Dārzeņi un augļi, Veikalā un tirgū

Par stādiem un to kvalitāti jeb – kā nenopirkt viengadīgu vicu

Veikalos un tirgos plašs stādu piedāvājums, un kā lai nenopērk svešzemju stādu, kura augļi – koši un krāsaini – redzēti veikalu plauktos? Arī pirms 70–80 gadiem aizraušanās ar Rietumeiropas šķirnēm bija tikpat izteikta kā šajos laikos. Tad gan neieveda stādus, tikai potzarus kokaudzētavu vajadzībām. Jaunajiem dārzkopjiem, kuri par savas zemes vēsturi, vismaz augļkopības, zina visai maz, jāatgādina, ka gan kailsala ziemas ar ne visai zemu temperatūru, gan ziemas ar dziļu sniegu, bet ļoti zemu temperatūru pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, četrdesmito sākumā iznīcināja gandrīz visas gleznās šķirnes un dārzi kļuva pustukši. Var jau cerēt, ka klimats kļuvis siltāks un tādu bargu ziemu vairs nebūs, vai arī – ka, pareizi kopjot, samazināsiet izsalšanas varbūtību. Dažreiz jau izdosies. Ja dārzs nav domāts peļņai, bet tikai savam priekam, nav jau liela nelaime, bet pat interesanti pēc kādiem gadiem nosalušā vai citādi nepatīkama auga vietā iestādīt atkal kaut ko interesantu, nezināmu.

Kādas domas par stādu kvalitāti bija dārzkopjiem un pircējiem pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Latvijā dažāda lieluma kokaudzētavu bija ļoti daudz – 300–600. Ne visiem kokskolu vadītājiem bija pietiekami liela pieredze šajā darbā. Stādu piedāvājums un arī pieprasījums bija liels. Kokaudzētavas centās izpatikt pircējiem. Pircējs prasīja pēc iespējas kuplāku koku ar daudziem sānzariem, bet, ja šķirne bija jauna un sevišķi interesanta, vismaz pēc pārdevēja stāstītā, pirka arī viengadīgos okulantus (vicas) vai otrās šķiras panīkušus stādiņus, kas, protams, bija lētāki. Lai pircējam būtu izvēle, lielās kokaudzētavas piedāvāja ļoti lielu skaitu dažādas izcelsmes šķirņu (piemēram, ābeles ap 200 šķirņu) un kvalitātes stādus, gan viengadīgus acotņus, gan divgadīgus kroņa kociņus.

Visus pircējus iedalīja divās grupās: vieni, kas kaut ko no augļu kociņiem zina, kamēr otrie nezina gandrīz neko. Arī pašreiz stāvoklis ir tāds pats. Pirmie arī no viengadīgām vicām vai zemas kvalitātes divgadīgiem kociņiem pratīs izaudzēt labus augļu kokus, piemēram, divgadīgam kroņa kociņam ar lielu skaitu sānzaru liekos izgriezīs, atstājot vēlamā izvietojumā tikai trīs. Arī viengadīgām vicām pratīs ieveidot zarus vajadzīgā vietā un vārgus stādus arī piespiedīs augt.
Tiem, kuri par augļu kociņiem neko nezina, viengadīgās vicas labāk nepirkt. Īstus kroņa kociņus viņi nekad neizaudzēs. Labam kroņa kociņam jābūt ar trīs, varbūt četriem sānzariem dažādā augstumā uz dažādām pusēm izvietotiem. Tātad liekie zari būtu jāizgriež. Vai to izdarīs pircējs? Protams, ne, jo tautā taču ir nostiprinājies ieradums – negriezt, žēlot. Turpmāk – jo zari būs spēcīgāki, jo šis ieradums būs vēl grūtāk pārvarams. Tā nu ar katru gadu vainags sabiezināsies vairāk un vairāk, gaismai šādā vainagā iekļūt būs aizvien grūtāk un augļu kvalitāte ar katru gadu kļūs sliktāka.

Divgadīgu stādu ar tikai vienu vai diviem vārgiem sānzariem nezinošs dārzkopis iesācējs arī nepratīs izveidot par labu augļu koku. Pircēju vēlmēm nav jāpakļaujas, viņam jāpārdod pareizi veidots kroņa kociņš. Dārzkopji uzskatīja, ka valsts un Lauksaimniecības kameras atbalstītām kok­skolām vajadzētu pārdot tikai pareizi ieveidotus kroņa kociņus, tad mazās kokskolas būs spiestas no tām mācīties. Tā uzskatīja pagājušā gadsimta augļkopji. Bet vai mūsdienās situācija nav tāda pati – tādi paši pārdevēji un tādi paši pircēji…
Tādēļ aicinājums profesionāļiem – nepārdosim nezinošiem iesācējiem viengadīgas vicas un sīkus vārgulīgus stādus, neļausim viņiem vilties savā prasmē vai pat vispār augļkopībā.

Pievienot komentāru