Laukos
Piensaimniecība

Jauns bubulis mājlopu saimniecībām. Pārraudzība un ciltsdarbs turpmāk būs nešķirami 0

Ilustratīvs attēls. Foto: Timurs Subhankulovs

Autore: Anita Pirktiņa

Regula par šķirnes dzīvnieku audzēšanu un ciltsdarba veikšanu ES stājās spēkā 2016. gada 8. jūnijā, bet visām 28 dalībvalstīm tā jāsāk piemērot no 2018. gada 1. novembra. Tātad arī Latvijai tika doti vairāk nekā divi gadi laika, lai sagatavotos nepieciešamo izmaiņu ieviešanai mūsu normatīvo aktu bāzē. Kādas izmaiņas šķirnes dzīvnieku audzēšanā un ciltsdarba veikšanā jaunā regula paredz, stāsta ZM Lauksaimniecības departamenta Lopkopības un ciltsdarba nodaļas vadītāja Gita Jansone.

Kāpēc šāda regula tika pieņemta un ko tā paredz?
Par pamatu šīs regulas tapšanai bija neskaitāmās sūdzības, ko saņēma Eiropas Komisija (EK) – gan par šķirnes dzīvnieku audzētāju organizāciju darbību, gan pavaddokumentiem, kas nāca līdzi šķirnes dzīvniekiem, tos pārdodot kopīgajā ES tirgū. Tādējādi EK nolēma izstrādāt vienotu, tieši piemērojamu dokumentu visām ES dalībvalstīm – regulu.

Uz ko tieši šī regula attieksies?
Regula vērsta tikai uz tradicionālajām lopkopības nozarēm, kas nodarbojas ar šķirnes liellopu, cūku, aitu, kazu un zirgu audzēšanu. Latvija ir unikāla ar to, ka mums ir arī netradicionālās nozares – truškopība, briežkopība, kažokzvēru audzēšana –, kas arī veic ciltsdarbu un plāno to darīt arī turpmāk. Bet uz šīm nozarēm minētā regula neattieksies.

Regula galvenokārt attiecas uz šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijām, kas ir atzītas vai vēlas saņemt atzinumu. Tajā arī pateikts, pēc kādiem kritērijiem šīs organizācijas ir vērtējamas un atzīstamas mērķtiecīga ciltsdarba veikšanai un uzraudzībai. Tāpat pateikts, kādai jābūt dzīvnieku mērķtiecīgas audzēšanas programmai, ko dalībvalstī realizē ciltsdarbā iesaistītās saimniecības un citas iesaistītās institūcijas. Regulā pateikts: kādus dzīvniekus drīkst ierakstīt ciltsgrāmatā; kādiem kritērijiem tiem jāatbilst; kāda vispār ir tīršķirnes dzīvnieka definīcija; kādus dzīvniekus drīkst atzīt vaislai; kā jāveic pārraudzība un jānosaka ģenētiskā kvalitāte; kādi dokumenti nepieciešami tīršķirnes vaislas dzīvnieku realizācijai; nosacījumi vietējo šķirņu saglabāšanai u. c.

Taču konkrētais darbs notiks zemnieku saimniecībās?
Protams, jo dzīvniekus audzē lopkopji, nevis organizācijas. Zemnieki būs tie, kuri iesaistīsies kādā no programmām, piemēram, vai piena šķirnes govis tiks audzētas pēc Holšteinas melnraibo govju programmas vai Sarkano šķirņu grupas audzēšanas programmas. Arī gaļas liellopiem, aitām un pārējiem tradicionālās lopkopības dzīvniekiem ir programmas, kas izstrādātas konkrētai šķirnei.

Pēc regulas spēkā stāšanās sagaidāma arī izpildes kontrole?
Jā, un tas varētu būt tas lielākais bubulis, jo kontroles no EK puses noteikti būs gaidāmas. Līdz šim neviens normatīvais akts nav pateicis, ka ciltsdarba jomu kāds var kontrolēt Eiropas līmenī. Nacionālajā līmenī kontrole, protams, notika. Latvijā to veica Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). Tagad regula diezgan strikti pasaka, kādas kontroles ir jāveic, kādas var būt sekas un kādi sodi var tikt piemēroti. Tāpat skaidri pateikts, ka EK pārstāvji var ierasties jebkurā ES dalībvalstī un pārbaudīt, kā tiek piemērotas regulas prasības. Tas katram, kas būs iesaistīts šķirnes dzīvnieku ciltsdarba shēmā, būtu jāsaprot un ar to jārēķinās. Taču, raugoties pēc būtības, jāteic, ka regula neparedz neko tādu, ko mēs jau iepriekš ciltsdarba jomā nebūtu darījuši. Atšķirības ir niansēs, kas tomēr diezgan būtiski maina domāšanu attiecībā uz ciltsdarbu.

Piemēram?
Kas ir tīršķirnes dzīvnieks? Regulas izpratnē tas ir tikai tāds dzīvnieks, kas ierakstīts ciltsgrāmatas galvenajā sadaļā. Ja dzīvnieks šajā sadaļā nav ierakstīts, tam nevar tirdzniecībā izsniegt zootehnisko sertifikātu un tādējādi tas arī netiek uzskatīts par vaislas dzīvnieku, bet vienkārši par dzīvnieku lopkopības produkcijas ražošanai.

Vai ciltsdarba veikšana turpmāk būs tieši saistīta ar pārraudzību?
Jā, un tas ir vēl viens jaunums, turklāt ļoti būtisks. Līdz šim Latvijā pārraudzība vairāk bija dažādu ganāmpulka un atsevišķu dzīvnieku produktivitātes datu uzskaite, bet netika tieši sasaistīta ar ciltsdarbu. Mēs cenšamies zemniekiem skaidrot, ka turpmāk pārraudzība bez ciltsdarba veikšanas nebūs iespējama. Ja tiek veikta pārraudzība, tas nozīmē arī ciltsdarbu, un šajā gadījumā saimniecībai ir jābūt saistītai ar kādu no atzītajām un nozarei atbilstošajām šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijām, kas realizē konkrētās šķirnes ciltsdarba programmu.


Taču pārraudzība un ciltsdarbs jo­projām ir brīvprātīgs pasākums?

Tieši tā. Nevienai saimniecībai tajā nav jāiesaistās obligātā kārtā. Taču turpmāk, kā jau teicu, ja saimniecība vēlas veikt savā ganāmpulkā pārraudzību, kas nodrošina kvalitatīvu un kvantitatīvu datu ieguvi par dzīvnieku ģenētisko kvalitāti, tai automātiski būs jāīsteno arī kāda no ciltsdarba programmām. Ja saimniecība nevēlas veikt ciltsdarbu un negrasās kļūt par atzītu tīršķirnes dzīvnieku audzētāju, bet vienkārši ražo kādu produkciju, tai ar savā ganāmpulkā esošajiem dzīvniekiem nav nepieciešamības būt pārraudzībā.

Bet ja saimniecībai ir svarīgi veikt šo pārraudzību?
Tad tā var turpināt apkopot, analizēt un strādāt ar iegūtajiem datiem pati savā saimniecībā un nesaukt to par pārraudzību, bet par produkcijas datu uzskaiti. Lai ražotu gaļu vai pienu, nav nepieciešams veikt tik skrupulozu uzskaiti kā pārraudzībā. Pārraudzības dati faktiski nepieciešami, lai noteiktu, novērtētu konkrēta dzīvnieka ģenētisko kvalitāti. Tikai ražojošām saimniecībām tik smalki dati, kas no dzīvnieka iegūti konkrētā laikā ar noteiktu regularitāti utt., nemaz nav vajadzīgi.

Patlaban nodots ministrijām izskatīšanai likums, kur skaidri pateikta ciltsdarba definīcija, kurā ietilpst arī pārraudzība; savukārt attiecībā uz pārraudzību teikts, ka tā nepieciešama, lai realizētu ciltsdarba programmu. Tātad šīs abas lietas vairs nebūs šķiramas. Saimniecībām, kas ražo tikai produkciju, būs vieglāk, jo nebūs obligāti jāsajūdzas kopā ar šķirnes dzīvnieku audzētāju organizāciju un nebūs jāiesaistās kādas ciltsdarba programmas izpildē. Tādējādi šīm saimniecībām arī nedraud nekādas kontroles saistībā ar ciltsdarbu. Veterinārās pārbaudes, protams, paliek spēkā. Katrā saimniecībā var būt gan selekcijas govju grupa, gan tikai ražojošā. Un īpaši piena lopkopībā reāli tā arī notiek, jo ganāmpulkos ir ne tikai tīršķirnes govis, bet arī ražojošās, kas tiek turētas tikai piena ražošanai, un kāpēc gan tās būtu jāizslēdz no ganāmpulka? Vienkārši tās paliek ārpus ciltsdarba programmās noteiktiem mērķiem.

Bet, piemēram, aitkopībā gan visam ganāmpulkam jābūt tīršķirnes, ja saimniecība uz to mērķtiecīgi iet. Tur nepastāv tāda situācija kā piena lopkopībā, kur viena puse būtu šķirnes, bet otra – krustojumi. Taču šķirnes gan var būt dažādas – piemēram, daļa Latvijas tumšgalves un daļa – Merino vai kāda cita šķirne, bet ne krustojumi.

Kurai nozarei varētu būt vislielākās grūtības ar regulas īstenošanu?
Domāju, piena lopkopībai, jo šai nozarei arī līdz šim bijusi vislielākā interpretācija par pārraudzības nepieciešamību. Citu lopkopības nozaru organizācijas ir noteikušas diezgan strikti, kādam nolūkam ir vajadzīga pārraudzība. Tādējādi diezgan droši varu teikt, ka šajās nozarēs saimniecības, kas šobrīd veic pārraudzību, veic arī ciltsdarbu. Piena lopkopībā situācija ir mazliet kutelīgāka, jo pārraudzībā ir vairāk nekā četrtūkstoš saimniecību. Protams, ne visām šīm saimniecībām plānots kļūt par šķirnes saimniecībām un veikt ciltsdarbu. Tāpēc šajā nozarē būs veicams lielāks izskaidrošanas darbs. Ja saimniecība vēlas tikai ražot, tai nav jābūt nedz pārraudzībā, nedz ciltsdarbā. Vēlreiz atkārtošu, ka tā ir brīvprātīga lieta.

Piena lopkopībā ir arī zināms haoss attiecībā uz audzējamās šķirnes izvēli. To pārsvarā nosaka tirgus tendences, nevis mērķtiecīga selekcija. Apsēklošanai nereti izvēlas kādu topa bulli, neraugoties uz to, kādas šķirnes liellopi ir ganāmpulkā. Šajā gadījumā runa var būt tikai par produkcijas ražošanu, nevis kādas šķirnes izkopšanu.

Kādas priekšrocības iegūst ciltsgrāmatā ierakstīta dzīvnieka īpašnieks?
Pirmais, ar ko jārēķinās – ja dzīvnieka saimnieks nevēlas iegrāmatot, piemēram, savu tīršķirnes govi, tad tās pēcnācējus arī nekad nevarēs ierakstīt ciltsgrāmatas galvenajā sadaļā. Ja zemnieks grib mērķtiecīgi audzēt tīršķirnes dzīvniekus, viņam tas jāņem vērā, jo, lai vai cik laba pēc visiem šķirnes parametriem būs viņa govs, ja tās vecāki un vecvecāki nav bijuši ierakstīti ciltsgrāmatā, to tik un tā varēs pārdot tikai kā parastu govi – bez ciltsrakstiem.

Latvijā tiek ievests ļoti liels daudzums šķirnes dzīvnieku no ārzemēm.
Tā ir, un man šķiet, ka tam nav īpaša attaisnojuma, jo mēs paši uz vietas varam ļoti labi izaudzēt tīršķirnes dzīvniekus, turklāt pietiekamā skaitā, lai Latvijas teritorijā daļēji nodrošinātu dzīvnieku ataudzēšanu. Runājot par govkopības nozari, jāuzsver, ka ciltsgrāmatas A sadaļā var uzņemt tikai tādu dzīvnieku, kura vecāki un vecvecāki bijuši uzņemti A sadaļā – tā ir galvenā sadaļa, kurā iegrāmato īpaši izcilos tīršķirnes dzīvniekus. Un zemniekiem, kuri nākotnē plāno tirgoties ar šiem dzīvniekiem, laikus jāvēršas šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijā un jālūdz ierakstīt savas govis ciltsgrāmatā. Pēc šā gada 1. novembra vairs nekādas atkāpes nebūs iespējamas, jāstrādā būs strikti pēc regulas.

Ja dzīvnieks tiek pirkts ārzemēs kā tīršķirnes eksemplārs, pārdevējam noteikti jāprasa šā dzīvnieka zootehniskais sertifikāts. Tas apliecina, ka dzīvniekam ir pareizie raduraksti un ka tas bez jebkādām šaubām ierakstāms ciltsgrāmatas galvenajā sadaļā un uzskatāms par tīršķirnes dzīvnieku. Ar šo gribu vērst uzmanību – ja ārzemēs tiek piedāvātas, piemēram, ļoti labas šķirnes teles par labu cenu, taču bez zootehniskā sertifikāta, jārēķinās, ka turpmāk ne šīs teles, ne to pēcnācējs nekad neiekļūs ciltsgrāmatas galvenajā sadaļā, tādējādi arī nederēs ciltsdarba programmas mērķu sasniegšanai.

Iznāk, ka piederību šķirnei varēs apliecināt tikai sertifikāts un raduraksti. Kā tad ar asinību?
Faktiski asinība ir stingrāks kritērijs – ja ir simtprocentu atbilstoša asinība, nav šaubu, ka darīšana ir ar tīršķirnes dzīvnieku. Taču regulā noteiktā šķirnes dzīvnieka definīcija dalībvalstīm attiecībā uz asinību tomēr atstāj zināmas interpretācijas iespējas. Kāds būs godīgs un atzīs, ka asinība ir tikai 99%, bet kāds arī noapaļos uz 100%. Tā kā šī matemātika nav strikti reglamentēta, EK tomēr nolēmusi palikt pie ciltsrakstiem, kas ir sajūgti kopā ar ciltsgrāmatu.

Kā tad paliek ar produktivitātes rādītājiem? Nez vai kādam interesanti audzēt kādu dzīvnieku tikai šķirnes dēļ?
Skaidrs, ka produktivitātes rādītāji ir svarīgi. Tāpēc Latvijas šķirnes dzīvnieku audzētāju organizācijas nolēmušas arī turpmāk A sadaļu dalīt klasēs. Piemēram, A1 sadaļā ierakstīt izcilākos šķirnes eksemplārus, kas uzrāda arī labākos produktivitātes rādītājus. Šķirņu selekcija jau arī ir mērķtiecīgi vērsta uz noteiktu produktivitātes rādītāju sasniegšanu – lielākiem izslaukumiem, lielāku kvalitatīvas gaļas daudzumu. Neviens šodien neaudzēs vienkārši skaistus dzīvniekus. Taču tāpat jāatceras, ka ģenētika nodrošinās 30% panākumu, pārējais būs atkarīgs no turēšanas un ēdināšanas.

Diemžēl par to, ka konkrēti piena lopkopībā nevirzāmies tā, kā vajadzētu, ka lēkājam no vienas šķirnes uz citu, nopērkam to, kas lētāks vai pieejamāks, liecina arī statistika – izslaukumu ziņā Latvija atrodas beigu daļā, salīdzinot ar citām Eiropas dalībvalstīm. Noteikti te vainīgs arī zināšanu un resursu trūkums.

Shēma – dzīvnieku audzēšana

Cik un kādas organizācijas katrā nozarē būs iesaistītas ciltsdarba uzraudzīšanā?
Piena lopkopībā – Holšteinas šķirnes dzīvnieku audzētāju asociācija un Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība, kas strādā arī ar gaļas liellopiem. Otra šīs nozares organizācija – Šķirnes liellopu gaļas asociācija. Divas organizācijas ir cūkkopjiem un zirgkopjiem; aitu un kazu audzētājiem – pa vienai.

Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas, kā arī veterinārie servisi piedāvā bioproduktu apsēklošanai – tā izcelsme taču arī svarīga?
Protams, tas viss iet rokrokā ar ciltsdarbu, kur svarīga ir dzīvnieka izcelsme. Lai nebūtu kādas datu nesakritības, pagājušajā gadā izstrādājām grozījumus normatīvajos aktos par bioprodukta aprites sistēmu. Tie stāsies spēkā šagada 1. jūnijā. Šīs aprites sistēmas būtība – mākslīgās apsēklošanas stacijām un komersantiem, kas realizē bioproduktu, reizi mēnesī būs jānosūta uz Lauksaimniecības datu centru dati par to, kam, cik daudz un ko ir pārdevuši. Tas ļaus izveidot noslēgtu sistēmu, kurā būs iespējams ne tikai uzzināt, kurš dzīvnieks un ar ko apsēklots, bet arī to, kāds un vai bioprodukts ir pieejams. Tādējādi būs arī iespējams izvairīties no nelegāla bioprodukta un ar to saistītajām ēnu ekonomikas pusēm un nodrošināt zemniekam kvalitatīvu un drošu sēklošanas pakalpojumu. Ja izrādīsies, ka sēklotājs sniedzis kļūdainus datus, piemēram, sēklojis ar bioproduktu, kas pēc datu bāzes nav pieejams, iesaistīsies PVD ar kontroli. Tas ir svarīgi, lai šādu kļūdu dēļ nerastos problēmas zemniekam ar sava dzīvnieka un tā pēcnācēju izcelsmes pierādīšanu.

Daudzi lauksaimnieki paši beiguši attiecīgus kursus un paši sēklo savus dzīvniekus, bioproduktu iepērkot ārzemēs
Tā var darīt. Tikai, legāli iegādājoties ārvalstīs liellopu spermu, tai līdzi jānāk veterinārajam sertifikātam. Informācija par izsniegtajiem sertifikātiem ir pieejama ES dalībvalstu uzraugošajām iestādēm (Latvijā – PVD) elektroniskajā sistēmā. Bioprodukts bez veterinārā sertifikāta ir drauds dzīvnieku veselībai, jo tieši ar šādiem nepārbaudītiem bioproduktiem tiek ievazātas dažādas slimības, kas ietekmē visa ganāmpulka veselību. Protams, nav zināma arī tā ciltsvērtība. Pamatā šī prasība par datu sniegšanu attiecas uz Latvijā esošajiem septiņiem komersantiem, kas nodarbojas ar liellopu mākslīgo apsēklošanu un tirgo bioproduktu. Konkrēti zemnieku tā neskar.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv