Laukos
Politika

Par lauksaimniecības stratēģiju aizvien vēl spriedelējam 16

Latvijas Statūtsabiedrību asociācijas (LSA) valdes priekšsēdētāja Aija Balode oktobrī no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa par pašaizliedzīgu darbu Latvijas lauksaimnieku interešu aizstāvībā saņēma visaugstāko atzinību – Sējēja balvu par mūža ieguldījumu lauksaimniecībā.

– Kuru nozarei vissvarīgāko samezglojumu risināšanā esat pielikusi savu roku?

– Mūsu biedrības misija ir pārstāvēt biedru intereses Zemkopības ministrijā (ZM), valdības sēdēs, ejam uz Saeimas komisijas sēdēm. Cenšamies ļoti aktīvi darboties, tāpēc atsevišķi darbi nav izdalāmi. Tie veido lēmumu ķēdīti, kad priekšlikums var gūt atbalstu no kolēģiem, no valsts institūcijām vai valdības. Piemēram, nesen lēma par pakāpeniskā ceļa iešanu attiecībā uz PVN nodokli, vispirms to ieviešot dārzeņiem un augļiem. Sākotnējais mūsu ierosinājums bija piemērot PVN samazināto likmi pienam, piena produktiem un produktiem, kas ātri bojājas. Šo ieceri noraidīja ar pamatojumu par daudzu miljonu eiro iztrūkumu valsts budžetā, tomēr LLU rektores Pilveres kundzes aprēķinos miljoni nebija tik lieli. Mūsu biedrība ir gatavojusi ļoti daudz priekšlikumu par dažādiem jautājumiem, tostarp par nekustamā īpašuma nodokli, par elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti (OIK), esam iestājušies par daudzām lauksaimniekiem vajadzīgām lietām. Protams, nevar noliegt – man ir jāaizstāv mūsu biedrības biedru intereses, tomēr, strādājot LOSP valdē, man ir jādomā arī par pārējiem lauksaimniekiem, tā sauktajiem mazajiem saimniekiem, par kuriem dažkārt sakām – ir arī mazāki nodokļu maksātāji. Nevēlos nevienu aizvainot un teikt, ka citi nodokļus nemaksā vispār. ZM Lauksaimniecības ziņojumā par 2017. gadu redzam, kas un kā maksā nodokļus. Ik gadu vācam informāciju par biedru ražošanas rādītājiem, par ekonomisko, finanšu situāciju, par to, cik mēs nomaksājam nodokļos, kā arī cik saņemam atpakaļ no valsts un ES subsīdijās.

– Kādi ir secinājumi?

Skaitļi ir diezgan pārsteidzoši – sanāk, ka par 2016. gadu nodokļos samaksājām un no valsts un ES atbalsta saņēmām gandrīz vienādu naudas summu. Pēc Jūlija Beļavnieka apkopotajām mūsu biedru atskaitēm redzam, ka 2016. gadā pavisam nodokļos bez PVN mūsu saimniecības samaksāja 9 667 200 eiro, PVN maksājumos – 3 906 900 eiro. Pavisam valsts budžetā nodokļos iemaksājām 13 308 300 eiro, no valsts saņēmām 18 212 500 eiro, tostarp ieskaitot arī īstenoto projektu atbalsta summas. Projektu atbalstu nevajadzētu iekļaut, jo šo atbalstu saņem vien apsviedīgākie, tie, kuriem uzticas bankas. Ja noņemam atbalsta trīs miljonus nost, paliek 15 miljonu eiro liels valsts atbalsts. Starp nodokļos maksāto un atbalstā saņemto paliek vien divu miljonu eiro starpība.

Naudas ieņēmumi asociācijā uz vienu strādājošo 2016. gadā bija 4096,27 eiro gadā. Tas ir vairāk nekā minimālā alga mēnesī. Uz vienu ha rēķinot – 1049 eiro. 44 statūtsabiedrībās nodarbinām 2400 darbinieku.

Mūsu asociācijā darbojas lielās saimniecības, kuras juku laikos saglabāja un vēlāk reorganizēja. Es vienmēr vēršu uzmanību – lielām saimniecībām ir lielas grūtības, mazajām saimniecībām – mazas grūtības. Tā dzīvē notiek – lielās saimniecības ļoti protestē, ka tām no Lauku attīstības plāna (LAP) modernizācijas pasākumiem visā plānošanas periodā ir noteikts limits – 2,8 miljoni eiro. Daudzas saimniecības teic – šā atbalsta naudu vajadzētu piešķirt, ņemot vērā nodokļos maksāto naudu. Tas vēl patlaban nenotiek.

– Kādi ražotāji ir apvienojušies asociācijā?

– Esam 66 biedri, apsaimniekojam 58 000 ha zemes. Salīdzinājumā ar Latvijā kopējo deklarēto lauksaimniecībā izmantojamo zemi (LIZ) – 1,7 milj. ha – tas ir maz. Tikai viena divas LSA saimniecības nav iesaistījušās kādā kooperatīvā. Ir mums saimniecības ar ļoti lielām platībām – piemēram, Uzvara Lauks. Viņi audzē vien graudus. Pampāļi, Naukšēni un citas saimniecības ir lopkopības saimniecības. Asociācijā aptuveni 30 no 66 saimniecībām ir lopkopības saimniecības. Atskaites iesniedz aptuveni 45 saimniecības. Nedomāju, ka kāda mazā saimniecība, kas maksā nodokļus kaut vai no minimālās algas, būtu kas peļams vai slikts. Ir taču skaidrs – mazāki ieņēmumi, mazāka rocība un otrādi. Nevar kādu mazo saimniecību salīdzināt, piemēram, ar mūsu lielo Tērveti un tās ražošanas apjomiem. Darboties holdinga sistēmā ir pavisam kas cits. Tur ir gan veiksme, gan zināšanas klāt, kas ir ļoti vajadzīgas. Veiksmei svarīga arī saimniecības atrašanās vieta. Statūtsabiedrību asociācijā ir apvienojušās lielsaimniecības, kas saglabājās kopš iepriekšējās formācijas, transformējās par paju sabiedrībām, par SIA vai akciju sabiedrībām. Mūsu biedri visādos veidos centās neizputināt padomju laikā radīto vērtību. Ja paskatāmies apkārt, redzam, ka daļa saimniecību un pašvaldību dzīvo uz vecajiem lauriem. Latvijā par ES naudu atjaunojam kultūras namus, skolas, tas viss ir labi, tomēr – vai mēs būvējam pašvaldību dzīvojamās ēkas? Pilsētās tās būvē, bet laukos ne. Un kāpēc cilvēki no laukiem dodas projām? Varbūt jaunie cilvēki nāktu dzīvot uz laukiem, tomēr viņiem nav kur dzīvot. Viņiem neviens nepiedāvā mājokli.

– Kādas ir LSA biedru vissvarīgākās problēmas, un kā tās risināt?

– Mūsu biedriem ir ļoti liels nomas zemju īpatsvars – vien 47,7% no kopējās LIZ platības ir izpirktas īpašumā. Ir ļoti liels risks ieguldīt naudu nomas zemes ielabošanā. Nekad nevar zināt, vai zemes saimnieks lauzīs nomas līgumu pirms noteiktā termiņa. Iznomātāji dzīvo ilūzijās par Latvijas tiešmaksājumiem. Līdz ES vidējam līmenim vēl ejams tālāks ceļš nekā līdz Eifeļa tornim. Latvijas zemniekiem par šo gadu vienotais platību maksājums un zaļināšana kopā palielinās vien par astoņiem eiro. Mēs ar cerībām gaidījām Eiropas Komisijas (EK) komisāra Hogana iestāšanos par platību maksājumu izlīdzināšanu, tomēr visi saprotam, ka tas nevar notikt. Kāpēc? Lai mums iedotu papildu atbalstu, citām valstīm tas ir jānoņem. Kuras valstis piekritīs šādam lēmumam? Kā stāstīja ministrs Dūklavs, lielākā daļa veco ES dalībvalstu par šo jautājumu nevēlas dzirdēt. Turklāt vēl breksits. Tātad hektārmaksājumu izlīdzināšana nākamajos gados nenotiks. Ja vēl saimnieki gribētu nomas zemes ierakstīt Zemesgrāmatā, bet tas arī ir dārgs process un galu galā tas ir cita cilvēka īpašums. Ir izskanējuši priekšlikumi, ka likumiski ir jāpieņem, ka zemi iznomāt var uz noteiktu gadu skaitu. Nevar! Tās ir individuālās vienošanās, ar to jārēķinās. Ir ļoti grūti, ja ir vēl ES fondu projekti, kad ieņēmumiem ir ļoti liels svars. Izdevumiem – vēl lielāks svars.

