Laukos

Paplašināties – tikai uz citu rēķina. “Jušķēnu” saimnieks par biogāzi, graudiem un kooperāciju 0

“Jušķēnu” saimnieks Persijs Kaufmanis atbalsta biogāzes staciju būvniecību pie fermām, bet kategoriski iebilst pret to izveidi augļkopju saimniecībās. Foto: Uldis Graudiņš

Sesavas pagasta zemnieku saimniecībā “Jušķēni” graudkopībā ievieš aizvien jaunākas ražošanas tehnoloģijas, kas ļauj kult lielākas ražas un mazināt ražošanas izmaksas. “Jušķēnu” saimnieks Persijs Kaufmanis ir viens no pirmajiem kooperatīva Latraps biedriem. Saimnieks saimniecības darbībā iesaistījis arī dēlu Intu, uzticot tehnikas parka uzturēšanu un augsnes apstrādes procesus, un vedeklu Santu, kuras pārziņā ir grāmatvedība.

– Vai uzskatāt Jušķēnus par lielu vai vidēju saimniecību?
Persijs Kaufmanis: – Par vidēji lielu. Mums ir 900 ha lauksaimniecības zemes, tostarp vairāk nekā 400 ha pašu īpašumā. Zemes cena mūspusē ir ļoti augsta – vismaz 7000–7500 eiro par hekt­āru. Ir jārēķinās ar to, ka zemju īpašnieki ik pa brīdim vēlas pārdot iznomātās zemes. Prieks, ka vide, kurā mēs visi dzīvojam, lēnām sakārtojas – lauki kļūst tīrāki un zemes, kas agrāk bija aizaugušas, tagad ir sakoptas. Visa zeme Zemgalē ir apstrādāta. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes nomas līgumus galvenokārt slēdzam uz pieciem gadiem. Nomas maksa gadā ir 140–160 eiro/ha plus nekustamā īpašuma nodoklis. Nomas maksa un zemes cena sagriezās ar kājām gaisā, kad pilnā sparā sāka attīstīt biogāzes nozari. Sākumā šo nozari pareizi vēlējās attīstīt kā vides projektu pie fermām, kur ražo kūtsmēslus. Naudu biogāzes staciju būvniecībai piešķīra no tehnikas fondiem. Dažs īpašnieks būvēja vien ar kukurūzu darbināmu biogāzes staciju. Mēs visi OIK maksājam. Tad šie staciju attīstītāji no visām pusēm nāca zemes nomas tirgū. Cena kāpa un vēlāk jau nekritās.

Savulaik bija atbalsts par cukurbiešu ceļiem. Kas rudeņos notiek, kad slapjajā laikā vāc kukurūzu! Milzīgas dubļu pikas velk uz ceļa, uz lauka viens spēkrats otru velk.

Ints Kaufmanis: – Ja darbus veic uz dubļaina lauka, darbu veicējiem būtu jāno­drošina koplietošanas ceļu tīrība, lai ceļu lietotāji no tā neciestu.Šo biogāzes staciju saimnieku dēļ maksājam paaugstinātu maksu par elektroenerģiju, turklāt vēl dubļaini ceļi. Vai tas bija vajadzīgs?

P.: – Nedrīkstēja OIK būt. Pie fermām, piekrītu, tur vajag biogāzes staciju, kūtsmēsli ir jāpārstrādā, tomēr atbalsta mehānismam ir jābūt pavisam citam.

– Kādas kultūras un šķirnes audzējat?

– Ziemas kviešus audzējam 600 ha platībā. Agronoms ieteica ‘Famulus’ šķirni – tai nedaudz agrāk nogatavojas graudi un ir laba ziemcietība. Iepriekš mēģinājām ‘Fredi’ un ‘Edvinu’, kas visu laiku gūlās gar zemi. Mēģinājām mainīt mēslošanas un augu regulēšanas tehnoloģiju, bet vēlamos rezultātus neguvām. Ražā kuļam vidēji 7–8 t/ha. Šogad izmēģinām jaunu lauksaimniecības plānošanas programmu eAgronom.

I.: – Tā ir Igaunijas kompānija, kas izveidojusi palīgu lauksaimniekam. Var redzēt savu veikumu un gada beigās precīzi var savilkt visu kopā – kas, kur, kā izmantots. Esmu sācis, redzēs, kā mums izskatīsies. Līdz šim šādu kopsavilkumu lika uz papīra. Ar programmu ir pārskatāmāk, bet, lai tā strādātu, ir jāiegulda liels darbs.

– Cik dārga ir šī datorprogramma?
P.: – Pagaidām uz izmēģinājuma laiku maksa par programmas lietošanu ir piecdesmit centi par vienu lauksaimniecībā izmantojamo zemes hektāru gadā. Ja izmantosim arī turpmāk, tad maksa ir 1 eiro/ha. Tas ir dārgi, vērtēsim vēl.

– Cik lielā platībā ir rapšu lauki?
I.: – Rapši aug 230 ha platībā. Galvenokārt audzējam ‘Visby’ šķirni.

P.: – Tā iegājies, ka izvēlējāmies šo šķirni. Agrāk esam arī citas šķirnes mēģinājuši. ‘Visby’ aug labi. Aptuveni 3,5 t/ha pērn kūlām. Ražu pārdodam galvenokārt kooperatīvam Latraps. Vēl 65 ha platībā audzējam pupas. Sējam ‘Fuego’ šķirnes pupas. Pērn raža bija rekordliela – 6–7 t/ha. Visu kūlumu galvenokārt uzreiz no lauka vedām un pārdevām Latraps. Sēklai pupas nevarējām atstāt, jo nav kaltes. Ir mums graudu glabātava ar 3000 tonnu ietilpību.

I.: – Latraps Elejā ir sakārtojis pieņemšanu tā, ka nav rindā jāstāv. Labā laikā jau rinda veidojas, tomēr nav tik gara kā agrāk. Labā laikā mūsu angārs ir glābiņš, nav jāaptur kombains. Ja kviesis ir gatavs, jākuļ. Ja dabū lietu, kvalitāte zūd.

– Ar kādu tehnoloģiju apstrādājat augsni?
– Kaut gan agronomi semināros apgalvo, ka izmaksas ar minimālo augsnes apstrādi ir mazākas nekā ar klasisko, tomēr rezultāts ir tāds pats. Neesmu par to pagaidām guvis pārliecību.

P.: – Aparts lauks ir aparts lauks. Pievēršam uzmanību arumu kvalitātei, jo no tās izriet izmaksas pārējiem zemes apstrādes darbiem. Ruļļi ar šļūci, kompaktors, tad sēj. Par arumiem – nav mums tāda zeme, lai minimālo augsnes apstrādi veiktu. Darīt jau var, bet vēlāk, salīdzinot ar citiem laukiem, ir jāgriež galva uz otru pusi. Nepatīk skatīties (smejas). Ja pēc aršanas izdara visu, kas jāizdara, lauks ir smuks, līdzens.

I.: – Izmaksu ziņā bezaršanas tehnoloģija būs lētāka, tomēr vairāk ir slimību, nezāļu. Uz papīra tas pats vien būs, iespējams, nedaudz izdevīgāk nekā ar klasisko apstrādi. Ieguvums ir ātrāka darba veikšana. Mēs aram, rullējām kopā ar šļūci, tad ar kompaktoru braucam, un tikai tad sējmašīna iet. Bezaršanā ir rugaines kultivators un diski, tie ir divi braucieni un tad sējmašīna.

P.: – Rapšu zemi 230 ha platībā sadiskojam tūlīt pēc rapšu vākšanas, lai provocētu nezāļu un rapšu dīgšanu. Pirms sējas vēlreiz diskojam un sējam. Pārējo visu aram. Ir mums 8 korpusu Lemken arkls, viens 7 korpusu Kverneland un 5 korpusu Kverneland. Maiņvērsēji. Abi Kverneland ir lietoti. Esam tos labi saglabājuši, rūpējamies par tiem, tāpēc tie near sliktāk kā jauni arkli.

– Kam pārdodat ražu un kādu maksu saņemat?

– Mēs kooperatīvā Latraps darbojamies kopš paša sākuma. Tolaik apsaimniekojām aptuveni 400 ha lielu platību. Kooperatīva darbības modelis ir pareizs. Latraps pērk lielus daudzumus minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu un saņem atlaides. Mēs tādējādi šos apgrozāmos līdzekļus arī varam no kooperatīva lētāk pirkt. Latraps no mums ņem graudus un pārdod. Super! Bet tad ikdienas darbībā iejaucās birža. Agrāk jau pavasarī zināja, cik rudenī par graudiem maksās. Latraps gadā, kad birža iejaucās, nonāca lielās sprukās. Biržā cena kritās, bet no zemniekiem bija apsolīts pirkt dārgāk. Bija visādi. Vēlāk veco darbības modeli mainīja. Patlaban varam graudus pārdot, fiksēt cenu, kad vēlamies. Pavasarī cenu jau daļai ražas fiksējam. Rudenī, kad graudi ir pašu graudu glabātavā, sekojam biržas cenai – mums dienā divas reizes sūta biržas cenu izmaiņas. Šodien, piemēram, par tonnu kviešu maksā 166 eiro. Bet rītdien, iespējams, būs 167 vai 170 eiro. Bet ir 163 eiro, un atkal jāgaida. Ir iespēja rudenī pārdot graudus par bāzes cenu ar piemaksu – samaksa par vienu tonnu ir mazāka nekā biržā, bet, ja Latraps izdodas pārdot dārgāk, saņemu piemaksu. Pēdējos divos gados – 2016. un 2017. – bija pieņemama cena un piemaksa.

– Citi saimnieki teic: Latraps ir izveidojies par uzņēmumu ar milzīgu administratīvo aparātu, kas jāuztur. Ja pārdod tieši pircējam, tas pats vien sanāk. Turklāt arī pārstrādes uzņēmumi un citi pircēji pavasarī dod saimniekiem minerālmēslus, par kuriem rudenī var norēķināties ar ražu.
– Latraps kalte no mūsu saimniecības atrodas 10 km attālumā, ir kur aizvest ražu. Es zinu, ka no manis graudus tur paņems. Protams, ir nianses. Ja pašam būtu kalte ar glabāšanas torņiem, tad situācija, visticamāk, mainītos. Personīgie kontakti arī ir svarīgi. Vienmēr jau var vēlēties labāku sadarbību, tomēr… Jā, ir dalības nauda jāmaksā, ir par kvotu jāmaksā. Man kvota ir 2500 tonnu, par to ir saslēgti līgumi. Ja vēlos vairāk pārdot, jebkurā laikā pirks, cik piedāvās. Katram ir sava pieredze, mēs runājam par savu saimniecību. Ja vajadzīgs padoms, Latraps galvenā agronome Līga Ruža vienmēr būs ļoti atsaucīga, arī Ģirts Ozols.

Galerijas nosaukums

– Vai saimniecībai netraucē kredītsaistības?
– Kredītsaistības ir visu laiku. Pirms pāris gadiem bija brīdis, kad nebija parāda bankai. Tad atkal pirkām kombainu un zemi – ar SEB bankas aizdevumu. Esam Bauskas filiāles klienti, nevaram nevienu sliktu vārdu teikt par bankas apkalpošanas kvalitāti.

I.: – Zināms risks ir ziemāju pārziemošana. Saimniecībā ir sagatavots neliels spilvens – sēkla vasaras kultūrām, jo sēklas cena šādos brīžos kāpj. Ir svarīgi, lai pašam rezervē būtu sēkla.

P.: – Sēkla galvenokārt ir pašu audzēta. Lūk, vienkāršs rēķins. Viena hektāra kviešu izaudzēšanai vajag aptuveni 600–650 eiro. Kad no ražas pārdošanas atskaita vēl nomas maksu un citas izmaksas, mūsu daļa paliek diezgan maza. Saka – mums ir jāsamazina pašizmaksa, vajag lielāku ražību. Cenšamies sasniegt iespējami labākus rādītājus. Cilvēkiem ir jāmaksā alga. Visi ir jauni cilvēki ar ģimenēm. Ziemā nevienu darbinieku no darba neatbrīvojam. No kā tad dzīvos? Saimniecībā pastāvīgi tiek nodarbināti deviņi darbinieki, seši iesaistīti darbā ar lauksaimniecības tehniku, divi veic lauku darbus un vēl grāmatvede. Mums ar darbiniekiem ir paveicies. Prasmīgi tiek galā ar darbiem.
– Vai nodokļu reforma liks kaut ko reformēt arī saimniecībā?
Santa Kaufmane: – Nav jau variantu. Likumdevējs ir pateicis savu vārdu, tu esi spiests tam pielāgoties un to pieņemt. Patlaban ir sarežģītāk nekā agrāk. Jaunās likumdošanas izmaiņas grāmatvežiem prasa papildu piepūli. Jāpieņem spēles noteikumi. Mēs esam reformām pielāgojušies.

– Kā Jušķēnos sokas ar ES atbalsta naudas izmanto
šanu?
– 2017. gada decembrī iesniedzām ELFLA pasākuma Investīcijas materiālajos aktīvos projekta pieteikumu Zemnieku saimniecības Jušķēni lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas optimizācija, kura ietvaros vēlējāmies iegādāties jaunu kombainu, divus kaisītājus un kultivatoru. Visas nosauktās četras tehnikas vienības mums bija aizstājošās, vecās nomainījām. Nepapildinājām savu tehnikas parku, padarījām to ražīgāku.

– Kā tas ir – rakstīt projektu?

– Protams, ja pats esi grāmatvedis un ikdienā darbojies ar projekta gatavošanai vajadzīgajiem skaitļiem, ir vienkāršāk. Kas ir projekts? Tajā ir tekstuālā informācija, tostarp 70% ir finanšu un grāmatvedības informācija, ar ko grāmatvedis ikdienā saskaras. No šā skatpunkta raugoties, man bija izdevīgi un ērti izstrādāt projektu. Tā gludi jau nemaz negāja. Pēc pirmo rezultātu paziņošanas bijām palikuši zem svītras – pie tiem, kuru projektus neapstiprinās. Sākām paši vēlreiz izvērtēt savu projekta iesniegumu un atradām neprecizitāti.

P.: – Nebijām pieteikumā vienā kvadrātiņā ievilkuši ķeksīti, kas papildus dod vēl 5 punktus (ieviestas tehnoloģijas SEG emisiju samazinājumam). Devāmies uz LAD Zemgales filiāli. Iesniegumu pārskatīja un projektu atbalstīja.

– Vai sējumus apdrošināt?

P.: – Iespējams, nākotnē apdrošināsim. Apdrošināt var tikai rapšus – pret krusas postījumiem. Cik ir bijušas apdrošināšanas, vienīgais maksājums, ko par visiem gadiem saņēmu, ir KASKO par nejaušu iebraukšanu kokā atpakaļgaitā. Apdrošināšanas nosacījumi nav saimniekam labvēlīgi. Tie ir ļoti aptuveni interpretējami.

– Tehnika patlaban ir sarūpēta, angārs uzbūvēts. Kādā virzienā redzat saimniecības tālāko izaugsmi?
I.: – Audzēsim graudus, rapšus un lauka pupas. Esam iecerējuši mēģināt, eksperimentēt ar šķidro mēslojumu. Tas ir nedaudz lētāks nekā kaisāmais produkts, tomēr iedarbības efektivitāte ir daudz lielāka. Sausā laikā neviens minerālmēslus nekaisa. Ir jāķer laiks. Šķidros minerālmēslus drīkst laistīt sausā laikā. Ir jāievēro temperatūras režīms. Ir vesels komplekss nosacījumu šķidro minerālmēslu izmantošanai, tostarp glabāšana, sprauslas vajadzīgas, tvertnes šā mēslojuma nogādāšanai uz lauka. Tātad tas prasa papildu naudas ieguldījumu.

P.: – Katrai jaunai lietai vispirms vajag ieguldījumu.

I.: – Ir jādomā, kā produktu ražot lētāk. Un arī vairāk un kvalitatīvāk, protams.

P.: – Visiem, par nākotnes iecerēm runājot, patīk piebilst, ka vēlas paplašināties. Uz kā rēķina? Tikai uz kāda cita rēķina! Mums apkārtnē ir vien stabilas, lielas saimniecības, visa zeme līdz pēdējam kaktam ir apstrādāta.

I.: – Mēs, kaimiņi, viens otru pazīstam, saprotamies, strīdu nav. Ir normālas kaimiņu attiecības, neviens necenšas otram kaut ko atņemt.

Vairāk par šo un citiem lauksaimnieku pieredzes stāstiem lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv