cilvēki vismaz mēnesi vāks, kuri radi var atļauties mēnesi no vietas neiet darbā un vākt kartupeļu ražu…. tracina eksperti kas paši reāli nemaz nesaimnieko, bet bīda ciparus ekseļa,tabulās…

          4. Nevajag pārspīlēt, lietojams kartupeļu kombains “Wūhlmaus” Latvijā nopērkams par 4 000 -5 000 Eur var uz nomaksu, var sarunāt lai novāc. Var visādi, ja grib un prot, bet, ja mērķis ir tikai problēmas izdomāt, tad protams viss kļūst ļoti sarežģīti.

  14. Pirmkārt būtu jābūt precīzākiem, lai tas būtu dzīvesveids, ir jābūt citiem ienākumiem, jo ka tad varēs paņemt to atvaļinājumu, kā tad tos bērnus izskolot, apģērbt un samaksāt rēķinus. Muļķīgs apgalvojums ir tas ka ģimenes saimniecība ir tā kur strādā tikai ğimene!! Kas tad tos stādus un dārzus aplies, kad ģimene būs atvaļinājumā, kas to bullīti, gotinu vai vistiņu pabaros, ja ğimene būs atvaļinājumā- var redzēt ka autore jau sen ir tālu no reālas saimniekošanas un saimniecības uzturēšanas ar plus zīmi. Tik pat muļķīgs ir apgalvojums ka nevajg attīstīties, nerunāju par lielzemniekiem un traktoru un kombainu maiņu ik pa piecgadi, bet arī lietotais traktors jaunāks nepaliek, arī tas kādreiz japamaina, jo tīri vienkārši vairs nevar dabūt tādas rezerves daļas… Esu par vidējām un mazām saimniecībām, bet viņām jābūt stabilām un stiprām, un tad arī LZF pamatvērtība ģimene būs stipra!

  15. Tā ir! Milzīgie monokultūru lauki-par kādu cenu tas nāk?! Kas pētīs nodarījumu dabai? Es aizbēgu no Zemgales,jo tur dzīvot var lielbudži,kam vakcīna pret raundapu,acīmredzot. Tie brauks atvaļinājumā piekakāt Latgales dabas plašumus vai kur nebūt uz Turciju! Skumji!

  16. Es šobrid atrodos Vācijā Bavàrija…redzu kā Te dzīvo un saimnieko zemnieki. FERMA pie Fermas..ganāmpulks pie ganāmpulka. Līdzpastāv lielas un mazas saimniecības. Un abprīnojakais ir attieksme. Cik ļoti valst līmenī viņi lepojas ar saviem zemniekie. Ar ikvienu, cik ļoti paśi iedzivotaji lepojas ar savām “kalnu govīm”, ar to ja var nopirkt svaigus produktus no mazajām saimniecībām. Pie katras saimniecības ceļmalā ir zīme,ar norādi iegādāties saimniecībā ražotos produktus. Un valts atbalsts ir ļoto ļoti liels, gsn finansiāls gan morāls. Latvijà ka tik visu likvidet…necieņa no valsts ierēdņu puses un atbalsts principà nekàds.

  17. Sarunājot lai novāc īre tev izmaksās arī, otrs novāks tev tikai tad kad zemnieks būs pats pabeidzis savus laukus, kartupeļi ir smags bizness, zinu ko ruunāju- kur liksi novembrī pārējo ražu ko no 20 ha nebūsi paspējis realizēt un pāršķirot, ir varinats Alojai cietei audzēt pa 5 centi kg un nodot nešķirotus- es atbildēju tai sievietei kas runā ka radi notalkos viņai 20 ha

  18. Lauku sēta var audzēt daudzko un kvalitatīvi, jo mazāka platība jo vieglāk apstrādāt un iegūt labāku ražu. Mūsu Valstī ir ap 1800000 cilvēku un jāprasa tā: Vai 100000 lauku sētu pārtikas ražoāju var saražo pietiekoši pārtiku visai savai Valstij, ja izmato jaunāko tehniku un ražošaas iekārtas ?

  19. Esam izveidojuši aitu fermu Latgalē, aizejot pensijā. Pārcēlāmies no Siguldas. Ir 80 aitu mātes. Fermai ir viss nepieciešamais, ieskaitot automātisku ūdens piegādi, videonovērošanu, … Esam šķirnes aitu audzēšanas saimniecība. Tas mums ir vairāk dzīves veids un tikai pēc tam ienākumu avots. Taču pēc pāris gadiem to likvidēsim. Ērtāk taču dzert lētu vīnu kaut kur Spānijā nevis ganīt aitas. Tas tāpēc, ka apkārtnes zemes ir ārzemniekiem.

Pievienot komentāru