Laukos
Gaļa un zivis

Rucavas optimistu atvēziens gaļas liellopu biznesā1


Jānis un Daiga “Ķēdžes uzskata – laukos darboties un dzīvot var ļoti labi, jābūt vien uzņēmīgiem saimniekiem.
Jānis un Daiga “Ķēdžes uzskata – laukos darboties un dzīvot var ļoti labi, jābūt vien uzņēmīgiem saimniekiem.
Foto: Uldis Graudiņš

Saskatot biznesa perspektīvas vienā no Latvijas lauku teritorijām, Rucavas novada Līkuma ciemā dzīvojošais Jānis Ķēdže stāsta par savu izvēlēto uzņēmējdarbību – gaļas liellopu audzēšanu, vērtē sabiedrībai svarīgas problēmas, kā arī nedaudz ieskicē saimniecības nākotnes ieceres.

– Kas rosināja iesaistīties gaļas liellopu biznesā?

– Patiesībā stāsts ir ar nelielu humora devu, proti, pirms aptuveni sešiem gadiem, kad gatavojos doties strādāt uz Angliju, ģimenes īpašumā nonāca lauku māja ar piegulošiem 10 ha zemes. Vecāki, uzlūkojot īpašumu, noteica: Jāni, lūk, tava māja! Sākumā par to pasmaidīju, nesaskatot iespēju dzīvot šeit un attīstīt uzņēmējdarbību.

Anglijā nostrādāju pusgadu, sapratu, ka, visticamāk, neesmu piemērots darba ņēmēja statusam un rutīnai vienveidīgā darbā bez izaugsmes iespējām. Nolēmu atgriezties Latvijā. Ideja brieda pamazām. Sāku lūkoties pēc Rucavas novadā brīvajām zemes vienībām. Ņēmu zemes pleķīšus nomā, pirku, cik varēju. Sapratu, ka bez lauksaimnieka izglītības zemi pirkt nevar, kā arī man interesējošo projektu kritērijos minēta speciālās izglītības nepieciešamība, tāpēc nekavējoties iestājos Kandavas lauksaimniecības tehnikumā un divu gadu laikā ieguvu atbilstošu izglītību.

Vecākiem ir piena ražošanas saimniecība, ņēmu brāķētās piena govis, teles, piepirku vēl kaut ko klāt. Sāku ar 15 govīm un Šarolē šķirnes bullīti. Noteicu mērķi uz attīstību un darbojos. Patlaban piemājas ganībās ir redzamas 35 zīdītājgovis un teļi.

Mēs neinvestējam lielu naudu šķirnes dzīvnieku pirkšanā, jo šobrīd uzskatu, ka krustojumi aug ātrāk, mazāk slimo un pārdošanas cena gala produktam atšķiras par dažiem centiem. Patlaban apsaimniekotā zemes platība mums ir aptuveni 100 ha, tostarp daļu zemes nomājam.

– Ar kādiem naudas līdzekļiem attīstījāt un patlaban attīstāt saimniecību?

– Zemes pirkumam neesmu ņēmis nevienu bankas aizņēmumu, jo gaļas liellopu audzētājam ir diezgan sarežģīti to kredīt­iestādē saņemt. It īpaši, tikko uzsākot attīstīt biznesu ar mazu dzīvnieku skaitu. Riski tomēr pastāv, un aizdevējam tie nešķiet motivējoši.

Protams, uzņēmumiem, kur lopu skaits ir liels un tādējādi ir regulārs apgrozījums, pieļauju, aizdevumu saņemt ir vieglāk.

Es pret aizdevumiem kā tādiem esmu noskaņots labvēlīgi. Ar kredītu var ātri investēt, ātri palielināt ražošanas jaudu un atmaksāt aizdevumu. Ja pašam, piemēram, piecus gadus jākrāj nauda investīcijām, esi šos gadus zaudējis, darbojoties ar mazu jaudu. Iekrājums ir mazāks. Kad aizņemies, uzreiz darbojies ar pilnu jaudu, naudas apgrozījums aug jau nākamajā gadā. No tā var maksāt par to, ko, iespējams, būtu atļāvies pēc pieciem gadiem. Krāšana pašu vajadzībām tomēr ir sava laika zaudēšana.

Esmu īstenojis divus ES atbalsta projektus. Pirmais bija Atbalsts mazajām lauku saimniecībām – 15 000 eiro pamatlīdzekļu pirkumam. Svarīgi, ka šā projekta nosacījumos nebija prasības pirkt jaunus pamatlīdzekļus, tādējādi, uzsākot darbību, varēju atļauties iegādāties projekta ietvaros vairākas nepieciešamās vienības. Kopumā patīkams projektiņš ar 100% atbalsta intensitāti, tomēr bija jāsasniedz biznesa mērķi. Man tas bija diezgan vienkārši tāpēc, ka saimniecībai, darbību sākot, bija maz govju. Nākamajā gadā bija daudz zīdītājgovju, uzrakstīju projektu, tāpēc naudas apgrozījumam likumsakarīgi bija jākāpj. Kritēriji paši par sevi izpildījās. Par projekta naudu nopirku dzemdību palīglīdzekļus, labu elektrisko ganu, rituļu presi siena vākšanai un pļaujmašīnu siena pļaušanai. Tas bija labs atspēriens sākumam. Paldies Eiropas Savienībai!

Modernizācijas projektā pirms diviem gadiem nopirku jaunu Turcijā ražotu 76 ZS jaudas traktoru ar frontālo iekrāvēju un vēl citiem agregātiem. Tas mums tāds darba zirdziņš ikdienas piemājas darbiem, tostarp siena vešanai un pļaušanai. Projekta atbalsta intensitāte bija 50%. Jaunā zemnieka 40 000 eiro pamatkapitāla atbalsta projektam nekvalificējos tāpēc, ka saimniecību bija izveidojis agrāk, nekā pieļauj atbalsta saņemšanas nosacījumi.

– Pēc kādiem nosacījumiem izvēlējāties bulli?

– Šarolē bulli izvēlējos tā iezīmju dēļ. Patlaban manā saimniecībā ir otrais šīs šķirnes bullis. Starp citu, Šarolē patlaban ir vispopulārākā šķirne. Tiesa gan, teļi dzimst lieli, līdz ar to ir jāparedz, ka maza izmēra govīm dzemdības var būt grūtas. Jāseko līdzi.

Trīs gadus vecais Šarolē šķirnes bullis maksāja 2500 eiro. Uzskatu, ka trīs gadus vecu bulli pirkt ir vislabāk, tas uzreiz darbojas ar pilnu jaudu. Nav īpaši jāuztraucas, jāpiebaro, lai būtu kārtīgs bullis. Uzreiz ir ļoti labi strādājošs materiāls. Vērtēju iespēju nākotnē pirkt Limuzinas šķirnes bulli.

– Kāpēc darbojaties ar konvencionālajām metodēm?

– Uz bioloģisko saimniekošanu raugos ar diezgan lielu skepsi. Paskaidrošu, kāpēc. Mūsu pusē zemes auglība nav vislabākā. Ja es ar bioloģiskajām metodēm gribētu audzēt 100 zīdītājgovis, man vajadzētu 300–400 ha zemes. Tad pietiktu ganībām un barībai. Tā nav ražošana! Tā ir darbošanās hobija līmenī, kad dzīvniekus palaid noganīt ganības, saņem platību maksājumus, kaut kas izaug un kaut ko pārdod. Protams, var tā darboties. Es esmu iecerējis intensīvi darboties ar konvencionālajām metodēm. Turēsim 100 zīdītājgovis 100 ha platībā. Tā ir liela starpība. Man šķiet – atbalsts bioloģiskajai ražošanai no ES ir žests, lai šī nozare mazāk attīstītos. Bioloģiskās saimniekošanas veids ieliek rāmjos – piemēram, nedrīkst mēslot, kas samazina ražu.

– Kā aizvadītajās divās vasarās izdevās savākt lopbarību?

– Savācu, barības trūkumu nejūtu. Bet problēmas bija. Šā brīža siena cena to rāda. Agrāk ritulis maksāja 6–7 eiro. Patlaban 25 eiro. Mums ir arī sētie zālāji. Šā gada sausumā no sētajiem zālājiem dabūju 20 rituļu siena. Gaidīšu, kas nākamajā gadā izaugs. Ja būs jāpārsēj, būs papildu izdevumi. Ceru, nākamais gads būs auglīgs.

Sētie zālāji dod lielāku ražu nekā parastās ganības. Mums ir arī agrāk nearti bioloģiski vērtīgie zālāji. Tajos galvenokārt ganām dzīvniekus. Šie zālāji ir nelīdzeni, kurmju un meža cūku izrakņāti. Kad pārar, zemīti iekopj un apsēj ar zālājiem, iegūst divas reizes lielāku ražu. Agrāk var pļaut, ir lielāka zāle – tas dod priekšrocību. Šā iemesla dēļ laukus ik pēc pieciem gadiem pārsēj. Ganāmpulku laižam arī sētajos zālājos.

Mums ir nesen pirkti lauki, kur tīrījām apaugumu. Tie pēc diviem trim gadiem būs apstrādājami.

– Vai bullīšus nobarot līdz 12–18 mēnešu vecumam atmaksājas?

– Domāju, jā! Šajā virzienā ir ieceres. Ja turki nobaro mūsu teļus, tas nozīmē, ka ir tirgus. Kāpēc lai peļņa mums būtu mazāka, ja turki vēl dzīvniekus uz Turciju ved un nopelna? Neredzu iemeslu, kāpēc lai peļņa Latvijā par nobarotiem buļļiem būtu mazāka nekā citās valstīs.

– Līdz kādam vecumam dzīvniekus patlaban nobarojat?

– Līdz 6–7 mēnešiem, kad tie sasniedz 300 kg svaru. Tad ir dažādas izvēles iespējas pārdošanai. Mēs esam izvēlējušies Cattle Market – pircēju, kas Jaunlutriņos kopš šāgada oktobra rīko vairāksolīšanas. Par 300 kg smaga bullīša dzīvsvaru cena ir visaugstākā. Šajā rudenī jaunajam vairāksolīšanas uzņēmumam uzticējām 15 teļus.

Darbības sākumā pārdevām dzīvniekus Izsoļu namam Neretā. Tad uzzināju, ka ir uzpircēji, kas uz vietas saimniecībā dzīvniekus sver un uzreiz maksā. Man ļoti patika, ka nauda kontā bija uzreiz pēc dzīvnieku aizvešanas. Piemēram, Izsoļu nams vāc dzīvniekus nedēļu pirms vairāksolīšanas. Neredzi savu dzīvnieku svaru. Atnāk rēķins, pavadzīme, bet nezini, cik pamatota ir tajā ierakstītā informācija. Izsoļu nams naudu maksā viena mēneša laikā pēc vairāksolīšanas. Tas ir uzņēmējam – vairāksolīšanas rīkotājam – bezprocentu aizdevums no zemnieka. Apšaubu, vai vairāksolīšanā lopus atdod un vēl gaida no pircēja naudu. Ja nav samaksāts, nevienu dzīvnieku tālāk nelaiž. Ja vienā vairāksolīšanā pārdod 1000 dzīvnieku un visu naudu mēnesi var pieturēt… Iepriekš nosaukto un vēl citu ekonomisku iemeslu dēļ pārtraucu sadarbību ar Izsoļu namu.

– Kāpēc izvēlējāties tieši Cattle Market? Darbojas arī citi pircēji.

– Cita izsoļu nama Kurzemē nav. Noticēju Dāvja Krēziņa jaunajam uzņēmumam, un par sadarbību nesūdzamies. Mums, vedot liellopus uz Jaunlutriņiem, transporta izmaksas par vienu dzīvnieku ir 20 eiro. Vēl 3–4 eiro ir maksa par injekciju. Vairāk pārdošanas izdevumu nav. Ir atšķirība – vest lopiņu 150 km līdz Jaunlutriņiem vai 400 km līdz Neretai. Uz transporta izdevumu rēķina vien būtiski ietaupām! Izsoļu namā transporta izdevumi bija 50 eiro.

Iepriekš liellopu audzētāji rēķināja – ja Izsoļu namā pārdod desmit bullīšus, viens ir jāatdod vairāksolīšanas rīkotājam. Novērtēju, ka Cattle Market izsoles rezultātus publisko nekavējoties.

– Vai Rucavas novadā ir brīva zeme?

– Aizaugušas pļavas var nopirkt vai nomāt. Laba aramzeme šeit maksā jau 4000 eiro, un visbiežāk to pērk rucavnieki. Vienlaikus ir jāpiepērk zeme un jāpaplašina ganāmpulks. Ja zemi piedāvā, mēs pērkam, cik varam. Mums pie mājas atrodas pamatganības, citi zemesgabali ir izmētāti 5–10 km attālumā. Zemi nopirkt varēs vienmēr, tikai – par kādu cenu? Mūspusē ir daudz mazo saimniecību ar 5–6 slaucamajām govīm.

Pēdējos divos gados mūspusē vērojam ļoti interesantu tendenci – vecāku mājās darboties atgriežas bērni. Arī cilvēki no citām Latvijas vietām šeit pērk īpašumu. Dzirdam, ka rīdzinieki lūkojas pēc mājām šeit un tātad – arī pēc dzīvošanas. Viņu izvēli ietekmē arī tie, kam laukos labi sokas. Laukos var nodarboties ar daudz ko citu, ne tikai ar lauksaimniecību.

Kad sākām plānot savā saimniecībā darāmos darbus, saskārāmies ar grūtībām. Pirmām kārtām nejutu labvēlīgu attieksmi no vietējās pašvaldības, nejutām, ka vietējai varai interesē novada attīstība, ka šeit vajadzīgi jaunie uzņēmēji. Neprasīju daudz, tikai, piemēram, lai salabo ceļu. Tas uzņēmējdarbībai ir ļoti svarīgi. Atbildes saņēmu dažādas. Piemēram – tas jau tik tālu no centra, nekad nekas tur nav noticis, kāpēc lai tagad notiktu? Kopš 2013. gada mums, var teikt, nebija ceļa uz saimniecību. Aizvadītajā ziemā no saimniecības izbraukt varēja vien ar traktoru. Pašvaldībā uz norādēm par nepieņemamo situāciju atbildēja: jā, tas ir pašvaldības ceļš, bet gadiem ilgi ceļa tur nav bijis, mēs arī patlaban neplānojam to labot. Rakstīju iesniegumus, gājām klātienē runāt. Saņēmām atbildi – jo vairāk prasīsiet, jo mazāk cerību, ka remonts būs. Situācija radīja lielus papildu izdevumus. Tā mainījās līdz ar izpildvaras maiņu.

Vērojot, iesaistoties šajos procesos, radās spīts. Kopā ar Rucavas novada jaunajiem uzņēmējiem, jauniešiem izveidojām vēlēšanu apvienību Jauns atvēziens un kandidējām pašvaldību vēlēšanās. Divus mandātus ieguvām.

– Patlaban Briselē rūpīgi vērtē ieteikumu nākamajā ES plānošanas periodā mainīt tiešmaksājumu atbalstu par labu mazajām un vidējām saimniecībām, kas nav tik konkurētspējīgas kā lielražotāji. Kāda ir jūsu attieksme pret šo ieceri?

– Dalīšana pēc saimniecību lieluma ir kā bērna audzināšana. Viņš arī pieaug, 20–25 gadu vecumā aiziet savā dzīvē. Kāpēc viņu vēl balstīt? Līdzīgi ir ar saimniecību lielumu. Ja peļņa ir pusmiljona vai miljons eiro gadā, kāpēc saimniecību vēl balstīt ar ES projektiem? Tā kaut kādā ziņā ir naudas atmazgāšana. Caur lielo apgrozījumu atkal izlaiž miljonus eiro, un viss. Mazie saimnieki, kam tiešām 10 ha saimniecībai vajadzētu jaunu pļaujmašīnu, to nevar dabūt tāpēc, ka ir jāizpilda 55 kritēriji. Ko darīt?

– Lielražotāji pauž, ka mazās saimniecības nespēs ES fondu naudu izmantot.

– Ja nauda būtu lielāka mazajām saimniecībām, tām varētu piešķirt lielāku atbalsta intensitāti. Proti, 80%, nevis 40%. Ja vēl atbalstītu ēku būvniecību, būtu paliekoši pamatlīdzekļi. Dot priekšrocības vien traktoru pirkšanai būtu nepareizi. Protams, traktorus arī vajag. Tomēr ēkas ir ilgā termiņā paliekošas.

– Esat kādu laiku strādājis Anglijā. Kā, jūsuprāt, latviešus no citām valstīm rosināt atgriezties dzimtenē?

– Nav konkrētas receptes. Jāstiprina tautas gars. Atceroties savu pieredzi no uzņēmējdarbības uzsākšanas perioda, patlaban liekas, ka būtu noderējis vairāk informācijas. Tas, kas šobrīd liekas pats par sevi saprotams, sākumā tā nebūt nebija. Ir vajadzīga labvēlīga, pretimnākoša attieksme. Viss sākas no mazajām lietām. Tām seko lielās lietas. Daudz kas ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Pietiekama daļa latviešu ir uzņēmīgi. Uzskatu, ka daļa no aizbraukušajiem tautiešiem ir vieglas dzīves tīkotāji. Manuprāt, viņiem arī Latvijā nav ko darīt. Zelta kalnus viņiem uzreiz šeit nepiedāvās. Jāstrādā, jādomā, jāuzņemas atbildība, lai kaut ko sasniegtu, un ne visi to var. Kā iekārtot savu dzīvi, ir katra paša darīšana! Esmu optimists, ir tikai jādomā un jādarbojas. Patlaban esmu izaugsmes sākuma posmā.

Galerijas nosaukums

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops janvāra numurā

LA.lv