Ļoti satraucamies par nekustamā īpašuma nodokli. Kāpēc laukos tāpat kā pilsētās nevarēja šo nodokli iesaldēt? Un tad kopīgiem spēkiem ar Lauksaimniecības universitāti mēģināt šā nodokļa aprēķina formulu izveidot tādu, lai cilvēks saprastu, par ko viņš maksā. Kāpēc gadu no gada palielina nekustamā īpašuma nodokli lauksaimniecības zemei? Neviens to nav mēģinājis skaidrot. Ja man blakus, piemēram, kāds pārdos par lielu naudu savu zemi, līdz ar to kāps zemes kadastrālā un tirgus vērtība, tomēr mana zeme vērtīgāka nekļūs. Es šeit runāju par zemes īpašībām, par augsnes auglību. Zeme kļūst vērtīgāka pēc mana lielā naudas līdzekļu ieguldījuma tās auglības celšanā. To jau neviens neņem vērā. Esošā nekustamā īpašuma nodokļa kārtība ir izveidota, lai pildītu pašvaldību budžetu.

Pašvaldības ir pavisam sāpīga tēma. Visi lauksaimnieki redz, ka pēc veiktās novadu reformas, kas paredzēja štatu samazināšanu, mums novadā katrā pagasta institūcijā strādā vēl vairāk darbinieku nekā agrāk. Kur tad ir jēga šai reformai? Iedzīvotāju skaits mūsu Pārgaujas novadā vienlaikus būtiski samazinājās no 5000 līdz 3800 cilvēkiem.

Atgriežoties pie OIK – ja 237 miljonus eiro iekasē no iedzīvotājiem, tā ir laupīšana! Kāpēc mums būtu jāmaksā par tecu jaudām? Mums ikvienam rēķinās elektroenerģijas patēriņu pēc pieslēgtajām jaudām. Ekonomikas ministrijas pārstāvis vienā LOSP sanāksmē centās pārliecināt, ka neprotam rēķināt un ekonomiski izmantot savas jaudas. Mēs nevaram savas jaudas mazināt!

Birokrātija Latvijā ir ļoti liela. Īpaši ES projektiem, kur nepieļauj novirzes ne pa labi, ne pa kreisi. Uzskata, ka pareizs ir Briseles teiktais. Tā jau nav. Katrai valstij ir savi ap­­stākļi, vajadzētu ļaut katrai valstij pēc saviem noteikumiem strādāt. Mazliet jau ir atļauts, tomēr ļoti maz. Kaut vai par tiem pašiem ilggadīgajiem zālājiem, zaļināšanas prasībām… Kur vēl ir zaļāka valsts nekā Latvija! Man ir 57 lauki reģistrēti, katram laukam bloka numurs jānorāda, jāiezīmē atrašanās vieta. Vissvarīgāk, lai viss sakristu. Labi, ka elektroniski var visu noformēt, tomēr tas ir liels apgrūtinājums.

No Finanšu ministrijas gribētu lielāku atbalstu lauksaimniecībai. Neatlaidīsimies, vēl iesim runāt par papildu valsts tiešajiem maksājumiem. Mēs jau daudz esam pazaudējuši. Kādreiz bija erozijas pasākumi, atstājām rudenī zaļas platības, par tām bija maksājumi. Cits stāsts ir par bioloģisko lauksaimniecību. Varam priecāties, ka tā ir, bet tomēr vajag paskatīties, kādi tur ir maksājumi. Bioloģiskie teic, ka viņu produktiem ir noiets ārzemēs, bet es vēlētos redzēt tāda veida analīzi, kādu mēs gatavojam par savām saimniecībām.

Meliorācijas sistēmu atdošana īpašniekiem savulaik nebija pareiza. Visas meliorācijas sistēmas bija jāpatur valsts īpašumā un jānodod valsts aprūpē. Valstij attiecīgi būtu jāiedala nauda, kā patlaban to iedala Zemkopības ministrijas nekustamajiem īpašumiem. Meliorācijas sistēmas ir savstarpēji saistītas. Mums, ražotājiem, nav jēgas sistēmu sakārtot, ja kaimiņš tās nesakārto.

– LSA ir daudzas saimniecības, kas biogāzes stacijās ražo atjaunojamo enerģiju un ir ieinteresētas saņemt iespējami lielāku atbalsta maksājumu no OIK. Viņu intereses atrodas pretrunā ar citu biedru interesēm. Kā šo pretrunu risināt?

Nenoliegšu, tomēr šie lauksaimnieki visā garajā atbalsta saņēmēju sarakstā ir ļoti lielā mazākumā. Protams, mazāks OIK arī viņiem varētu būt sāpīgs dūriens, tomēr valstij ir jāizvērtē – vai maksājuma saņēmējs ir TEC vai patiešām atjaunojamās elektroenerģijas ražotājs? Nevar būt tā, ka mazie un vidējie uzņēmumi OIK maksās vairāk nekā lielie uzņēmumi, kuriem vēlas slogu mazināt. Valdībai būtu normāli panākt pretim mazajiem un vidējiem ražotājiem un naudu OIK sloga mazināšanai atrast valsts budžetā – vai nu tas patīk, vai ne.

– Vai lauksaimniecība Latvijā attīstās kā privātais bizness vai kā plānveida tautsaimniecības nozare?

– Tas galvenokārt ir privātais bizness. Katrai saimniecībai ir privāti īpašnieki. Nozari daļēji ar saviem lēmumiem ietekmē valsts. Neviens vairs neregulē cenas. Valdība attaisnojas, ka nevar iejaukties privātajā biznesā. Tomēr – vai tā var izlikties neredzam, cik par piena, gaļas un graudu ražošanu saņem ražotājs un kādas cenas ir veikalā? Patiesībā politiķi to redz. Mēs savulaik rosinājām – iespējams, likuma veidā ir jānosaka attiecības, pieļaujamās ienākumu proporcijas ķēdē ražotājs–pārstrādātājs–tirgotājs. Saņēmām atbildi, ka privātajā biznesā iejaukties nedrīkst. Mēs aizvien uzskatām, ka visvairāk no šīs ķēdītes posmiem pelna tirgotājs.

Vēl liela bēda – izejvielas, minerālmēslus pērkam no vecās Eiropas, tehniku un rezerves daļas arī pērkam vecajā Eiropā. Tātad lielā mērā no Eiropas saņemto naudu atdodam atpakaļ. Rezerves daļas tehnikai ir pasakaini dārgas! Firmas, kas darbojas Latvijā… Man nav tiesību nevienu aizvainot un teikt, ka tās ir nezin kādas cenas uzskrūvējušas, tas ir cits jautājums. Man ir skaļi jāklusē, jo ir jau arī iespējas, tās gan ir diezgan mazas, meklēt rezerves daļas tieši rūpnīcās, tomēr tās galvenokārt sadarbojas ar saviem izplatītājiem. Tas ir diezgan skumji. Ļoti lielas naudas summas atdodam, ja vajag kādu mezglu tehnikai. Arī piena slaukšanas roboti nav mūžīgi, tie bojājas un ir diezgan dārgi.

– Vai valsts ir pateikusi, kurp nozare virzās un kādi mērķi tai jāsasniedz? Tas ir jautājums par lauksaimniecības stratēģiju…

– Nē, mēs aizvien par to tikai spriedelējam. Protams, ir izveidoti un iecerēti dažādi atbalsta pasākumi, bet cita lieta ir realitāte. Tomēr tie saimnieki, kuri patlaban darbojas, darbosies arī turpmāk. Saimniecības, kas patlaban darbojas un attīstās, iet pareizā virzienā. Ļoti mazām saimniecībām būtu jādarbojas hobija līmenī. Nezinu, kas notiks ar lauksaimniecībā neizmantotajām zemēm. Iespējams, zemes, kur neveidojas aktīvās atpūtas vietas, aizaugs ar mežu…


Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

– Vai jums ir padoms, kā apturēt lauku iztukšošanos?

– Man nav receptes. Ir izveidojies nepareizs viedoklis par lauciniekiem, ka viņi tikai prasa un prasa sev atbalstu. Tas tikai nozīmē, ka par maz par sevi stāstām un nepietiekami runājam par savām grūtībām. Es jau arī par visām problēmām nestāstu. To jau nevar uzrakstīt. Katram, kas uzskata, ka laukos cilvēki saņem pārāk lielu naudu, būtu jānāk un laukos jāpastrādā. Lauksaimniecību ietekmē dabas apstākļi, resursu cenas, politika. Turklāt politika – kā vēl ietekmē! Tie ir lielie faktori. Vēl ir zināšanas, kas ir lauksaimniekam jāapgūst, savstarpējās atbilstības prasības, kas jāpilda platībmaksājumu saņemšanai. Likumus jau neuzraksta cilvēkiem saprotamā valodā.

Mums ir vairāk nekā desmit uzraugu – PVD, VID, Ugunsdzēsības dienests, Vides dienests un citi. Katram no tiem ir savi normatīvie akti. Absurds! Piemēram, zālāju platības ik pēc trim gadiem no jauna pārsējam. Pēc nākamajiem trim gadiem zālājs tīrumā ir atradies sešus gadus. Sestajā gadā tas vairs neskaitās kā ilggadīgais zālājs ar jaunu atjaunotu zālāju, bet to pārliek citā grupā utt.

– Kāds ir LSA viedoklis par zemes tirgus regulējumu?

– Mums bija ļoti nopietns strīds, kad notika likuma apstiprināšana. Diskutējām, cik daudz zemes drīkst būt vienam īpašniekam. Es vērsu uzmanību – ko darīs tie, kas jau tūkstošus hektāru ir sapirkuši? Domāju, Latvijā ir par vēlu ieviest šos ierobežojumus. Vai ļaut pirkt lauksaimniecības zemi ārzemniekiem? Paudīšu savu personisko viedokli. Ir dažādi apstākļi, kāpēc cilvēks vēlas savu saimniecību un zemi pārdot. Ja kādam apstākļi spiež to darīt un ja neviens no vietējiem saimniekiem zemi nepērk, lai pērk ārzemnieks. Kāpēc ne? Lai tikai vieta ir sakopta, lai turpinās darbs! Neteiksim ārzemnieki, sauksim viņus par investoriem, ja viņi nāk ar savu kapitālu, attīsta šo vietu ar jaunu tehniku un jaunām tehnoloģijām. Jā, var teikt, ka zaudējam savu latviskumu, bet vai tieši ar ārzemnieka ielaišanu savā zemē? Latviskums jau mums atrodas sirdī. Tie ārzemnieki, kas jau darbojas Latvijā, turklāt normāli un korekti darbojas, pārņem mūsu valsts tradīcijas, viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Ar ko viņi atšķiras? Daudzi iemācās runāt latviešu valodā daudz ātrāk nekā tie, kuri jau daudzus gadus Latvijā dzīvo. Mums kaimiņu pašvaldībā ir iedzīvojušies Dānijas cilvēki, izveidojuši ģimeni un latviešu valodā runā ļoti labi. Uz Aleksu Rasmusenu neviens vairs neskatās kā uz ārzemnieku. Mēs visi viņu cienām. Ja šādi cilvēks integrējas – kāpēc ne? Ir jau tā, ka daudzas mūsu saimniecības novecojušās tehnikas un lielā roku darba dēļ nevar maksāt tik lielas algas kā ārzemnieki. Mēs jau neesam Zemgale ar tās auglīgajām augsnēm, kur tehniku var mainīt ik pēc pieciem gadiem. Ienākot investoram, šie jautājumi varētu uzlaboties.

– Kā sokas jūsu vadītajai SIA Stalbes Agro?

Tas ir mūsu ģimenes uzņēmums. Stalbes Agro pamatnodarbošanās ir piena lopkopība. Patlaban ganāmpulkā ir 170 govis un tikpat daudz jaunlopu. Darbaspēka trūkuma dēļ atteicāmies no slaukšanas piena vadā, ar ES fondu naudas atbalstu nopirkām divus slaukšanas robotus. Tas nenozīmē, ka darbiniekus nevajag. Vajag, tikai jau gudrākus cilvēkus. Nodrošinām darbu 11 cilvēkiem, mani un grāmatvedi ieskaitot. Ziemā – mazāk, sezonā – vairāk. Apsaimniekojam vairāk nekā 600 ha zemes. Graudus audzējam pašpatēriņam, zālāju platībās sējam kukurūzu lopbarībai. Izslaukums līdz ar robotu uzstādīšanu patlaban ir pārsniedzis vidēji 8000 kg no govs. Mums vēl nav robotu slaukšanai vajadzīgais izlīdzinātais ganāmpulks. Neesam paspējuši to izveidot. Dēls Jānis strādā saimniecībā, otrs dēls Ilvars – pašvaldībā, meita Inese dzīvo pie Smiltenes, strādā par psihologu novada izglītības iestādēs. Man ir septiņi mazbērni. Tā ir laime!

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv