Graudaugi, Tīrums

Pasaules aktualitātes auzu audzēšanā

Auzu audzēšana nav sarežģīta, un Latvijā tās ik gadu tiek sētas 50–60 tūkst. ha platībā. Tomēr, plānojot auzu ražu piedāvāt kā pārtikas produktu izejvielu, jārēķinās ar papildu prasībām graudu kvalitātei, ko lielā mērā nodrošina pareiza audzēšanas tehnoloģija, lauka izvēle un arī laikapstākļi.

Graudu pārstrādātāju vēlme ir iepirkt auzu graudus ar lielu tilpummasu (vairāk nekā 520 g/L), viegli lobāmus, ar gaišu grauda kodolu, slimību nebojātus. Tāpat svarīgi, lai ražā nebūtu kailo, sīko, dubulto graudu (mazattīstīti graudi no vienas vārpiņas, kas neatdalās kulšanas procesā) un vējauzu. Šos nosacījumus ir iespējams izpildīt, ja izvēlas auzu šķirnes, kas jau ģenētiski spēj veidot pietiekami rupjus graudus ar gaišu kodolu un lielu tilpummasu, labu veldres noturību, un, ja izvēlētā audzēšanas tehnoloģija nodrošina auzām pietiekamu barības vielu daudzumu, tām nav jākonkurē ar nezālēm, īpaši – ar vārpatu.

Svarīgs faktors ir arī pietiekams augsnes mitrums visā veģetācijas periodā. Diemžēl auzas ir viena no mitrumprasīgākajām labību sugām un ilgstoši sausuma periodi, kā arī pārmērīgi augsta gaisa temperatūra nav labvēlīga auzu ražas veidošanai.

Mikotoksīni auzu graudos
Daudzi pētījumi Eiropā pēdējos gados veltīti mikotoksīnu daudzuma novērtēšanai auzu graudos. To uzkrāšanos veicina sēņu slimības ierosinātāji Fusarium spp. Tradicionāli visbiežāk par šo slimību runā kviešu un miežu eksperti, bet šobrīd šī tēma aktualizēta arī auzu jomā, jo daudzas no Fusarium sugas sēnēm kā barības vidi labprāt izmanto visas mūsu reģionā audzētās labību sugas, tostarp nu jau daudz plašāk audzēto kukurūzu. Lai arī šobrīd Eiropā tikai atsevišķos gadījumos ir konstatēta bīstamāko mikotoksīnu pieļaujamā līmeņa pārsniegšana, tomēr novērotās tendences liek būt uzmanīgiem – mikotoksīnu daudzums graudos pa gadiem pieaug. Fusarium sēnes saglabājas uz augu atliekām augsnē, kā arī sēklas materiālā. Augi tiek inficēti ziedēšanas laikā. Klimata pārmaiņu dēļ arvien biežāk auzu ziedēšana norit siltākos un mitrākos apstākļos, kas arī veicina sēņu sporu izplatību un attīstību. Lai gan fuzariozes ierobežošanai tiek rekomendēti dažādi fungicīdi, Somijas zinātnieki norādīja uz problēmām tieši auzu sējumos. Auzu skarā ziedēšanas periods norit pakāpeniski un var ilgt līdz pat divām nedēļām, un visā šajā laikā kāds no ziediem var būt pakļauts infekcijai. Iespējams, tieši tāpēc pat pēc fungicīdu lietošanas auzām tiek konstatēts salīdzinoši augsts ar fuzariozi inficēto graudu īpatsvars. Nav viegli noteikt fungicīda lietošanai vispareizāko laiku.
Auzu šķirņu novērtēšana mākslīgās infekcijas apstākļos ir parādījusi, ka auzu šķirnēm var būt atšķirīga izturība pret dažādām Fusarium sēņu sugām, kā arī dažāda izturība pret mikotoksīnu uzkrāšanos graudos. Tā kā iegūt augu genotipus ar kompleksu izturību pret visām Fusarium sēņu sugām ir gandrīz neiespējami, zinātnieki vērtē sēņu izplatību un šķirņu izturību katra konkrētā reģiona apstākļos. Pārsteidzoši, ka vairāk mikotoksīnu konstatēts plēkšņainajās auzās, mazāk – kailgraudu auzu šķirņu graudos.
Ziemeļu reģionos (iespējams, arī Latvijā), kur auzu novākšana notiek, kad graudu mitrums paaugstināts (virs 20%), ļoti svarīga ir strauja auzu nožāvēšana, jo fuzariozes attīstība un mikotoksīnu uzkrāšanās var turpināties arī pēc ražas novākšanas, ja ir sēnei labvēlīgi mitruma un siltuma ap­­stākļi. Pārtikas auzu graudiem, kurus pārstrādes procesā loba, kopā ar plēksnēm tiek atdalīta arī lielākā daļa sēņu radīto mikotoksīnu. To klātbūtne īpaši tiek reglamentēta lopbarībā, kur izmanto nelobītus graudus. Šķirņu izvēlei un audzēšanas tehnoloģijai būtu jāgarantē lietošanai drošu graudu izaudzēšana.

