Laukos
Bizness

Partnerība ar drošu izaugsmes potenciālu 16

“Dobeles dzirnavnieka” lielākajā tvertnē var uzglabāt līdz 20 000 tonnu graudu. Foto: Valdis Semjonovs

Graudu kulšana noslēgusies un espējams, iepriekšējās prognozes par ražas niecīgumu un vājāku kvalitāti tomēr piepildīsies tikai daļēji. Viens no aktīvākajiem graudu uzpircējiem ir arī graudu pārstrādes un lopbarības ražošanas uzņēmums AS “Dobeles dzirnavnieks”. Par to, kādas iespējas un nosacījumus kā sadarbības partneris tas piedāvā lauksaimniekiem, saruna ar AS Dobeles dzirnavnieks valdes priekšsēdētāju Kristapu Amsilu, kurš šajā amatā strādā kopš 2011. gada.

– Kāds ir Dobeles dzirnavnieka veidošanās stāsts?
– Uzņēmuma Dobeles dzirnavnieks pirmsākumi meklējami 1976. gadā, kad tika uzcelts pirmais elevators. Tolaik tas kalpoja valsts graudu rezervju vajadzībām. 1979. gadā darbu sāka lopbarības ražotne un tika uzcelts arī otrais elevators graudu glabāšanai. Savukārt 1982. gadā tika uzceltas dzirnavas un sākās graudu pārstrāde miltos.Sākotnēji uzņēmuma nosaukums bija Jelgavas labības kombināts, bet 1991. gadā tas pārtapa par VAS Dobeles dzirnavnieks. Vēlāk, 1994. gadā, uzņēmums tika privatizēts. 2008. gadā notika īpašnieku maiņa, un kopš tā laika Dobeles dzirnavnieka kontrolpakete pieder igauņiem – Igaunijas lielākajam graudu pārstrādes uzņēmumam Tartu mill. 2010. gadā Dobeles dzirnavniekā sākās ļoti intensīva investīciju programmas īstenošana, un faktiski visas ražotnes un graudu pirmapstrādes un glabāšanas iekārtas, kas redzamas šodien, ir vai nu uzbūvētas no jauna, vai ievērojami modernizētas, izmantojot arī ES līdzfinansējumu.

– Kādas ražotnes šobrīd darbojas uzņēmumā?

– Kā jau minēju, vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados šeit bija tikai divas ražotnes – lopbarības ražotne un dzirnavas. Tagad te strādā septiņas ražotnes: parasto un cieto kviešu dzirnavas, īso un spageti makaronu ražotnes, pārslu un lopbarības ražotnes, kā arī speciālo miltu maisījumu – kēksiem, pankūkām, mafiniem, maizes zupām u. c. – ražotne. Investīciju programma joprojām turpinās, un nereti sakām, ka Dobeles dzirnavnieks gluži kā Rīga nekad līdz galam nebūs gatavs, jo visu laiku klāt nāk jaunas idejas, kuru attīstībai ir potenciāls.

– Vai jums ir arī bioloģisko produktu ražošanas līnija?

– Uzceļot pārslu ražotni, uzņēmums sāka arī bioloģisko produktu ražošanu. Tā ir jauna niša ar lielu potenciālu ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Tāpēc noteikti bioloģisko produktu ražošana būs joma, kuras turpmākai attīstībai plānosim investīcijas. Jau šobrīd 30% no pārslu produkcijas ir bioloģiskās graudu pār­slas, no kurām savukārt 95% tiek eksportēti. Tieši eksporta tirgi ir uzskatāmi par uzņēmuma izaugsmes pamatu.Tā kā ar bioloģisko produktu ražošanu nodarbojamies jau divus gadus, pa šo laiku esam identificējuši arī problēmas un trūkumus, kas saistīti ar bioloģisko graudu pārstrādi. Konkrēti – Latvijā vēl nav attīstīta infrastruktūra bioloģisko graudu pirmapstrādē, to pieņemšanas, attīrīšanas, kaltēšanas, uzglabāšanas jaudas ir nepietiekamas. Arī lauku saimniecības, kas nodarbojas ar bioloģisko graudkopību, pārsvarā ir nelielas, taču ir gatavas paplašināties, tāpēc graudu pirmapstrādes pakalpojuma iespēja tām ir ļoti svarīga. Dobeles dzirnavnieks katrā ziņā ir gatavs strādāt un investēt šajā virzienā, lai bioloģisko graudu produktu ražošanu attīstītu.

