Meži, Mežsaimniecība

50 gadi pēc lielās vētras – pēcvējgāžu meži izauguši stipri

Spēcīgā 18. oktobra vētra, kas pirms piecdesmit gadiem brāzās pāri Kurzemei, visvairāk izgāza mežus Cīravas, Mežaines, Aizputes un Apriķu mežniecībās, kas šobrīd atrodas LVM Dienvidkurzemes reģiona Akmensraga iecirknī. Kopumā 1967. gada vējgāzes izpostīja 28 – 30 milj. m3 koksnes. Platībās, kur pirms piecdesmit gadiem koki tika savērpti un sagāzti pat māju augstumā, šodien aug 45 – 50 gadus vecas priežu, egļu un bērzu audzes.

Izjaukta vecuma struktūra

LVM Meža infrastruktūras Kurzemes reģiona vadītājs Ivars Ozols ir cīravnieks, audzis mežsaimnieku ģimenē, strādājis dzimtajā pusē par mežzini, vēlāk meža iecirkņa vadītāju, bet tagad jau atbild par visa reģiona valsts mežu infrastruktūru. Var arī teiktt, ka Ivars uzaudzis reizē ar pēcvējgāžu mežiem. Tā kā vētras laikā bijis vēl pavisam mazs zēns, Ivars teic, ka par vējgāzēm vairāk gan zinot to, ko stāstījuši vecāki, taču arī viņš atceras, ka Mežaines mežniecībā viena istabiņa pārvērsta kopmītnēs un ierādīta sievietēm, kas no Aizkarpatiem bija atbraukušas kopt atjaunotās jaunaudzes. I. Ozols: “Sākumā izstrādāt vējgāzes ieradās vīri, pēc tam arī sievas brauca stādīt un kopt. Atceros, septiņdesmitajā gadā gucuļi Mežainē no koka uzbūvēja divas dzīvojamās mājas, pirti un siena šķūni. Tas bija tāds kā barters, lai no mums varētu dabūt to, ko vajadzēja viņiem.”

Ivars atceras arī tehniku, ar kādu zeme tika sagatavota jaunā meža stādīšanai: “Celmus kaudzēs sastūma ar vienu no jaudīgākajiem civiliedzīvotājiem pieejamiem traktoriem, atceros pat marku S-100. Diemžēl uz celmu grēdām līdzi aizgāja arī daļa auglīgās grunts. Pavasarī šīs platības apstādīja mehanizēti. Bija speciāla mašīna, kuru kabināja klāt tā saucamajam meža kaķim. Divi cilvēki sēdēja mašīnā, kas stādīja, bet viens vai divi vēl gāja no aizmugures un visu pielaboja. Vai tas bija lietderīgi, grūti pateikt, bet tādi bija plāni – visos darbos ieviest mehanizāciju.”

Ivars Ozols stāsta, ka vējgāzes 1967. gadā šajā pusē nopostījušas apmēram 30–40% mežu. Tāpēc šodien šīs aptuveni 45 gadus vecās audzes meža struktūrā veido nevis 10%, kā tam būtu jābūt, bet kādu trešdaļu. Tādējādi vecumklašu struktūra pēcvējgāžu mežos ir izjaukta. Viņš priecājas – labi, ka atjaunotajā mežā pārstāvētas visas vērtīgākās sugas – visvairāk priede un egle, bet atsevišķās vietās, kur atjaunot ar stādīšanu acīmredzot nav izdevies, ieaudzis bērzs, kaut kur bijusi arī apse, kas ir jau nocirsta un vietā jau aug nākamā mežaudze.

Pēc Ivara Ozola domām, mežu augšanas gaitu pozitīvi ietekmējusi meliorācija, kas šeit veikta jau sešdesmitajos gados, līdz ar to koki auguši straujāk.