Auzas lopbarībai un pārtikai
Lielākā daļa izaudzēto auzu pasaulē tiek izmantotas lopbarībai. Latvijā tradicionāli ar to saprotam auzu graudus spēkbarībai vai zaļo masu lopu piebarošanai vasarā. Pasaules dienvidu reģionos, kur zālāji vasaras svelmē mēdz izdegt, vairāk nekā 30% auzu sējumu izmanto siena ieguvei, lielu daļu no tā eksportē. Brazīlijā un Argentīnā auzas izmanto kā sedzējaugus, kas neļauj izplatīties augsnes erozijai, tās veiksmīgi izmanto arī lopu ganībās. Auzu mistri ar vīķiem un auzas kā labs virsaugs lucernas un citu zāļu sējumos pazīstami arī Ķīnā, Turcijā un citur. Somija un citas ziemeļvalstis uzsver, ka nozīmīga daļa izaudzēto auzu graudu tiek izmantota enerģijas ražošanai – apkurei. Tikai ap 10% no auzu ražas pasaulē tiek izmantoti pārtikas ražošanai. Dažādu valstu pētījumi apliecina auzu produktu diētiskās, cilvēka veselību uzturošās un pat ārstējošās īpašības. Sirds un asinsvadu slimības, diabēts, liekā svara problēmas, iekaisumu un arī ļaundabīgo audzēju saslimšanu riska mazināšanai ir pierādīta auzu produktu pozitīvā ietekme. To nodrošina auzu kodolos esošo šķiedrvielu, īpaši beta-glikāna daudzums un sastāvs, cietes savdabīgais sastāvs un tā nozīme ogļhidrātu uzņemšanā, sabalansētais aminoskābju sastāvs auzu olbaltumvielās un citi rādītāji. Pēdējo gadu aktualitāte auzu ķīmiskā sastāva pētījumos ir fenola savienojumi, avenantramīdi un citi antioksidanti, kuru klātbūtne produktos pozitīvi ietekmē cilvēku veselību – mazina iekaisuma procesus u. c.Auzu produktu klāstā pasaulē līdzās tradicionālajām auzu brokastu pārslām tiek piedāvāti daudzi jauni produkti – ekstrudēti auzu graudi, plaucēta maize un citi auzu miltu izstrādājumi, piemēram, bezglutēna diētas produkti, auzu alus un viskijs, bet veģetāriešiem – pat auzu gaļa.
Auzu audzētājiem un pārstrādātājiem ir svarīgi laikus apzināties, kādam izmantošanas mērķim auzas tiks audzētas, un mērķtiecīgi izvēlēties graudu kvalitātes prasībām atbilstošas šķirnes un tehnoloģijas. Lopbarības un pārtikas auzu graudu kvalitātes standarti pēc vairākiem rādītājiem var būt pretēji. Piemēram, pārtikas produktos šķīstošo šķiedrvielu beta-glikāna daudzums ir vajadzīgs pēc iespējas lielāks, jo tas nodrošina apēsto produktu lēnāku uzsūkšanos, kā arī kaitīgo vielu iznešanu no organisma, kas ir ļoti svarīgi cilvēkam, bet lopbarības graudos beta-glikāna daudzumam jābūt pēc iespējas mazākam, lai augstražīgiem dzīvniekiem nekavētu barības uzņemšanu un maksimālu izmantošanos. Tas labi pierāda, cik svarīgi ir vērtēt auzu graudu kvalitāti ne tikai pēc fizikālajiem parametriem – graudu tilpummasas, krāsas, plēkšņainības –, bet arī pēc graudu ķīmiskā sastāva.

Hibrīdajās šķirnēs ir potenciāls
Lai arī auzu specifiskās kvalitatīvās īpašības tiek augstu novērtētas, statistikas dati liecina, ka auzu sējplatības Eiropā turpina samazināties, dodot priekšroku ekonomiski ienesīgām sugām – ziemas kviešiem, kukurūzai, rapšiem. Auzu audzēšana vairāk izplatīta mazāk intensīvās jeb zema ieguldījuma audzēšanas sistēmās, tostarp bioloģiskā lauksaimniecībā, teritorijās ar zemāku augsnes auglību. Šādos apstākļos pilnībā netiek izmantots auzu ražības potenciāls, kas var pārsniegt arī 7–8 t/ha, un nav iespējams iegūt vienlaikus gan augstas, gan augstvērtīgas auzu ražas. Kā iemeslu, kāpēc auzas nespēj konkurēt ar pārējām labību sugām, eksperti min auzu ražas stabilitātes problēmu. Auzu ražas pa gadiem ir ļoti svārstīgas. Auzas strauji reaģē uz dažādu faktoru/apstākļu izmaiņām. Vācu kompānijas German Seed Alliance pārstāvji aicina domāt par hibrīdo auzu šķirņu izmantošanu. Lai arī pašapputes sugām (kviešiem, miežiem) hibrīdās šķirnes nav uzrādījušas tik būtisku ražas pieaugumu kā svešapputes sugu hibrīdiem – rudzu, rapšu, kukurūzas hibrīdiem ražas pieaugums salīdzinājumā ar tradicionālajām šķirnēm ir 200–450% –, tieši hibrīdās šķirnes varētu uzrādīt augstāku ražas stabilitāti dažādos audzēšanas apstākļos, uzlabot auzu izturību pret stresa faktoriem.

Auzu hibrīdu rūpnieciska veidošana ir sarežģīta, jo auzu skarā vārpiņas ir vērstas uz leju un svarīgi iegūt auzu formas, kurām raksturīga atklātā ziedēšana, lai notiktu dabiska apputeksnēšanās starp izvēlētajām hibrīda vecāku šķirnēm. Vai šādu hibrīdu veidošana būs ekonomiski pamatota, to rādīs laiks, bet lielās šķirņu kompānijas šādu izaicinājumu ir gatavas pieņemt, un tad jau varbūt arī Latvijā kāda saimniecība vēlēsies pārbaudīt auzu hibrīdu labās īpašības.

Pilns raksts žurnāla “Agrotops” 2016.g.septembra numurā

Pievienot komentāru