Dzīvesveids, Lauku sēta

No rīdzinieces – par Viļķenes pagasta vēstures sargātāju

Šogad Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas dienā Viļķenes pagastā parkā Latvijas simtgades ozolu iestādīja Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolas novadpētniecības muzeja un pensionāru biedrības “Saknes” vadītāja Aija Ozoliņa. Tieši pirms gada šajā paša dienā viņa no Valsts prezidenta rokām saņēma Atzinības krustu par mūža ieguldījumu izglītības darbā, kultūrvēsturisko vērtību izpētē, saglabāšanā un popularizēšanā.

Kā senāk Vidrižos dzīvojuši

“Pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem mani, jaunu rīdzinieci, nosūtīja uz Viļķenes pagasta pamatskolu par krievu valodas skolotāju. Kādas gan varēja būt manas valodas zināšanas pēc pedagoģiskās skolas beigšanas, taču skolotāju trūka. Ilgus gadus nostrādāju par mācību daļas vadītāju, direktori. 1992. gadā direktores amatu pametu, vēl divus gadus nostrādāju par latviešu valodas skolotāju, līdz sapratu, ka tas vairs nav priekš manis, un no skolas aizgāju,” atceras A. Ozoliņa. “Tad mani uzaicināja skolā par bibliotekāri, un es it kā ieguvu otro elpu. Skatījos uz sajaukto muzeja ekspozīciju, dokumentiem un fotogrāfijām, kas neapkurinātajā telpā varēja aiziet postā. Kopā ar skolotājiem un citiem darbiniekiem nesām visu laukā, paši remontējām.”
Ne jau katrs pagasts var lepoties ar novadpētniecības muzeju. Viļķenes pagasts par savējo var pateikties nu jau aizsaulē aizgājušajai skolotājai Austrai Zalānei, kura kopā ar skolēniem savāca lielu daļu ekspozīcijas un par godu skolas simtgadei 1971. gadā vecā pirtiņā, kur ulmaņlaikos bijusi skolas kok­apstrādes darbnīca zēniem, ierīkoja muzeju. Lai saglabātu skolas bērnu savākto un pagasta iedzīvotāju dāvāto, vecā pirtiņa godam atjaunota, bet pašlaik skolas pagalmā top koka klētiņa, kurā paredzēts izvietot daļu savāktā pagātnes mantojuma.

“Bērni mūsdienās daudzus sadzīves priekšmetus vairs nepazīst. Koka piesta, ķērne, kartupeļu rīve, zirgu pinekļi, tās viņiem ir svešas lietas, liels brīnums. Abra viņiem ir koka kaste. Tad izstāstu, ka senāk tajā mīcīta maize, tad kukulītis, noglaudīts un nobučots, likts uz lizes un iešauts krāsnī. Bet līdz nākamajam gadam viņi to jau ir aizmirsuši, un jāstāsta atkal no jauna,” saka muzeja pārzine. Te apskatāmi ne tikai senāk lietotie zemnieku darbarīki – sprigulis, vienrocis, linu suseklis, vērpjamais ratiņš, bet arī apavi – vīzes, pastalas, milzīgi zvejnieka vai varbūt mežstrādnieka zābaki.

Par katru muzejā apskatāmo lietu A. Ozoliņai ir ko pastāstīt: “Visi priekšmeti nāk no mūsu pagasta. Pašu pirmo eksponātu – Māriņkalnā pie Svētupes atrasto akmens cirvi – pagasta zēni uz skolu atnesa tajos laikos, kad te vēl nekāda muzeja nebija. Runāja, ka tajā vietā esot sens kapukalns, bet padomju laikā tur raka granti. Par to, ka Latvijas laikos šajā apkārtnē atradusies stikla fabrika, liecina šis sakusušā stikla gabals. Bet ar šo pletni, kas darināta no kazas stilba kaula, pēc vēsturnieku domām, pērti dzimtļaudis. Es gan domāju, ka tā būs lietota zirgu skubināšanai.”
Arī ķieģeļiem, kas izkrituši tepat no vecās pirtiņas pamatiem, ir savs noslēpums. Tos klāj smalkas rakstu zīmes, bet, pat ņemot talkā lupu, neviens muzeja apmeklētājs vēl nav spējis saburtot, ko cep­ļa meistars tur uzrakstījis.

Baumaņu Kārļa un citi dzimtu stāsti

Lai gan pamatskolai dots Baumaņu Kārļa vārds, Latvijas himnas autors šeit nav mācījies. Piedzimis gan tepat netālu – Indriķa pusmuiža, kurā viņa dzimta dzīvojusi kā graudnieki. Pēc gada viņi pārcēlušies uz Limbažiem. Sienu rotā viņa un viņa dzimtas piederīgo fotoattēli, bet muzeja senākajā daļā blakus liecībām par Baumaņu Kārļa dzimtu Vidrižos var aplūkot arī vēstules, ko viņš rakstījis uz mājām studenta gados. “Uz Baumaņu Kārļa pieminekļa atklāšanu 1988. gadā sabrauca simtiem cilvēku. Gribu teikt, ka Viļķene bija atmodas šūpulis laukos,” saka A. Ozoliņa.
Muzejā glabājas arī sens koka sienas pulkstenis, kas piederējis zemnieku un veikalnieku Ūdru dzimtai, kura apmēram pirms 150 gadiem apmetusies uz dzīvi Katriņā – tā tolaik sauca Viļķenes pagasta centru. Kad 1945. gadā Alfs Ūdrs devies emigrācijā, pulkstenis palika Latvijā. “Viņš šo pulksteni pēc atmiņas uzzīmēja un kopā ar vēstījumu par savu dzimtu atsūtīja mums,” aprakstītās lapiņas rāda muzeja vadītāja. Muzejā nokļuvis arī A. Ūdra spieķis, kuru viņa mazdēls no Kanādas pārvedis dzimtenē. “Te glabājās arī Latvijas karogs, kuru tagadējās skolas direktores mamma bija paņēmusi līdzi izsūtījumā uz Sibīriju, atvedusi atpakaļ un noglabājusi, meitām nerādījusi. Izvilka no slēptuves tikai tad, kad sākās atmoda. Zem šā karoga mēs, viļķenieši, gājām Tautas manifestācijā Daugavmalā,” ar lepnumu stāsta A. Ozoliņa. Muzejā mājvietu radis arī Limbažu novada tautastērps, kurā kāda pagasta iedzīvotāja 1948. gadā piedalījusies rajona dziesmu svētkos, bet jau nākamajā gadā tā valkātājai bijis jādodas izsūtījumā.
Liels darbs izdarīts, arī savācot atmiņas par skolas vēsturi – kādi skolotāji un darbinieki tajā strādājuši, kuru skolēnu vārdi izskanējuši aiz pagasta un novada robežām.

Godina pagasta darba darītājus

Skolas ēkas otrajā stāvā ir muzeja ekspozīcijas turpinājums, kas vēsta par padomju laikiem. Skolēniem tā ir tāla pagātne, bet daudziem pagasta senioriem – atgādinājums par viņu jaunību un spēka gadiem. A. Ozoliņa stāsta, ka ar pensionāru biedrības “Saknes” līdzdalību tika iegūti līdzekļi sovhoza vēstures pārskatam no 1949. līdz 1990. gadam. Fotogrāfijās redzami tā pirmsākumi, kad laukus apara ar zirgiem, bet kartupeļus stādīja un novāca ar rokām. Bērni tos pārlasīja, kad virs laukiem, ķimikālijas kaisīdama, lidinājās lidmašīna. Apkopotas liecības par dažādām pagasta iestādēm – te bijusi pat slimnīca ar rentgenu un infekciju nodaļu, vairākas skolas, veikali.

“Mūsu skolas novadpētnieki gāja pārgājienos, vāca iedzīvotāju atmiņas, aprakstus par darba darītājiem – traktoristiem, slaucējām. Šos materiālus izdevās saglabāt. Šogad apritēja sešdesmit gadi kopš sovhoza dibināšanas. Daudzi no šiem cilvēkiem – gan strādnieki, gan speciālisti – vēl ir dzīvi. Domāju, ka viņi kaut kā jāgodina, jāparāda, ka viņu dzīve, darbs bijis vajadzīgs,” viņa saka, piebilstot, ka tieši šim periodam pagasta vēsturē bijis veltīts šā gada Muzeju nakts pasākums. “Bērni jau izauguši – man ir divas meitas, septiņi mazbērni un jau pieci mazmazbērni. Par tiem es tikai papriecājos, esmu laimīga, kad viņi atbrauc ciemos, bet viņu audzināšanā vairs nepiedalos. Laika man ir diezgan – kā lai es nenāku uz muzeju?”

Pievienot komentāru