Meži, Mežsaimniecība

Kā “Ļūcānos” par čiekura naudu salaboja ceļu

Par prēmiju, kas pienākas meža nozares gada balvas “Zelta čiekurs” laureātam, Guntis Vībāns nopircis granti un savā meža īpašumā salabojis ceļus. Abi ar dzīvesbiedri priecājas – tas nu esot  “Ļūcānu” bruģis.

Bērzus pieceļ un iztaisno

Atgūtajās zemēs Zasā mežu Vībāni sākuši stādīt pirms divdesmit gadiem. Pamazām iedēstījuši 10 ha bērzu, 20 ha egļu, trīs hekt­ārus priežu un vienu hektāru ozolu. Tie, kas šeit atbrauc vai nu pārbaudīt projekta izpildi, vai tāpat vien paskatīt rūpīgi lolotas jaunaudzes, saka, ka tik koptu mežu, kur tik daudz strādāts, nekad nekur nav redzējuši. Bet prasījis tas pacietību ne pa jokam.

“Ui, kādas mokas bija!” atceras Skaidrīte. Toreiz arī koku stādus dabūt bijis grūti, uz kaut ko varējuši cerēt tikai ar blatošanos. Guntis: “Pirmos bērzus stādījām 1998. gada rudenī. Tie pavasarī apsala, jo uznāca mīnus septiņi grādi. Četrus hektārus ar bērzu stādījām vēlāk, tie atkal izkalta, jo nākamajā vasarā lietus nebija kā kopš 1. maija, tā līdz Jāņiem. Gluži kā šogad. Un visi četri hekt­āri ar bērziņiem nokalta. Tad stādījām podiņos (ietvarstādus), tie gan visi izauga.” Tad vienuziem uznākusi atkala un bērziņi kā nopļauti gar zemi. Gājuši ar talku un cēluši augšā. Koki jau kādus piecus metrus gari bijuši. Bet iztaisnojuši. Kad 2004. gadā izsludināts konkurss “Bērzs peļņai un skaistumam zemnieku saimniecībā”, mežzinis pierunājis pieteikties. Esot teicis – tiem, kuriem sakopta sēta, nav sakopts mežs. Vai otrādi. Bet jums ir abi, tāpēc jāpiedalās. Žūrijai paticis un zemnieku saimniecība “Ļūcāni” saņēmusi Lielo Tencinājumu.

Iestādījuši arī priedītes. Tās meža zvēri dikti apskādējuši. “Mums iestāstīja, ka ir tāds aizsarglīdzeklis “Bembijs”. Braucām pie zinātniekiem un pa blatu dabūjām. Paspējām apsmērēt gan tikai pusi, uznāca lieti. Visu ziemu par to pārdzīvojām. Bet pavasarī izrādījās, ka buki nograuzuši tieši apsmērētās priedītes, kas spīdēja kā nolakotas. Viss iznāca otrādi. Tādi laiki bija… Vietā iedēstījām egli, tā auga labi,” atceras Guntis. Vai buki atzarotajām eglēm neapgrauž mizu? Guntis saka, ka eglēm to skādi parasti nodarot aļņi, bet to šajā pusē maz. Un pilnīgi visus kokus jau neatzarojot.

Ceļmalas pļauj sešreiz gadā

Egļu un bērzu audzes, izmantojot valsts un Eiropas atbalstu, izkoptas un atzarotas. Septiņos mēnešos ar rokas zāģīti izkopti 22 ha. Dēls arī palīdzējis. Jāstrādā bijis visu laiku, rokas uz augšu turot. Pirkstus pēc tādas zāģēšanas vakarā esot bijis grūti atliekt. Bet tagad smuki jaunaudzei var cauri redzēt – kur kāds dzīvnieks skrien, kur sēņotāji bekas lasa. Esot viņiem tāds trīs hektāru liels sēņu mežiņš. Ja vien ir sēņu gads, gailenes un baravikas tur varot labi salasīt. Arī lazdas ražo, bet riekstus gan pēdējos gadus nolasot vāveres.

Pagājušā gada nogalē Guntis Vībāns par ilgtspējīgu saimniekošanu tika apbalvots ar “Zelta čiekuriņu”. Līdzās balvai nāca arī prēmija. Par to meža īpašnieks šogad nopircis četras kravas labas grants un salabojis meža ceļus tajās vietās, kurās pērn lietavu dēļ krājies ūdens. Remontējis visu pavasari, bet tagad meža ceļi, kurus izpļauj katru mēnesi, izbraucami kaut ar sporta mašīnu. Pļaujot abi ar Skaidrīti divatā, katram savs zāles pļāvējs un esot tāds labs verķis, kas ņem garo zāli.

“Kad atguvām zemi, te bija īsta elle, viss aizaudzis ar krūmiem, jo kolhozs šos laukus nepļāva. Paši izdomājām, ko kur stādīsim, kurā vietā būs ceļi. Guntis izplānoja arī vietu, kur varēja apgriezties pat ar savu ļesovozu,” atceras Skaidrīte.

Kā represētai personai Guntim katru gadu par velti pienākas sanatorija. Varot dakterēties Jūrmalā trīs nedēļas. Taču viņam grūti to izturēt. “Es – vienu nedēļu – un projām! Katru dienu sēdēt un sauļoties? Novusu spēlēt? Dzīvot pie jūras un priecāties? Nekad! Nemūžam! Aizbraucu uz savu mežu, tur man darba pietiek!”

Guntis Vībāns

* Dzimis 1948. gadā.

* Deviņu mēnešu vecumā kopā ar ģimeni izsūtīts.

* Beidzis autoskolu.

* Strādājis par autovadītāju 50 gadus Slates, vēlāk Jēkabpils MRS, tad SIA “Latsin”, vēlāk “Billerudkorsnas Latvia”.

* Pieder zemnieku saimniecība “Ļūcāni” Jēkabpils novada Zasā.

* Neizmantotā lauksaimniecības zemē iestādījis 33 ha meža.

* Precējies, dzīvesbiedre Skaidrīte aprūpē izcilu piemājas dārzu.

* Dēls Māris strādā un dzīvo Rīgā.

2 Komentāri

Pievienot komentāru