– Nereti dzirdēts, ka bioloģiskā lauksaimniecība vispār tādai valstij kā Latvija varētu būt daudz veiksmīgāks un perspektīvāks virziens nekā konvencionālā.
– Piekrītu, turklāt uzskatu, ka īpaši šajā virzienā vajadzētu attīstīt tieši graudkopības nozari, jo Latvija konvencionālo graudu audzēšanā nez vai jebkad spēs konkurēt ar citām graudu audzēšanas lielvalstīm, piemēram, Krieviju, kas pērn bijusi lielākā graudu eksportētāja. Bet bioloģisko graudu produktu niša vēl nebūt nav aizņemta. Nedomāju, ka arī daudzas Eiropas valstis, kuru intensīvās lauksaimniecības laukus sen pametušas teju visas dzīvās radības, plāno nākotnē pievērsties bioloģiskajai graudkopībai, tāpēc Latvijai vajadzētu izmantot savas iespējas un potenciālu, kamēr arī mūsu valsti vardes un stārķi nav pametuši uz visiem laikiem. Domāju, ar bioloģisko lauksaimniecību mēs varētu visas Baltijas vārdu nest pasaulē un tādējādi celt mūsu produkcijas uzticamību, kvalitāti un prestižu.

– Vai Latvijā pietiek bioloģisko graudu ražotāju, lai varētu palielināt pārstrādes jaudas šajā nišā?
Piemēram, auzas vēl pirms dažiem gadiem Latvijā vispār audzēja ļoti maz un nepievērsa tām īpašu vērību. Šobrīd situācija ir stipri mainījusies. Gan kultūru, gan audzēšanas paņēmienu izvēle iet roku rokā ar tirgus pieprasījumu. To pašu auzu pieprasījums no pārstrādes puses iepriekš bija ļoti niecīgs, un Dobeles dzirnavnieks ir gana lielu darbu veicis, lai uzrunātu potenciālos auzu audzētājus, kopā esam pārrunājuši gan audzēšanas tehnoloģijas, gan sēklas un šķirņu izvēles jautājumus. Zemnieki ir atsaucīgi un ir gatavi investēt tiešām kvalitatīvu auzu graudu izaudzēšanā. Patlaban savu ražošanu jau varam nodrošināt pārsvarā ar vietējām auzām. Identiska situācija ir ar bioloģisko graudu audzēšanu. Iepriekš labākajā gadījumā bija atsevišķi šo graudu uzpircēji, kas darbojās ar visai neskaidriem spēles noteikumiem, bet, tirgū ienākot nopietnam partnerim, kurš var un ir ieinteresēts nodrošināt visu ķēdi, sākot ar graudu pieņemšanu un pirmapstrādi un beidzot ar gatavas produkcijas ražošanu, arī zemniekiem ir gan lielāks stimuls, gan zināmas garantijas, ka izaudzēto būs kur likt.Turklāt bioloģisko graudu cenas pēdējos gados ir stabili augstas salīdzinājumā ar konvencionālo graudu cenām, kuru līkne nereti atgādina amerikāņu kalniņus. Jā, protams, bioloģisko graudu ražas ir zemākas, taču gala rezultātā ieņēmumu bāze izlīdzinās, jo bioloģiskais zemnieks vēl ir ieguvējs izdevumu ziņā – viņam nav jātērē liela nauda minerālmēslojumam, ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem u. c.

– Ar lielākiem viena veida produkcijas apjomiem vienmēr ir lielākas izredzes iziet pasaulē. Bet pieredze rāda, ka latviešiem ir grūti savā starpā sadarboties, kooperēties. Kaimiņvalstis mūs atkal apsteidz, veidojot lielus daudznozaru bioloģiskās jeb ekoprodukcijas pilna cikla ražošanas uzņēmumus – no sēklas līdz produktam veikala plauktā.

– Šis nav tāds viennozīmīgs jautājums. Zemnieks jau arī pirmām kārtām ir biznesmenis, kurš meklē savai produkcijai noietu un pēta nosacījumus, kas viņam dod lielākas iespējas nopelnīt vairāk. Un tas ir normāli. Ja kooperācijā vai cita veida kopdarbībā viņš to neredz vai arī šī sadarbības forma viņu neapmierina, iespējams, savulaik tā likusi vilties, tad viņš to neizmanto. Jau teicu, ka Latvijā nav īpaši daudz lielu bioloģisko saimniecību, pārsvarā tās ir vidējas vai mazas. Un neticu, ka lielie konvencionālie lauksaimnieki būtu gatavi pārorientēties uz bioloģisko saimniekošanu, jo pārejas posms tomēr ir vismaz trīs gadi. Šajā laikā saimniecība vairs nav konvencionāla, bet nav arī vēl bioloģiska, lai izaudzēto varētu pārdot kā bioloģisko produkciju. Tādējādi šajā laikā jārēķinās ar zināmiem zaudējumiem. Un, kamēr valstī nav attīstīta infrastruktūra kaut vai bioloģisko graudu pirmapstrādes jomā, tikmēr zemniekiem nav arī pārliecības, ka izaudzēto produkciju būs kur likt.

Domāju, ir pamats diskusijai arī par to, vai ir pareizi, ka bioloģiski sertificētai jābūt visai saimniecībai. Respektīvi, ja graudkopības saimniecība apsaimnieko 1000 ha, tā nevar nodalīt pusi vai trešdaļu lauku kā bioloģiskos. Tad jādibina jauna saimniecība, kas jāsertificē kā bioloģiskā. Manuprāt, tas nav īsti pareizi, tas neļauj lauksaimniekiem būt elastīgākiem, strādāt dažādos virzienos, tādējādi arī labāk sadalot riskus. Tad arī vairāk būtu šo bioloģisko lauku un bioloģiskās produkcijas. Zinu daudzus konvencionālos graudkopjus, kuri ļoti labprāt 100 vai vairāk hektāru apstrādātu kā bioloģiskos, taču viņi nav gatavi pilnīgi atteikties no konvencionālās sadaļas. Daudziem lauki atrodas pat vairāk nekā 10 km attālumā cits no cita – kāpēc kāds atsevišķs 70–100 ha liels lauks nevarētu būt bioloģiskais? Dibināt jaunu saimniecību taču ir daudz sarežģītāks process.

Vēl viens vājais punkts – šobrīd ne tikai Latvijā, bet Baltijā kopumā nav attīstīta bioloģiskās produkcijas analītiskā bāze. Respektīvi, nav pietiekami laboratoriju, kur ātri un operatīvi varētu pārbaudīt šo produkciju, tās kvalitāti un atbilstību ekoproduktam. Piemēram, Dobeles dzirnavnieks šobrīd nodala katru bioloģisko graudu piegādes partiju, liekam to atsevišķā krājtvertnē, no tās vidējo graudu paraugu sūtām uz Vāciju, no kurienes atbildi saņemam apmēram mēneša laikā. Tas nozīmē, ka tvertne ar graudiem uz mēnesi tiek bloķēta, ar tiem nekas nenotiek, līdz saņemam analīžu rezultātus. Ja laboratorija mums dod zaļo gaismu, ka izejviela ir atbilstoša bioloģiskā produkta ražošanai, tikai tad šos graudus laižam uz pārstrādi. Patlaban šis process ir pārāk garš un sarežģīts. Tam būtu jābūt paveicamam uz vietas uzņēmumā, tad var runāt par lielāku ražošanas efektivitāti. Un tieši pie tā šobrīd arī strādājam.

Lai stratēģiski valsts lauksaimniecību virzītu uz bioloģisko saimniekošanu un bioloģiskās produkcijas ražošanu, droši vien būtu vajadzīgs politisks lēmums?
– Tieši tā. Tam jābūt stratēģiskam plānam ar mērķtiecīgu atbalsta programmu. Neviens nevar aizliegt Latvijai sevi pasludināt par bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražotājvalsti. Vajadzīga tikai politiskā labā griba. Es vismaz šāda scenārija īstenošanai neredzu nekādus objektīvus šķēršļus, tikai subjektīvus. Katrā ziņā Dobeles dzirnavnieks būtu gatavs piedalīties šīs jomas attīstībā un sakārtošanā.
Iesākumā – palielinot bioloģisko graudu pirmapstrādes jaudas.Šogad jau redzam, ka pārstrādāsim vairāk nekā 10 tūkst. tonnu bioloģisko graudu. Pirms diviem gadiem sākām ražot arī bioloģisko lopbarību. Pieprasījums pēc tās tirgū aug, lai gan bioloģiskās lopkopības saimniecības lielākoties pašas cenšas izaudzēt saviem dzīvniekiem lopbarību. Taču situācijā, ja lopkopji izlemj paplašināt ganāmpulkus, bet zālāju un graud­augu platības proporcionāli palielināt nav iespējams, Dobeles dzirnavniekam ir piedāvājums – bioloģiskā lopbarība. Lūdzu!

Vai reāli jūtama tendence, ka bioloģisko graudkopju Latvijā kļūst aizvien vairāk?

Tendence ir jūtama, to apliecina arī statistika – ir audzis gan bioloģisko saimniecību skaits, gan platību lielums, taču, manuprāt, to bremzē plašāka un drošāka tirgus neesamība. Respektīvi, zemnieki nav pārliecināti, ka, pievēršoties bioloģiskajai lauksaimnieciskajai ražošanai, viņi varēs vairāk pelnīt. Savulaik pāreju no konvencionālās uz bioloģisko saimniekošanu veicināja lielāki platībmaksājumi, taču šobrīd ar to ir par maz, lai izvērstu ražošanu. Platību maksājumu aploksnīte ir tikai tik liela, cik tā ir. Un vai visas pašreizējās kā bioloģiskās deklarētās lauksaimniecības zemju platības tiešām tiek izmantotas, lai audzētu bioloģisko produkciju ar augstu pievienoto vērtību? Daudzviet tās ir tikai pļavas, ko nopļauj, un viss. Varbūt tomēr hektāru skaits būtu jāsasaista kopā ar novāktajām tonnām ražas – vai tie būtu graudi, lopbarība, dārzeņi vai kas cits.

Tāpēc jau tā partnerība ir svarīga – ja zini, ka tavai produkcijai būs drošs pircējs, tad mierīgāku sirdi un ar lielāku pārliecību var audzēt. Jūs taču slēdzat līgumus ar saviem piegādātājiem?
Protams. Liela daļa piegādātāju ir jau ilgstoši mūsu sadarbības partneri. Pagājušajā gadā kopumā mums bija 550 graudu piegādātāju, no kuriem 90% ir vietējie zemnieki. Šogad mums ir diezgan ambiciozi plāni – grasāmies kopumā pieņemt vairāk nekā 300 tūkst. tonnu graudu. Dobeles dzirnavniekam patlaban ir trīs graudu pieņemšanas punkti – Dobelē, Aucē un Gulbenē. Graudi no Auces un Gulbenes tiek transportēti uz ražotni Dobelē.

Vēl pirms trim četriem gadiem kopējā graudu uzglabāšanas jauda Dobelē bija ap 100 tūkst. tonnu. Pērn uzcēlām papildu tvertnes, jaudu palielinot līdz 160 tūkst. tonnu, un šogad turpinās otrā būvniecības kārta, pēc kuras pabeigšanas mums papildus būs vēl 17 tvertnes, kas jaudu palielinās līdz 230 tūkst. tonnu. Lielākajā no mūsu tvertnēm var uzglabāt līdz 20 tūkst. tonnu graudu.
Pērn kopumā pārstrādājām 227 tūkst. tonnu graudu, tādējādi pēc otrās kārtas pabeigšanas graudu uzglabāšanas jaudas mums faktiski ļaus pilnībā nodrošināties ar izejvielu uz vietas. Pavisam rupji rēķinot, graudi, ko pieņemam pārstrādei, tiek izaudzēti apmēram 58 tūkstošos hektāru.

Kāpēc būtu izdevīgi slēgt līgumu par graudu piegādi tieši ar Dobeles dzirnavnieku?
Pirmām kārtām – esam ļoti elastīgi, jo pārstrādājam visu veidu graudus. Piemēram, kviešus pieņemam visās kvalitātes grupās – sākot no lopbarības un beidzot ar ekstra kvalitātes pārtikas graudiem. Tādējādi zemnieki mums faktiski var nodot visus graudus, kas uz lauka izauguši. Cenu jeb cenas formulu katrai kvalitātes grupai viņi zina vēl pirms ražas novākšanas, tā ka atliek vienīgi piefiksēt biržas cenu. Mēs gan neiesakām fiksēt vairāk kā 30% no ražas, jo fiksētais apjoms tomēr ir jāizpilda. Tas ir apjoms, ar ko arī mēs rēķināmies, uzņemoties savas saistības un plānojot turpmākās darbības.Būtisks faktors ir jau minētā graudu pieņemšanas un pirmapstrādes jaudu palielināšana. Karstākajā graudu nodošanas laikā dienā apkalpojam pat līdz 500 transporta vienībām, ja nepieciešams, strādājot trijās maiņās. Esam nopietni strādājuši un joprojām strādājam pie tā, lai graudu pieņemšana, nosvēršana, analīžu veikšana notiktu iespējami operatīvi, lai neveidotos rindas. Optimāls rezultāts sezonas laikā ir klienta apkalpošana stundas laikā. Graudu kulšanas laikā graudkopjiem tas ir ļoti svarīgi, lai iespējami ātri atkal var atgriezties uz lauka. Šim nolūkam esam izbūvējuši papildu graudu pieņemšanas bedres un laukumus, no kuriem mūsu darbinieki nakts maiņā pārved graudus uz glabāšanas tvertnēm. Arī paši piedāvājam transporta pakalpojumu un braucam pie zemniekiem, piemēram, uz Barkavu, Madonu, Talsiem, Aizkraukli un citur. Ražas kulšanas laikā nepārtrauktā kustībā ir 13 Dobeles dzirnavnieka mašīnas, vajadzības gadījumā piesaistām papildu transportu.

Uzstādītas arī jaunas graudu kaltes. Saviem zemniekiem sakām – ja plānojat investīcijas saimniecības attīstībā, labāk, ja ir iespēja, investējiet zemes iegādē, bet mēs graudus gan izkaltēsim, gan uzglabāsim. Esmu gatavs matemātiski pierādīt, ka zemniekam tas ir izdevīgāk, nekā pašam būvēt graudu pirmapstrādes kompleksu. Turklāt prakse rāda, ka arī glabāšanas un kaltēšanas laikā tiek pieļautas kļūdas, kuru dēļ graudi zaudē kvalitāti, tāpēc zemniekam tiešām labāk šos procesus uzticēt mums, jo mēs tālāk no šiem graudiem ražojam pārtikas produktus, tādējādi ļoti skrupulozi sekojam līdzi gan kaltēšanas, gan uzglabāšanas režīmiem.

Kopš pagājušā gada esam samazinājuši graudu kaltēšanas izmaksas, tagad faktiski mums ir viena cena jebkuram graudu mitruma procentam. Uzskatu, ka graudu pirmapstrādes pakalpojuma izcenojuma ziņā šobrīd esam viens no konkurētspējīgākajiem uzņēmumiem.Esam arī atvērti saviem partneriem, kuri nepieciešamības gadījumā var droši vērsties pie mums pēc palīdzības, nonākot arī finansiālās grūtībās. Mums līgumā ir paredzēta iespēja par lauksaimniecības precēm – minerālmēslojumu, augu aizsardzības līdzekļiem u. c. – norēķināties ar ražu. Tāpēc, prognozējot sliktu ražu, zemnieki vairāk uztraucas par to, ka tā nesegs šos izdevumus. Bet mēs parasti nākam pretī saviem partneriem, iespēju robežās pagarinot termiņus, neuzliekot soda procentus.

Auzas plašākos apjomos, kā jau teicāt, salīdzinoši nesen Latvijā sāka audzēt. Vai konkurējat par šo izejvielu ar Rīgas dzirnavnieku?
Pārslu ražošanas jomā esam konkurenti. Taču līdz ar Dobeles dzirnavnieka ienākšanu tirgū šajā produktu segmentā zemnieki noteikti ir ieguvēji. Ir radies lielāks pieprasījums pēc auzām, un graudkopji var būt drošāki par izaudzētās ražas realizēšanu.

Kādas graudu audzēšanas programmas piedāvājat saviem sadarbības partneriem – lauksaimniekiem?
Dobeles dzirnavnieks jau vairākus gadus sadarbojas ar Stendes pētniecības centra zinātniekiem gan auzu, gan cieto kviešu programmā. Kopīgi esam ierīkojuši izmēģinājuma laukus, kur pētām durum jeb cieto kviešu audzēšanas iespējas Latvijā. Mūsu apstākļos runa var būt tikai par vasaras cietajiem kviešiem, un Latvijā tos izaudzēt var, turklāt labā kvalitātē. Cietie kvieši salīdzinājumā ar parastajiem ir daudz jutīgāki, tiem vajadzīgs vairāk saules. Kad pienāk kulšanas laiks, tas jāsteidz nokult pat pa lietu, jo liela, ilgstoša mitruma gadījumā tajos veidojas mikotoksīni un tādējādi tie kļūst nelietojami pārtikā. No cietajiem kviešiem iegūstam īpašu mannu, kas tiek izmantota makaronu ražošanai. Pēc savas konsistences tie ir diezgan atšķirīgi kviešu graudi. Makaroni no cietajiem kviešiem ir blīvi, stingri un īpaši, pateicoties lielajam augu valsts olbaltumvielu daudzumam un to uzturvērtībai. Tos arī ir grūtāk pārvārīt, jo to manna ir graudaināka, stingrāka. Saistībā ar auzām esam izmēģinājuši daudzas šķirnes un atlasījuši mūsu klimatiskajiem apstākļiem piemērotākās. Paralēli esam izpētījuši arī labākās audzēšanas tehnoloģijas, par kurām stāstām zemniekiem, aicinot piedalīties šo kultūru audzēšanā. Kopā ar zinātniekiem pētām arī pārtikas miežu šķirnes, tostarp kailgraudu. Protams, lai zemniekam tiešām būtu motivācija ar mums sadarboties, mums jāpiedāvā viņiem konkurētspējīga cena, ko arī cenšamies darīt. Tādējādi zemnieki mums uzticas un labprāt piedalās minētajās programmās.

Vai vietējie graudaudzētāji spēj apmierināt jūsu uzņēmuma vajadzības, vai tomēr iepērkat graudus arī ārpus Latvijas?

Esam ieinteresēti un pārsvarā arī iepērkam graudus no vietējiem audzētājiem, taču atkarībā no sezonas un nepieciešamības sadarbojamies arī ar Igaunijas zemniekiem. Iespējams, viņiem ir senākas tradīcijas auzu audzēšanā, taču tās viņi tiešām māk izaudzēt ļoti labi. Bet pastāv vienkārša matemātika – jo no lielāka attāluma izejviela jāieved, jo tas ir neizdevīgāk. Igaunija no Dobeles atrodas pietiekami tālu, tāpēc loģistikas izmaksas nav mazas. Šogad plānojam pieņemt vairāk nekā 40 tūkstošu tonnu auzu. Cieto kviešu audzētāju Latvijā pagaidām faktiski nav, bet, tā kā makaronu ražošanai mums tie nepieciešami, iepērkam tos citās valstīs. Jāteic, durum kviešus arī citur Baltijā neaudzē, tuvākās Eiropas valsts ir Vācija, Slovākija, Ungārija, audzē, protams, arī Itālijā un Francijā, bet mēs tos importējam galvenokārt no Kazahstānas. Taču lielākā durum kviešu audzētāja pasaulē ir Kanāda, kas ir arī galvenā šo kviešu cenas regulētāja – tirgus skatās, kāda raža Kanādā izaugusi. Saprotams, cietie kvieši maksā vairāk nekā parastie, taču to cena nav piesaistīta biržai, to regulē tikai tirgus pieprasījuma un piedāvājuma attiecība. Piemēram, 2013./14. gada sezonā cenas atšķirība starp parastajiem un durum kviešiem bija ļoti liela – parastie maksāja ap 180–200 eiro/t, bet cieto kviešu cena izauga no 280–300 eiro/t līdz pat 500 eiro/t. Tā ka augstāka pieprasījuma un maza piedāvājuma gadījumā cena var pieaugt pat vairāk nekā divkārt. Ne velti mēs veicam izmēģinājumus Latvijā, cerot, ka viss izdosies. Jāteic, Baltijā neviens cits nepārstrādā cietos kviešus.

Vai savu biznesu uzskatāt par atkarīgu no klimatiskajiem apstākļiem?
Protams, klimatiskie apstākļi, kas ietekmē graudaudzētājus un gaidāmo ražu, ietekmē arī mūsu darbu. Ja mūsu piegādātāji dabas apstākļu dēļ nevar izpildīt savas saistības, arī mums rodas problēmas tālāk izpildīt savējās. Tāpēc, redzot ūdenī slīkstošus vai saulē izdegušus laukus, esam tikpat satraukti kā lauksaimnieki. Tomēr mūsu pārstrādes jaudas vēl nav tik lielas, lai justos apdraudēti palikt bez graudiem un nesaražot paredzētos produkcijas apjomus. Pēc sliktākā scenārija, samazināties varētu eksporta apjomi, bet vietējais tirgus noteikti necietīs.

Cik liela ir jūsu produkcijas eksporta daļa?

Kopumā 60% saražotās produkcijas tiek eksportēti, taču šis apjoms ir atšķirīgs dažādām produktu grupām. Piemēram, spageti eksportējam pat 95%, īsās formas makaronus – 80%. Ievērojami mazāk eksportējam lopbarību – pārsvarā to tirgojam Baltijas valstīs.Kopumā sadarbojamies ar 80 dažādām pasaules valstīm – mūsu produkcija tiek eksportēta gan uz Eiropu, gan Āziju un Āfriku. Āzijas un Āfrikas tirgi ir ļoti ietilpīgi, tomēr jābūt ļoti konkurētspējīgiem, lai tajos iekļūtu un noturētos, jo visi ražotāji tiecas iekarot šos tirgus. Īpaši grūti konkurēt ar valstīm, kur pārstrādes industrija tiek dāsni subsidēta no valsts puses, piemēram, Turciju. Vēl pirms gadiem desmit Eiropa eksportēja divus miljonus tonnu miltu, bet šobrīd šie apjomi jau ir uz pusi samazinājušies, piekāpjoties tiem pašiem turkiem un citām trešās pasaules valstīm.

Kas šobrīd visvairāk traucē jūsu uzņēmējdarbībai, biznesa attīstībai?
Nebūšu oriģināls – tāpat kā lielai daļai uzņēmumu arī mums ir problēmas ar darbaspēku. Īpaši trūkst fiziskā darba veicēju sezonas laikā. Uzskatu, ka šīs situācijas uzlabošanai būtu tomēr jāsakārto iespējas Latvijā iebraukt strādniekiem no citām valstīm. Patiesībā šie viesstrādnieki Latvijā jau ir, visi to zina, tikai politiķi nespēj vienoties, kā šo iebraukšanas procesu sakārtot ar likumdošanu. Bet mūsu valstī jebkurš jautājums, kura risināšanai nepieciešams politisks lēmums, uz priekšu virzās ļoti smagnēji un lēni. Ar savu birokrātisko aparātu paši liekam šķēršļus saprātīgiem un loģiskiem risinājumiem, tāpēc tie poļu vai ukraiņu viesstrādnieki, kas šeit saņem algu, nodokļus maksā savai valstij, nevis Latvijai. Kas atliek mums, uzņēmējiem? Iespējami automatizēt savus ražošanas procesus, ko arī darām. Piemēram, Dobeles dzirnavniekā piecām ražotnēm visu ražošanas procesu vienā maiņā pārvalda tikai trīs ražošanas operatori. Bet kopumā uzņēmumā strādā ap 300 darbinieku, kas lielākoties nodarbināti fasēšanā, loģistikā, noliktavā, graudu pieņemšanā, kā arī administrācijā un grāmatvedībā. Otrs aspekts – un atkal nebūšu oriģināls – mēs būtu priecīgi arī par to, ja mums ar visādiem ačgārniem lēmumiem un nepastāvīgo nodokļu politiku vienkārši netraucētu strādāt…

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta

LA.lv