Laukos
Dārzeņi un augļi

Pa ābeļdārziem Kvebekas provincē0


Viens no augļkopju un kļavu sīrupa ražotāju veikaliem.
Viens no augļkopju un kļavu sīrupa ražotāju veikaliem.
Autores foto.

Regīna Rancāne LAAPC

Pērnvasar bija iespēja piedalīties starptautiskajā augu patoloģijas kongresā Bostonā, ASV. Milzīgs pasākums, kura dalībnieku skaits mērāms tūkstošos un kur zinātnieki dalās savos jaunākajos pētījumu rezultātos par augu slimībām dažādos kultūraugos. Bet šoreiz ne par šo notikumu, bet gan par iespēju paviesoties augļu dārzos netālu esošajā Kvebekas provincē Kanādā – tikai septiņu stundu brauciena attālumā no Bostonas.

Saņēmu ielūgumu šai vizītei no sava paziņas, kaislīga ābeļu kraupja un bakteriālās iedegas pētnieka Vincenta, kad tikāmies Jūrmalā organizētajā starptautiskajā seminārā par sēkleņkoku slimībām. Šī bija iespēja klātienē pārliecināties, ka Vincentam ir taisnība, apgalvojot, ka mums ir daudz kopīga – laika apstākļi, veģetācijas sezonas garums, dažas šķirnes, dārzu platība saimniecībās, kas vidēji ir apmēram 10 ha, koku vainagu struktūra, kā arī augu aizsardzības intensitāte.


Kā strādā konsultanti

Kvebekas provincē atrodas lielākās ābeļu stādījumu platības, sasniedzot apmēram 5000 ha. Tie ir gan intensīvie dārzi, gan tādi, kas līdzinās Latvijā ierastajiem stādījumiem ar spēcīga auguma kokiem. Kvebekas provincei, vismaz tās daļai, ko mēs apmeklējām, raksturīgs savdabīgs reljefs, kurā ir raksturīgi plaši līdzenumi, un ik pa laikam šajos līdzenumos pēkšņi uzrodas kāds lēzens kalns, kura pakājē parasti ir ierīkoti ābeļu stādījumi.

Pa ceļam uz pirmo apskates objektu Vincents izstāstīja par viņu konsultācijas sistēmas struktūru. Kvebekas provincē augļkopībā esot pieci valsts finansēti konsultanti, kuri palīdz audzētājiem tikt galā ar grāmatvedību, ar atbalsta maksājumiem un citām administratīvajām lietām. Papildus šiem pieciem konsultantiem ir vēl apmēram 30 privātie konsultanti ar daļēju valsts atbalstu, kuri palīdz dažādu agrotehnisko un augu aizsardzības jautājumu risināšanā.

Privātie konsultanti divas trīs reizes gadā dažādos semināros tiekas ar zinātniekiem, kuri veic pētījumus augļkopībā, iepazīstas ar jaunākajiem pētījumu rezultātiem, atklājumiem, pārrunā aktuālās problēmas un pēc tam nodod iegūto informāciju augļkopjiem. Lai cik laba būtu šī sistēma, Vincents piebilst, ka zemniekiem bieži vien pietrūkst zināšanu, izpratnes un, pēc viņa domām, būtu jānosaka, ka laiku pa laikam augļkopjiem būtu jāapmeklē obligātās mācības.

Braucot pa lielceļu, Vincents vērsa mūsu uzmanību uz ceļa norādēm, no kurām viena – tāda kā tās, kas norāda uz lielām pilsētām, – esot uz šajā apkārtnē populārāko augļkopības saimniecību, un piebilst, ka tas izmaksājot ļoti daudz, bet saimnieks to varot atļauties. Uz pārējām nelielajām saimniecībām parasti ir izvietotas vairākas norādes uz ceļa stabiem mazākas nozīmes ceļu krustojumos.


Demonstrējumu saimniecības

Viens no dārziem, ko apmeklējām, bija demonstrējumu saimniecībā, kas pašlaik ir populāras arī pie mums. Arī kanādiešiem demonstrējumiem ir tāda pati ideja – salīdzināt veco, ierasto praksi, agrotehnisko paņēmienu ar kaut ko jaunu un inovatīvu. Šajā stādījumā bija plānots izmantot jaunu, precīzi kalibrētu smidzinātāju, pasūtītu no Vācijas, kas būtu viens no pieciem, ko saņemtu demonstrējumu saimniecības dažādās vietās Kvebekas provincē.

Kvebekā augu aizsardzības entuziasti mēģina izglītot zemniekus par smidzināšanas kvalitātes nozīmību, praktiski to demonstrējot un parādot, ka tādā veidā samazinās ietekme uz apkārtējo vidi, ūdens patēriņš, pesticīdu nepieciešamās devas un, protams, arī patērētā degviela un darba stundu laiks. Vincents uzskata, ka labs smidzinātājs var uzlabot arī attiecības ar kaimiņiem, kuri bieži vien atrodas ļoti tuvu augļudārziem.

Konkrētais dārzs pilnīgi noteikti nebija saucams par perfektu, jo netrūka ne nezāļu, ne kaitēkļu bojājumu, ābeļu kraupis gan nebija manāms, saimniecībā kraupja ierobežošanai veicot 8–10 smidzinājumus. Jāpiebilst, ka saimniecībā ābeles nav vienīgais kultūraugs, tiek audzētas arī zemenes, dārzeņi, turēti mājdzīvnieki un iegūto produkciju, kā arī pārstrādes produktus tirgo savā privātajā veikaliņā.

Cits stādījums, kur izdevās ielūkoties, piederēja tam turīgajam uzņēmējam, kurš bija atļāvies ceļazīmi uz lielceļa. Arī šim audzētājam āboli nav vienīgais ienākumu avots, augļkopība ir tikai viens no virzieniem ģimenes biznesā, kur ir gan kļavu sīrupa ražošana, gan tūrisms, gan ēdināšanas pakalpojumi un skaists, plašs veikals. Jāpiebilst, ka Kanāda ir slavena ar savu kļavu sīrupu, tāpēc tā ražošana bieži tiek pieminēta un tas ir nopērkams it visur. Kļavu mežus caurauž cauruļu sistēmas, kas liek pasmaidīt par mūsu spainīšiem pie bērziem un kļavām pavasarī. Ābeļu stādījumi šajā saimniecībā bija perfekti kopti un tīri no kaitīgajiem organismiem, vienīgi uz šķirnes ‘Lobo’ ābeļu kraupis tāpat bija atrodams.

Reģionos, kur ir daudz ābolu audzētāju, ir attīstīti arī pārstrādes uzņēmumi, kas galvenokārt gatavo ābolu sulu un sidru. Ļoti izplatīta ir iespēja pircējiem pašiem doties uz dārziem un vākt augļus, lai tos pēc tam iegādātos.

Bakteriālās iedegas un zinātne

Dodoties garām cita kalna pakājē esošajiem daudzajiem dārziem, Vincents norāda uz to, ka liela daļa platību ir aizgājusi bojā bakteriālās iedegas dēļ un tāpēc, ka augļkopji nevēlas reaģēt un atbilstoši rīkoties šīs slimības izplatības ierobežošanai. Bakteriālā iedega Kanādā nav karantīnas slimība, un tādējādi daudz kas ir atkarīgs no paša augļkopja vēlmes laikus apturēt baktērijas izplatīšanos. Vincents arī izstāsta, ka valsts šobrīd ir piešķīrusi milzīgus finansiālos līdzekļus iedegas izpētei un ierobežošanas pasākumu izstrādei.

Nevar nepieminēt zinātniskā institūta IRDA eksperimentālo dārzu, kam ir interesanta vēsture un par kuru Vincents, kurš ir šī institūta pētnieks, stāsta īpaši aizrautīgi. Vēsturiski šis dārzs esot piederējis reliģiskai organizācijai, pēc tam tas iekļauts nacionālā parka lieguma teritorijā un pamazām gājis bojā. Pēc vairākiem nesekmīgiem institūta centieniem pārņemt dārzu savām vajadzībām, pēc slepenas vienošanās tas tomēr ir izdevies.

Šobrīd zinātnieku rīcībā ir 8 ha liels ābeļu stādījums, kur notiek dažādi izmēģinājumi – tiek pārbaudīta fungicīdu efektivitāte, fungicīdu iedarbības ilgums, pārbaudīta šķirņu izturība pret dažādām ābeļu kraupja rasēm, bet visintensīvākais darbs notiek pie bakteriālās iedegas izpētes. Fons šiem pētījumiem ir pateicīgs – neskaitāmi koki ar izteiktām bakteriālās iedegas pazīmēm tiek izmantoti fundamentāliem un praktiskiem pētījumiem – tiek pētīta mēslojuma, augu augšanas regulatora, augu aizsardzības līdzekļu un dažādas koku veidošanas paņēmienu ietekme uz iedegu, novērota ziedu temperatūras ietekme uz baktērijas attīstību dažādās zieda attīstības stadijās, mērīta baktēriju noskalošanās ar lietu un vēl daudzi citi virzieni.

Pēc šā brauciena radās pārliecība, ka Kanādā arī mūsu augļkopji varētu aizgūt daudz labu lietu praktiskās un zinātniskās darbības attīstībai.

LA.lv