I. Ozols: “Kādreiz šeit bijusi jūra, kas savā gultnē izskalojusi gan augstākas – sasusākas vietas, gan pārmitras ieplakas zemākajās vietās, kur mitruma par daudz, meža kvalitāte ir sliktāka. Mežaines pusē meliorācija veikta jau 1961. gadā vairāk nekā 1000 ha, bet Cīravas pusē vairākos piegājienos nomeliorēti vairāk nekā 2000 ha. Tas joprojām mežu augšanu ietekmē pozitīvi.”

Foto - Valdis Semjonovs
Foto – Valdis Semjonovs

Tagad izvērtēt viegli

Pagājuši piecdesmit gadi un nu jau var izvērtēt lēmumus, kādus mežkopji, atjaunojot vējgāzes, pieņēmuši. Pēcvējgāžu mežos Ivars Ozols pievērš uzmanību šur tur redzamām nokaltušu egļu grupiņām. Viņš teic, ka tas tāpēc, ka izgāztajās platībās saglabāta egļu paauga. Tāpēc egļu audzēs ir dažāda vecuma koki no kuriem vecākie vairs nav tik stipri, tāpēc arī cietuši no mizgraužiem.

I. Ozols: “Ļoti liels darbs jāiegulda, lai pierādītu, ka audze ir vecāka nekā noteikusi taksācija. Egles izskatās jaunas, taču patiesībā ir vecas, un tās vajadzēja nocirst ātrāk. Augot pamežā, egles pat 30 gadu vecumā var sasniegt tikai divus metrus.”

Daļa mežu pēc vējgāzēm atstāta, lai atjaunojas dabiski. Izrādās, tas arī nav bijis labākais variants. I. Ozols: “Ja mežu vērtējam pēc kubikmetriem uz hektāra, tad tās šobrīd ir mazražīgākās audzes. Taču ticu, ka tolaik mežkopji, ņemot vērā iespējas, pieņēma labākos lēmumus.”

Visas pēcvējgāžu audzes ir vismaz vienreiz izkoptas. Ja līdz deviņdesmitajiem gadiem priežu papīrmalka būtu bijusi vajadzīga, tad jau šīs audzes būtu izkoptas divreiz un būtu vēl ražīgākas.

I. Ozols: “Domāju, ka priedes pēcvējgāžu mežos priedes varēs cirst ātrāk nekā pēc piecdesmit gadiem. Jo tehnoloģijas tagad tādas, ka pārstrādātājiem resnus kokus nemaz nevajag, tāpēc tiem vairāk piemīt ainaviskā, nevis saimnieciskā vērtība.”

Arī pirms divpadsmit gadiem – 2005. gada janvārī arī uznākusi ļoti stipra vētra, taču tad, kad Akmensraga iecirknī izvākti nolauztie koki, uz kopējo platību vidēji sanākuši tikai kādi divi m3 uz ha. I. Ozols: “Tas liecina, ka mežs aug veselīgs un ir labi apsaimniekots.” Viņš gan piebilst, ka, protams, nevar jau zināt, ja būtu uznācis vēl stiprāks vējš, kas plosītos kā virpuļviesulis, kā tas bija 1967. gadā, tad, iespējams, būtu izgāzts vairāk.

Bet šobrīd, kad mežs pamatīgi piemircis, tad gan labāk, lai vētras nav. Arī lapas arī šoruden kokiem turas ilgi, tad vējam ir aiz kā saņemt.

I. Ozols: “Brīdī, kad kokiem lapas birst, arī skuju kokiem augšana apstājas un koks vairs ūdeni pretim neņem. Cik pa virszemi uz grāvjiem var aizsūkties, tik ir, pārējais paliek mežā.”

2 Komentāri

  1. jā atceros arī mūspusē Otaņķi ,Nīca bij vētra pāri gājusi biju mazs meitēns un labi atceros kā daudz zināmi aktieri bij meža darbos cik atceros no nostāstiem -laikam bij sagrēkojuši

Pievienot komentāru