Meži, Mežsaimniecība

Ozols mežaudzēs. Atjaunošana un ieaudzēšana plantācijās

Autore: Mudrīte Daugaviete, LVMI Silava

Cietie lapu koki – ozols, osis, kļava, dižskābardis, skābardis, goba, vīksna – vienmēr ir bijuši mežsaimnieku īpašas uzmanības centrā. Pirmkārt, šo koku sugu koksne visā pasaulē pamatoti tiek uzskatīta par ļoti vērtīgu; otrkārt, cieto lapu koku klātbūtne bagātina mežu bioloģisko daudzveidību un, treškārt, ikviena sevi cienoša mežkopja spēju apliecinājums ir kvalitatīvas cieto lapu koku audzes izveide un izaudzēšana.

Dominē ozola dabiskā atjaunošanās

No 2001. līdz 2017. gadam – meža zemēs Latvijā dominējošā ir ozola dabiskā atjaunošanās. Ar ozolu atjaunotās platības uz 2017. gada 1. janvāri ir 688,4 ha, no kuriem dabiski atjaunojušies ap 540 ha jeb 78% no ozola mežaudžu atjaunojamo platību fonda (1. att.). [commented_posts title=”yes” thumbnails=”yes”]

Izvērtējot meža resursu statistiku un analizējot ieguvumu no ozola audžu apsaimniekošanas pēdējos desmit gados, jāsecina, ka reāls saimniecisks izdevīgums valsts mežos varētu būt tikai no apmēram 50 ha ozolu audžu (88% AS Latvijas valsts meži (LVM) valdījumā), iegūstot ap 12 tūkst. m³ koksnes (96% LVM), kas veido 0,07% no visa cirsmu fonda. Kā rāda iepriekš minētie skaitļi, pārējos mežos (privātie, pašvaldību u. c.) reāls ienākums no cieto lapu koku mežiem ir neliels un salīdzinājumā ar pārējo koku sugu audžu apsaimniekošanas rezultātiem – ne vairāk kā 1–2%. Jāsecina, ka pašreiz Latvijā cieto lapu koku mežaudzes kalpo tikai bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai un rekreācijas mērķiem, tādēļ jo īpaši varīga nozīme ir šo vērtīgo koku sugu audžu saglabāšanai un to platību palielināšanai.

Pētījumi par ozola saglabāšanu un ieaudzēšanu

Veicot privātīpašnieku aptauju, secināts, ka pašreiz valstī ozola, kā arī citu cieto lapu koku mežaudžu atjaunošana notiek šādā biežāk veikto pasākumu kārtībā: 1) izkopjot zem vainagu klāja dabiski atjaunojušos ozolu paaugu; 2) saglabājot ozolu dabiski iesējušos paaugu; 3) ļoti nelielos apmēros apstādot izcirtumus, kā arī apmežojot lauksaimniecībā neizmantotās zemes. Statistikas dati rāda, ka lauksaimniecības zemju apmežojumos ar ozolu pēdējo 15 gadu laikā (2001.–2017. g.) mākslīgi apmežoti ir tikai 63 ha. Zīmīgi, ka ES atbalsta maksājumu gados apmežotās platības bijušas lielākas.

LVMI Silava pētījumā konstatēts, ka būtiska nozīme kociņu sekmīgai augšanai ir gan dabiski atjaunojušos kociņu biezumam uz platības vienību izcirtumos, gan stādmateriāla kvalitātei, vecumam un izmēriem, apmežojot ar stādiem lauksaimniecībā neizmantojamās zemes. Pienācīgi nesagatavotā augsnē neliela izmēra ozolu stādu izdzīvošanu apdraud gan apauguma konkurence, gan pārnadžu bojājumi.

Izmēģinājumos noskaidrots, ka 15 gadu vecs ozola stādījums (ar trīsgadīgu ozolu stādmateriālu) velēnu podzolētā augsnē sasniedz vidēji 4,5–5 m augstumu un krūšaugstuma caurmēru 4,5–5 cm, bet tādā pašā augsnē 15 gadu veca ozola sējuma vidējais augstums ir tikai 1–1,3 m.

Kritēriji sekmīgai ozola ieaudzēšanai un saglabāšanai

LVMI Silava pētījumi par cieto lapu koku, galvenokārt ozola, ieaudzēšanas tehnoloģijām, apmežojot lauksaimniecības zemes, uzrāda būtiski svarīgus kritērijus šo stādījumu sekmīgai ieaudzēšanas un saglabāšanas nodrošināšanai – stadiāli vecāks un kvalitatīvāks stādmateriāls, augsnes sagatavošanas nepieciešamība, stādījumu kopšanas nepieciešamība, obligāta prasība stādījumu aizsardzībai, nelabvēlīgu klimatisko apstākļu paaugstināta riska vietās – mistrotu audžu veidošana ar atbilstošu citu koku sugu (egle, baltalksnis, melnalksnis) klātbūtni. Eiropas ziemeļvalstu un mūsu zinātnieki ir pierādījuši, ka skujkoku audzēs arī ziemā gaisa temperatūra ir par 2–3 ºC augstāka nekā atklātās platībās, tāpēc šāds mikroklimats ir piemērots ozola augšanai.

Par ozola audžu kvalitāti un saglabāšanos tiek domāts ne tikai pie mums, bet arī citur pasaulē. ES valstīs notiek plaši pētījumi par ozola audžu selekciju, kvalitatīvāko eksemplāru atlasi un pavairošanu, gēnu izpēti. Latvijā ar šiem pētījumiem nodarbojas LVMI Silava meža selekcijas un ģenētikas grupa. Arī ārvalstīs pievērš ļoti lielu uzmanību sekmīgai ozola jaunaudžu atjaunošanai. Piemēram, Lielbritānijā iesaka ozola jaunaudzes atjaunot grupās, kuras ir iespējams daudz sekmīgāk saglabāt. Līdzīgi pētījumi ir arī Lietuvā, kur dabiski atjaunotajā ozola paaugā izvēlas kvalitatīvākos kociņus un tos aizsargā ar Tubex caurulēm, kā arī regulāri apmiglojot ar dažādiem repelentiem.

Mūsu veiktie izmēģinājumu stādījumi parādīja, ka gadu vecs ozolu stādmateriāls, kura garums ir 0,20 m un sakņu kakliņa caurmērs 5 mm, bez īpašas kopšanas un aizsardzības pasākumiem ne meža, ne atklātās lauksaimniecības zemēs ieaugties nav spējīgs.


Augšanai vispiemērotākā ir kultūraugsne

Plaši pētījumi par ozola stādījumu augšanas gaitu un saglabāšanos tika veikti 20 gadu ilgā periodā (1997.–2017. g.) ozola stādījumos piecos dažādos augsnes tipos – tipiskā podzolaugsnē, velēnu podzolaugsnē, glejotā velēnu karbonātaugsnē, kultūraugsnē, nepiesātinātā brūnaugsnē, velēngleja, aluviālā augsnē. Turklāt ierīkoto stādījumu biezība variēja – 1100 koki/ha, 1600 koki/ha, 2000 koki/ha, 2500 koki/ha, 3300 koki/ha.

Izmēģinājumi parādīja, ka lielākais ozolu vidējais augstums 15–20 gadu vecos stādījumos bijis kultūraugsnē – 5,2 m, smaga māla velēnu karbonātu augsnē– 3,3 m. Secinājām, ka pirmajos 4–5 gados ozola augšana ir ļoti lēna, faktiski tā nemaz nenotiek, un tikai 5.–8. gadā pēc iestādīšanas koku tekošais augstuma pieaugums ir vidēji 0,35–0,43 m gadā.

Līdzīga aina vērojama ar ozolu krūšaugstuma (1,3 m) caurmēru, kuru tie sasnieguši tikai astoņu gadu vecumā stādījumā kultūr­augsnē objektā Iecava/Gaiļi un nepiesātinātā brūnaugsnē objektā Vies/Pals, bet pārējos objektos – deviņu gadu vecumā.

Ozols vislēnāk audzis stādījumos smagā māla augsnē un velēngleja aluviālā augsnē, kur vērojama periodiska mitruma pārbagātība un ļoti blīva virszemes veģetācija.

Stādījuma biezības nozīme

Lai pārliecinātos par biezu ozola stādījumu audzēšanas lietderību, tika ierīkoti ozola dažādas biezības stādījumi tipiskā velēnu karbonātaugsnē, smaga māla karbonātaugsnē un aluviālā augsnē: pēc shēmas 1 x 1 m – 10 000 koki/ha; pēc shēmas 1 x 2 m – 5000 koki/ha; pēc shēmas 2 x 2 m – 2500 koki/ha; pēc mums ierastās shēmas 2 x 3 m – 1600 koki/ha, kā arī pēc shēmas 3 x 3 m – 1100 koki/ha.

Izmēģinājumi parādīja, ka ozolu krūšaugstuma caurmērs biezajos stādījumos (1 x 1; 1 x 2) ir būtiski mazāks nekā retajos stādījumos (2 x 3; 3 x 3), savukārt ozolu augstumi būtiskas atšķirības neuzrāda.

Pētījumos konstatēts, ka biezajos stādījumos (5000–10 000 koki/ha) ozolu apakšējie zari nokalst vidēji 1–1,2 m augstumā no sakņu kakla, bet stādījumos 2 x 3 un 3 x 3 m (1100–1600 koki/ha) zaļie zari saglabājušies līdz stumbra apakšai.

Liela biezuma ozola stādījumus plaši ierīko Polijā, Dānijā, pamazām atlasot labākos eksemplārus un tos aizsargājot.

Pētījumi liecina, ka ieteicamākā maksimālā parasto ozolu plantāciju biezība ir 1100 koki/ha (3 x 3 m), jo lielākas biezības stādījumu augšanas rādītāji nav pārāki, ja tiek veikta savlaicīga agrotehniskā kopšana un stumbru apakšējās daļas atzarošana. Izmēģinājumos konstatēts, ka ozolu augšanas gaitu un saglabāšanos visbūtiskāk ietekmē mikroklimats, augsnes īpašības un agrotehniskā kopšana.


Atzarošana un stādījuma aizsardzība

Izmēģinājumi liecina – lai ozolu stumbri veidotos taisni un kvalitatīvi, to atzarošana uzsākama jau 5–15 gadu vecumā. Sākumā izņemami liekie un kroplie zari, bet vēlāk atzarojams pats stumbrs tādā veidā, lai vainags aizņemtu pusi no koka augstuma, tādējādi stimulējot ozola augstuma un caurmēra pieauguma palielināšanos. Kā jau bija atzīmēts, ozola atzarošanos ievērojami ietekmē arī stādījuma biezība.

Izmēģinājumos konstatēts, ka ozola stādījumus var saglabāt, veicot to kopšanu, sākot no iestādīšanas brīža līdz pat 5–7 gadu vecumam, jo, veicot kopšanu ar appļaušanu, ozolu saglabāšanās konstatēta 92% robežās; apkaplējot kociņam piegulošo platību – 96%; kopjot ar herbicīdiem – 94%; mulčējot – 98%, bet, neveicot kopšanu, ozolu stādījuma saglabāšanās ir 20% robežās.

Īpaša uzmanība veltāma ozola jaunaudžu un stādījumu aizsardzībai, jo izmēģinājumu dati liecināja, ka platībās ar lielu virszemes veģetāciju ozolu stumbriņus Tubex caurules nepasargā no peļu apgrauzumiem, kas konstatēti attiecīgi 10% un 100% kociņiem. Tas nozīmē, ka papildus jāveic stumbriņu aizsardzība ar repelentiem. Šobrīd ir iespējams iegādāties dažādus repelentus – Plantskid, Cervacol, Tico, Wobra. Jaunaudzēs un stādījumos, kur ozoli tika aizsargāti ar repelentiem Plantskid un Cervacol, kociņu saglabāšanās bija 72–80% robežās.

Ozola jaunaudzēs un stādījumos, kur netiek veikta kociņu aizsardzība, to kvalitāte ir zema – apgrauztas galotnes, stumbriņu miza, nolauzti kociņi. Atsevišķās vietās, kur bijis liels dzīvnieku blīvums, jaunie ozoliņi bija bojāti 50–100%.

Kopsavilkums

Sekmīgas ozola jaunaudzes izveide un saglabāšana nav iespējama bez rūpīgas jaun­audzes kopšanas un kvalitatīvāko kociņu aizsardzības ar dažādiem palīglīdzekļiem (sieti, Tubex caurules u. c.). Svarīga ir stādījumam piemērotas vietas izvēle – reljefa paaugstinājumi. Augsnes dziļākajiem horizontiem būtu jāsatur karbonāti, nepieciešams arī pietiekams mitruma un barības vielu daudzums. Ieteicamās auglīgās augsnes ir: velēnu karbonātu, velēnu podzolētās; aluviālās ar noregulētu mitruma režīmu, kultūraugsnes uz smilšmāla vai mālsmilts pamatmateriāla.

Sekmīgas ozola plantācijas ierīkošanas nosacījumi:
– auglīgas, pietiekami mitras augsnes ar pH 5,5–6,5;
– pirms stādīšanas augsne sagatavojama vagās, slejās vai vienlaidu arumā;
– ieteicamie ozolu stādmateriāla parametri – augstums ne mazāks par 0,5 m un sakņu kakla caurmērs – 0,35–0,4 cm (kailsakņi vai ietvarstādi);
– stādīšana ieteicama pavasarī, bet ietvarstādiem – līdz jūnija vidum;< - nepieciešama agrotehniskā kopšana – pirmajos trijos gados pēc iestādīšanas divas trīs reizes veģetācijas periodā; - stādu aizsardzībai lietojami repelenti – Plantskid, Cervacol u. c.; - plantācijā nav pieļaujama bērzu, kārklu u. c. mīksto lapu koku klātbūtne; - sastāva kopšana veicama laikus. Izmēģinājumi liecina, ka bez savlaicīgas un rūpīgas agrotehniskās kopšanas un stādījumu aizsardzības pasākumiem parasto ozolu plantāciju saglabāšanās vēlamo 80–85% ietvaros nav panākama. Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops agrotops_01

Pievienot komentāru